Cilvēcīgs, pragmatisks, pieredzējis – kolēģu teiktais par premjerministra kandidātu Māri Kučinski (54) liek domāt, ka vienīgais lielais viņa netikums ir kaislīgā smēķēšana. Vai ZZS politiķim izdosies izveidot valdību, pašlaik nav zināms, tomēr Ir nolēma izzināt Kučinska personību un skatījumu uz politiku
Kopš nominācijas premjera amatam Māris Kučinskis sāls saēstās melnās kurpes nomainījis pret tādas pašas krāsas jauniem zābakiem, kas spīd un laistās televīzijas prožektoru gaismās. Katram interesentam – un to Saeimā netrūkst – viņš atjoko, ka tagad žaketes krūšu kabatiņā nēsā līdzi birsti kurpju pucēšanai, lai kameru priekšā nebūtu jāstāv ar sabristiem apaviem kā todien, kad Valsts prezidents uzticēja viņam izveidot jauno valdību.
Mierīgs, ieturēts, mazliet neveikls. Atbildes sniedz nedaudz pieklusinātā tonī, sausas un profesionālas. Kā jau pieredzējušam politiķim, kurš desmit gadu laikā (ar nelieliem pārtraukumiem) tik ļoti saaudzis ar darbu parlamentā, ka iespējams organiski iekļautos jebkurā frakcijā, ZZS deputātam Kučinskim ir personiski labas attiecības ar gandrīz visu parlamentā ievēlēto partiju pārstāvjiem, arī ar lielu daļu žurnālistu.
Lai arī ZZS pēkšņais lēmums nomainīt ilggadējo oficiālo premjera kandidātu Aivaru Lembergu pret deputātu Māri Kučinski bija negaidīts un nebija drošas pārliecības, ka Kučinskim tiešām tiks dota iespēja veidot valdību, viņš uz šo mērķi iet ar lielu pārliecību par veiksmīgu rezultātu.
Ka varētu izdoties, sajutis ap pagājušajiem Ziemassvētkiem. «Tad gan es pārdzīvoju zināmu stresu, tas bija pirmais etaps. Tagad uz beigām, kad nebija skaidrs – nominēs vai ne, es bija vairāk vai mazāk apradis, bet, protams, [naktī pirms nominēšanas] gulēt gan es negulēju,» saka Kučinskis. «Nevienu brīdi neesmu nervozējis par to, vai es tikšu vai netikšu. Taisni otrādi – vai es tikšu ar to galā, vai varēšu izdarīt, vai nepaņemu [uzdevumu] par lielu.»
Vai Kučinskim izdosies, neņemas prognozēt arī ZZS līderis, smagos noziegumos apsūdzētais līdzšinējais premjera kandidāts Lembergs. «To tikai dzīve var parādīt. Tas tāpat kā sievietēm – ne katra var piedzemdēt, bet arī ne katra, kas piedzemdē, ir māte. Tāda īsta māte,» uz tiešu jautājumu līdzībās atbild Lembergs. Pretēji sev raksturīgajam košu citātu stilam viņš par Kučinski izsakās ļoti atturīgi.
«Es viņu kā cilvēku nemaz ļoti nezinu, man ar viņu bijušas, teiksim tā, oficiālas darīšanas,» saka Lembergs, paskaidrodams, ka pazīst Kučinski tikai kā kolēģi, savulaik pašvaldību lietu ministru. Kāds viņš bija ministrs? «Nu, strādāja. Bija jautājumi, kur mums bija dažādi viedokļi.»
Kompromisi un cigaretes
«Bez Tautas partijas šajā valstī nekas nenotiek,» saka bijušais Kučinska kolēģis Tautas partijā, tagad no ZZS ievēlētais deputāts Jānis Klaužs. Viņš Kučinski pazīstot kopš 2007. gada, kad Kučinskis vadījis Tautas partijas frakciju. «Ļoti demokrātisks, sirsnīgs, saprotošs. Neteikšu, ka viņš būtu stingrs. Viņš ir iejūtīgs, cilvēcīgs,» saka Klaužs. Līdzīgi Kučinski raksturo arī Vienotības tā dēvētā liberālā sešinieka deputāte Ilze Viņķele – abi šobrīd strādā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā, kuru Kučinskis vada. «Ļoti cilvēcīgs. No tā vadītāju tipa, kas padomā, kā viņa vadāmie jūtas. Vēl ļoti laba zīme, ka viņš komisijā ir savācis spicu konsultantu komandu,» saka Viņķele. Vadītāja iejūtību apstiprina arī komisijas sekretāres – Kučinskis vienmēr atminoties jubilejas, arī 8. martā kolēģes sveicot ar ziediem, pērn tās bijušas tulpes.
Pēc Tautas partijas bankrota Kučinskis 10. Saeimā tika ievēlēts no oligarhu Andra Šķēles un Aināra Šlesera kopprojekta Par labu Latviju, bet pēc Saeimas atlaišanas 2011. gadā kādu laiku vadīja Liepājas pārstāvniecību Rīgā, darbojās Lielo pilsētu asociācijā. Saeimā viņš 2014. gadā atgriezās no ZZS saraksta (formāli – Liepājas partijas virzīts kandidāts), lai arī bijušas sarunas par pievienošanos Vienotībai.
«Paldies Dievam, ka viņš ir ar mums, nevis kādiem citiem,» saka bijušais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS), «tad viņa pieredze un darba spējas aizietu cita politiskā spēka ideju īstenošanai. Šādi cilvēki netiek atrasti koridorā.» Kučinska pluss esot pakāpeniskā karjera, sākot no pašvaldības deputāta Valmierā līdz pašvaldību lietu ministram valdībā, lielākās parlamenta frakcijas vadītāja amatam – izpratne, «kas no kā rodas, kas kur paliek un, ja nenotiek, kāpēc nenotiek», plašie kontakti. «Mārim ir pilnīga skaidrība par to, kas notiek pašvaldībās, viņam ir skaidrs risinājums,» saka Daudze, atminoties, ka arī personiskā komunikācija bijusi viegla. Kad Daudze pirmo reizi ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju, Kučinskis vadījis lielāko Tautas partijas frakciju. «Pieredzes viņam bija vairāk nekā man, bet viņš nevienu brīdi man nelika justies neērti,» atminas Daudze.
«Kluss, mierīgs, tajā pašā laikā ļoti ieturēts, pragmatisks. Viņam vienmēr ir bijusi valstiska domāšana,» saka Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks.
Vairāki uzrunātie ZZS politiķi atzīst – nav tā, ka visi ZZS veidojošajās partijās būtu stāvā sajūsmā par taktikas maiņu, to, ka ZZS pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma mēģina uzņemties valdības veidošanu. Taču šajā gadījumā esot cerības vairāk iegūt, nekā zaudēt. «Visi saprot, ka varbūt vēl nebija īstais laiks, bet tiešām brīdī, kad Vienotībā bija vai nu apzināta destrukcija vai stulbums, vai pilnīga nespēja vienoties, kaut kas ir jādara,» skaidro Silenieks.
Šķērslis arī neesot tas, ka Kučinskis ZZS ir salīdzinoši nesen, pirms tam daudzus gadus bijis TP dibinātāja Andra Šķēles uzticams līdzgaitnieks. «Viņš ir pārbaudīts, sen varēja paklupt, izdarīt kļūdas,» saka Silenieks, «viņš ir ļoti pragmatisks, tajā pašā laikā viņu nevar locīt.» «Tas, ka viņš ir kluss un mierīgs, nenozīmē, ka viņš nav skarbs, viņš var mierīgi pateikt «nē» pilnīgi jebkuram. Arī Lembergam – mierīgi.»
No Kučinska partijas biedru teiktā noprotams, ka viņi no potenciālā valdības vadītāja gaidītu mierīgu, pragmatisku darbu, nevis jaudīgas, bet, iespējams, nepopulāras reformas – tās varētu atstāt negatīvu iespaidu uz partijas reitingiem, bet miers un «saprātīgi kompromisi» līdz šim bijuši Kučinskim raksturīgi. «Ja viņam kaut kas nepatīk, labāk aizies uzpīpēt un pīpētavā izdomās, bet nevis kaut ko karstu sastrēbt, sarunāt, saskaldīt un pēc tam netikt vaļā. Nē, viņš labāk nogaida, līdz ir kāds loģisks risinājums,» Kučinski raksturo Silenieks. Pārlieku daudz smēķēju, intervijā atzīstas Kučinskis. «Apmēram 17 cigaretes dienā. Bet es visiem saku: Dieva dēļ, nesāciet! Tā ir pēdējā muļķība, ko var darīt.»
Komunisti sabojā nākotni
Kučinskis ir valmierietis, tur sācis darba gaitas – Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā kā galvenais grāmatvedis un pilsētas dzīvokļu komunālajā apvienībā, kur kādu laiku darbojies arī vēlāk neatkarīgās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Iestājeksāmenus universitātē neizturēja, tāpēc bija jāiet armijā – pusgadu dienējis Maskavā, pusotru Pēterburgas mežos «pie raķetēm, pret imperiālistiem». Kad atgriezies no armijas, iestājies augstskolā neklātienē, paralēli strādājis. Bijis arī Tautas frontē, taču aktīvu dalību Augstākās Pado-mes vēlēšanās traucējis tas, ka Kučinskis bijis Komunistiskās partijas kandidāts Valmieras vietējās pašvaldības vēlēšanās. Tolaik bijis ar labu «strādātāja reputāciju», tāpēc vietējās varas vēlēšanās viņu kā savu kandidātu virzīja Komunistiskā partija, lai arī tās biedrs nekad neesot bijis. «Viņi man, labu gribot, samaitāja nākotni,» saka Kučinskis. Barikāžu laikā vienu diennakti līdzās citiem valmieriešam pie Ministru Padomes sargājis tālaika premjerministru Ivaru Godmani.
Neatkarīgās Latvijas laikā politiķa karjeru sāka 1994. gadā kā deputāts Valmieras domē, 1996. gadā – kā pašvaldības priekšsēdētājs. «Valmierā es netīšām par mēru iesēdos, vienkārši ļaujoties pierunāties uz laiciņu. Tad biju pārsteigts – jā, acīmredzot esmu saindējies [ar politiku],» Kučinskis intervijā atzīst, ka politika viņu aizrauj. «Kad es sev atbildēju, ka tomēr vēlos būt politikā, tad vienīgais arguments bija to jēgu parādīt ar darbiem.»
Kādu brīdi pēc Saeimas atlaišanas 2011. gadā gan pārdomājis – palikt politikā vai iet prom. «Vienmēr tā esmu attiecies pret jebkuriem darbiem. Ja man Saeimā bija Ilgtspējīgas attīstības komisija, tad ambīcijas ir izveidot to paliekošu. Ja esi komandā, kuru esi pieņēmis un aizgājis kādā frakcijā, tad tas ir ietvars, kurā vari kaut ko labu izdarīt. Tā ir atbilde, kāpēc es agrāk neaizgāju no Tautas partijas,» saka Kučinskis.
Ar kādām emocijām uztvēris «Oligarhu kapusvētkus»? «Savas emocijas esmu iemācījies apslāpēt,» saka Kučinskis. Šāda rakstura notikumus viņš izvērtē kā realitāti, analizējis kļūdas, kāpēc viss līdz tam nonācis.
2011. gada maijā PLL deputāts Kučinskis neatbalstīja kolēģa Aināra Šlesera izdošanu kratīšanai, jo saskatīja tajā šova elementus un uzskatīja, ka apstākļos, kad jau vairākas dienas runā par iespējamo deputāta kratīšanu, tai nebūtu nekādu rezultātu. «Es tobrīd nenovērtēju [situāciju],» saka Kučinskis. Viņš skaidro, ka pietrūcis laika apdomāties, pārklājušies dažādi apstākļi, beigās tā bijusi laba mācība. Ar šodienas zināšanām, «ja būtu jābalso, es domāju, ka visi nobalsotu par [izdošanu]», saka Kučinskis. «Acīmredzot Šlesers to uztvēra kā simbolu. Cilvēki arī. Tas ir viens no lēmumiem, kad deputāti nepaspēja apdomāties.»
Vai pašam tiesikuma jautājumi ir svarīgi? «Protams,» atbild Kučinskis. Taču viņš piebilst, ka ne visas prioritātes, kuras par tādām dēvē, mēdz tādas arī būt. Kopumā viņš atbalsta «tiesiskumu no visām izpratnēm, attiecībā pret blēžiem – pilnīgi nesaudzīgu». «Piemēram, tas, kas parādās ar maksātnespējas administratoriem, ar kaut kādu cilvēku iespēju ietekmēt šo tiesisko vidi, ir vienkārši kliedzoši. Es arī atbalstīju to, ka tiesneši saņem lielāku atalgojumu, ka viņi kļūst neatkarīgi, visa šī virzība ir ārkārtīgi svarīga,» saka Kučinskis. Runājot par atklātāku politiku, Kučinskis atzīmē, ka atklātību atbalsta, bet tas ne vienmēr nozīmē, ka «labie uzvarēs ļaunos». «Vienmēr tiek aizmirsts, ka arī ļaunie ar tām pašām metodēm var uzvarēt.» Viņam atmiņā ir daudzi gadījumi vēl no Tautas partijas laikiem, kad tieši slēgtie balsojumi palīdzējuši nodrošināt labāku rezultātu.
Tomēr Ir noskaidroja, ka arī deputāts Kučinskis 2011. gadā nāca klajā ar pretrunīgi vērtētiem priekšlikumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā. To pieņemšana sekmētu naudas atmazgāšanu ar Latvijas banku starpniecību. Tolaik par šādām problēmām Latvijā vēl nerunāja, bet Saeima šos priekšlikumus noraidīja kā neatbilstošus Latvijas starptautiskajām saistībām un ES direktīvām. Tagad lūgts atbildēt, Kučinskis saka, ka neatceras šos grozījumus. Vēlāk rakstiskā atbildē precizē, ka viņu uzrunājusi kāda nozares uzņēmēju organizācija, kurai pašai nav likumdošanas iniciatīvu, «un acīmredzot organizācijas pārstāvju argumenti bija pietiekami, lai es kā tobrīd opozīcijā esošs deputāts piekristu būt par «formālo» iesniedzēju». Pēc Kučinska teiktā, priekšlikumi bijuši ar mērķi panākt samērīgākas visu pušu – banku, to klientu un kontrolējošo vai uzraugošo iestāžu – tiesības un pienākumus. Bet vispār, viņaprāt, beidzot būtu jāpieņem lobiju likums, kas ļautu atšifrēt patiesos likumu grozījumu autorus. «Trīs ceturtdaļas deputātu priekšlikumu ir ne pašu izstrādāti – manuprāt, lobiju likumā jābūt prasībai tos atšifrēt. Pats nekad neesmu slēpis, kur maniem priekšlikumiem «aug kājas». Arī kā «pastnieks» (bez manis pārliecināšanas, vadības spiests) strādājis neesmu. Ir pagājis pārāk daudz laika, lai precīzi atcerētos šo gadījumu.»
Bez vecajiem bukiem
No bijušajiem domubiedriem, to skaitā oligarhiem Kučinskis nenorobežojas, taču lēmumus sola pieņemt pats un arī savā komandā nevienu «veco buku» negrasās pieņemt. Uz jautājumu, kādas viņam ir attiecības ar ekspremjeru Aigaru Kalvīti, atbild: «Nekādu attiecību vispār nav, tā bija viena lappuse, kas aizvērās.» Arī ar Andri Šķēli vairs neesot nekādu kontaktu. «Ja jūs domājat, ka es kādam pakļaušos vai būšu iespaidojams no Kalvīša vai kāda citas puses, tad es jebkuru esmu gatavs uzklausīt, bet, piedodiet, lēmums būs mans,» saka Kučinskis.
Recepte pret aizdomām vai negodīgu spēli esot viena – atklāta darbība. «Tas ir arī mans plāns. Es nepiedalīšos aizkulišu spēlēs.»
Kalvītis sazvanīts atturīgi atbild, vai Kučinska nonākšana premjera amatā varētu kaut kā ietekmēt viņa vadītā uzņēmuma Latvijas gāze attiecības ar Latvijas valsti. «Man grūti spriest, vai sadarbību atvieglos. Enerģētika ir viens no svarīgākajiem sektoriem, un ar to ir jārēķinās, jābūt pragmatiskai politikai. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kučinskis ir pragmatisks politiķis,» saka Kalvītis. Viņam Kučinska kļūšana par ZZS premjera kandidātu neesot bijusi pārsteigums, jo «Tautas partija bija spēcīgākā organizācija, kāda līdz šim politikā ir bijusi, ar ļoti spēcīgām personībām». Kučinska plusi esot labās zināšanas par valsts pārvaldi, sākot no pašvaldībām, beidzot ar darbu valdībā un Saeimā. «Viņš māk atrast politiskos kompromisus, kas ir ļoti svarīgi koalīcijas valdībā, viņš ir orientēts uz reģionu attīstību – domās par visas Latvijas attīstību, nevis tikai Rīgu -, tas ir tas pozitīvais,» saka Kalvītis. Viņš tikai norāda, ka vēl nepieciešama «spēcīga komanda, lai varētu īstenot mērķtiecīgu politiku».
Premjera kandidāts par savu komandu pagaidām runā atturīgi. Biroja vadītāju viņš vēlētos jaunu, enerģisku, ar labām valodu zināšanām, bet no potenciālajiem kandidātiem darbam komandā šobrīd atklāti nosaukts tikai padomnieks Artis Grīnbergs, ar kuru kopā darbojies Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā. Grīnbergs savulaik bijis arī Laimdotas Straujumas padomnieks, kad viņa vadīja Zemkopības ministriju. Ar šīs Saeimas komisijas speciālistiem Kučinskis konsultējies arī jautājumos, kas skar nākamās valdības darbus, taču koalīcijas partnerus pie viena galda kopējas deklarācijas sagatavošanai pagaidām nesēdina. «Ja nevadīsi notikumus un apstākļus, tad apstākļi vadīs tevi. Ja es tagad sasaukšu pārstāvjus no iespējamās koalīcijas un teikšu – rakstām deklarāciju! -, tad es nezinu, kas tur iznāks, jo katram ir savas domas.» Kučinskis pats mēģinās piedāvāt «melnraksta trafaretu».
No malas raugoties, varētu šķist, ka Kučinskis patiešām uzņēmies viens pats uzrakstīt valdības deklarāciju. Līdz šim koalīcijas partijas to darījušas kopīgi. Kučinskis stāsta, ka arī šobrīd viens šo darbu nedara un vispār, lai arī sevi dēvē par nacionālkonservatīvu, autoritārisma idejas viņam nešķiet simpātiskas. «Esmu nelabojams demokrātijas piekritējs,» viņš atbild, lūgts novērtēt Kārļa Ulmaņa devumu Latvijai. Bijušas gan pozitīvas, gan negatīvi vērtējamas lietas. Koalīcijas partneru – Nacionālās apvienības – vēlmi godināt Ulmaņa 15. maija apvērsumu, līdzīgi kā došanos 16. martā pie Brīvības pieminekļa, viņš vērtē atturīgi. «Es novērtēju visus, kas ir bijuši Latvijas patrioti, bet tāpēc nevajag pārvērst par simbolu vienu vai otru dienu, kura kaitina vai kuru nesaprot citi,» saka Kučinskis. Atšķirībā no iepriekšējiem valdības vadītājiem Kučinskis neplānojot noteikt stingru aizliegumu ministriem apmeklēt 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa. «Es pieņemu, bez emocijām – kas grib, lai tur iet, bet nepārvērst to par šovu.» Savukārt valsts attīstībai būtiskos jautājumos Kučinskis ieņem stingru pozīciju – kaut arī paša politiskā spēka sadarbības partneri Latvijas Zaļā partija ir skeptiska, piemēram, par Rail Baltic projektu, viņš to atbalsta, tāpat arī nacionālās aviokompānijas airBaltic stiprināšanu. «airBaltic mēs nedrīkstam zaudēt, tas pats ir ar savienojumiem ar Eiropu.»
Revolūcijas nesola
Mehāniski pastiepis roku pēc sekretāres atnestām konfektēm Serenāde, Kučinskis ātri saldumu noliek atpakaļ trauciņā. «Nedrīkstu. Cukurs pietiek,» viņš klusi novelk. Labai pašsajūtai deputāts cenšas sevi turēt formā – «normāli ēst, un tas nozīmē izvēlēties kaut cik veselīgus produktus, un arī kustēties – ar to es šobrīd drusku grēkoju». Svētdien gan sanācis «drusku ar nūjām pa mežu pabrist» – patīk aktīva atpūta, mēdzot gan nūjot, gan skriet. Parasti Biķernieku mežā, kas ir tuvāk Rīgas mājvietai Mežciemā. Abi ar dzīvesbiedri, bijušo Valsts kancelejas komunikācijas departamenta vadītāju Laini Kučinski nolēmuši dzīvokli tur iegādāties pirms 11 gadiem, ņemot hipotekāro aizdevumu. «Laikam jau latvietim ir kaut kas iekšā uz to, ka tas ir tavs. Tuvu pie izejas uz Vidzemi.» Savukārt periodā «no brīža, kad putni sāk dziedāt, līdz brīdim, kad lapas krīt nost», Kučinsku ģimene nedēļas nogales pavada lauku mājās Jērcēnos. Tur viņš brūvē mājas vīnu. Ar šo arodu nodarbojas jau gadiem. Kučinsku iecienītais ir upeņu vīns, «jo to man ir daudz». Šogad gan jaunu vīnu netaisīja, «jo iepriekšējā vēl ir daudz». «Pats es ne sevišķi lietoju, bet taisu, jo citiem garšo.»
Kučinsku ģimenē aug dēls Edgars, kurš mācās septītajā klasē. Kučinskim ir arī otrs dēls Gints no pirmās laulības. Viņš Latvijas Universitātē ieguvis fizikas doktora grādu un šobrīd strādā institūtā Frankfurtē. Dēla pievēršanās zinātnei ir iemesls, kāpēc par vienu no valdības prioritātēm izvirzījis visaptverošas reformas izglītības sistēmā, zinātnes finansējuma jautājumu risināšanu. «No vienas puses, šī starptautiskā kustība ir normāla. [Tomēr] nav normāli, ka viņam 28 gados nav stabilitātes sajūtas darbam Latvijā,» pauž Kučinskis.
Pats arī sola turpināt mācīties angļu valodu, kuras zināšanas nevērtē kā tādas, ar kurām Briselē varētu Latviju aizstāvēt, vajadzēs tulka palīdzību. «Angļu valodu tādā līmenī, lai varētu jokoties un runāt vienkārši perfekti – apmēram kā krievu valodu -, visticamāk, man būs grūti iemācīties, ja vien netikšu aizsūtīts trimdā bez latviešiem kaut kur Amerikā,» saka Kučinskis. Tomēr valodu viņš mācoties, un «sarunvalodas līmeni neformālām sarunām, lai varētu brīvi komunicēt ārpus mikrofoniem un žurnālistiem, es noteikti pilnveidošu, un diez vai tur problēmas būs».
Tiesa, komandējumi Kučinskim nepatīk. «Es izvairos no komandējumiem. Es nekur nebraucu, ja nezinu, kāds no tā labums. Mana stiprā puse ir iekšpolitikas pārzināšana – te diez vai kāds mani var apmānīt.»
Vai Kučinskis var apsolīt, ka viņa vadītā valdībā oligarhi neturpinās izmantot varas resursu sava personīgā labuma gūšanai? Politiķis atbild: «Ja jūs man prasītu, vai es uztaisīšu revolūciju un visa tā vide, kas balstās uz sarunāšanas, lobēšanas un kaut kādiem tādiem principiem, tiks nogriezta, tad tādas iespējas, visticamāk…,» viņš teikumu nepabeidz, bet ar roku pārvelk šķērsām pāri kaklam. «Lai tā [aizkulišu sarunāšana] nenotiktu, ir jābūt saprotamiem valdības lēmumiem,» saka Kučinskis. Un piebilst: «Es parādā nevienam neesmu.»
