Piedzīvojot neveiksmi, reizēm sevi uzmundrinu – viss, kas nenogalina, dara stiprāku. Parasti tas ir milzu pārspīlējums, jo uzkritusī ķibele nav pat tuvu nāves draudiem. Taču šajā žurnāla numurā sastapsit cilvēkus, par kuriem var teikt – viņi nav padevušies, pat pēc milzīgām grūtībām un nāves bailēm.
Lidija Lasmane bija pusaudze, kad Latvijas valsts gāja bojā. Cilvēku izvešanas, karš, divas okupācijas… Satricinošie pārdzīvojumi, kurus miera laiku cilvēks nevar visā pilnībā apjēgt, jauno meiteni tomēr nesalauza. To var redzēt vēl tagad, pirms Lidijas Lasmanes 90.jubilejas, jo viņas skatiens joprojām ir vērīgs un tiešs, bet vienlaikus silts, mierinošs. Padomju varas trīsreiz politiski notiesāta, pēdējoreiz izkļūstot brīvībā tikai Gorbačova atkušņa laikā 62 gadu vecumā, viņa savu sirdsapziņu un brīvības izjūtu ir saglabājusi dzīvu. Tāpat kā mīlestību pret Latviju, tāpēc bez svārstīšanās apcērt visus pēlējus, kas saka: mīlu zemi, bet neciešu varu. «Nu, tad nāc un valdi!» skan viņas padoms.
Kara šausmas, kādas latvieši pārdzīvoja pagājušajā gadsimtā, diemžēl ir ikdiena miljoniem cilvēku mūsdienās. Vidēji reizi nedēļā pie Latvijas durvīm pieklauvē kāds, kurš bēg no haosa un nāves savā dzimtenē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.