Politiskās loģikas beigas
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
«Mēs bijām parāk dumji»
Ja nebūtu noticis Irākas karš, arī Daesh nebūtu radusies, vaļsirdīgi atzīst bijušais ASV speciālo spēku komandieris Maikls Flinns (56). Intervijā viņš skaidro, kā Daesh kļuva par ietekmīgu spēku un kā amerikāņi savulaik ļāva tās līderim izslīdēt no savām rokām
Maikls Flinns (Michael Flynn) ASV armijā ir dienējis vairāk nekā 30 gadu. No tiem pēdējos divus savā militārajā karjerā viņš vadīja Aizsardzības spēku pretizlūkošanas aģentūru, bet pirms tam bija arī nacionālās pretizlūkošanas direktora vietnieks prezidenta Baraka Obamas administrācijā. No 2004. līdz 2007.gadam viņš bija dislocēts gan Afganistānā, gan Irākā, kur kā ASV speciālo spēku komandieris piedalījās galvenā al-Qaeda terorista Abū Musaba el Zarkāvi medīšanā. Kad Flinna vadītajai komandai 2006.gada jūnijā izdevās precīzi noteikt el Zarkāvi atrašanās vietu, teroristu vadoni iznīcināja gaisa uzlidojumā.
Par nelaimi, el Zarkāvi vieta nav palikusi tukša. To tagad ieņēmis Daesh vadonis Abū Bakrs el Bagdādi.
Šajā intervijā Flinns skaidro, kā izpletās Daesh un kā amerikāņi, 11.septembra terora aktu apstulbināti, pieņēma stratēģisku lēmumu nepareizā virzienā.
Pēdējā mēneša laikā teroristu organizācija Daesh ir sarīkojusi uzbrukumus Parīzē, Beirūtā un notriekusi Krievijas tūristu lidmašīnu Sīnāja pussalā. Kāpēc šī organizācija ir mainījusi taktiku un tagad darbojas arī starptautiski?
Patiesībā mums jau bija visu veidu stratēģiski un taktiski brīdinājumi, par to daudz ziņoja arī žurnālisti. Paši Daesh pārstāvji deklarēja, ka plāno uzbrukumus citās valstīs. Man ir sajūta, ka cilvēki šos brīdinājumus neuztvēra nopietni. Kad mani sasniedza pirmās ziņas par uzbrukumu Parīzē, es pie sevis noteicu: «Ak, Dies, aiz tā stāv tieši šie vīri, bet mēs tam neveltījām pienācīgu uzmanību.»
Man ir sajūta, ka mums uzmanīgāk jāizturas pret iespējamību, ka Eiropā jau eksistē iekšējā Daesh vadības struktūra. Iespējams, savs līderis tai jau ir katrā lielākajā Eiropas valstī. Un, visticamāk, šāds vadonis jau darbojas arī ASV, tikai mēs to vēl neesam piefiksējuši.
Jūs ar to domājāt tādu kā emīru vai reģionālo līderi?
Tieši tā. [Bijušā al-Qaeda vadoņa] Osamas bin Ladena pierakstos viņš mudināja uz izkliedēšanos un darbošanos sīkākās grupās, jo tās ir grūtāk pamanīt un līdz ar to tās var darboties brīvāk. Parīzē bija astoņi vīrieši. Uzbrukumā viesnīcai Mali galvaspilsētā Bamako bija 10, [pēc atsevišķu drošībnieku teiktā].
Nākamreiz varbūt pietiks ar vienu vai diviem.
Vai šāda mēroga uzbrukumi vispār ir iespējami bez koordinēšanas un Sīrijā esošās Daesh vadības atļaujas?
Neapšaubāmi. Diez vai eksistē kāda tabula, kur augšgalā ir kāda konkrēta persona, kā tas darbojas mūsu sistēmās. Tieši to vajag izmest no mūsu domāšanas.
Vienkārši var būt kāds trīsdesmit gadus vecs vīrietis, kurš ticis apmācīts un kuram dota norāde: «Dodies uz priekšu un rīkojies mūsu ideoloģijas labā!» Pēc tam viņš pats izvēlas mērķus, saorganizē uzbrucēju komandu un izpilda savu misiju.
Daesh līderis ir pašpasludinātais kalifs Abū Bakrs el Bagdādi. Kāda tipa vadonis viņš ir?
Ir ļoti svarīgi piefiksēt atšķirības, kā sevi pasniedza Osama bin Ladens un kā to dara pašreizējais al-Qaeda līderis Aimans el Zavahiri, un to, kā uzvedās el Bagdādi, kad pasludināja savu kalifātu. Bin Ladens un Zavahiri sēž videoierakstā, sakrustotām kājām, aiz muguras karogs, bet klēpī kalašņikovs. Viņi sevi pasniedz kā karotājus.
Turpretī el Bagdādi 2014.gada jūnijā ieradās mošejā Irākas ziemeļu pilsētā Mosulā un teica runu no balkona – gluži kā pāvests, tikai ģērbies melnā virsvalkā. Viņš tur stāvēja kā svētais tēvs un proklamēja kalifātu (islāmiska valdības forma, reprezentējot politisku vienotību un musulmaņu pasaules vadību – red.). Tas bija ļoti, ļoti simbolisks solis. Militāra, taktiska un lokalizēta konflikta cīņa tika pacelta jaunā līmeni – par reliģisku un globālu karu.
Vai kaut kas mainītos, jo el Bagdādi izdotos iznīcināt?
Mums bija teiciens: «Mēs turpināsim novākt līderus citu pēc cita, jo nākamais vīrs nebūs tiks labs kā viņa priekšgājējs.» Taču tas nav noticis, jo el Bagdādi ir labāks par Zarkāvi, bet Zarkāvi bija labāks par bin Ladenu.
Tātad el Bagdādi iznīcināšana neko daudz nemainītu?
Nē. Varbūt viņš vairs nav starp dzīvajiem jau tagad, jo ilgāku laiku neesam viņu redzējuši. Man būtu labpaticis, ja būtu izdevies bin Ladenu un Zarkāvi sagūstīt dzīvus, jo, tiklīdz viņi tiek nogalināti, daudzu acīs viņi automātiski kļūst par mocekļiem.
Zarkāvi bija nežēlīgs dzīvnieks. Man labpatiktos redzēt viņu nīkstam cietumā visu mūžu.
Mums Rietumos viņu loģiku izprast aizvien ir ļoti grūti.
Ar ko el Bagdādi atšķiras no Zarkāvi, kas vadīja al-Qaeda Irākā no 2003. līdz 2006.gadam?
Zarkāvi centās piesaistīt karotājus no citām valstīm, taču tas nekad nesasniedza tādu vērienu, kā to panācis el Bagdādi. Zarkāvi darbības ziedu laikos labākajā gadījumā ieradās 150 vīru no pārdesmit valstīm. Savukārt el Bagdādi mēnesī piesaista 1500 kaujinieku no vairāk nekā 100 valstīm. Jaunā informācijas laikmeta modernos ieročus viņš izmanto fundamentāli citādā veidā, nodrošinot savas ideoloģijas pievilcību.
Otra lieta ir veids, kā viņi izvēlas mērķus. Zarkāvi bija pilnīgi brutāls tips, kas varēja vienkārši nogalināt desmitiem cilvēku, kuri, piemēram, sastājušies darba meklētāju rindā Bagdādē. El Bagdādi ir daudz gudrāks un precīzāks mērķu izvēlē, taču nav šaubu, ka arī viņš ir nežēlīgs cilvēks.
Kas vada Daesh militāro spārnu?
Es domāju, ka el Bagdādi vai, iespējams, kāds cits Daesh pašreizējais līderis labi pārzina militārās aktivitātes, taču, no otras puses, tā nav hierarhiska, bet gan ļoti plakana organizācija ar labu tīklu. Pēc manām ziņām, Sīrijā un Irākā sagrābtajās teritorijās ir pāris padoto, kas atbildīgi par militārajām operācijām, loģistiku, finansēm un tā tālāk. Tur pārstāvēti gan ēģiptieši, gan Saūda Arābijas iedzīvotāji, gan čečeni, gan dagestānieši, kā arī amerikāņi un eiropieši. Mums ir pienākušas ziņas, ka pašpasludinātā Daesh gavaspilslēta Raka ir sadalīta atsevišķās zonās valodas barjeru dēļ. Tur darbojas tulki, lai šīs starptautiskās zonas varētu sazināties savā starpā. Piemēram, Rakā uzturas aptuveni 200 austrāliešu, viņiem ir savs Austrālijas sektors, kas lielākoties uztur kontaktus ar citiem angliski runājošajiem, jo ne jau visi pārvalda arābu valodu.
Kāda ir Daesh attieksme pret cilvēkiem, kas piesakās kā brīvprātīgie?
Viņi dokumentē pilnīgi visu. Viņi ir lietpratēji. Rekrūtēšanas un interviju laikā, piemēram, taujā: «Kāda ir jūsu sagatavotība? Vai jūs protat strādāt ar presi. Vai ieročiem?» Tieši šī labi strukturētā pieeja palīdz viņiem attīstīties par ļoti, ļoti nekonvencionālu spēku.
Kā Rietumiem būtu jācīnās pret šo ienaidnieku?
Nepatīkami, bet fakts – ir jāiesūta sauszemes karaspēks. Ar gaisa uzlidojumiem vien mēs viņus nepārspēsim.
Taču arī militārs risinājums nepieliek punktu. Galvenā stratēģija ir atņemt Daesh tās teritoriju, nodrošināt tur drošību un palīdzēt mājās atgriezties bēgļiem. To nevar izdarīt ātri.
Pirmkārt, ir jānomedī un jāiznīcina pilnīgi visa Daesh vadība, jāsalauž šīs organizācijas tīklojums, jānobloķē to finansēšana un jāpaliek tur tik ilgi, kamēr atgriežas ikdienišķas, normālas dzīves sajūta.
Katrā ziņā tas nav mēnešu jautājums, runa ir par gadiem. Palūkojieties uz Balkāniem kā iespējamo modeli. Mēs tur iesaistījāmies 90.gadu sākumā, lai atjaunotu stabilitāti, uz tur darbojamies vēl joprojām.
Vai Balkānu misija varētu būt pašreizējā kara modelis?
No Balkāniem mēs varam mācīties atsevišķas lietas. Es pieļauju, ka stratēģiski pareizi būtu sadalīt Tuvo Austrumu krīzes apgabalus sīkākos sektoros, kā tas tika izdarīts Balkānos, un konkrētām valstīm jāuzņemas atbildība par konkrētiem sektoriem. Papildus tam būtu nepieciešama koalīcijas spēku militāra komandstruktūra, bet politiskajā līmenī jāiesaistās Apvienotajām Nācijām.
ASV var paņemt vienu sektoru, Krievija – otru, eiropieši – trešo. Arābu valstīm būtu jābūt iesaistītām militārajās operācijās un jābūt pārstāvētām arī katrā sektorā. Izveidojot šādu modeli, parādīsies jaunas iespējas, piemēram, Krievija varētu ietekmēt savu sabiedroto Irānu, kas savukārt ietekmētu savus sabiedrotos Sīrijā un citus vasaļus reģionā.
Lai to panāktu, Rietumiem būtu jāsadarbojas ar Krieviju?
Ar Krieviju jāsadarbojas konstruktīvi. Patīk mums tas vai ne, bet Krievija ir jau pieņēmusi lēmumu tur [Sīrijā] atrasties un sākt militāru kampaņu. Viņi jau ir tur, un tas dramatiski izmainījis situāciju. Nevar vienkārši paziņot, ka Krievija ir slikta, tāpēc tai jāiet mājās. Paskatieties realitātei acīs!
Jūs jau redzat, kas notika pēdējo nedēļu laikā: Francijas prezidents pēc uzbrukumiem Parīzē lūdza ASV sniegt militāru palīdzību. Man kā amerikānim tas šķiet pavisam dīvaini. Mums pašiem tur jau vajadzēja būt pirmajiem un piedāvāt atbalstu. Pēc tam Francijas prezidents lidoja uz Maskavu un lūdza atbalstu arī Putinam.
Pastāv risks, ka Rietumu militārā intervence tiks uztverta kā jauns mēģinājums iebrukt reģionā.
Tieši tālāb mums vajag arābus kā partnerus, viņiem jākļūst par misijas seju. Šobrīd viņi nav ne spējīgi, ne ieinteresēti vadīt šāda tipa operāciju. To spēj tikai ASV. Mēs nevēlamies iebrukt Sīrijā, lai tā piederētu mums. Mums ir jādeklarē, ka vēlamies palīdzēt un dosimies prom, tiklīdz problēmas būs atrisinātas. Arābu valstīm ir jānostājas mūsu pusē. Ja mēs pieķersim kādu slepus finansējam Daesh, pret to ir jāvērš sankcijas un jāizmanto arī citi līdzekļi.
2004.gada februārī Abū Bakrs el Bagdādi jau bija jūsu rokās – viņš bija ieslodzīts karabāzes cietumā, bet tad ASV militārās komisijas skatījumā atzīts par nekaitīgu un atbrīvots. Kā šāda liktenīga kļūda varēja notikt?
Mēs bijām pārāk dumji. Mēs īsti nesapratām, ko esam saņēmuši. Pēc 11.septembra terora aktiem virsroku guva emocijas un mūsu atbilde bija: «No kurienes uzradušies šie nelieši? Ejam viņus iznīcināt! Ejam viņiem sadot!» Tā vietā mums vajadzēja jautāt, kāpēc viņi mums uzbruka un kā viņi ir radušies. Tādā veidā mēs stratēģiski aizsoļojām nepareizajā virzienā.
ASV iebruka Irākā, lai gan Sadamam Huseinam ar 11.septembra terora aktiem nebija nekādas saistības.
Mēs vispirms devāmies uz Afganistānu, kur bāzējās al-Qaeda. Tad iegājām Irākā. Tā vietā, lai meklētu atbildi uz jautājumu, kas ir šī terora fenomena rašanās iemesls, mēs vienkārši pievērsām skatienu konkrētām ģeogrāfiskām vietām. Tā ir galvenā mācība, kas mums jāpatur prātā, lai šādas kļūdas neatkārtotu.
Daesh nebūtu, ja Bagdāde netiktu ieņemta. Vai nožēlojat…
Jā, nenoliedzami.
… Irākas karu?
Tā bija milzīga kļūda. Nav šaubu, ka Sadams Huseins bija brutāls diktators, taču bija kļūda viņu vienkārši novākt. To pašu var teikt par Lībijas vadoni Muamaru Kadafi. Tagad tā ir sabrukusi valsts.
Vēsturiskā mācība ir šāda: iebrukums Irākā bija stratēģiska kļūda. Vēsture pret šo lēmumu neizturēsies ar iejūtību, un to arī nevajadzētu darīt.
Prezidents pret politisko visatļautību
Valsts prezidentam jābūt ļoti spēcīgam, lai šo izpildvaras vājumu, kad valdošā partija pati gāž savu premjerministru, pārvērstu rīcībspējīgā un labākā valdībā. Ir jāpieprasa reāli kandidāti – nevis lai atnes vienu, bet lai katra partija nosauc savu un notiek reālas debates.
Pēdējās normālās premjerministru debates Latvijā notika 2007.gadā pēc Aigara Kalvīša valdības krišanas. Pēc tam tās ir pārvērtušās par farsu, jo piedalās nereāli kandidāti – Aivars Lembergs, Nils Ušakovs, Inguna Sudraba, un sabiedrība ir to pieļāvusi. Šis falšums, ko tauta nedrīkstēja pieņemt, sāk pāriet visatļautībā. Divas pēdējās valdību demisijas – Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas – ir notikušas pēc identiska scenārija. Tā ir jau likumsakarība, ka uz intensīvu baumu pamata politiskā elite pieņem lēmumu. Valdības krišanai nebija ekonomiska vai sociāla pamata. Premjerministram, kas piekritis kalpot, vienā dienā nezolīdā veidā tiek palūgts aiziet. Ja prezidents skaidri pateiktu, ka nenominēs vislielākos gaisa jaucējus, varbūt arī valdība nebūtu kritusi.
Prezidentam ir privilēģija pieprasīt, lai partijas izvirzītu premjera kandidātus pēc noteiktiem kritērijiem. Valdošās koalīcijas kandidātam jāspēj pierādīt, ka viņš ir labākais. Ja labākais kandidāts ir Vienotībai, tam arī jāvada valdība. Ja viņiem nav, tad [jānoskaidro], kam ir vislabākais.
Katrai partijai šobrīd ir kāda ekonomiska uts – maksātnespēja, ātrie kredīti, kas dzen nabadzīgo sabiedrības daļu tālāk nabadzībā, Lemberga problēma, jo tas ir cilvēks, kurš atbaida investīcijas no Latvijas.
Par Solvitu Āboltiņu kā kandidāti es atbildēšu ar pretjautājumu – vai pēc stāsta ar viņas ietikšanu Saeimā un ūjināšanu pie pensionāriem viņa ir populāra līdere? Kura partija var atļauties kā savu seju izpildvarā nominēt politiķi ar šādu vēsturi? Loģiski, ka cilvēki novērsīsies no šādas partijas.
Jāsaprot viena fundamentāla lieta – kad izpildvara atzīst savu nespēju, prezidents kļūst ļoti spēcīgs. Valsts prezidentam ir grūts uzdevums, bet lielas iespējas tagad izdarīt labu darbu valstij.
Smaidi un intrigas
Partneri uztic Vienotībai valdības veidošanu, taču partijā būtiski atšķiras viedokļi par vēlamo premjerministra kandidātu
Dienā, kad premjere Laimdota Straujuma paziņoja par atkāpšanos no amata, Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa viņu partijas valdes sēdē sagaidīja ar ziedu pušķi – baltām hiacintēm. «Ļoti jauki, ka tās nav lilijas,» ar smaidu pateicās Laimdota Straujuma. Tautā tās sauc par kapu puķēm.
Saspīlētas attiecības starp premjeri un partijas vadītāju manītas jau vairākus mēnešus – kopš vasarā beidzās Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Tas ir laiks, kad tika prognozēts Straujumas otrās valdības gals. Tomēr valdība nekrita, turpināja darbu pie nākamā gada budžeta pieņemšanas, un to bez lieliem satricinājumiem pieņēma. Straujuma nenoliedz, ka jau labu laiku viņai bijusi doma, ka «valdība jārestartē, jānāk jauniem cilvēkiem, jaunām idejām», taču tam jānotiek pēc budžeta pieņemšanas, sen noorganizētās vizītes Ķīnā, airBaltic samilzušo problēmu atrisināšanas un pēc Davosas ekonomikas foruma apmeklējuma nākamā gada sākumā.
Uz šo pasākumu ne visas augstākās amatpersonas saņem ielūgumus, taču Straujuma bija lūgta, un interesi par viņu šajā pasākumā bija izrādījuši arī vairāki starptautiskie mediji, tāpēc premjere to uztvērusi kā labu iespēju sev un Latvijai arī starptautiskajā apritē. Taču no Davosas apmeklējuma janvāra beigās nācās atteikties.
«Spiediens pret mani ir tik liels, ka neredzu iespēju turpināt,» šādi svētdien, nākamajā dienā pēc Vienotības kongresa, kurā draudzīgā atmosfērā roku rokā ar Āboltiņu spriests par partijas nākotni, īsziņā saviem ministriem un koalīcijas partneriem plānu demisionēt paskaidroja Straujuma.
Pirmdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni premjerministre paziņoja par demisiju. «Tā situācija, kas izveidojusies šobrīd, – intensīvā komunikācija pret mani… Es uzskatu, ka nav man tiesību ļaut turpināties šādai komunikācijai,» vēlāk preses konferencē skaidroja Straujuma. Kas īsti vēršas pret viņu, Straujuma skaidri neatklāj, taču atzīst, ka sava loma šī lēmuma pieņemšanā bijusi arī partijas iekšienē notiekošajam. Uz Ir jautājumu, vai viņas atkāpšanos panākusi Āboltiņa, premjere savelk seju neapmierinātā grimasē, brīdi ietur pauzi un smagi atbild: «Nu, es teiktu – nē. Bet tas visu to nostādīja nevajadzīgā intrigu veidolā.»
Visdažādākās baumas par to, kad un kā Straujumas valdība kritīs, intensīvi cirkulējušas pēdējo divu nedēļu laikā. Kā liecina Ir rīcībā esošā informācija, valdības vadītāja varētu būt saņēmusi signālus par jauniem «kompromatiem» pret viņu. Turklāt tas viss apstākļos, kad viņas ģimenē vienam no dēliem ir ļoti nopietnas veselības problēmas, bet publiskajā telpā uzturētas baumas par to, ka arī pati Vienotība varētu nobalsot par neuzticību savai premjerei. «Manuprāt, Vienotībai pašai pieprasīt sava premjera demisiju – tas būs kaut kas diezgan ārprātīgs,» šīs medijos palaistās baumas komentē Vienotības valdes loceklis Edvards Smiltēns.
Arī cits valdes loceklis Andrejs Judins stāsta, ka ne dienā, kad premjere atkāpās, ne arī nākamajās nebija paredzēta valdes sēde ar darba kārtības jautājumu par neuzticību pašu premjerei. «Ne visi bija apmierināti ar pēdējiem notikumiem – [satiksmes] ministra demisiju, airBaltic, bet tas galīgi nenozīmē, ka Straujuma būtu zaudējusi uzticību. Tas nebija jautājums par demisiju ne šonedēļ, ne nākamnedēļ,» saka Judins. Tikmēr baumas pa Saeimu klīda, un žurnālam kļuvis zināms – kamēr komiskā kārtā runāts par pašu Vienotības biedru neuzticību premjerei, ZZS esot solījušies atbalstīt premjeri, ja pašas partija rosinātu neuzticības balsojumu viņai.
Aizkulišu intereses
Uz jautājumiem, kas un kāpēc panācis Straujumas ātrāku atkāpšanos, nekā premjere bija plānojusi, precīzu atbilžu nav, taču vairāku amatpersonu neoficiāli paustais vedina domāt, ka šajā gadījumā pārklājušās dažādas intereses. Pirmkārt, Vienotības reitingi turpina krist, un partijas vadība ir spiesta meklēt veidus, kā atgūt sabiedrības uzticību. Otrkārt, izskan minējumi par iespējamo Vienotības «sponsoru» neapmierinātību ar Straujumas valdības sniegumu – dažiem radies iespaids, ka viņa vairāk esot «zaļo» premjere nekā pašas Vienotības valdības vadītāja. Treškārt, intereses virknē saimniecisku lēmumu, kas jāpieņem jau vistuvākajā laikā, un nevar gaidīt Davosas foruma beigas. Tie ir jautājumi gan saistībā ar Eiropas Savienības fondu līdzekļu apguvi, gan arī būtiski lēmumi satiksmes nozarē – iespējams, šajā periodā varētu tikt pieņemti būtiski lēmumi saistībā ar jauno vilcienu iepirkumu un Latvijas dzelzceļa vadību. Tāpat tuvāko nedēļu laikā Saeimā jāpieņem izšķiroši lēmumi, kas var ietekmēt termiņus, kādos Latvijai jāpabeidz mājasdarbi ceļā uz gāzes tirgus liberalizāciju.
No vairāku politiķu, to skaitā koalīcijas deputātu, vidus izskan viedoklis, ka Saeima tomēr varētu piekāpties Latvijas gāzes prasībām par termiņu atlikšanu uz dažiem mēnešiem, kas būtu pretrunā tam, kāds veidoklis šajos jautājumos ir Ministru kabinetā.
Savukārt līdz janvāra vidum Latvijas valdībai ir jāsniedz atbilde skandināvu uzņēmumam TeliaSonera, kas ir piedāvājis valstij atpirkt no uzņēmuma daļas telekomunikāciju uzņēmumos Lattelecom un LMT vai arī pārdot valsts daļas viņiem. Šie būtu darījumi par simtiem miljonu eiro.
Vispirms darbi, tad amati
Neviena no partijām, kurām būtu izredzes veidot jauno valdību, šobrīd neiebilst, ka priekšroka jaunās valdības veidošanā ir Vienotībai. Tomēr pati Vienotība nesteidzas ar jaunā premjera kandidāta nominēšanu. Valde uzskata, ka partijai ir jāturpina vadīt valdību, taču «šajā brīdī svarīgāk ir nevis dalīt amatus, bet skaidri un konkrēti definēt mērķus, kas nākamajai valdībai jāsasniedz, par prioritāti izvirzot valsts un sabiedrības drošības un labklājības veicināšanu», norāda partijas preses dienestā. Priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa neatrada iespēju atbildēt uz Ir jautājumu, vai pēc Straujumas demisijas ir gatava uzņemties valdības vadīšanu.
Savukārt valdes locekļi skaidro – Vienotība šobrīd strādā pie tādas kā iekšējās partijas darāmo darbu programmas, nevis jaunās valdības deklarācijas uzmetuma. «Šobrīd nosaukt premjeru būtu vienkārši kosmētiski uzlabojumi – [koalīcijas] parneri jau ir paziņojuši, ka viņus maz interesē saturs, ka viņi vēlas saglabāt amatus. Mūsuprāt, visam jānotiek pareizā secībā – vienoties par to, kas saistīts ar saturu, piedāvājumu, tad mēs runājam par amatpersonām,» stāsta Smiltēns.
Kas ir tas, kuras gribētu mainīt jaunajā valdībā? «Pirmkārt, tiesiskuma jautājumi – mēs neuzskatām, ka ir panākts būtisks progress tieslietās, tas ir saistīts gan ar maksātnespējas administratoru jautājumiem, gan to, ka joprojām tiesu procesi ir ilgi, ir ļoti nopietnas norādes no investoru puses, kas nesakārtotās lietas tieslietu sistēmā uzskata par šķērsli, lai Latvijā investētu līdzekļus, tas arī apdraud valsts izaugsmi,» skaidro Smiltēns. Partija varētu izvirzīt mērķi arī atjaunot valdības darba kārtībā jautājumu par reģionālās reformas īstenošanu, «jo bez spēcīgiem, stipriem novadiem ilgtermiņā, vērojot, kā mēs attīstāmies, vienkārši nespēsim līdzsvarot attīstību Latvijā». Tāpat būtu jārisina jautājumi izglītības sistēmā un citās sfērās.
Kozlovski grib, Āboltiņu ne
Iespējams, Vienotības valde nesteidzas ar premjera kandidāta izvirzīšanu arī tāpēc, ka šobrīd valdē būtu grūti nodrošināt vienprātību šajā izvēlē. Lai arī partijas priekšsēdētāja Āboltiņa jau iepriekš vairākkārt publiski paudusi gatavību uzņemties valdības veidošanu, daļa partijas deputātu par viņu varētu nebalsot – par atbalstīšanas nosacījumiem tagad notiek sarunas. Turklāt arī Laimdota Straujuma ir izvirzījusi kandidātu šim amatam – iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. «Cilvēks, kas ir pierādījis, ka grūtos brīžos ir bijis gatavs uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus,» savu izvēli pamato Straujuma. Āboltiņa šo paziņojumu komentējusi, atgādinot – Latvija nav monarhija, kur valdnieks izvēlas sev pēcteci. Par šo jautājumu Vienotībai jāizšķiras gan partijas valdē, gan frakcijā un domē, taču vienprātību nebūs viegli panākt, jo partijā pastāv krasi atšķirīgi veidokļi par turpmāko rīcību.
Tomēr Straujumas izvēle šķiet pieņemama arī koalīcijas partneriem Nacionālajai apvienībai un ZZS. «Šobrīd doma ir tāda, ka Vienotībai būtu jāvada un Kozlovskis, protams, ir tas mūsu piedāvājums,» neslēpj ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Ar ko Kozlovskis tik pieņemams ZZS? Viņam esot tikpat koleģiāls darba stils kā Straujumai, skaidro Brigmanis. «Ļoti daudzi saka, ka Kozlovskis ir pārāk mierīgs, viņš netiks ar zaļajiem zemniekiem galā, nenoliks viņus pie vietas. Es varu pateikt tikai vienu – ja nāks kāds premjers ar vēlmi nolikt mūs pie vietas, nu, tāda valdība nepastāvēs, viņa nebūs,» skaidro Brigmanis.
Arī NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars uzskata, ka Kozlovskis būtu piemērots kandidāts šim amatam, bet Vienotības priekšsēdētājas Āboltiņas valdībā NA nestrādāšot. «Mūsu biedru vidū ir bažas, ka, apstiprinot Solvitu Āboltiņu kā premjerministri, šī plaisa starp Latvijas pilsoņiem un valsts varu vēl lielākā mērā varētu paplašināties,» saka Dzintars, atgādinot gan Āboltiņas zemos reitingus, viņas ievēlēšanas apstākļus Saeimā, ūjināšanu uz pensionāriem šovasar, nesaskaņas ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci u.c.
Kāds viedoklis par iespējamo kandidēšanu uz premjera amatu ir pašam Kozlovskim? Iekšlietu ministrs Ir stāsta, ka tā īsti šim amatam viņu neviens neesot uzrunājis, arī Straujuma tikai publiski viņu nosaukusi, nevis abi to personiski pārrunājuši. «Es absolūti neuzskatu, ka esmu tagad kandidāts uz premjerministra amatu. Tas nebija mans paziņojums, ka es kandidēšu uz premjera amatu, jebkurā gadījumā tas būs Vienotības lēmums,» skaidro Kozlovskis. Uz jautājumu, vai pats gribētu vadīt valdību, viņš atbild: «Es labprāt gribētu turpināt darbu [iekšlietu] sistēmā.»
Partneri bez prasībām
Tā kā Vienotība jaunās valdības veidošanu piedāvā sākt no «baltas lapas», runājot ar visiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem, izņemot Saskaņu, interese par darbu jaunajā valdībā ir arī Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) un No sirds Latvijai (NSL). Tomēr gan LRA frakcijas vadītājs Dainis Liepiņš, gan NSL līdere Inguna Sudraba žurnālam uzsvēra, ka partijas akli neskries valdībā – abām esot svarīgi veicamie darbi.
«No sirds Latvijai ir startējusi vēlēšanās ar domu būt varā, jo tikai tā var realizēt savas partijas mērķus,» saka Sudraba, taču sarunās esot svarīgi saprast, kādi būs jaunās valdības uzdevumi.
«Mūsu pamatvērtības nav mainījušās, jautājums – kā mēs tās varēsim realizēt ar jauno koalīciju, ja tā tiks veidota,» pauda Liepiņš. LRA esot interese risināt jautājumus tautsaimniecības attīstības, drošības, demogrāfijas un reģionālās attīstības jomā.
Ne Liepiņa, ne Sudrabas pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem šobrīd neesot iebildumu ne pret vienu no potenciālajiem premjera amata kandidātiem – partijām svarīgāk šķiet tas, ko varētu izdarīt jaunajā valdībā, nevis kas to vadīs.
Pašreizējie Vienotības partneri ZZS un NA norāda, ka jaunajā valdībā vēlētos saglabāt aptuveni tos pašus amatus, taču NA neuzstātu uz obligātu Tieslietu ministrijas saglabāšanu savā pārraudzībā. «Attiecībā par Kultūras ministriju mūsu pozīcija bijusi ļoti strikta, līdzīgi par VARAM. Kā prioritāte mums bija Saeimas priekšsēdētājs, Tieslietu ministriju mēs tomēr neesam saukuši kā savu prioritāti, un tā nav ministrija, par ko bijušas lielākās cīņas koalīcijas ietvaros,» pašreizējās un nākamās valdības prioritātes skaidro Dzintars.
Arī Brigmanis saka: «Pēc idejas mēs neko vairāk negribam, kas mums ir. Cilvēki tikai tagad ir iesākuši strādāt, nu ko tad tagad speciāli sākt mainīt. Protams, ik pa brīdim tā vēlme to satiksmi [ministriju] vadīt ir, nevienam jau tas nav noslēpums.»
Politiķu viedokļi par to, cik ātri Latvijā tiks izveidota jaunā valdība, atšķiras, taču liela loma tajā būs Valsts prezidenta lēmumiem un rīcībai. Raimonds Vējonis savu viedokli par turpmāko virzību jaunās valdības veidošanā gatavs atklāt piektdien – pēc tam, kad būs ticies ar visām Saeimas frakcijām.
Apsūdzētie nav «skrūvītes»
Lielveikala Maxima sagrūšanas tiesa pulcē simtiem cietušo, bojāgājušā ugunsdzēsēja Viļņa Šteinīša mamma saka – atnākusi ieskatīties acīs vaininiekiem
Speciāli noīrētā Ķīpsalas izstāžu zāle pamazām piepildās, dzirdami šņuksti, cilvēki slauka asaras. Divus gadus pēc brīvās Latvijas vēsturē traģiskākās dienas, 54 cilvēku bojāejas sagruvušajā Zolitūdes lielveikalā Maxima, otrdien Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa sanākusi, lai sāktu lietas izskatīšanu. Zāle noīrēta, jo 263 cietušajiem, deviņiem apsūdzētajiem, prokuroriem un advokātiem nav vietas nevienā tiesas telpā Rīgā. Triju apsūdzētāju grupas vadītājs prokurors Kaspars Cakuls žurnālam Ir saka – lietā apsūdzēti visi traģēdijā atbildīgie, viņus par «skrūvītēm nevar saukt».
Jāatgādina, ka būvniecības ekspertu secinātais liecina – sabrukusī ēka jau kopš pašiem pirmsākumiem bija uzbūvēta tā, ka tai bija jāsagāžas. Jumtu turošās kopnes bija seškārtīgi pārslogotas, savukārt projekts bija nepilnīgi izstrādāts, un pēc tā ēka arī celta. No Ir rīcībā esošajiem apsūdzības materiāliem redzams, ka iespējas kļūdu atklāt un novērst bija vairākas reizes, pēdējā – tikai divas dienas pirms traģēdijas, 2013.gada 19.novembrī.
Par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, kas izraisīja smagas sekas, un par nonāvēšanu aiz neuzmanības apsūdzēti būvinženieris Ivars Sergets, arhitekts Andris Kalinka, būveksperts Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš un uzņēmuma Re&Re būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš.
Savukārt par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, kas izraisījusi smagas sekas, apsūdzības uzrādītas trim Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvjiem Jānim Balodim, Marikai Treijai un Aijai Meļņikovai. Apsūdzība uzskata, viņiem bija jāpārliecinās par projekta pareizību. Savukārt Maxima Latvija darbiniece Inna Šuvajeva apsūdzēta par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, kas izraisīja smagas sekas. Proti, uz viņas pleciem, pēc prokuroru domām, gulstas atbildība par savlaicīgu cilvēku neevakuēšanu, lai gan pāris stundas pirms jumta nogruvuma vairākas reizes ieslēdzās briesmas vēstošā signalizācija.
Apsūdzēti visi atbildīgie
Pirmajā tiesas dienā prokurori uz sarunu ir grūti pierunājami – atrunājas, ka lieta ir nodota tiesai un to vairs nav brīv komentēt. Pēc vairākiem mēģinājumiem izdodas sākt sarunu ar jautājumu – traģēdijā cietušie sacījuši, ka šajā lietā pie atbildības sauktas tikai «skrūvītes», bet, piemēram, būvfirmas Re&Re vadība ne. Prokurors Agris Skradailis Ir skaidro: «Iedomājieties – cilvēks vēlas strādāt būvniecības jomā, nodibina savu uzņēmumu un nolīgst darbiniekus, kuri šo jomu pārzina.» Arī šajā gadījumā būvfirma noalgojusi profesionāļus, paļaujoties uz viņu kompetenci savā jomā. Prokurors arī noliedz, ka lielie milži izgājuši sausā no ūdens – pret juridiskajām personām ir sākts piespiedu ietekmēšanas process. Ja tiesas gaitā pierādīsies to vadības atbildība, tad uzņēmumi cietīs, piemēram, zaudējot mantu. Piespiedu ietekmēšanas process sākts arī pret Maxima Latvia, kura vienlaikus atzīta arī par cietušo, pret Sergetam piederošo HND grupa, Kalinkas arhitektu biroju Kubs un būvuzraudzības uzņēmumu CM Consulting. Šiem uzņēmumiem arestēta manta un ieķīlāti konti.
Prokurors skaidro – ja uzņēmumā Maxima Latvia nebūtu par drošību atbildīgās personas konkrētajā veikalā, tad pie atbildības sauktu augstāku vadību. «Bija iecelta konkrēta persona, kurai par šiem jautājumiem bija jāatbild,» saka prokurors.
Atsakoties sīkāk iztirzāt nozieguma kvalifikācijas jautājumus, prokurors Cakuls nepiekrīt tam, ka pie atbildības sauktas tikai «skrūvītes». «Personas, pret kurām ir savākti lietiskie pierādījumi, ir sauktas pie atbildības. Bija pamats viņus saukt. Ja būtu pierādījumi par citām personām, tad tāds lēmums arī būtu pieņemts.»
Savukārt viņa kolēģis Skradailis šo situāciju salīdzina ar nelikumīgu meža izciršanu. «Mēs pie atbildības zāģētājus nesaucam, jo viņiem ir pateikts atnākt un nozāģēt. Mēs pie atbildības saucam tos, kas izplānoja, kas lika nozāģēt.»
Cakuls kolēģim piekrīt – tāpēc pie atbildības nav saukti, piemēram, sabrukušo konstrukciju montētāji, kuri ieriekš žurnālam Ir atzina, ka brīnījušies par švakajām skrūvēm, kuras iedotas kopņu samontēšanai. Apsūdzētāji saka – tie bija cilvēki, kuri bija iemācījušies labi saskrūvēt. «Savienot detaļu A un B – viss, to viņi prot,» kopņu saskrūvētāju lomu ieskicē Cakuls. Taču, pēc apsūdzības domām, šie cilvēki neatbildēja par to, kādas skrūves jāizmanto, kādi instrumenti jālieto. Savukārt uzņēmumā Vikom Industry, kurš, kā liecina lietas materiāli, izstrādāja metāla konstrukciju detalizāciju rasējumus, nebija sertificēti būvnieki – būvkonstruktors Sergets šajā projektā bija tas, kurš atbild par konstrukcijām. «Viņš ir atbildīgs pēc pastāvošajiem normatīvajiem aktiem,» uzsver prokurors. «Likumdevējs ir sadalījis atbildības, kam par ko ir jāatbild. Šajā lietā vispār, [spriežot pēc apsūdzēto attieksmes], neviens ne par ko neatbildēja,» sarunu noslēdz Cakuls.
Juridiskās peripetijas
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers iepriekš izteicās, ka pants par nonāvēšanu aiz neuzmanības Zolitūdes Maxima izmeklēšanā nav piemērojams, taču, uzrādot galīgās apsūdzības, tas ir parādījies. Prokuratūrā skaidro – tā autors ir vairāku cietušo jurists Armands Smans. Viņš sarunā ar Ir otrdien skaidroja, ka jau procesa sākumā vērsies policijā un prokuratūrā, prasot kriminālprocesu sākt ne tikai pēc panta par būvniecības normu pārkāpšanu ar smagām sekām, bet arī par nonāvēšanu aiz neuzmanības, par ko paredzēts bargāks sods. Sarunā ar žurnālu Ir viņš skaidro – krimināltiesību teorijā, lai šādas neloģiskas situācijas, kad par cilvēka nāvi aiz neuzmanības likums paredz dažādus sodus, nepieļautu, ir institūts Noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība, tas ļauj vienu noziegumu kvalificēt pēc diviem pantiem vienlaikus. Proti, par nonāvēšanu aiz neuzmanības var sodīt ar cietumsodu uz pieciem gadiem, bet pantā par būvniecības normu pārkāpšanu ar smagām sekām, proti, cilvēku nāvi, sods ir mazāks – četri gadi. Jurists vērsies pie krimināltiesību profesores Valentijas Liholajas, kura piekrita, ka soda un pastrādātā nozieguma seku nesabalansētības dēļ šajā gadījumā ir pamats veidot ideālu kopību – apsūdzēt pēc abiem pantiem. Pēc tam, kad Liholaja sniedza savu atzinumu, šādai kvalifikācijai piekrita arī prokuratūra, atminas Smans. Tagad tas ļaus kā maksimālo soda mēru pieprasīt brīvības atņemšanu uz septiņarpus gadiem, jo likums ļauj sankcijas daļēji summēt.
Kad pēc traģēdijas atklājās, kāds maksimālais sods pienākas par šo noziegumu – būvniecības normu pārkāpšanu ar smagām sekām -, pants tika grozīts, paredzot bargāku sankciju, cietumsodu pat uz astoņiem gadiem. «Ja šāda sankcija būtu spēkā nozieguma izdarīšanas brīdī, tad otru pantu piemērot nebūtu nepieciešams,» saka cietušo pārstāvis.
Šonedēļ tiesa lietu pēc būtības nesāka izskatīt, pārtraukums izsludināts līdz nākamā gada 1.martam – galvenokārt tāpēc, ka liela daļa advokātu ātrāk laiku savos kalendāros neatrada. Tāpēc neizdevās uzzināt arī apsūdzēto viedokli, vai kāds no viņiem šo mēnešu laikā ir mainījis viedokli un atzīst savu vainu traģēdijā. Ar presi apsūdzētie nevēlējās runāt. Prokurori spriež, ka process nebūs ātrs, iespējams, paies vairāk par gadu, līdz nonāks līdz pirmās tiesu instances spriedumam.
Iepriekš virmoja bažas, ka pirmajā tiesas sēdē tiks pieteikts noraidījums tiesai. Tiesnesis Erlens Ernstons lietas dalībniekus informēja, ka Sergeta advokāts Artūrs Zvejsalnieks bijis viņa kolēģis un abi «draudzējas» sociālajās vietnēs, pazīst arī vienu cietušo. Savukārt tiesnese Dzintra Zemitāne personīgi pazinusi notikuma vietā mirušo glābēju Vilni Šteinīti. Neviens no lietas dalībniekiem šos apstākļus neuzskatīja par iemeslu tiesnešu noraidīšanai.
«Bubulis nāk»
Viens no kandidātiem uz vakanto NEPLP vietu Baltijas Mediju alianses jurists Sergejs Kārītis grib izmēģināt, vai var vienā upē iekāpt divreiz
Restorānā viņš ienāk liels un nedaudz uzrāvis plecus. Atpazīstams pēc fotogrāfijām medijos, bet pavisam maz par Sergeju Kārīti (39) zināms plašākai sabiedrībai – tikai drumslas no publiskiem izteikumiem Nacionālajā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP), kur viņš jau darbojās agrāk, bet tagad kandidē atkal. Kārītis vada juridisko nodaļu Baltijas Mediju aliansē (BMA), kas pieder krievu uzņēmējam Oļegam Solodovam un Latvijā plašu auditoriju sasniedz ar Pirmo Baltijas kanālu, kurā translē arī Kremļa kontrolētās televīzijas ziņas. Jūrmalnieks, dzīvo Rīgā, par ģimeni nevēlas runāt. Arī amats BMA neesot ietekmīgs. Kuru no septiņiem NEPLP kandidātiem Saeimas atbildīgā komisija virzīs balsojumam plenārsēdē, izšķirsies ceturtdienā, kad iznāks šis žurnāla numurs, bet mūsu pusdienas restorānā KID Ģertrūdes ielā notiek tieši pirms nedēļas.
Lai gan vairāki avoti Ir teikuši, ka deputātu izvēle varētu krist tieši uz Kārīti, viņš izliekas nedaudz samulsis – kāpēc izpelnījies žurnāla ievērību, ja esot pavisam parasts cilvēks. Interviju presei viņš sniedzot pirmoreiz mūžā, sarunas beigās, kad notiesāti salāti un izdzerta tēja, atzīstas Kārītis.
Kāpēc jurists atkal kandidē uz NEPLP amatu, kā vērtē izredzes? Viņš par sevi šajā laikā dzirdējis visādas atsauksmes, sākumā pat – «nāk bubulis». Tomēr «nolēmu pamēģināt, jo man ir iepriekšēja pieredze gan pašā padomē, gan mediju vidē». Šoreiz viņš startējot pats par sevi, esot bezpartejisks kandidāts bez politiska atbasta. Arī priekšnieks Solodovs viņa kandidēšanu neatbalstot. «Viņš neredz nekādus variantus tās pašas politiskās vienošanās dēļ, plus tas, ka savā ziņā radīsies vakuums juridiskajā nodaļā, kur strādāju.»
Kārīti pirmoreiz NRTP (bijušais NEPLP nosaukums) ievēlēja 2007.gadā ar LPP/LC Saeimas frakcijas atbalstu. Otrreiz Kārītis nesekmīgi kandidēja 2012.gadā, kad viņu izvirzīja Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācija. Tad viņš bijis «kontaktā ar opozīcijas partijām, bet pozīcijas atbalsta man nebija», klusi stāsta Kārītis. «Man faktiski nebija nekādu variantu,» viņš secina, jo īstie kandidāti bijuši «Ēlertes-Mūrnieces sarakstā». «Šoreiz gribēju pamēģināt, kā ir, kad vispār nav nekāda atbalsta,» teic jurists. Pa šiem gadiem mainījusies mediju vide, un Kārītim esot pāris ideju, kuras viņš gribētu īstenot.
Balss Kārītim kļūst skaļāka, kad sāk skaidrot par šoruden nodibināto biedrību Nē pirātismam Latvijā. Tās mērķis – novērst un mazināt nelegālā satura izplatīšanu internetā un dažādās TV platformās, kas nesamaksāto nodokļu dēļ ik gadu valsts budžetā rada vairāku miljonu eiro iztrūkumu. Pie viena galda šoruden apsēdušies Viasat, Lattelecom, Baltcom, MTG Latvia un Pirmais Baltijas kanāls – faktiski visi lielākie tirgus spēlētāji, saka Kārītis, kurš pats darbojas biedrības valdē. Sapratuši, ka jāapvieno spēki, jo 20-30% mājsaimniecību izmantojot visu veidu nelegālos operatorus.
«Uzskatu, ka šis var dot arī pienesumu informatīvās telpas aizsardzībā,» saka Kārītis un saviebj seju, kad vaicāju par informatīvo karu. Tāds kariņš vien esot, žurnālistu uzpūsts virsrakstos, sensācijās, jo politiķiem vajag kaut ko runāt. Termins «informatīvais karš» netīk arī Kārīša priekšniekam Solodovam, bet Krievijas maigās varas ietekme esot, Kārītis piekrīt. «Jebkura lielvara veic maigās varas ietekmi – arī no otras puses. Tikai par to neviens nerunā, runā tikai par Krieviju.»
Ja izdosies bloķēt pirātiskos pieslēgumus, tas būšot reāls ieguvums, jo to lietotāji «pārsvarā skatās Krievijas nelegālos kanālus vai satelītos to pašu NTV». Vaicāts par Krievijas Pirmā kanāla retranslāciju Latvijā, Kārītis atbild, ka to darot tikai pirāti. «Mēs izplatām tikai dažas programmas, par ko ir atļauja. Ja tiks pārtraukti pirāti, nebūs ne Krievijas Pirmā kanāla, ne RTR, ne NTV oriģinālā. Tas sakārtos mediju telpu.»
Kopš Kārītis ir prom no NEPLP, viņam kā BMA juristam nācies vismaz desmit reizes pārstāvēt aliansi tiesā – «pārsvarā par programmu Laiks», kur bijuši pārmetumi par vienpusēju informāciju. Viņš nedomā, ka ir jēdzīgi slēgt kādu programmu, kā to izdarīja Lietuva saistībā ar nepatiesas informācijas izplatīšanu par 1991.gada janvāra notikumiem. «Viņiem likumā nosprausta viena pozīcija, ko drīkst atspoguļot par 1991.gadu, viss pārējais ir pretlikumīgi.» Kāds ir viņa viedoklis par šiem notikumiem, Kārītis atbild: «1991.gadā televīzijas tornis bija barikādēs. Man tolaik bija 13 vai 14 gadu.» Viņš apgalvo, ka atceras Atmodas laiku, jo skolā sācis interesēties par politiskiem procesiem un vēsturi. «Tomēr ar vecumu sāku uz daudzām lietām skatīties drusku citādi. Vēsturi raksta uzvarētāji.»
Kāpēc no jaunā gada Lietuvā vairs neraidīs Lietuvas laiku, bet Latvijas laiks paliks? Kārītis to skaidro ar ekonomiskiem apsvērumiem. BMA Lietuvā neklājas tik labi gan skatītāju nacionālā sastāva dēļ, gan spēcīgāku pašu Lietuvas mediju dēļ, bet biznesa videi kaitējusi Lietuvas politika, ik uz trim mēnešiem slēdzot kādu Krievijas kanālu. «Tāda raustīšana ietekmē reklāmdevējus, bet ziņas ir dārgs produkts.»
Viņaprāt, Latvijā nav vajadzīgs atsevišķs kanāls krievvalodīgajiem, jo neviens krievs neskatīšoties «mākslīgi veidotu Latvijas valsts kanālu». Neveiksme esot arī LTV7 darbošanās, to rāda reitingi. Kārītis domā, ka daļu sabiedriskā pasūtījuma vajag nodot komerckanāliem, lai sasniegtu to auditoriju, ko nevar izdarīt sabiedriskais medijs. «Tas pats PBK var veidot raidījumus, TV5.» PBK interesētu veidot līdzīgus raidījumus kā LTV7 diskusiju raidījums Točki nad i, tur jau strādājot bijušie PBK un TV5 žurnālisti. Kādā gadījumā PBK varētu izdoties saņemt sabiedriskā pasūtījuma naudu? «Viss ir atkarīgs no NEPLP sastāva,» saka Kārītis un saskumst par uzlikto klišeju «Kremļa kanāls». «Tas tiek tā arī uztverts, tu vari kaut uz galvas stāvēt, nekas nemainās.» Viņš iesaka kaut vai eksperimenta dēļ vienreiz piešķirt šos līdzekļus PBK – ņemot vērā reitingus, raidījumu kvalitāti, auditoriju. «Tas pats Latvijas laiks kvalitātes ziņā tiek augstu vērtēts.» Latvijā, viņaprāt, trūkstot kvalitatīvas pētnieciskās žurnālistikas, kas ir dārgs prieks. Virziens pareizs esot Re:Baltica, sadzīviski labi sižeti ir LTV Aizliegtajam paņēmienam. Bet par Latvijas radio viņš neko nevarot pateikt, jo to neklausās.
Kā vērtē reģionālos TV kanālus, kas jau tagad saņem sabiedriskā pasūtījuma naudu? Kārītis iedegas, ka pēdējais Saeimas lēmums par 153 tūkstošu piešķiršanu Re:TV un 50 tūkstošu RīgaTV 24 bijis absurds: «Pa tiešo iedeva naudu nezin kam, kaut kādai informēšanai – tā nedrīkst rīkoties!»
Iepriekš NEPLP Kārītis bijis atbildīgs par LTV. Kā vērtē LTV valdes darbu bijušā BMA izpilddirektora Ivara Beltes vadībā? LTV iegājusi komercmediju lauciņā, un tas «rada lielu šūmēšanos mediju vidē». Lai arī LTV ir reitingu pieaugums, uzņemtais virziens esot nepareizs. Vairāk vajadzētu domāt nevis par izklaidi, bet sabiedriskā medija uzdevumiem. Vai Beltes komandu vajadzētu nākamgad atstāt amatā? Kārītis ir izvairīgs – jāiepazīstas ar pārskatiem, kā darbība izskatās dokumentos.
Vai sabiedriskajam medijam vajadzētu iziet no reklāmas tirgus? Patlaban ne, saka Kārītis. «Ja LTV iziet, tā nauda var vienkārši aizplūst projām un to vairs nevarēs dabūt.»
Ēdienkarte
Jauktu lapu salāti ar paškūpinātu laša fileju, kaperiem
Pasta ar kūpinātu lasi, ķirštomātiņiem, saldkrējuma mērci
Tēja Chine Gunpowder
Svaiga ingvera tēja
Zālē klusums
Ko teikt tiem, kuri gan apbrīno Hermani, gan nosoda neiecietības kurināšanu?
Latvijā nav ierasts kritizēt varoņus. Nav viegli atzīt, ka var kļūdīties arī tie, kurus mīlam par viņu sasniegumiem un devumu mākslā vai politikā.
Kārlim Ulmanim bija milzīgi nopelni Latvijas valsts izveidošanā un nacionālās idejas nostiprināšanā, un daudzi labprāt vienkārši aizmirstu, ka viņš 1940.gadā aicināja padomju tankus «uzlūkot ar draudzību».
Prāta vētra vairākām paaudzēm ir sacerējusi muzikālo pavadījumu viņu dzīvei, liekot sajūsmā sekot aicinājumam «Lec!», meklēt atbildes uz smeldzīgiem jautājumiem, klusi saucot «Spogulīt, spogulīt!», un pilnā balsī dziedāt līdzi Kauperam ar sajūtu, ka tiešām «Tie ir vārdi no manas tautas». Bet lielākā daļa fanu cenšas nedomāt par to, ka mūsu iemīļotie puiši ir gatavi naudas dēļ uzstāties Krievijas armijas atbalstītā festivālā Našestvije (Iebrukums) laikā, kad tie paši bruņotie spēki piedalās pavisam reālā iebrukumā Ukrainā.
Tagad pienācis mirklis mulst Alvja Hermaņa talanta cienītājiem. Gandrīz 20 gadus viņa vadītais Jaunais Rīgas teātris ir bijis atskaites punkts Latvijas sabiedrības liberālajai daļai, pie kuras sevi, domājams, pieskaita arī daudzi Ir lasītāji. Tam bijusi ne tikai izklaidējoša vai estētiska, bet arī sociāla loma, un ar tādām Hermaņa izrādēm ka Garā dzīve, Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība un Vectēvs teātris ir devis mums iespēju labāk pašiem izprast gan sevi, gan sabiedrību, kurā dzīvojam. Savukārt Hermaņa sekmes slavenos Rietumeiropas teātros un opernamos darīja mūs lepnus un pašapzinīgus.
Taču piektdien Hamburgas Thalia Theater izplatīja paziņojumu, ka Hermanis atteicies no nākamgad plānotas izrādes iestudēšanas, jo viņam nav pieņemams teātra atbalsts bēgļiem. Kā pēc tam Hermanis teica Panorāmai, «es negribēju piedalīties teātrī, kas sevi pozicionē kā bēgļu patvēruma centrs». Viņam nav paticis, ka Thalia ir speciāla kafejnīca, kurā rūpējas par bēgļiem, un ka teāt-ris viņiem vāc naudu. «Lai gan ne visi bēgļi ir teroristi, tomēr visi teroristi ir bēgļi vai viņu bērni,» paziņojumā Hermaņa teikto atstāsta Thalia. Politkorektuma laiki esot beigušies.
Vācijā reakcija bija tūlītēja un asa. Lai gan Hermanis domstarpības ar Thalia piedēvē teātra kreisumam, viens no skarbākajiem virsrakstiem parādījās konservatīvajā laikrakstā Die Welt: «Režisora Hermaņa rasistiskā loģika.» Visos bēgļos, kā arī agrāko imigrantu bērnos saskatīt potenciālus teroristus ir «rasistiska argumentācija», raksta Die Welt un aicina Thalia pārtraukt rādīt citu jau repertuārā esošu Hermaņa izrādi.
Latvijā savukārt viedokļu līderu vairākums saminstinājies. Bēgļu jautājums bijis politiskās dienas kārtības galvgalī jau mēnešiem, bet tagad – klusums. Ironisks prieks atskan vienīgi no Nacionālās apvienības puses, kam Hermanis nekad nav bijis tuvs, bet baudu sagādā neērtā situācija, kurā nu iespiesti viņa liberālie draugi. Ko nu teikt tiem, kuri vienlaikus apbrīno režisoru, bet nosoda baiļu un neiecietības kurināšanu pret bēgļiem?
Patiesību sakot, atbilde nav nemaz sarežģīta. Var – un vajag – pateikt, ka šajā jautājumā es Alvim nepiekrītu. Ja jau viņš pasaka to, ko domā, kāpēc lai citi klusētu?
Hermanis nav kaut kāds rupjš šovinists. Tas ir skaidrs jebkuram, kurš redzējis, piemēram, viņa izrādi Kabalas noslēpumi, kurā ar iejūtību un bez latviešu teātrī bieži redzamās kariķēšanas tiek stāstīts par Polijas ebrejiem – hasīdiem. Liekas, ka mākslinieciski impulsīvais, Parīzes teroraktu satricinātais Hermanis ir ķēries pie visvienkāršotākā skaidrojuma – visi bēgļi un migranti ir bīstami. Šis aizspriedums ir ne tikai nepatiess, bet no tā izrietošās politiskās sekas ir nevis miers un drošība, bet gan aizvien pieaugošs konflikts. Tas nav politkorektums, bet gan visdziļākais pragmatisms, kas pretojas impulsam nepamatoti pasludināt gandrīz 20 miljonus ES dzīvojošo musulmaņu par nelabojamiem ienaidniekiem. Turklāt, ja par «politkorektumu» uzskatām gatavību saredzēt «svešajā» nevis stereotipus, bet indivīdus, tad «politkorektuma laiku beigšanās» ir abpusgriezīgs zobens. Tajā pašā Parīzē, ar kuru tagad izjūtam solidaritāti, pirms 10 gadiem lielākais bieds bija «poļu atslēdznieks», kurš taisījās atņemt īstenajiem frančiem darbu. Aizspriedumi pret austrumeiropiešiem var viegli atdzīvoties un radīt gan Hermanim, gan mums citiem ļoti sāpīgas sekas. Pierakstīt savus uzskatus visiem austrumeiropiešiem, kā Hermanis to dara JRT izplatītajā paziņojumā, arī nav korekti, kaut vai tāpēc, ka galvenā atvērtības aizstāve Eiropā ir Vācijas kanclere Angela Merkele, kurā vēl pavisam nesen intervijā Ir Hermanis saskatīja «savējo».
Šie un līdzīgi argumenti jau klāstīti arī pirms Hermaņa paziņojuma. Jācer, ka to līdzšinējiem paudējiem principi tomēr izrādīsies svarīgāki par personībām. Spēja šīs lietas nodalīt arī būtu mazs, bet svarīgs solis uz priekšu mūsu diskusiju kultūrā. Savukārt domstarpībām vienā jautājumā nevajadzētu nozīmēt visaptverošu noliegumu. Jo, galu galā, Hermanis nav kļuvis par sliktāku mākslinieku tāpēc, ka paklupis politiskā jautājumā.
Komentārs 140 zīmēs
Inflācija – 0,0%. Novembrī patēriņa cenu līmenis tāds pats, kā pirms gada. Mājokļa izmaksu pieaugumu atsvēra degvielas cenas kritums.
66% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts guvusi labumu no dalības ES. Tas ir par 9% vairāk nekā 2013.gadā, un par 6% vairāk nekā vidēji ES.
Smadzeņu skalošana – dārgāka par nanoūdeni. Rīgas dome nākamgad plāno tērēt gandrīz 700 000 eiro «komunikācijas uzlabošanai ar sabiedrību».
Valdība simtgadei
«Divvaldības» ambīcijas Vienotībā sagrauj valdības stabilitāti
Novēlējusi visiem «mierīgu šo Ziemassvētku gaidīšanas laiku» Vienotības kongresā sestdien, jau pirmdien Laimdota Straujuma demisionēja, dodot oficiālu startu visnemierīgākajam politiķu darbam – jaunas valdības veidošanai. Kļūdījās tie, kas premjerministres vēlējumā saklausīja apņemšanos palikt amatā vismaz tik ilgi, līdz izskan Jaungada apsveikumi un svētku eglītēm nobirst skujas. Nē, arī ielūgums uz Davosas forumu un ietekmīgu pasaules mediju aizrunātas intervijas janvārī Straujumai vairs nešķita tā vērti, lai turpinātu. Acīmredzot nav mierīgi sēdēt valdības krēslā ar dunci mugurā, pat ja fonā skan Klusa nakts, svēta nakts.
Kāpēc patiesībā krita valdība? Šis jautājums, ko apsprieda katrā redakcijā un daudzās virtuvēs pēc Valda Dombrovska pēkšņās demisijas, atkal atgriezies. Gan ne tik dramatiski, jo šoreiz nav sabrukusi Zolitūdes Maxima, bet lūzis tikai pacietības vadzis. Taču atbilde ir vienāda abos gadījumos: valdības vadītājs neredz iespēju turpināt darbu, jo tam trūkst politiska atbalsta.
Paradoksālā kārtā pie šīs atziņas abi premjerministri nonāca tikai dažas dienas pēc valsts budžeta pieņemšanas – vienīgā likuma, par kuru balsojot, Saeima vienlaikus izsaka uzticību valdībai. Balsis bija, atbalsts – ne. Pirmām kārtām savā partijā.
Abiem fizmatiem netīk izkratīt sirdi TV kameru priekšā, tomēr Straujuma demisijas dienā lika saprast – pēc sekmīgās Latvijas prezidentūras ES un budžeta pieņemšanas viņa bija gatava demisionēt gada sākumā un dot vietu «jauniem cilvēkiem», taču «masīvi uzbrukumi valdībai» pēdējās nedēļās un Vienotības priekšsēdētājas uzstādīts «nevajadzīgs intrigu veidols» licis rīkoties un izbeigt šo «destrukciju». Iespējams, punktu emocionāli pielika Vienotības kongress, kurā partija atrada liekulīgu veidu, kā nerunāt par politisko krīzi – apsprieda 18 teikumu prezentāciju ar pompozu nosaukumu «Latvijas simtgades plāns».
Paldies Straujumai par demisiju, beidzot saruna būs jāsāk. Tā atlikta jau kopš Vienotības izveides, kad līderu «komandā» iebūvēts konflikts – pretēji nobriedušu demokrātiju praksei premjerministrs un partijas vadītājs nekad nav tas pats politiķis. Viens uzņemas atbildību, otrs runā par atbildības uzņemšanos un beigās pasniedz puķes atlaistajam darītājam.
Ambīciju cīņas ir novedušas jau pie divām pašas Vienotības premjeru demisijām divu gadu laikā. Tāpēc šī «divvaldība» jābeidz – vai nu pašreizējā vadītāja kandidē uz premjera amatu, vai nākamais premjers kļūst par partijas līderi. Ja vien nākamais premjers būs no Vienotības.
Laimdota Straujuma jau ierakstījusi savu vārdu Latvijas vēsturē kā pirmā sieviete premjerministre. Taču viņa no pirmās līdz pēdējai dienai bijusi «pagaidu valdības» vadītāja – godprātīgs valsts darbinieks, kas pienākuma dēļ pacēlis politisku nastu, kuru nevar īsti nest. Pēc Dombrovska demisijas uzņēmās pastūrēt valsti tikai dažus mēnešus līdz vēlēšanām, bet drīz attapās krīzes menedžera lomā divās valdībās. Krimas aneksija, karš Ukrainā, bēgļu krīze, terors Eiropā, KNAB sagruve, iesprūdušas izglītības un veselības reformas, par čiku izkaltie valsts miljoni Liepājas metalurgā, ģeopolitiski nospriegota Citadeles pārdošana, airBaltic katastrofas draudi ir spilgtākie pārbaudījumi, ar kuriem gāja grūti. Šī pieredze māca, ka premjerministra amatam vienmēr jāmeklē vislabākais iespējamais kandidāts, jo situācija ir neprognozējama un miegainas pārceltuves vietā pēkšņi nākas stūrēt vētras plosītu kuģi.
Kurš vadīs valdību, kāda būs koalīcija, kuri ministri turpinās darbu un kuriem darbiem jāmeklē jauni darītāji – tas partijām jānoskaidro konsultācijās, kas šonedēļ sāksies ar Valsts prezidentu, bet aizkulisēs jau notiek. Prezidents iesaka nekavēties, jo valdība gan ir kritusi «iekšpolitisko strīdu dēļ», taču situācija Eiropā liek rīkoties izlēmīgi.
Izskatās, ka lielākais kavēklis valdības raitai veidošanai būs tas pats, kas noveda pie tās krišanas – vienotības trūkums Vienotībā. Partneri labprāt atvēl otrai lielākajai Saeimas frakcijai (Saskaņa joprojām ir ārpus spēles) turpināt valdības vadīšanu, bet Vienotībai nav skaidra kandidāta.
Aizejošā premjerministre kā pēcteci iesaka iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, kurš «grūtos brīžos gatavs uzņemties atbildību». Atšķirībā no koalīcijas partneru entuziasma Vienotība negavilē. Protams, kāpēc tērēt milzu enerģiju, lai atbrīvotu premjera vietu partijas līderei un tad atdot to kārtējam «darītājam»? Taču uzreiz piedāvāt Āboltiņu arī nevar, jo NA un ZZS māj ar mietu, ka nepopulāru premjeru neatbalstīs.
Kā šo pretrunu atrisināt? Vienotība var pameklēt atbildi vēlētāju viedoklī, kas izteikts pēdējā tautas balsojumā. Saeimas vēlēšanās vislielāko atbalstu saņēma ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuram plusiņš ievilkts 43% biļetenu. Visnemīlētākā ar 27% svītrojumu bija Solvita Āboltiņa – absolūtos skaitļos viņa saņēmusi vairāk svītrojumu nekā visi trīs Kurzemē ievēlētie Vienotības kandidāti kopā (jāatgādina, vēlēšanās Vienotības līdere palika aiz svītras, no pirmās vietas sarakstā noslīdot uz ceturto).
Ja Vienotībai par grūtu izvēlēties labāko kandidātu, jāmēģina meklēt citās partijās. Valsts prezidentam ir atbildīgs pienākums – uzticēt jaunās valdības veidošanu līderim, ar kuru Latvija var sagaidīt simtgadi.
Komentārs 140 zīmēs
Sagruva mirklī, tiesāsies gadiem. Pēc pirmās sēdes tiesa atlika Zolitūdes traģēdijas krimināllietas izskatīšanu līdz martam.
PSRS sabruka, bet Alfrēds Rubiks spītīgi turpināja stāvēt sociālisma sardzē. Beidzot viņš nolēmis mest mieru, un partijai būs jāmeklē cits vadonis.
«Platons» satricina Krieviju. Vai tālsatiksmes šoferu protesti ir «tautas revolūcijas» sākums?
Pēc demisijas
Kā vērtējat Laimdotas Straujumas lēmumu demisionēt?
No kuras Saeimas frakcijas jānāk jaunajam valdības vadītājam?
Kurām partijām jāveido nākamā koalīcija?
Aptauja veikta internetā 8.decembrī. Atbildēja 1128 respondenti.
Izliecies, līdz izdari!
Latviešu tieksme uz perfekcionismu nav labākais palīgs jaunu biznesu izaugsmē
Nesen Rīgā satiku jauna uzņēmuma komandu, kas izstrādājusi interesantu risinājumu finanšu sektoram. Puiši bija strādājuši pie idejas, attīstījuši konceptu, jau ieinteresējuši pirmos klientus. Bankām šis risinājums ļautu samazināt izmaksas un ātrāk izskatīt klientu pieteikumus. Tikai viena problēma – risinājuma automatizācijas programma (viss, kas notiek aiz mājaslapā redzamā) nebija vēl izstrādāta. Komanda baidījās piesaistīt klientus un pārāk daudz stāstīt par šīm iespējām, jo uztraucās, ka viss vēl nav līdz galam gatavs.
Šādas bažas dzirdu bieži un gandrīz bez izņēmumiem iesaku – negaidiet! Labāk piesaistīt klientu un izpildīt pakalpojumu, kaut vai manuāli sakārtojot nepieciešamos procesus. Silīcija ielejā šo pieeju sauc fake it till you make it*, un tā aicina iespējami ātri dzīvē pārbaudīt, vai tiešām klienti būs gatavi pirkt pakalpojumu. Pieredzējuši uzņēmēji ir sapratuši, ka ar aptauju jautājumiem – «vai jūs būtu gatavi pirkt šādu pakalpojumu?» – tālu tikt nevar, reāls pirkšanas lēmums ir daudz labāks pareģojums.
Taču jaunie uzņēmēji pretojas. «Tas taču nebūs izdarāms, ja mums būs vairāk nekā 10 klientu! Vai drīzā nākotnē plānotie 100 klientu.» Nebūs iespējams pieaudzēt apgrozījumu, attiecīgi nepalielinot arī izmaksas. Jā, piekrītu. Bet pašā sākumā tas nav svarīgākais jautājums. Vispirms ir jāpārliecinās, vai vispār kāds nopietni gribēs jūsu jauno lietu pirkt.
Turklāt izplānotais process parasti atšķiras no realitātes. Izrādās, klientu sniegtie dati ir citādi, nekā sākumā domāts, lēmumu pieņemšana rit lēnāk, vai notiek citas izmaiņas. Rezultātā mainās arī produkta izstrādes plāns. Ja tas jau būtu līdz galam izstrādāts, laba daļa būtu jāmet ārā vai jāpārstrādā. Tāpēc pareizā pieeja arī jaunajos tehnoloģiju uzņēmumos ir tāda pati kā labos ražošanas uzņēmumos – visu dara ar rokām, līdz jaunu automatizētu iekārtu ieviešana ir ekonomiski izdevīga.
Tāpat ir ar maksājumiem. Kādam no maniem uzņēmumiem nepieslēdzām kredītkaršu maksājumu iespēju – nolēmām vispirms uzlikt cenu un pārbaudīt, vai nāks pasūtījumi. Izrādījās, ka klienti no Austrālijas, ASV, Vjetnamas un citām valstīm ir gatavi maksāt arī ar bankas pārskaitījumiem, lai cik arī sarežģīti tas šķiet. Tagad zinām – būs vērts ieviest arī karšu maksājumus.
Nesen runāju ar citu uzņēmēju, kas varētu dažus mēnešus ātrāk ieviest jaunu pakalpojumu, ja to izpildītu nevis automātiski, bet pieņemot darbā kādus jaunus un salīdzinoši lētus darbiniekus – studentus, kas strādātu, līdz automatizētā sistēma tiek pabeigta. Tas ļauj sasniegt rezultātus mēnešiem agrāk un tādējādi var paātrināt investīciju piesaistes procesu.
Mēs, latvieši, daudzi esam perfekcionisti. Gribam visu saimniecību sakārtot pilnībā, pirms aicinām ciemiņus savās mājās. Bet šodienas strauji mainīgajā tehnoloģiju biznesā tas nav prātīgi.
* Izliecies, līdz izdari – angļu val.
