Valsts prezidents Raimonds Vējonis par Aivara Lemberga līdzdalību koalīcijā pēc oligarhu sarunām, par tautas vēlēta prezidenta ideju un Krievijas apdraudējuma scenārijiem
Prezidenta attieksme pret oligarhu sarunām viesnīcā Rīdzene ir bijusi pretrunīga. Viņš paziņojis, ka to saturs viņam nav pieņemams, taču arī teicis, ka katram iesaistītajam pašam jāvērtē sava atbildība. Tikpat pretrunīgs un daudziem negaidīts bija viņa ieteikums Saeimai apsvērt Satversmes izmaiņas, lai prezidentu ievēlētu tauta, kaut gan pirms diviem gadiem šādu ideju pats bija dēvējis par bīstamu. Bet septembrī Krievija pie Baltijas valstu robežām rīkos vērienīgas militāras mācības, kas drošības situāciju neuzlabo. Pagājušo piektdien Rīgas pilī mēģinājām saņemt valsts augstākās amatpersonas atbildes uz daudzajiem jautājumiem.
Oligarhu sarunu publiskošanai tagad seko rīcība. KNAB vēlreiz analizē Rīdzenes ierakstus, meklējot iespējamus noziegumus. Parlaments veido izmeklēšanas komisiju. Sabiedriskie mediji pārtrauc sadarbību ar Ventspili. Cilvēki iziet ielās, prasot godīgu politiku. Kāds būs jūsu kā valsts augstākās amatpersonas turpmākais pienesums?
Mēs šo jautājumu skatījām Nacionālās drošības padomē, iepazināmies ar informāciju, ko mums sniedza attiecīgās tiesībsargājošās institūcijas. Lūdzām KNAB veikt iespējami ātri visas atkārtotās pārbaudes tajās lietās, kuras jau ir noslēgušās, un arī, ja tur kādi citi apstākļi atklājas. Nākamajā NDP sēdē uzklausīsim, cik tālu KNAB ir ticis.
Bet politiski – kāda būs jūsu nostāja?
Politiski – tas, ko es aicināju katram politiķim, kas ir tā vai citādi iesaistīts šajās sarunās, – izvērtēt savu rīcību, skaidrot sabiedrībai. Jo, protams, visus aspektus – ir tā bijis, nav tā bijis – tikai viņi paši var zināt.
Bet jūsu aicinājums nav saklausīts – neviens nav atkāpies vai kaut kā atvainojies vēlētājiem. Kāds būs jūsu kā Valsts prezidenta nākamais solis?
Nē, šis mans uzstādījums nav mainījies. Protams, tas viņiem pašiem pirmām kārtām jāvērtē. Otrām kārtām, KNAB veiks atkārtotas pārbaudes. Trešām kārtām, nākamais gads ir vēlēšanu gads, un, ja pat politiķi nav gatavi pieņemt lēmumus, tad vēlētājs pateiks savu viedokli.
Par Rīdzenes sarunām esat diezgan lakoniski izteicies, ka tās jums šķiet nepieņemamas.
Man tās nav pieņemamas.
Vai varat konkrētizēt – kas tajās ir nepieņemams ārpus biežajiem lamuvārdiem?
Mums ir jārunā par šo morālo, ētisko pusi, jo, ja šādas sarunas notiek… Tas, ka sarunas regulāri notiek starp politiķiem, starp partijām – protams! Jautājums ir par to sarunu saturu un cik tajās sarunās minētie jautājumi realizējas reālos lēmumos. Tāpēc man kā prezidentam ir ļoti svarīga šī lēmumu pieņemšanas caurspīdība. Nav pieņemams, ja kaut kas tāds, kas tajās sarunās ir noticis, ir realizējies kaut kur dzīvē.
Jūsu bijušās apvienības ZZS vadītājs Armands Krauze paziņojis, ka Rīdzenē ierakstītās sarunas nozagtas valstij. Vai uzskatāt, ka ar sarunu publicēšanu valsts pilsoņiem kaut kas ir nozagts?
Tas, ka mēs uzzinām, kas ir runāts, tas jau varbūt slikti nav. Tas ir mediju uzdevums – šādas lietas darīt zināmas, ja mediju rīcībā šāda informācija ir. Tajā pašā laikā, cik tā un kādā veidā nonākusi pie kāda medija – tas arī bija jautājums NDP, ko tika lūgts KNAB vadītājam skaidrot, kas tad viņiem iestādē tur par kārtību ir.
Bet kas īsti valstij ir nozagts ar šo sarunu publiskošanu?
Nu, es par to, ka valstij kaut kas ir nozagts, neesmu runājis.
Sapulcei pie pils teicāt, ka esat vienā laivā ar sanākušajiem, kuri prasīja Dūklava un Auguļa atkāpšanos. Vai šiem ministriem jāatstāj amats?
Kā jau teicu, ikvienam ir jāizvērtē sava rīcība un atbildība šajās sarunās. Protams, jebkuram cilvēkam, ja viņš kaut kādas nelikumīgas darbības ir veicis, esot valsts amatpersonai, tā [atkāpšanās] būtu loģiska rīcība. Mums jāiet uz Rietumu praksi. Rietumu prakse ir, ka tajos brīžos, kad uz politiķi tiek mesta ēna, viņš paiet malā līdz brīdim, kad tiek skaidrībā, kā tas ir vai nav bijis. Mums šī prakse vēl pilnā apmērā nedarbojas.
Manuprāt, visas šīs sarunas, šī situācija [ar sarunu publicēšanu] liecina, ka esam zināmu pārmaiņu priekšā vai esam sākuši pārmaiņas. Jo mainās paaudzes, mainās ne tikai cilvēki, kas ir biznesā un kultūrā, bet arī politikā cilvēki sāk mainīties – kuri ir jaunāki, apguvuši izglītību arī ārzemēs, un viņiem ir citāds priekšstats par to, kā jānotiek lietām, kādai jābūt politiskajai kultūrai. Manuprāt, šis ir jāvirpina tālāk, lai mēs Latvijā tiešām pārietu uz jaunas pakāpes politisko kultūru.
Vai Lembergam jāpaliek ZZS apvienībā un valdības koalīcijā?
Viņam ir līgums par sadarbību ar ZZS, un viņš līdzdarbojas ZZS valdes sēdēs. Nu, viņš līdzdarbosies tik ilgi, kamēr būs šis līgums. Līgums parasti tika slēgts no vēlēšanām līdz vēlēšanām.
Vai savus domubiedrus, Zaļās partijas biedrus, mudināsiet pārtraukt sadarbību ar Lembergu?
Nu, bet es esmu politiski neitrāls, un tas ir pašiem Zaļās partijas biedriem jālemj, ko viņi dara šajā situācijā. Un Zaļajai partijai nekāda jau baigā sadarbība ar Lembergu nekad nav bijusi.
Vai Rīdzenes sarunas atklāja jums kaut ko jaunu par Aivaru Lembergu?
Ar Lemberga kungu nekad neesam bijuši nekādi domubiedri, līdz ar to, nu, viņš ir tāds cilvēks, kāds ir. Mēs jau cilvēku neizmainīsim.
Vai viņš ir cienījams valstsvīrs un var palikt valdības koalīcijā?
Kā jau teicu – viņa pārstāvētajai partijai ir līgums ar ZZS. Tas ir jāpieņem pašai ZZS, vai ir tāds līgums, vai nav tāds līgums. Kā prezidents es nevaru ietekmēt viņu lēmumu.
Martā jūs kopā ar Šleseru sēdējāt vakariņās Dubaijā un pēc tam ironiski aicinājāt Latvijas Televīziju sagatavot personu sarakstu, ar kurām Valsts prezidentam nevajadzētu sēdēt pie viena galda…
Nu, nav tāda saraksta.
Vai tagad neesat pats tomēr izveidojis šādu sarakstu?
Es nekādus sarakstus neveidoju, jo mans uzdevums, esot ārpus valsts, ir pārstāvēt Latvijas valsti, tajā skaitā runāt ar potenciālajiem investoriem. Kas kurā brīdī piedalās – nu, to es neregulēju. Jā, blakus sēdēja… Bet es arī nekad neteikšu – Ozoliņa kungs vai Šlesera kungs, ejiet projām no manis!
Kāpēc ne? Jūs pārstāvat valsti, un, ja jums nav pieņemami atrasties ar kādu vienā kompānijā, – kāpēc nevarat to pateikt?
Man ir svarīgi, lai valstij tiktu piesaistītas investīcijas. Tāpēc es arī tiekos ar dažādiem ārvalstu potenciālajiem investoriem, lai mēģinātu viņus pārliecināt, ka Latvijā ir iemesls investēt, ka Latvija ir droša, ka mums nav tāda zeme, kur kaut ko nozog, bet ir valsts, kurā var investēt.
Piemēram, Ārvalstu investoru padome ir aprēķinājusi, ka no 2008. līdz 2014. gadam vien Latvija ļaunprātīgos maksātnespējas procesos zaudējusi gandrīz 670 miljonus.
Tāpēc runājam par to, ka mums ir jābūt tiesiskai valstij, kur tiesībsargājošās institūcijas ir kompetentas un stipras, un spējīgas, ja ir kādi aizdomīgi darījumi, tikt līdz tiesām – lai tiesas tālāk lemtu. Protams, ir problēmas ar maksātnespējas administratoriem, ko gan valdība, gan parlaments mēģina risināt. Tiesa, ļoti lēni varbūt to dara. Valsts ar to pakāpeniski cīnās, un šī gada laikā ir daudzi pozitīvi soļi izdarīti.
Vai domājat deputāta Parādnieka atnestos grozījumus Kredītiestāžu likumā?
Tos es atmetu atpakaļ!
Un ja Saeima atmetīs atpakaļ jums?
Tad skatīsimies. (Intervijas dienā Saeima tiešām ignorēja prezidenta iebildumus un atkārtoti bez izmaiņām pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā – red.)
Jūs asi kritizē par viedokli oligarhu lietā, turklāt no dažādām pusēm. Cilvēki pie pils pārmeta jums mugurkaula trūkumu un izteica aizdomas, ka esat «savs prezidents», kas Lembergu glābj X stundā. Savukārt Lembergs norādīja, ka neviens, un it sevišķi tik augsta amatpersona, nedrīkst komentēt sarunas, kuru autentiskumu nav apliecinājusi fonoskopiska ekspertīze. Kāda ir jūsu atbilde uz šo kritiku?
Es jau teicu – man šādas sarunas un to saturs nav pieņemams. Viss. Bet tajā pašā laikā, ja mēs runājam par tālākiem soļiem, – tiem ir jābūt tiesiskiem. Es neaicināšu uz linča tiesu, es aicinu tiesībsargājošās institūcijas viņu rīcībā esošo informāciju ar tiesiskiem līdzekļiem vērtēt.
Kāpēc no amata pienākumu pildīšanas atstādināta un smagos noziegumos apsūdzēta persona norāda Valsts prezidentam, ko drīkst, ko nedrīkst runāt?
Mēs esam demokrātiska valsts. Ja pasekojam tvitera vidē, tur prezidenta virzienā ne tas vien tiek izteikts.
Vai esat pats lūdzis iespēju noklausīties kādus šo sarunu fragmentus? Pielaide valsts noslēpumam jums ir.
Pat ja es lūgtu, neviens nedotu man tādas tiesības. Likumā ir strikti noteikts, kas tās sarunas var klausīties, un es starp tām personām neesmu ne kā prezidents, ne kā Nacionālās drošības padomes vadītājs. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti būtiski, lai tiktu izveidota šī parlamentārās izmeklēšanas komisija – viņiem ir brīžiem daudz plašākas pilnvaras un tiesības nekā prezidentam.
Lembergs savā preses konferencē sašutumā par to, ka esat oligarhu sarunas nodēvējis par nepieņemamām, aizrunājās līdz tam, vai būtu pieņemamas sarunas par skaistām sievietēm ballē. No malas tas izklausījās pēc brīdinājuma jums. Vai ir kādas sarunas, kurās esat piedalījies un kuru publiskošana varētu kaitēt jūsu reputācijai?
Kā partijas vadītājs dažādās sarunās ik pa brīdim esmu piedalījies, bet manas sarunas vienmēr ir bijušas par valstiskiem mērķiem.
Izklausījās, ka Lembergs draud jums ar kompromatu.
Nu, es neko nezinu.
Vai šādas slepenas tirgošanās Rīdzenes stilā joprojām ir normāla prakse? Plānojot minerālmēslu termināli Rīgas ostā, Ainārs, Aivars un Andris saskaņo tikšanos ar Uralhim īpašnieku Mazepinu, kurš par šo projektu esot ticies ar Krievijas vicepremjeru Igoru Sečinu, un Šlesers atgādina, ka Putins teicis – šis ir ļoti svarīgs projekts. Vai varam būt droši, ka lēmumu pieņēmēji nepārdos Latvijas neatkarību pa gabaliņam vai paketē?
Es domāju, ka lēmumu pieņēmēji nekādā gadījumā nepārdos. Ka biznesa cilvēki tiekas ar kādiem cilvēkiem, lai runātu par sava biznesa attīstību – jā, ļoti iespējams, ka tas notiek. Bet, ka valdībā vai parlamentā kaut kādi šādi lēmumi, kas būtu pret valsti, – nu, man negribētos ticēt.
Par kādiem biznesmeņiem jūs runājat? Šķēle ir bijis premjerministrs, Šlesers – satiksmes ministrs, Lembergs – pašvaldības vadītājs.
Tas ir – kurā laika periodā? Ja runājam par sarunu periodu, kurš ir identificēts jūsu žurnālā, 2008., 2010. gads laikam, tad, manuprāt, ne Šķēle, ne Šlesers nebija vairs pat amatpersonas, viņi bija jau privātajā biznesā. (Sarunas noklausītas laikā no 2009. līdz 2011. gadam – šajā periodā Šlesers ir bijis satiksmes ministrs, tad Rīgas vicemērs, vēlāk Saeimas deputāts, bet Šķēle bija Saeimas deputāts – red.) Un es nedomāju, ka kāds valdības loceklis vai pat valdības vadītājs virza pretvalstiskus lēmumus. Jebkurā gadījumā, mums ir noteikta saskaņošanas procedūra jebkuram lēmumam, kur iesaistīta gan Tieslietu ministrija, gan arī Ārlietu ministrija, ja tas skar ārējās sadarbības jautājumus, un tur nekādas pretlikumīgas darbības… nu, nevajadzētu tā kā būt.
Ko nozīmē pretlikumīgas? Var atgādināt, ka 1939. gadā Krievija šeit izvietoja savas karabāzes pilnīgi likumīgi. Vai jums nešķiet, ka nopirkt Latvijas politiķus ir daudz lētāk nekā ievest šeit karaspēku?
Par to ne vienreiz vien esmu teicis, ka Krievija meklē dažādus līdzekļus, kā mēģināt ietekmēt lēmumus, bet, manuprāt, līdz šim viņiem tas īsti nekur nav izdevies. Lai kādi ir cilvēki, viņi tomēr visi ir līdz šim… Teiksim tā, par kaut kādām valsts nodevībām – nu, te nekad nav bijusi pat runa.
Lembergs ir dēvējis Ventspili par Krievijas ostu, bet NATO karavīrus par okupantiem. Nupat viņš pretēji valdības nostājai atbalstīja Ventspils uzņēmumu iesaistīšanos Krievijas gāzesvada Nord Stream 2 projektā. Vienkāršs jautājums – vai Lembergs ir Krievijas ietekmes aģents Latvijā?
Tas jāprasa institūcijām, kas ikdienā ar to nodarbojas. Man tādas informācijas nav.
Sarunās Rīdzenē Lembergs ar Šleseru un Urbanoviču apsprieda valdības veidošanu ar Saskaņu. Tagad ZZS jau ir koalīcijā ar Saskaņu vairākās pašvaldībās. Vai pēc vēlēšanām nākamgad Latvijā būs promaskaviska valdība?
Tāpēc es aicinu vēlētājus doties uz vēlēšanu iecirkņiem un izteikt savu viedokli. Teiksim, Rīgā – ļoti iespējams, situācija būtu citāda, ja vairāk vēlētāju būtu aizgājuši nobalsot.
Bet ko jūs kā Valsts prezidents darīsiet?
Prezidents savās rīcībās vienmēr ir rīkojies un rīkosies valsts drošības interesēs.
Vai jūs būtu gatavs ierosināt Saeimas atlaišanu, ja redzētu, ka tās vairākuma lēmumi apdraud Latvijas drošību un suverenitāti?
Ja tādi lēmumi būtu – protams, jā.
Septembrī plānotās Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad simulēs uzbrukumu Baltijas valstīm. Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvējusi tās par pierādījumu, ka Krievija gatavojas karam ar Rietumiem. Vai šīs mācības apdraudēs Latvijas suverenitāti?
Mēs esam visus šos gadus strādājuši pie tā, lai stiprinātu savus bruņotos spēkus. Un tas ir izdevies. Esam ļoti cieši strādājuši ar NATO, lai būtu izvietoti NATO papildspēki Baltijas valstīs. Tas ir izdarīts. Tam vajadzētu dot pietiekamu atturēšanas efektu, lai neviens potenciāls agresors neapdraudētu ne Latvijas, ne Baltijas neatkarību.
Vai mums jābažījas par ASV prezidenta Trampa īpašajām attiecībām ar Krievijas prezidentu Putinu un viņa atturīgumu apliecināt ASV uzticību NATO kolektīvās aizsardzības principam?
Trampa kungs vairākkārt ir apliecinājis, ka visas saistības, ko ASV ir uzņēmusies gan NATO ietvaros, gan divpusējo līgumu ietvaros, jebkurā gadījumā tiks pildītas. Līdz ar to man par šo bažu nav.
Krievijas militārais telekanāls Zvezda februārī piekodināja paturēt prātā Latvijas prezidentu Vējoni, kurš pēc Krimas «draudēja apšaut krievu karavīrus, ja viņi ienāks Latvijā». Vai Latvijā ir iespējams «zaļo cilvēciņu» scenārijs vai pat Krievijas armijas ienākšana?
Protams, mūsu armija būs gatava piemērot ieročus, ja šāda nepieciešamība būs, un būs gatava arī nošaut, ja vajadzēs. Bet Krievija jau, visdrīzāk, «zaļo cilvēciņu» scenāriju otru reizi vairs nepiemēros, tātad droši vien strādā pie citiem scenārijiem. Tāpēc arī Baltijas reģionā notiek sadarbība starp nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, arī domājot par dažādiem citiem scenārijiem. NATO par to domā. Tiek strādāts.
Bet, kur mums, protams, ir jāuzmanās, ir šis informatīvais karš. Tāpat stratēģiskās komunicēšanas jautājumi. Paldies Dievam, mūs vairs nevar tik viegli ietekmēt enerģētiski.
Vai starp citiem scenārijiem ir arī Krievijas stratēģiskā korupcija – lēmumu pieņēmēju ekonomiska ietekmēšana, lai panāktu sev vēlamu politiku?
Tāpēc es ļoti ceru uz jauno KNAB vadītāju Straumes kungu, ka KNAB spēs sakārtot savu iekšējo darbību, beigs apkarot viens otru un reāli nodarbosies ar korupcijas apkarošanu valstī. Jo korupcija – tā ir sērga, no kuras diemžēl mēs netiekam joprojām vaļā, tāpēc mums KNAB ir vajadzīgs kā spēcīga, neatkarīga institūcija, lai cīnītos.
Jūsu pēdējā laika skaļākais paziņojums ir aicinājums pārskatīt Satversmi, ieviešot tautas vēlētu prezidentu. Jau ievēlēts prezidenta amatā, 2015. gadā teicāt, ka šādi grozījumi būtu bīstami. Kas ir mainījies?
Pirmām kārtām es nepiedāvāju, es izteicu savu viedokli. Parlaments ir sācis diskutēt par [Satversmes grozījumu] darba grupas piedāvājumu, un deputātiem līdz septembrim ir jāformulē viedoklis. Es paudu savu – ja tas palīdz viņiem izdarīt izvēli, jā, tautas vēlēts prezidents var būt.
Tas nav nekas slikts, ka cilvēki maina viedokli. Šajā gadījumā – redzot to, ka ne vienmēr parlaments ir gatavs rīkoties… Ja viņi nespēj pieņemt lēmumus, tad droši vien kopējā lēmumu pieņemšanas sistēmā kaut kas ir jāmaina.
Vai vienkāršāks un efektīvāks solis, kā vairot tautas uzticēšanos valsts varai, nebūtu prezidenta ievēlēšana atklātā Saeimas balsojumā?
Manuprāt, atklātie balsojumi neko nepalīdz. Jo melot, protams, ir ļoti slikti, bet pamatā jau, vai tas ir atklāts vai aizklāts balsojums, katra partija balsos tā, kā vadība būs nolēmusi. Varbūt jāpalielina atbildība pašiem deputātiem vēlētāju priekšā, jāmaina deputātu ievēlēšanas kārtība – varbūt vajag veidot vienmandāta sistēmu?
Lembergs 2011. gadā stāstīja Šleseram, ka prezidenta Ulmaņa ievēlēšanu uz otro termiņu organizējis viņš ar Šķēli, un «tur bija zināms budžets». Vai ir loģiski pieņemt, ka arī jūsu ievēlēšanai bija «zināms budžets»?
Es domāju, ka nekāda budžeta nebija, es cīnījos pats par sevi.
Jūs uzskatāt vai zināt? Vai esat to mēģinājis noskaidrot kā Nacionālās drošības padomes vadītājs?
Nē, kā NDP vadītājs kaut ko speciāli skaidrot neesmu neko lūdzis. Bet par to, ka budžeta nav, es esmu pārliecināts. Tas ir darīts ar savām pašu rociņām, ar savām galvām – tiekoties, runājoties un tā tālāk.
