Žurnāla rubrika: Kultūra

Stunda nākotnes

Posted on oktobris 22, 2014 by - Recenzija

Laikmetīgā teātra izrāde Situāciju telpas – neviena aktiera, tikai iPad

Pirms iziešanas gaitenī pa durvīm pirmām kārtām uzmanīgi izbīdām rokā turēto planšetdatoru. Uz brīdi tas kļuvis par spoguli, kurā tēlojas Rimini Protokoll izrādes Situāciju telpas realitāte – aiz stūra nostājies vīrietis. Izstieptajās rokās viņš tur sažņaugtu iPad, pavērstu mūsu virzienā, un pat īsā acu uzmetienā nepārprotami skaidrs, ka tā ir šāvienam nomērķēta pistole. Ķermenis instinktīvi paraujas atpakaļ. Mēs mirkli uzgaidām, tad pieliecamies un aši šķērsojam telpu. Drošībā. 

Situāciju telpās «mēs» nozīmē: es, man izsniegtais planšetdators, kā arī viena no desmit personām, ko iemiesošu/ar ko sarunāšos/kura dzīvei sekošu pusotru stundu garumā. Vāciešu Helgardas Haugas, Daniela Vecela un šveicieša Stefana Kegi radošās apvienības Rimini Protokoll pašlaik Rīgas Kinostudijā rādītā projekta tēma ir globālā ieroču aprite (ražošana, karš, upuri, ap- un at-bruņošanās), bet vispirms tomēr izrāde piesaista nevis ar tēmu, bet ar savu formu. Izrādē nav izpildītāju, pareizāk sakot – par izpildītājiem kļūst skatītāji, kurus, apgādātus ar planšetdatoriem, citu pēc cita ielaiž izrādes telpā – istabu labirintā. 

Katrs skatītājs izdzīvo pusi no «iestudētajiem» stāstiem, secība katram sava, bet planšetdators izrādē kļūst par logu uz realitāti. Cenšoties pārvietoties tā, lai uz ekrāna redzamais sakristu ar skatiena leņķi, izstaigājam pasauli fiziski un metaforiski. Banka Vācijā, kapsēta Meksikā, hospitālis Sjerraleonē… Fotogrāfs, bēglis, narkodīleris, bezpilota lidmašīnu operators… Austiņās skan dokumentāli stāsti (izrādes bukletā iespējams izlasīt varoņu vārdus un biogrāfijas), ekrānā zib fotogrāfijas un videorullīši, bet laiku pa laikam norādījumi: apsēsties, uzvilkt, atvērt, uzkāpt…

Precizitāte Situāciju telpās ir ļoti svarīga, jo no tās atkarīga jūsu pieredze. Ja viss tiek izdarīts, kā plānots, jūs kļūstat par kāda cita cilvēka pieredzes ķermeni. Kā gadījumā ar šāvēju: kamēr noliecaties cita skatītāja priekšā, Dienvidsudānas žurnālists, kura stāstam tobrīd sekojat, izvairās no vācu snaipera lodes. Stāsti nav pārsteidzoši, tomēr dīvainā kārtā Situāciju telpas neatstāj vienaldzīgu. Kāpēc? Atbilde daļēji arī izskaidro, kāpēc Rimini Protokoll nu jau vairāk nekā desmitgadi tiek ieskaitīts Eiropas labāko teātru vidū. Proti, mākslinieku grupa ne tikai runā par aktuālām tēmām, bet dara to, meklējot laikmetīgajai pasaulei atbilstošu izteiksmes formu. Šajā gadījumā – tehnoloģiju.

Izrāde cieši saistīta ar Teatrum Belli – kara teātra, kara kā teātra – ideju. Katalogā to aprakstījis arhitekts Nikolauss Hiršs, raksturojot modernos karus kā telpā ierobežotas sadursmes. Viņam, protams, ir taisnība. Lai arī faktiski visas attīstītās pasaules valstis pašlaik karo, karš notiek kaut kur citur, tas tiek inscenēts, kontrolēts, ierobežots, lai neizlauztos no stingri iezīmētu ģeogrāfisku un sociālu teritoriju rāmjiem. Izrāde šīs ģeogrāfiski attālinātās telpas «savāc» zem viena jumta – Šveices ieroču fabriku no Sīrijas revolucionāra patvēruma vietas atdala ne vairāk kā finiera siena un durvis. Tas, protams, ir spēcīgs tēls, kas ļauj citā gaismā ieraudzīt, cik patiesībā tuvu globālajā pasaulē atrodas lietas, kas šķiet tālas un svešas. Taču tas nav viss.

Vislielāko iespaidu Situāciju telpās atstāj tehnoloģijas. Nevis tāpēc, ka izrādes struktūra ir ļoti sarežģīta, pat ne tāpēc, ka iestudējums ir izklaidējošs (veidotāju piešķirtais žanra apzīmējums «videospēle vairākiem spēlētājiem» ir precīzs). Tāpēc, ka pārsteidzošā kārtā izrādās – liela daļa skatītāju realitāti daudz labāk uztver datora ekrānā, nevis dzīvā kontaktā. Tas ir šokējoši, lai arī, ņemot vērā mūsu tehnoloģizēto ikdienu, loģiski. Vai tā ir teātra nākotne, kā skandina izrādes preses materiāli? Droši vien ne tikai, bet noteikti arī. Katrā ziņā Situācijas telpas ir vērts izbaudīt uz savas ādas. No vienas puses, lai pārbaudītu sevi. No otras, gatavojoties decembrī gaidāmajam, speciāli Rīgai veidotajam Rimini Protokoll iestudējumam 100% Rīga, kurš par izpētes objektu sola padarīt arī pavisam tuvu atrodamo.

ooooo

Situāciju telpas. Līdz 26.oktobrim Rīgas Kinostudijā. 15 eiro

Mana dvēsele ir kā seismogrāfs

Posted on oktobris 22, 2014 by - Intervija

Pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers (67) izstāsta, kāpēc veltījis koncertu Ukrainas krīzei

Latvijas mūzikas cienītāji var justies laimīgi, ka Gidons Krēmers ir savējais. Viņš ir viens no spilgtākajiem un daudzpusīgākajiem vijolniekiem pasaulē, un, par spīti ārpus Latvijas pavadītajiem gadu desmitiem, Rīgā dzimušais Krēmers vēl aizvien izjūt spēcīgu saiti ar dzimteni un bieži uzstājas pie mums ar paša dibināto kamerorķestri Kremerata Baltica. 12.oktobrī viņš uz Cēsu koncertzāli atveda pasaules pianisma dīvu Martu Argeriču. Viņas kopā ar Krēmeru un Kremerata nospēlētais koncerts klātesošajiem atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Taču šoreiz, taujājot par iespēju Krēmeru intervēt, jautājumu saraksta galvgalī bija nevis māksla, bet gan politika vai drīzāk mākslinieka attiecības ar to. Septembrī viņš kopā ar Kremerata Drēzdenē spēlēja koncertu ar nosaukumu Mana Krievija, veltītu Ukrainas krīzei. Pēdējos gados mākslinieku attieksme pret Krievijā notiekošo kļuvusi par aizvien svarīgāku jautājumu Latvijā. Gribam zināt dažādu popmūzikas zvaigžņu viedokli par Pussy Riot tiesāšanu, diskutējam par aktieru un teātru izvēlēm uzstāties vai neuzstāties Krievijā, vērtējam komponista Imanta Kalniņa labvēlību pret Putinu. Jaunākais pavērsiens šajā stāstā ir Kremļa lēmums aizliegt iebraukšanu valstī režisoram Alvim Hermanim.

Ar Krēmeru sarunājos mašīnā, kas viņu veda no Rīgas lidostas uz Cēsīm. Daudz parunājām arī par mūziku, tomēr pašlaik aktuālākais un svarīgākais šķiet pēc iespējas plaši atspoguļot Krēmera domas par mākslinieka atbildību pret patiesību.

Kā nonācāt pie lēmuma Drēzdenē izmainīt programmu un veltīt koncertu Ukrainas krīzei?
Tas nebija viegls lēmums. Mūsu plāns bija turpināt attīstīt darbu Viss par Gidonu. Tā ir programma, pie kuras strādājam jau piecus, sešus gadus. Bet tas nav stāsts par Gidonu, tas ir stāsts par mākslas stāvokli mūsu sabiedrībā – par to, kā mākslinieki kļūst par māksliniekiem. Pēdējā laikā sākām izmantot videoprojekcijas, kas to padarīja vēl spēcīgāku, taču pēkšņi izrādījās, ka Drēzdenes Zempera opera nevarēja nodrošināt visu, kas bija nepieciešams pārliecinošam priekšnesumam.

Bija skaidrs, ka ir jāmaina programma. Vienmēr cenšos dzīvot šajā brīdī. Uz skatuves negribu tieši tāpat nospēlēt jau iepriekš sagatavotu gabalu, kā to dara daži izpildītāji. Paļaujos uz intuīciju, tā mirkļa garastāvokli un emocijām. Katru dienu cenšos dzīvot to dzīvi, kas man ir visapkārt. Iespējams, tas ir kaut kā saistīts ar kādu Austrumu filozofiju – būt tagadnē. Notikumu attīstība Austrumukrainā, patiesībā visā pasaulē – Palestīna, Sīrija vai Krievija, mani ietekmē. Mana dvēsele ir kā seismogrāfs. 

Necenšos sevi attālināt, teikt – esmu mākslinieks, tas nav svarīgi. Nevaru būt vienaldzīgs. Tāpēc ka mūs ielenc tik daudz melu un briesmīgu notikumu saistībā ar Ukrainu un Krieviju, kļuva skaidrs – gribu nākt klajā ar vēsti, ka nevienam nevajadzētu būt vienaldzīgam.

Tas nenozīmē, ka jākļūst par politiķi. Taču ir jāpasaka, ka neesam vienkārši lellītes, kas izklaidē klausītājus. Mēs esam mākslinieki, kas reaģē uz pasaulē notiekošo.

Vēstij bija jābūt pozitīvai. Tai bija jābūt par Krieviju un par kultūru. Tāpēc pro-grammas nosaukumis bija Mana Krievija – ko Krievija man nozīmē. Pēc izcelsmes es neesmu krievs. Mana māte bija vāciete, mans vectēvs bija zviedrs, esmu dzimis Latvijā, es jūtu, ka šī ir mana dzimtene, tomēr lielāko dzīves daļu esmu runājis krieviski, man ir daudz krievu draugu un pozitīva attieksme pret krievu kultūru un mūziku. Es gribēju turēties pie šīm vērtībām, par spīti tām muļķībām, kas pašlaik dzen politiķus un lielāko daļu Krievijas iedzīvotāju, – idejai, ka Krievijai ir jābūt visvarenākajai valstij pasaulē. Tas nav vienkārši lepnums. Mani padara slimu tas, ka cilvēkiem ir jāmeklē ienaidnieks, lai sevi izceltu. Krievijai ir tik daudz labu lietu, ar ko lepoties, tai nav visā jāvaino Amerika vai Ukraina, vai disidenti. Izmantot naidu, lai vienotu tautu, ir slimīgi. Tas, protams, man atgādina Padomju Savienību un 30.gadu Vāciju, kuru piedzīvoja mana māte un vecvecāki.

Koncerts man deva iespēju pateikt, ka jāpievēršas citām vērtībām, ka Krievijai pietiek labu lietu, ar kurām lepoties, par kuru to varētu mīlēt. Ar šo pozitīvo attieksmi vajadzētu varēt distancēties no smadzeņu skalošanas mašinērijas, kas strādā nepareizā virzienā.

Ir mākslinieki un mūziķi, kuri uzskata, ka nevajag jaukt mākslu un politiku. Jūs tam nepiekrītat. Kā jūs viņiem skaidrotu savu nostāju?
Es nevienam nepārmestu vēlmi turēties tālāk no politikas. Tā ir vieglāk, un pasaule bez politikas ir tīrāka. Taču atceros, kā manam draugam, komponistam Alfrēdam Šnitkem vienmēr pārmeta, ka viņš savos darbos iekļauj dažas gandrīz vulgāras melodijas. Tas pats notika ar Gustavu Māleru. Reiz sarunā ar mani Šnitke atsaucās uz [rakstnieku] Tomasu Mannu, ka vulgārais ir daļa no dzīves, mēs to nevaram ignorēt. Nav noslēpums, ka viņš bija nodomājis aicināt Allu Pugačovu dziedāt Margaritu viņa Fausta kantātē. Galu galā viņa to nedarīja, bet tas ir piemērs no dzīves, ka vulgaritāte un populārā mūzika var sajaukties ar klasiku.

Mēs varam izlikties, ka esam tālu no politikas, bet mēs nevaram ignorēt faktu, ka politika ir tepat tuvumā. Katru dienu pret to atduramies. Daži cilvēki par to izsakās, daži kļūst aktīvi, citiem gribētos izlikties, ka to ignorē. Daži no maniem bijušajiem krievu kolēģiem izvēlas kļūt par uzticības personām [Krievijas valdībai]. Tas mani šokē. Viņiem, protams, ir tiesības atbalstīt, ko vien vēlas, bet viņiem nevajadzētu aizmirst, ka māksliniekam būtu jāorientējas uz patiesību. Savukārt, ja viņu atbalsts pamatojas pārliecībā, ka tā ir vienīgā patiesība, tad, manuprāt, viņi ir tuvredzīgi, un viņiem nav iztēles. Varbūt tā ir vēlme būt starp varenajiem.

Es neteiktu, ka esmu tik aktīvs, jo man nepatīk būt kādos sarakstos, bet vienmēr esmu gribējis, lai pats ar savu balsi varētu izteikties par to, kas man šķiet pareizi. Interesanti, ka pašlaik tādi cilvēki no populārās mūzikas kā [Andrejs] Makarevičs vai [Jurijs] Ševčuks vai Diāna Arbeņina pauž citu viedokli [nekā Krievijas vara], bet uzreiz tiek sodīti. Nedomāju, ka klasiskās mūzikas pasaulē kāds ir pacēlis balsi. Taču vakar ar prieku internetā uzzināju, ka Ukrainai atbalstu izteikusi mana kolēģe Lisa Batiašvili, kas ir pasaulē pazīstama, Eiropā dzīvojoša gruzīnu izcelsmes jauna vijolniece.

Ukraina ir kļuvusi par upuri šai briesmīgajai politikai, kas sakņojas Krievijas impēriskajā tradīcijā. Iedomājieties, kādas būtu problēmas, ja, piemēram, Vācija pēkšņi apgalvotu, ka Kēnigsberga (tagadējā Kaļiņingrada – red.) vienmēr ir bijusi vācu pilsēta, un nolemtu, ka tur jārīko referendums par pievienošanos Vācijai.

Cenšos būt eiropietis, uzskatu, ka ir labas uzvedības normas un ir slikta uzvedība. Ir ētika, un, ja to pārkāpj un kāds visu apgriež ar kājām gaisā un saka, ka otra puse ir fašisti, tas man liek uzdot jautājumus. Es kā mūziķis nevaru pateikt, kurš ir lielāks fašists. Šajā konfliktā fašistiskas tendences noteikti ir atrodamas abās pusēs. Tas ir skaidrs. Bet mani šausmina [šī terminoloģija] – «Kijevas hunta» ir fašisti, un visi citi ir brīnišķīgi cilvēki.

Mani pārsteidza [komponistes] Sofijas Gubaiduļinas izteicieni, kurus nesen izlasīju. Viņa bija klāt Drēzdenes koncertā, es viņu pazīstu kā neatkarīgu cilvēku un lielisku komponisti, bet biju tiešām šokēts, kad viņa man sāka stāstīt – kas tā Ukraina ir par valsti, ka pat neļauj sūtīt maizi cilvēkiem, kas cieš? Kaut kas arī Gubaiduļinu ir ietekmējis, un, lai gan es viņai uzticos, [šie uzskati] man bija ļoti sveši. Vai nu kāds cilvēks, vai arī visa mānija par fašistiem ir viņu tik ļoti iespaidojusi, ka viņa sākusi atbalstīt šādus uzskatus par Ukrainu.

Man vēl ir daudz jautājumu par notikumiem Kijevā, Odesā, Slovjanskā, tomēr [nevaru saprast], kā mūsdienās cilvēki vienkārši var cits citu katru dienu nogalināt un neviens viņus nesauc par bandītiem. Pasaulē tik daudz runājam par terorismu, bet šajā gadījumā izvairāmies viņus saukt par teroristiem. Saucam par zemessardzi vai brīvprātīgajiem. Tas ir absurds! Ir lietas, kuras jāsauc īstajos vārdos, un tad jādod cilvēkiem iespēja pašiem spriest. Masu mediji tiek izmantoti, lai paralizētu iespēju neatkarīgi domāt. To es nevaru akceptēt.

Jūs minējāt krievu māksliniekus, kas izteikuši atbalstu Putina politikai. Vai jūs varētu uzstāties koncertā, piemēram, ar slaveno diriģentu Valēriju Gergijevu, kas ir spēcīgs Putina atbalstītājs?
Esmu uzstājies ar Gergijevu, arī ar [diriģentu un vijolnieku Juriju] Bašmetu. Es vienmēr viņus esmu uzskatījis par interesantiem mūziķiem, par kolēģiem. Bija laiks, kad Bašmetu tiešām uzskatīju par draugu. Taču pašlaik tā būtu problēma. Negribu tuvoties šim enerģijas laukam. Es cienu viņu mākslu, bet censtos izvairīties uzstāties kopā. Taču pretrunā tam, ko tikko teicu, Lisa Batiašvili nesen Roterdamā spēlēja ar Gergijevu. Viņa kā piedevu izvēlējās nospēlēt speciāli viņai rakstītu gabalu – Rekviēms Ukrainai. Nesakot daudz vārdu, tomēr kaut ko pateica. Tas man šķiet drosmīgi un pareizi, un ir labi, ka ir tādi jauni mūziķi kā Lisa.

Noteikti esat dzirdējis, ka Alvim Hermanim liegta iebraukšana Krievijā.
Jā, es zinu. Tikos ar Alvi dienu pirms tam, kad paziņoja par šo aizliegumu. Mēs pārrunājām šo situāciju. Es saprotu viņa lēmumu nebraukt uz Krieviju ar izrādēm, taču šādiem lēmumiem ir jābūt individuāliem. No vienas puses, nevar sodīt veselu nāciju par sliktas politikas piekopšanu. Katram ir jāatrod savs, individuālais veids, kā tikt ar to galā. Nav jāsaka – es tagad vairs nespēlēšu krievu mūziku vai neuzstāšos ar krievu māksliniekiem, vai nekad vairs neapmeklēšu Krieviju. Tas būtu ekstrēms lēmums. Es neesmu ekstrēmists. Tajā pašā laikā es domāju par vienu no saviem dižākajiem pagātnes kolēģiem vijolnieku Īzaku Sternu. Viņš izvairījās apmeklēt Vāciju un nolēma nekad vairs tur nespēlēt. Briesmīgās lietas, kuras Otrā pasaules kara laikā nacistu režīms pastrādāja pret ebrejiem, atstāja tādas pēdas viņa apziņā, ka viņš negribēja spēlēt vāciešiem. Taču tas bija Sterna personiskais lēmums. 

Bija citi mūziķi, piemēram, Jehudi Menuhins, kuri centās celt tiltus, apzinoties vāciešu briesmīgo pagātni. Viņš centās veidot tiltu arī starp Izraēlu un Palestīnu, un viņš vienmēr atbalstīja Palestīnu. Es domāju, ka mākslinieka svarīga misija ir meklēt iespējas abās pusēs pamodināt cilvēku sirdsapziņu. Piemērs ir [diriģents un komponists] Leonards Bernsteins, ar kuru man bija tā laime uzstāties, vai [čellists] Pablo Kasals, kuru es vienmēr esmu mīlējis, vai arī [čellists] Mstislavs Rostropovičs, kurš, nebūdams aktīvs politikā, vienmēr pauda savu viedokli, kad viņam bija tāda iespēja. Es nesaku, ka varu vai gribu vadīt valsti vai partiju. Es palikšu tas, kas esmu – vijolnieks, Kremerata Baltica, lai tai garš mūžs, mākslinieciskais direktors, tomēr tas no manis prasa zināmu atbildību. Ikreiz, kad es varu pateikt kādu vārdu vai nospēlēt kaut vienu koncertu, lai šo pasauli nedaudz uzlabotu, es tā darīšu.

Ir sajūta, ka rietumeiropiešiem lielā mērā ir vienalga, kas notiek Ukrainā. Vai jūs arī to jūtat?
Es jūtos neērti, dzīvojot Eiropā un redzot šo oportūnismu, kad cilvēki domā galvenokārt par materiālām interesēm. Lai nezaudētu koncertus. Lai nepieaugtu bezdarbs. Visu darīt savas ērtības labad un aizmirst ētiskos jautājumus. Politiķi bieži saka skaļus vārdus, taču faktiski jūtas paralizēti, un viņu spējas kaut ko izdarīt ir ierobežotas. Mani skumdina, ka gudri cilvēki, kas varētu labvēlīgi ietekmēt pasauli, pārsvarā domā tikai par savām interesēm. Es to neuzskatu par ētisku attieksmi.

Vai, jūsuprāt, koncertam Drēzdenē bija kāda rezonanse?
Es nemaz negaidīju, ka koncertam būs milzīga rezonanse. Tā bija viedokļa paušana. Daži to uztvēra nopietni, dažus tas varēja ietekmēt. Taču kā klasiskās mūzikas izpildītājs es zinu, ka strādāju ļoti šauros parametros. Ja domāju par klausītājiem manos koncertos – starp 500 un 2000 cilvēkiem zālē -, es zinu, ka būtu liela veiksme, ja kaut piecdesmit sadzirdētu to, ko es gribu pateikt. 

Ir jābūt pieticīgam. Daudzi cilvēki mūsdienās nāk uz koncertiem, lai viņus izklaidētu zvaigzne vai kāds ar slavenu vārdu. Ir zināms skaits cilvēku, kas arī mani uzskata par zvaigzni, bet es necenšos tāds būt. Es gribu būt vienkārši godīgs mūziķis un dalīties lietās, kas man liekas svarīgas, kompozīcijās, kurās ir vēstījums, mūzikā, kura ir emocionāla, nevis tikai intelektuāla. Gribu atbalstīt jaunus mūziķus, un to daru jau 18 gadus, sadarbojoties ar Kremerata Baltica. Tas viss man ir ļoti svarīgi. Es nezinu, cik cilvēku to pamana. Domāju, ka arī Drēzdenes koncertā daži cilvēki to pamanīja. Tas bija skaidrs no aplausiem. Programma nebija vienkārša, sevišķi tāpēc, ka spēlējām pārsvarā mūsdienu mūziku. Klausītājiem būtu vieglāk, ja mēs simto reizi spēlētu Čaikovska Serenādi. Mēs koncertam piešķīrām citu formu.

Šovasar Rīgā muzicējāt koncertā, kas bija veltīts Žanim un Johannai Lipkēm. Ko jums nozīmēja šis koncerts?
Uzstāties dzimtajā Rīgā vienmēr ir saviļņojoši. Spēlēt latviešu komponista Artura Maskata speciāli Kremerata sarakstītu gabalu – tas bija notikums. Es identificējos ar Lipkes pāra [izdarīto], jo mans tēvs piedzīvoja ko līdzīgu. Visa viņa ģimene tika nogalināta Rīgas geto. 35 ģimenes locekļi, viņa sieva, pusotru gadu vecā meita – visi tika nogalināti. Tēvs izglābās, pateicoties kādai latviešu kundzei. Tā bija šausmīga traģēdija, šausmīgs laiks, bet ir saistība starp Lipkes stāstu, kuram Maskats veltīja mūziku, un manas ģimenes stāstu. 

Ir aizkustinoši uzzināt, ka bija daudz latviešu, kuri bija šajā robežas pusē – ne tikai sieviete, kas izglāba manu tēvu. Viņi nekļuva par kolaboracionistiem un nacistu atbalstītājiem, viņiem bija cits redzējums par cilvēciskajām vērtībām. Nedrīkst ļaut meliem izplatīties. Cilvēka dzīvības vērtība, taisnīguma vērtība būtu jāievēro visiem.

CV

Dzimis Rīgā 1947.gadā
Vijoles spēli sācis mācīties četru gadu vecumā
Turpinājis apgūt vijoļspēli Rīgas Emīla Dārziņa mūzikas skolā un Maskavas konservatorijā pie Dāvida Oistraha
Uzvarējis Paganīni un Čaikovska starptautiskajos konkursos
1980.gadā pārcēlās uz dzīvi Vācijā
1996.gadā dibinājis baltiešu jauniešu kamerorķestri Kremerata Baltica
Ierakstījis vairāk nekā simt disku
Kopā ar Kremerata Baltica ierakstītais disks After Mozart 2001.gadā saņēmis Grammy balvu
Katru gadu sniedz 80-100 koncertu visā pasaulē

Ir iesaka

Posted on oktobris 15, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

17.oktobris. KONCERTS. DEIVIDS GETA ARĒNĀ RĪGA. Deivids Geta, mūsdienu elektroniskās mūzikas ikona, Rīgā ieradīsies ar jaunu gaismu, skaņas un pirotehnikas šovu. Viņa uzstāšanās ir iespaidīgs priekšnesums, kas milzīgos stadionos sapulcina desmitiem tūkstošu skatītāju. Biļetes cena 39-59 €. Bilesuserviss.lv 

17.-22.oktobris. KONCERTI. EIROPAS SPĒCĪGĀKO KORU NEDĒĻA DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Latvijas Radio koris un Tenso Eiropas jauniešu koris, kori no Francijas, Dānijas un Vācijas uzstāsies Rīgā, Cēsīs, Siguldā un Ventspilī izcilu Eiropas diriģentu vadībā. Muzikālo skanējumu papildinās Sinfonietta Rīga un Nacionālais Simfoniskais orķestris. Bilesuparadize.lv

No 21.oktobra. FESTIVĀLS. BILDES RĪGAS KONGRESU NAMĀ. Ar folkmūzikas koncertu sāksies viens no vecākajiem valsts mūzikas festivāliem. Sešos dažādu žanru koncertos pulcēsies Latvijas mūzikas zieds – dziesminieki, blūzmeņi, Bilžu veterāni, jaunie mūziķi. Biļetes cena 7-12 €. Bilesuparadize.lv, Bildes.lv

22.oktobris. IZRĀDE. ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ DAUGAVPILS TEĀTRĪ. Rūdolfa Blaumaņa komēdija par Viļņu Jāni, kurš meklē dzīvesbiedri un, braukādams apkārt, uzlūko dažādas pretendentes. Režisors Oļegs Šapošņikovs, tērpus veidojis Dāvids. Raimonda Paula dziesmas, piedalās grupa Laimas Muzykanti. Biļetes cena 6-12 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 15, 2014 by - Kino

 


ooooo Toms fermā / Tom à la ferme. Kopš 2011.gada lentes Iedomātās mīlestības šis būs tikai otrais veikums no kanādiešu spīdekļa Ksavjē Dolana nelielās filmogrāfijas, kas Latvijā nonāk uz lielajiem ekrāniem. Pa šiem pāris gadiem Dolana darbos daudz kas ir mainījies – «izmetis līkumu» pa pašmērķīgi krāšņu vizuālo drāmu žanru, 25 gadus vecais režisors atgriežas pie debijas filmā Es nogalināju savu māti spēcīgās un izjustās stāstniecības. Toms fermā, lai gan stilistiski pārdomāta, vizualitāti atstāj otrajā plānā, akcentu liekot uz jaudīgu psiholoģisko drāmu. Tā, vēstot par kāda jauna vīrieša došanos uz dzīvesbiedra bērēm un sastapšanos ar ģimenes noslēpumiem, pārtop pirmšķirīgā, stindzinošā trillerī. Jāredz! Kino Citadele no 17. līdz 23.oktobrim.

oooo Tiesnesis / The Judge. Kādreiz tik populārais tiesvedības drāmu (courtroom drama) žanrs ir reta parādība pēdējā laika kino, tālab šī lente ir kā nostalģisks atskats uz laiku, kad tapa tādi šedevri kā, piemēram, Kas nogalina lakstīgalu (1962). Tiesnesis gan vairāk pieder pie izklaides kino lauciņa, taču ir saturīga, pozitīva skatāmviela ar pievienoto vērtību – lielisks Roberta Daunija jaunākā aktierdarbs ciniska advokāta lomā un vērtīgs pārspriedums par morāli un godaprātu (mazpilsētas tiesnesis sēžas uz apsūdzēto sola). No 17.oktobra.

oooo Ceļojums uz Itāliju / The Trip to Italy. Režisora Maikla Vinterbotoma otrais piegājiens 2011.gada gastronomiskajam kino izbraucienam, lentei Ceļojums. Uzstādījums tas pats – aktieri Robs Braidons un Stīvs Kūgans dodas restorānu tūrē pa Itāliju. Komplektā humoristiskas dzēlībiņas un ekskursija pa kino un literatūras vēstures vietām. Siekalas rosinoša ēdienfilma un arī laba komēdija, kurā var gardi un no sirds pasmieties. Turklāt abi aktieri ir harismātiska «kompānija». No 17.oktobra.

Augt, bet nenovecot

Posted on oktobris 15, 2014 by - Afiša

2ANNAS  – starptautisks kinofestivāls ar jaunatklājēja garu

Visticamāk, apzīmējumu «cienījams vecums» nedzirdēsit, kad tiek runāts par deviņpadsmitgadnieku, taču to droši var lietot kinofestivāla kontekstā. Lūk, festivāls 2ANNAS šogad atzīmē tieši šādu gadskārtu. No šaura nišas pasākuma festivāls izaudzis par Baltijas reģionā vērienīgu notikumu, kuram šogad tika pieteikts gandrīz pusotra tūkstoša filmu. 

Lai gan kinofestivāla programmā redzami arī pilnmetrāžas darbi, 2ANNAS uzmanības centrā nemainīgi paliek īsfilmas, šogad ārpuskonkursa tematika ir veltīta kino «robežpārkāpējiem» – režisoriem, kas savos darbos pārkāpuši ierastos žanra, izteiksmes «rāmjus». Šī tematiskā «birciņa» lieliski sasaucas arī ar pašu festivālu, jo «Annas» kopš Arsenāla iznīkšanas ir vienīgais kinopasākums, kas publiku mērķtiecīgi iepazīstina ar kinodarbiem, kuri atrodas ārpus A klases festivālu starmešiem – dažbrīd eksperimentāliem, interaktīviem un suģestējošiem. 

Šogad 2ANNAS «robežpārkāpēji» ir ne tikai jaunie režisori, bet arī klasiķi – gan ārvalstu, gan vietējie, piemēram, Laila Pakalniņa, Hercs Franks. Festivāla filmu piedāvājums ir dāsns – ar ko sākt?

Karalisks sākums

Par atklāšanas filmu izraudzīta vācu ekspresionisma pērle, Roberta Vīnes 1920.gadā uzņemtais Doktora Kaligari kabinets. Likumsakarīga izvēle «pārkāpēju» tematikai, jo tā daudzos vēstures avotos tiek dēvēta par pirmo šausmu filmu, kas tolaik spilgti kontrastēja ar kinematogrāfa sākotnējo «misiju» – iemūžināt realitāti. Lai gan filozofi un teorētiķi vēlākajos gados filmai, tāpat kā otram 2ANNAS programmā iekļautajam ekspresionisma šedevram – Friča Langa Metropolei, pierakstīja nacisma pareģošanu (slepkavnieciskais titulvaronis doktors Kaligari kā Hitlers, bet viņa «rokaspuisis», mēnessērdzīgais Cēzars iemieso vadonim sekojošos vāciešus), tā ir zīmīga tieši unikālās vizualitātes dēļ. Atklāšanā filmu varēs izbaudīt līdz vīlītei, jo uz lielā ekrāna būs skatāma tās atjaunotā versija, ko papildinās jaunās komponistes Initas Jansones īpaši seansam sarakstīts muzikālais pavadījums.

Seanss Splendid Palace Lielajā zālē 17.oktobrī plkst.18.

Ar roku uz pulsa

Krievijas un Ukrainas kuratoru veidotā programma Ciešākie ienaidnieki ir kinematogrāfiski smalkjūtīga piebilde par pašreizējo situāciju Ukrainā. Līdzās libāniešu un grieķu kinoveidotāju «komentāriem» par viņu māksliniecisko, politisko un ekonomisko situāciju šī krievu un ukraiņu filmu izlase ir izteiksmīgu kinoeseju apkopojums gan ar vides vērojumiem, gan pievēršanos nopietnām, pat eksistenciālām tēmām. Interesanti, ka pēc kuratoru lūguma filmu izcelsmes valsts netiks norādīta. Un tiešām – kāda tam nozīme? Piemēram, pērn Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominētā lente Kodolatkritumi ir atsvešināts un dažbrīd stindzinoši rimts ikdienas monotonitātes protretējums bez ģeogrāfiskās piederības. 

Tāpat arī Aleksandra Ratija īsfilma Atpakaļceļš par nemitīgu atgriešanos dzimtajā vietā (kas vairs neesot atrodama uz kartes) ir spilgts postpadomju realitātes iemūžinājums. Pilsētā ir divi dzemdību nami, tikpat daudz rūpnīcu un kapsētu. «Cilvēki var pat padomāt, ka viņiem ir izvēle,» pravietiski saka aizkadra balss, pirms programmu turpina kinodarbi par pareizticīgo baznīcu, revolūciju…

Seanss 20.oktobrī Kaņepes Kultūras centrā plkst.18.30.

Daudz laba

Noskaņā rotaļīgāka, arī apjomīgāka un daudzveidīgāka ir starptautiskā īsfilmu konkursa programma. Ar četrām apakšsadaļām tā piedāvā svaigus, drosmīgus pārspriedumus par dažādām tēmām. Piemēram, divas minūtes garā animācijas īsfilma Supervenera ir tumša, taču trāpīga alegorija par skaistuma industrijas (un sabiedrības?) attieksmi pret sievietes ķermeni – it kā spēlējoties bilžu grāmatā, vieglu roku tiek pumpētas krūtis un «pārprogrammētas» smadzenes. 

Savukārt Četru grādu ūdens vēstījumā atainota «no klubkrēsla spriesta tiesa» par kuģi Concordia, kas uzskrējis uz sēkļa, bet no dažādām tehnikām samiksētā un no instalācijas izaugusī nīderlandiešu īsfilma Atdalāms par kariņu brokastu šķīvī, ir smalka ironija par cilvēku (vājo) saikni ar apkārtējiem notikumiem. 

Ārpuskonkursa programmā skatāma portugāliešu režisora un 2012.gada drāmas Tabu autora Migela Gomeza (Miguel Gomes) īsmetrāžas pērle Atpestīšana. Tā ir bērnišķi naivs atmiņu stāstījums, ko no tuviniekiem adresētām vēstulēm skatītājam it kā nolasa lentes varoņi. Filmā redzami graudaini veclaicīgi attēli un arhīvu materiāli no Portugāles, Francijas un citām Eiropas valstīm, vēstot par aizgājušajiem laikiem režisoram tik raksturīgajā nostalģiskajā manierē.

18., 19., 22. un 23.oktobrī kinoteātrī KSuns un Kaņepes Kultūras centrā.

Festivāls 2ANNAS

No 17. līdz 26.oktobrim kinoteātros Splendid Palace, KSuns un Kaņepes Kultūras centrā, kā arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, LKA Zirgu pastā un klubā Aristīds. Biļetes kinoteātru kasēs vai pie ieejas.Vairāk informācijas: 2annas.lv

Uzvara. Turpinājums nesekos

Posted on oktobris 15, 2014 by - Recenzija

Bilžu grāmata – tāda ir Alvja Hermaņa režisētā Toska Berlīnes Valsts operā 

Ietekmīgā laikraksta Financial Times recenzents raksta: «Barenboims diriģē, Hermanis režisē, Pučīni mokās, par ko domājusi Valsts opera?» Ar Pučīni un Danielu Barenboimu viss ir kārtībā, kā apliecina Berlīnes publikas reakcija izrādes beigās – vientuļš boo, ko nomāc 15 minūšu ovācijas, līdz diriģents pamāj atvadu sveicienu un norāda skatītājiem uz izeju. Apspriešanai paliek Hermanis.

Vēstures bilžu grāmata

No klātienē vai ierakstā redzētajām Alvja Hermaņa operrežijām šī man liekas vispiezemētākā. Proti, režisors ir pieņēmis prestiža operteātra realitāti: solisti nāks un ies. Viņi iedziļināsies koncepcijā un mizanscēnās, cik ļaus mēģināšanai atvēlētais laiks, priekšstati un aktiermākslas iemaņas. Tāpēc Hermanis un izrādes māksliniece Kristīne Jurjāne nodrošinās, ka vismaz viens izrādes līmenis paliks nemainīgs. Īstais stāsts par Tosku un viņas diviem vīriešiem ir… bilžu grāmata. Uz skatuves ir līdz sīkumiem precīzi Romas Santandrea katedrāles, Farnēzes pils un Santandželo cietokšņa interjeri, bet virs tiem sienas panelī mainās akvareļi, kuros visi notikumi tiek secīgi un detalizēti ne tikai izstāstīti, bet arī interpretēti. 

Tur augšā 1800.gada 17. un 18.jūnijā glezno un mīl Kavaradosi, slaiks un romantisks, viņam tuvplānā ap galvu aizvien ciešāk savelkas dzelkšņainais dzelzs gredzens, notecinot bālo pieri asinīm. Tur Skarpija baltā parūkā neiztur un brutāli ķeras pie meitenīgās Toskas izvarošanas. Akvarelī mēs ieraugām varones seju, kad viņa lido no cietokšņa mūra nāvē, un viņas nedzīvo augumu asiņu peļķē. Augšā ir krāsas un dzīvība, sāpes un māksla. Pirmā cēliena laikā attopos, ka patiešām esmu iegrimusi bilžu grāmatas pētīšanā, baudu mūziku un lieliskās balsis, un uz skatuvi nemaz īsti neskatos.

Tur notiek pavisam kas cits. Spriežot pēc apģērba, tas ir 20.gadsimta sākums, kad opera rakstīta. Kroņa uzvalki, plati bikšturi, krekli ar noņemamām apkaklītēm, katliņi špikiem. Toska – dziedātāja Anja Kampe ir skaista un spēcīga soprāna īpašniece, bet bez aktieriskām ambīcijām. Tenors Fabio Sartori ir vēlīnā Pavaroti līdzinieks un droši vien vislabprātāk vienkārši stāvētu un dziedātu, balss ir viņa izteiksmes līdzeklis – dzidra, maiga un lidojoša. Režisors to pieņem un neliek aktieriem darīt neiespējamo. Kavaradosi pat nāvessodu veiks, apsēdinātam uz ķeblīša – uzvilks galvā maisu un iešaus pakausī. Nekādu asiņu, nekādu ciešanu. Kamēr tur, augšā, zaldātu rinda būs pavērsusi ieročus pret ekstātisko varoni aizsietām acīm. Mīlētāju tērpi ir palsos pasteļtoņos, un, novēršot skatu no akvareļiem, viņus pat grūti uzreiz ieraudzīt uz pelēkā interjera fona.

Sievietes neizvēlas īstos

Viss mainās brīdī, kad parādās Skarpija. Baritons Mihaels Folle (Michael Volle) saņem darbību kā dūrē. Skanot kora Te Deum ar Skarpijas smago atzīšanos – «Toska, tevis dēļ esmu aizmirsis Dievu» -, pazūd pat akvareļi. Skarpija iekrampējas lūgšanu solā kā liktenī, ko gribētu pārlauzt, bet nevar. Uz skatuves ir aktieris, un man šī aina kļūst par izrādes emocionālo centru.

Otrais ir Skarpijas cēliens, un tas izskan kā režisora atvieglojuma nopūta. Partnerībā ar Folli atplaukst arī Kampes aktiermeistarība. Tieši viņa ir tā, kas, dziedot slaveno Vissi d’arte – ka domājusi dzīvot tikai mākslai, lēni atpogā Skarpijas kreklu, līdz viņš gandrīz vai pārakmeņojas baudas priekšnojautās. (Pametu skatienu augšā – tur baltbižotais policijas priekšnieks jau nogrūdis Tosku četrrāpus un palīdis viņai zem brunčiem, bet tam fonā ir vēl viena freska, kurā kāds antīkais varonis pēdējiem spēkiem pretojas hetēras profesionālismam. Hermanis ir ļoti ironisks.) Nodūrusi Skarpiju, Toska joprojām tiecas pēc viņa, pat miris viņš to pievelk. Jau otro reizi režisors liek saprast, ka sievietes neprot izvēlēties. Baritoni ir tie, kuri mīl pa īstam, nevis tenori, kas labākajā gadījumā ir vienkārši sadomāti. Par to taču bija arī Zalcburgas Trubadūra stāsts. 

Mani pārliecināja šis sāpīgi ironiskais režijas piegājiens, vajadzības gadījumā aizstājot dziedoņa tēlojumu ar bildi, jo pati esmu nonākusi līdz operai no teātra puses, un solisti bez aktiera dāvanām man palaikam liek aizvērt acis. Taču varu saprast arī tos, kas grib redzēt mākslu notiekam uz skatuves, nevis lūkoties uz akvareļiem. Alvis Hermanis ir teicis, ka viņa operrežijas mērķis ir panākt, lai redzamais saplūst ar mūziku vienā veselumā. Toskā tas sasniegts ar paņēmienu, kas tieši šim stāstam par gleznotāja un dziedātājas mīlu ir atļauts – nu ir viņiem māksla īstāka par dzīvi! -, tomēr būtībā ir pret teātra dabu, jo apiet cilvēku uz skatuves. Šis ceļš tālāk neved.

Staignais attiecību rasols

Posted on oktobris 15, 2014 by - Intervija

Pasaules pirmizrāde prestižajā Toronto filmu festivālā, žūrijas atzinība Sansebastjanas festivālā Spānijā – Jura Kursieša debijas spēlfima Modris jau guvusi starptautiskus panākumus. Stāstu par puisi no Pļavniekiem, ko māte izlēma nodot policijai, nākamnedēļ sāks rādīt Latvijā

Māte dēlu mēģināja pāraudzināt par sildītāja nozagšanu, izsauca policiju, puisim tika nosacīts sods. Viens brauciens sabiedriskajā transportā bez biļetes, pazaudēta pase, uz ielas atvērta alus pudele… «Ja trīs reizes esi pārkāpis nosacīto, tev pienākas cietumsods,» Juris Kursietis rezumē salīdzinoši necilos, Latvijas likumdošanā minētos pārkāpumus, kas viņa pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Modris varonim pēc tam varēja sabojāt visu dzīvi.

Šīs plosīšanās pamatā bija pavisam banāls stāsts. Pļavnieku iedzimtais Modris izmisīgi meklēja savu tēvu. Māte, cīņā par izdzīvošanu nogurusi Maxima pārdevēja, viņu pataisīja par bubuli, jo tā bija vieglāk. Puisis, kam filmas gaitā palika 18, aizmirsa realitāti, spēlējot azartspēles. 

Sižets balansē kā uz naža asmens, līdzpārdzīvojums ir nervus kutinošs. Pietrūkst tik maz, iespējams, tikai vienas saprotošas, cilvēciskas sarunas, lai Modra liktenis būtu pavisam cits…

«Mani satricināja un aizkaitināja patiesie notikumi, un es sāku rakstīt šo realitātes iedvesmoto stāstu,» atceras Kursietis, kurš ir arī scenārija autors. Piemin, kas noticis filmēšanas gaitā. «Pat ģērbējas un grimētājas pārdzīvoja, gribēja Modri paraut ārā no tā rasola, no karuseļa, mātišķi paglābt.»

Modris jau pirms Latvijas pirmizrādes, kas notiks nākamnedēļ, ir uzrunājis Toronto un Varšavas filmu festivālu publiku. Spānijā, Sansebastjanā, ieguvis žūrijas atzinību. Drīzumā ceļos uz Grieķiju, Vāciju, Lielbritāniju, Indiju, Gruziju.

Filmas sižetu režisors apaudzējis ar izdomātām detaļām, bet – varbūt tas ir tik ticams, jo viņš pats pusaudža gados dzīvojis Pļavniekos? Kursietis mikrorajona pieredzi neliek galdā kā galveno trumpi. Tā bijusi tikai daļa no notikumu ķēdes, kas likusi izkāpt no komforta zonas. 1990.gadā viņš, astoņgadīgs kuldīdznieks, devās uz Angliju, Ročesteru, līdzi mammai, kura apprecējās ar ārzemju latvieti. Angliski mācēja pateikt tikai bread and sausage (maize un desa). Pēc diviem gadiem atgriezās Latvijā, ceļoja turp un atpakaļ, 6.klasi atkal nomācījās Lielbritānijā.

Par Latvijas televīzijas ārzemju korespondentu tomēr kļuva Igaunijā 19 gadu vecumā. Studēja Konkordijas Universitātes mediju departamentā vienā kursā ar režisoru Jāni Nordu, četrus gadus arī kopā īrēja dzīvokli. Lai piepelnītos, pieņēma darba piedāvājumu nacionālajā raidorganizācijā. Vēl gadu pēc studijām Zaķusalas ēkā veidoja raidījumu Aculiecinieks. «Tas man deva ļoti daudz, ziņu reportiera darbs iemācīja saskatīt, izvērtēt lietas, par ko arī filmā runāju,» režisors saka ar respektu.

Vai cilvēki pēc filmas noskatīšanās bieži stāsta epizodes par savu pieredzi ar Latvijas policiju un tiesām, piemin vienaldzību un nereti pat cinismu, kas tur valda?
Par to jau ir runa – mums katram kaut kas tāds ir bijis. Kad man, dzerot alu, [Modra] stāstu izstāstīja draugs, pazīstams advokāts, likās – bāc, kāpēc mēs tā vienkārši ar to samierināmies?! Bija pagājuši vairāki gadi, bet advokāts joprojām sevi vainoja, ka nebija darījis vairāk tā pusaudža labā. 

Kādreiz visiem advokātiem viena diena bija jānostrādā pro bono valsts labā, un tad viņš, tāds sterilais profesionālis, bija iesaistījies šajā krimināllietā, redzēja, ka [sistēmas] cinisms diezgan nepamatoti var iznīcināt veselu cilvēka dzīvi. Tagad viņš kļuvis par lielu biznesa advokātu, bet ar tiesu cinismu joprojām saskaras ikdienā.

Pirms Modra rakstīju vienu scenāriju, kas arī bija saistīts ar zādzībām, aizgāju aprunāties ar kādu prokuroru. Arī pēc tam nezināju, ko domāt. Valsts prokurors man stāstīja tādas lietas! Jā, viss tiek sarunāts. Gan «menti» tiek iesaistīti zādzībās, gan tiesneši kukuļoti… Bija gatavs runāt ar mani, jo viņam laikam jau bija pāri mēram. Bet – kas tur [sistēmā] ir iekšā, kāds liels astoņkājis, kas visu kontrolē tā, ka visiem ir bail?

Modra stāstā esi ielicis vēl vienu mūsdienu sociālo konfliktu – runā arī par bērniem, kas aug bez tēva.
Jā, tiesa realizē pāraudzināšanas, tēva lomu. Tagad es ņemšu un tev parādīšu! Taču tas nestrādā.

Tur arī problēma – ne tikai māte līdz galam neizprot Modri, bet arī sistēma neizprot indivīdu. Tāpēc jau ir daudzie stāsti, ka cilvēks ir apzagts un nekas nav darīts, un ka mēs vairs neticam taisnīgai tiesai. Dievs pasarg, vispār nonākt tajā sistēmā! Beigās vēl tevi pašu iesēdinās, kaut biji cietušais. Mūsu sabiedrībā katram pašam ir jātiek galā. Ja netiec galā, valsts ar tevi izrīkosies pēc saviem ieskatiem, kas varbūt nebūs tas labākais.

Filma runā par vienkāršām lietām. Par mūsu cilvēcisko saskarsmi un par saskarsmi ar varu. Par to, kā vecāki un tiesa izmanto varu. Filma ir par netaisnību, par to, ka mēs ar pavisam mazu piepūli varējām situāciju vērst uz labu.

Ja tev uz ielas izrauj somiņu un visi tikai noskatās, kā zaglis aizskrien – kas tas ir? Vai tā ir vienaldzība, vai bailes, ka tev arī kaut ko izdarīs? Es vairs ne par ko nebrīnos. Tas notiek jebkurā dzīves situācijā – sākot no lielās politikas, beidzot ar mazajām, ikdienišķajām lietām.

Rietumu sabiedrībā ikdienas saskarsmē tomēr mēģina ieviest attiecību kultūru. Kad es dzīvoju Anglijā, tā sauktais small talk mani dažkārt aizkaitināja… How do you do, how are you? Taču, pēc idejas, tas kaut kā «nomierina» ikdienu.

Kā mēs te dzīvojam? Knapi cits citam paskatāmies acīs, reti sarunājamies. Mēs esam tāda neiecietīga sabiedrība. Pēdējā pusgada laikā vairākas reizes esmu redzējis, ka divi autovadītāji izlec no mašīnām un sāk kauties. Stress, nervozums, kas ir mūsos, tā nāk uz āru!

Redz, tagad ir Ukraina, mums draud karš. Taču ikdienā mums par karu nav jāuztraucas, mums ir jāuztraucas par sevi. Kā mēs komunicējam, ko darām. Vai mākam cits ar citu normāli sarunāties, iedziļināties, vienkārši apjautāties, kā tev iet, nevis uzbrēkt.

Tas ir tikpat slikti kā karš. Karā ir kara noteikumi.
Par to jau es runāju! Lielākais drauds sev esam mēs paši. Kā mēs cits ar citu apejamies. Tas ir tā liekulīgi – o, mūs Krievija apdraud! Bet ko tā pašlaik apdraud? Paskaties, ko tu ikdienā dari!

Vai gaidi no tiesībsargājošām iestādēm kādu reakciju uz savu filmu?
Tas ir galvenais mērķis, kāpēc veidoju filmu. Ne jau lai vadātu pa festivāliem. Taisīju kā skatīšanos spogulī. Nezinu, cik cilvēku aizies to noskatīties, bet esmu pārliecināts, ka pēc tam katrs no viņiem padomās par savu ikdienu. Par to, kā viņš uzvedas mājās, ar saviem līdzcilvēkiem.

Ir viegli iekrist tādā ikdienā, kurā ieslēdz kādu TV šovu, izlasi dzelteno presi, paskaties kaut ko jau atgremotu. Tas gēbelisms, kas nāk no politikas! Viss it kā ir tik pozitīvi, mēs sev sitam pa plecu. Man ir baigais niknums arī par šo. Ir tik maz cilvēku, kas iet uz koncertu, kinoteātri, noskatās mākslas filmu, kas nav «ha-ha, hi-hi»! Mūsu smadzenes atrofējas, tāpēc ir tik viegli manipulēt ar sabiedrību. Neviens karš, neviens iebrukums nevar iznīcināt gudru nāciju.

Kā izdevās filmai piesaistīt izcilu, Eiropā pazīstamu operatoru?
Es viņam nosūtīju scenāriju. Bogumilam Godfrejovam bagāžā ir ap 13 spēlfilmu, viņš ir filmējis visus Hansa Kristiāna Šmita lielos gabalus. Viņš jau gadsimta sākumā bija nominēts Oskaram un Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Lielbritānijā studējot, noskatījos Šmita Rekviēmu. Fantastiski nofilmēta filma, vizuālais baudījums neaprakstāms! Kaut kas tāds, kas paliek sirdī ilgi, vēl šodien. Kad mēs 2012.gadā runājām par potenciāliem operatoriem, vācu kopproducents pieminēja Bogumilu. Uzreiz teicu: «Obligāti!» Ja mums ir iespēja viņu uzrunāt, tad darām.

Viņa mājaslapā atradām e-pastu, nosūtījām scenāriju. Jau pēc nedēļas Bogumils atbildēja: scenārijs patīk, gribētu satikties. 2012.gadā piedalījos režisora Andžeja Vajdas meistarklasēs Varšavā, uz Poliju aizbraucu agrāk. Veselu dienu ar Bogumilu un viņa bērniem staigājām pa Krakovu. Bija skaidrs, ka mums nav jāpārvar kaut kāda cilvēciskā robeža, lai sadraudzētos. 

Uzreiz instinktīvi sapratām viens otru. Viņš vēl nebija pateicis «jā», un arī man tajā laikā vēl notika sarunas ar citiem operatotiem, bet mēs jau runājām par to, kā filmēsim. Kad braucu prom no Krakovas, zināju – viņš ir tas operators, ar ko gribu filmēt. Bogumils arī momentā piekrita. Viņam Modra stāsts bija ļoti tuvs. Nākamo projektu arī noteikti ar viņu filmēšu. Viņš ir lielisks operators.

Scenārijs jau uzrakstīts?
Iesniedzu vienu projektu Latvijas simtgades filmu konkursā, redzēs, kā ies. Vai atkal nebūs gēbelisms, ka visam jābūt [mākslīgi] krāšņam un cildinošam? Arī tas ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts, ar foršu, aktuālu komentāru par mūsdienu Latviju. Filma būs par sabiedrības sašķeltību, par latvisko un krievisko.

Karsts temats!
Jā, karsts pēdējos 20 gadus, un tas ir absurdi. Tam vairs nevajadzētu būt karstam. 2001.gadā, kad studēju Tallinā, Konkordijā, mums bija gudrs profesors ar Kembridžas izglītību. Viņš teica: «Jūs, jaunā demokrātija ar lielo krievvalodīgo minoritāti, varat mācīties no kļūdām, ko mēs pieļāvām ar savu pakistāņu minoritāti.» 12 gadus vēlāk esam tur, kur bijām, neko neesam izdarījuši. Ir taču neskaitāmi piemēri ar Rietumu sabiedrībām, kas ir integrējušas minoritātes!

Mūsu krievvalodīgā kopiena ar mums ir saaugusi, šaubos, vai jūtas šeit tik atsvešināta. Uztrauc ikdienišķā vēlme viņus atgrūst – jūs tomēr neesat līdz galam mūsējie! Tas veicina viņu ilgas pēc citas piederības. Kāpēc viņi skatās Krievijas televīziju, jūsmo par Putinu? Viņš piedāvā piederību: «Jūs esat mūsējie, mēs jūs aizsargāsim!»

Kā to risināt?
Vajag beigt manipulēt. Beigt mēģināt dabūt vietu Saeimā, ar to spēlējoties. Manipulējam gan mēs, gan Putins. Viņš jau arī nav stulbs, skatās, kā mēs nacionalizējamies, 16.martā stāsta: «Redz, kur nacistiskā Vācija soļo!» Abas puses viena otru baro. Saskaņa un Nacionālā apvienība ir labākie draugi tajā ziņā. Es pusaudža gadus nodzīvoju Pļavniekos, tas ir mans «rajončiks», kas tika filmēts. Tur radās sapratne, ka problēma nav ikdienas komunikācijā. Jo esmu no paaudzes, kam skolā krievu valodu nemācīja – es to iemācījos sētā un skatoties filmas, ko tolaik varēja dabūt tikai videokasetēs ar sliktu krievu tulkojumu.

Esmu liels Latvijas patriots, nekad nepārcelšos uz dzīvi citur. Tāpēc gribas, lai te viss ir daudzmaz labi. Jācīnās, lai ir labāk.

Modra titros bija vēl vismaz divi Kursieši.
Jā. Patēvs tulkoja scenāriju uz angļu valodu, kā nekā kopprodukcija. Sieva Līga Celma-Kursiete ir komponiste, rakstīja oriģinālmūziku, viņas koris Spīgo arī parādās filmā.

Ap 2011.gadu, kad šo stāstu visu laiku malu sevī, Līga pirmā iedrošināja: «Paņem un uzraksti vismaz sižeta izklāstu!» Domāju – tāpēc viņai arī sanāca tik lieliski to pārtulkot mūzikā. Īpaši beigu titru mūzika mani saviļņo. Tas nav vienkārši fons, lai vieglāk aizrit vārdi, mūzika tevi vēl patur stāstā, noslēdz apli, saproti, ko īstenībā par to domā.

Filmā ir arī viens Ērika Ešenvalda gabals – O salutari hostia. Es to dzirdēju, kad Līga ar kori uzstājās Ziemassvētku koncertā baznīcā. Tas ir kaut kas dievišķs, lūgšana. Ešenvalds mūzikā spēj atainot dvēseles pašu spilgtāko kodolu. Arī filmas beigās pēdējie vārdi ir «āmen». Kā lūgšana par Modri, par visu situāciju, par mums.

Taču Latvijas jaunā mūzikas paaudze man liekas fantastiska. Mums ir tāda kultūra, komponisti un kori – pasaules klase! Vai paši to apzināmies?

Interesanti, ka tavā filmā Jaunā Rīgas teātra grandi ir otrajā plānā, neprofesionālis – priekšplānā.
Tas bija apzināts gājiens, zināju, ka man galvenajā lomā būs «neaktieris», tajā vecumā jau nemaz nav profesionālu aktieru. Tie, ko tu sauc par grandiem, man liekas ļoti labi cilvēki, labi profesionāļi, kuri kaut vai ar savu mieru spēja iedrošināt «neaktieri».

Man, pirmās pilnmetrāžas filmas režisoram, apkārt bija neticami profesionāla komanda, kas lika justies drošam. Tā ir puse no filmas veiksmes: varējām stāstu stāstīt patiesi, nebija jāpierāda, ka mākam to uztaisīt. Daudzas reizes ar Bogumilu vienkārši spēlējāmies. Nepilnas septiņas minūtes garš, nepārtraukts kadrs, kur Modris no Vecrīgas naktskluba iziet uz ielas, ieiet citā klubā, iziet tam cauri un, iznākot atkal ārā, nokļūst karnevālā – tā bija spēle, kas beigās izvērtās ļoti simboliska. Filmā ir vairākas tādas vietas, kas sākās kā eksperiments.

Ja Latvijas režisors dabū finansējumu, viņš ar mūsu lieliskajiem aktieriem laikam var paplosīties kā bērns bonbongu bodē?
Absolūti! Bet tas atkal ir jautājums par ticību sev. Es neesmu vienīgais režisors, kurš to var izdarīt, un nav arī jāsavāc komanda no visas Eiropas. Pirms pāris dienām man kāds prasīja: «Bet kā tu Rēziju šitādu uztaisīji? Viņa taču parasti ir skaista. Kā tu vispār iedomājies?» (Rēzija Kalniņa filmā spēlē Modra nogurušo māti, veikala Maxima pārdevēju – red.) Man ir jautājums – kā līdz šim neviens neiedomājās viņai iedot vēl kādu papildu šķautni?

Tas ir viens no latviešu izaicinājumiem – sākt sev ticēt, ticēt saviem resursiem, vismaz kultūrā tie ir ļoti bagātīgi. Alvis Hermanis ar mūsu aktieriem ir iestudējis izrādes Vācijā, Austrijā. Operdziedātāji, mūziķi, kori koncertē visā pasaulē. Kāpēc lai pasaulē neizietu arī mūsu kino? Tas laikam ir komplekss, kas mums 50 gados ir dzīts iekšā – tu esi nevērtīga nācija, kas jāmet čekas pagrabos. Ja mēs sevi dziļi respektētu, mēs sevi tā neatdalītu no citiem. Tas ir [lieks] komplekss, pašaizsardzība.

Kinoindustrija Eiropā faktiski ir nenormāli maza. Šo trīs gadu laikā, braucot uz visiem kopprodukciju tirgiem, esmu redzējis gandrīz katru seju. Aizej, iedzer ar viņu vīnu, paprasi, kā iet ar viņa projektu. Pastāsti par savu! Varbūt pēc diviem, trim projektiem strādāsit kopā. Bet varbūt arī ne.

Šāds piegājiens, veiksmīgi kopražojumi, varētu izvilkt Latvijas kino no bedres?
Tas ir pats galvenais, mēs taisām filmas, kas, ļoti vispārinot, interesē tikai mums. Esam ārpus procesa. Mūsu kinocentram ir jāpiešķir finansējums visai filmai, jo, ja stāsts ir tāds «pa pusei», nevar piesaistīt kopproducentus. Latvijas kinonozari var glābt tas, ka Latvija dod pusi naudas, bet otru pusi varam dabūt ārpusē. Tas ir producenta un scenārista darbs. Ja tev ir labs scenārijs un interesants risinājums, tajā būs ieinteresēti cilvēki arī no ārpuses. Jo industrija – viņi visi ir sinefili. Viņiem nenormāli patīk kino, viņi to skatās, viņiem patīk dažādas stilistikas…

Universāli stāsti?
Domā, ka Modris tiešām ir universāls stāsts? Tas patiesībā bija domāts kā ļoti intīms stāsts. Džeks no Pļavniekiem konfliktē ar māti, policija, tiesa viņu paņem ciet. Ļoti lokāls stāsts. Bet tad, kad tu to izveido kinovalodā, cilvēki pēkšņi skatās – āāā…!


5 būtiskas filmas, kas pēta cilvēku

Kas klauvē pie manām durvīm (Who’s That Knocking at my Door), Mārtins Skorsēze par savu personisko dilemmu ar reliģiju.

Pusnakts kovbojs (Midnight Cowboy), Džons Šlēzingers. Lauki ienāk pilsētā, un pilsēta laukus aprij.

Vīri (Husbands), Džons Kasavītiss. Kā vīrieti izmaina ģimenes dzīve.

L. 627, Bertrāns Tavernjē. Filma par Parīzes policijas cīņu ar narkotikām.

Pravietis (Un Prophete), Žaks Odijārs. Cietuma dzīves anatomija.


CV

Dzimis 1983.gadā Saldū, uzaudzis Kuldīgā
Bakalaura grāds kinorežijā Konkordijas Universitātē Tallinā, maģistrantūra – Ziemeļu kinoskolā Šefīldā, Anglijā
Precējies, dēli Rūdolfs (4) un Kārlis (2)
Otrais režisors Jāņa Norda filmā Amatieris un Jura Poškus filmā Kolka Cool
Vācijas, Grieķijas un Latvijas kopprodukcija Modris ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma

Ir iesaka

Posted on oktobris 8, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


No 10.oktobra. IZSTĀDE. ZARI IZSTĀŽU ZĀLES ARSENĀLS RADOŠAJĀ DARBNĪCĀ. Mākslinieks Ēriks Apaļais savos darbos mēģina materializēt vārdos izsakāmo, bet šķietami neattēlojamo, pārvēršot gleznotos objektus grūti formulējamās zīmēs. Šajā izstādē no bērnības atmiņu ainām tapusi vizuāla metafora – salauzti zari kā objektu atlūzas, kas, sajaukušies ar pelniem un sniegu, peld nenoteiktas telpas izplatījumā. Lnmm.lv

10.-11.oktobris. FESTIVĀLS. SKAŅU MEŽS MŪZIKAS NAMĀ DAILE. Nepieradinātās mūzikas festivāls notiek divdesmito reizi, un šogad uzsvars likts uz ekstrēmo datormūziku, brīvo improvizāciju, elektroakustiku, eksperimentālo deju mūziku, avangarda popu, audiovizuāliem priekšnesumiem. Uzstāsies gan pašmāju mākslinieki, gan daudz interesantu viesu. Attēlā: Insect Ark no Ņujorkas. Biļetes cena 10-20 €. Bilesuserviss.lv

12.oktobris. KONCERTS. MARTA ARGERIČA UN GIDONS KRĒMERS VIDZEMES KONCERTZāLĒ CĒSIS. Divas pasaules leģendas – pianiste Marta Argeriča un vijolnieks Gidons Krēmers – sniegs vienīgo koncertu Latvijā. Abu solistu un kamerorķestra Kremerata Baltica programmā skanēs Bartoka, Bēthovena un Mocarta mūzika. Biļetes cena 40 €. Bilesuparadize.lv

14.-26.oktobris. IZRĀDE. SITUĀCIJU TELPAS RĪGAS KINOSTUDIJĀ. Slavenais Berlīnes mākslinieku kolektīvs Rimini Protokoll gandrīz divas nedēļas vairākas reizes katru dienu spēlēs izrādi, kuras laikā skatītāji nonāk 20 situāciju telpās un kļūst par 20 dzīvju lieciniekiem, kuras ietekmē ieroči. Skatītāji seko varoņiem gan planšetdatora ekrānā, gan reālajā telpā un laikā, kļūstot par notikumu dalībniekiem. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on oktobris 8, 2014 by - Kino

 


Planēta Dzintars. No raidījumu cikla Dzintara pusē ir «izaugusi» pusotras stundas gara dokumentālā filma, kurā skatāmi dzintara «modernās identitātes» meklējumi – dokumentāls road movie ar ieskatu ne tikai «Baltijas jūras zelta» vēsturiskajā nozīmībā, bet arī raidījuma vadītāju Gustava Terzena un Martas Seleckas apmeklētajās vietās, kas sniedzas līdz pat Indijai. Pirmizrāde 9.oktobrī plkst.18 kinoteātrī Splendid Palace.

oo Divas naktis seksam / Two Night Stand. Amatieriska, taču jauneklīga otrās šķiras romantiskā komēdija par lielpilsētas vientuļnieku mīlestības meklējumiem. Izskatās, ka šī gandrīz tikai vienā interjerā – dzīvoklī – filmētā gabala veidotāju ambīcijas ir bijušas radīt stāstu, kas balstās tikai uz dialogiem. Taču pārlieku vienkāršo divrindīšu, ko bārsta varoņi, un naivo, uzspēlēto sižeta pagriezienu dēļ šī iecere ir cietusi neveiksmi. No 19.oktobra.

Prom no vientulības

Posted on oktobris 8, 2014 by - Recenzija

Andra Gaujas jaunā filma Izlaiduma gads turpina aizliegto attiecību tēmu

Filmu skatīties nebūs «ērti» – pusguļus kinozāles sēdeklī un ar popkorna turzu uz vēdera. Ne jau tāpēc, ka režisors Andris Gauja, arī «skandalozās dokumentālās lentes» Ģimenes lietas veidotājs, savā debijas spēlfilmā būtu iestrādājis ko ārkārtīgi nepieņemamu vai šokējošu, bet gan tāpēc, ka skatītājam nesaudzīgi jāseko līdzi galvenās varones sagrāvei – gan personiskai un emocionālai, gan sociālai. 

Kaut gan, ja labi grib, var arī atrast, par ko sašust – režisors no jauna apskata attiecības ārpus sabiedrībā pieņemtajiem ētikas rāmjiem. Šoreiz runa ir par skolotājas attiecībām ar vidusskolnieku. 

Tuvāk īstenībai

Andris Gauja no dokumentālā žanra uz spēles kino ir pārgājis «līgani» – ar trīsuļojošu rokas kameru uzņemtā filma acīmredzot ir bijusi iecerēta maksimāli pietuvināta realitātei [īstenībai]. Arī sižeta norises vieta, atskaitot Parīzes ainas un Krievijas sasaluma skatus ar kūpošiem dūmeņiem, ir kāds pelēcībā noplucis «guļamrajons» bez konkrētas ģeogrāfiskās piederības.

Izlaiduma gada stāsts vairāk par kādas iedomātas īstenības portretēšanu ir pieblīvēts ar daudziem smalkumiem – lielākoties tematiskiem, dažbrīd arī emocionāliem. Filmas vēstījums ir par izmisīgu bēgšanu no vientulības, pat ja tas nozīmē pašiznīcinošu izvēļu virkni un sava veida sociālo robežu pārkāpumu. Tāpat arī par sabiedrības, šajā gadījumā skolas vides, gandrīz automātisko, vispārpieņemto normu diktētu nosodījumu, necenšoties izprast cēloņus un likumsakarības. 

Sociālās izstumtības ziņā var «sazīmēt» stipri attālas līdzības ar dāņu režisora Tomasa Vinterberga Medībām, lenti, kuras galvenā varoņa dzīvi izpostīja nepatiesa apsūdzība nesalīdzināmi smagākā nodarījumā – pedofilijā. Savukārt Andra Gaujas filmas varone, skolotāja JRT aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes izpildījumā iemanto beznosacījuma nosodījumu par «padošanos kārdinājumam», proti, attiecībām ar vidusskolas pēdējās klases skolēnu, gluži vai pieaugušu vīrieti.

Izfiltrēt vērtīgo

Lai gan sižetiskās un tematiskās toņkārtas filmā ir nolasāmas, tās diemžēl īsti «neiedarbojas» emocionāla līdzpārdzīvojuma formā. Pie vainas ir lentes fragmentārisms, kas atstāj jūtamu sasteigtības pēcgaršu, un saujiņa pārmērību filmas notikumos. 

Ir grūti noticēt, kur nu vēl līdzpārdzīvot laulības izjukšanai, kas filmā parādīta pāris atsvešinātās ainās, vai arī pilnvērtīgi sazīmēt despotiska tēva oligarha (krievu grāvējos, arī nesenajā Staļingradas pārfilmējumā spēlējušais talantīgais aktieris Andrejs Smoļakovs) ietekmi uz dēlu, jauniņās skolotājas partneri, no tikai divām skopām epizodēm. 

Taču, lai arī filmai var pārmest gan pārjoņošanu pāri sižetā būtiskiem pieturas punktiem, gan dialogos novienkāršotu reālismu un aktieru spēlē sastopamo teatralitātes piegaršu, Izlaiduma gadu, atsaucoties uz blogosfērā izlasītu raksturojumu, par «neizdevušos eksperimentu» uzskatīt nevar. Šī debijas spēlfilma ir jāskatās ar kritisku skatienu, nepieverot acis uz lentes trūkumiem – par spīti izpildījuma klupieniem, Andrim Gaujam piemīt smalkjūtīgs skatījums uz cilvēciskajām attiecībām, kas, ticams, ar nākamajiem darbiem iegūs noslīpētāku veidolu. Turklāt gribētos filmu jeb, precīzāk, tās tapšanas gaitu uzlūkot kā sava veida iedrošinošu precedentu jaunajiem režisoriem – kā atminamies, Izlaiduma gads tapa tikpat kā bez valsts finansiāla atbalsta, pateicoties ziedojumiem, atbalstītājiem un galvenokārt pašu lentes veidotāju entuziasmam.

ooo

Izlaiduma gads (2014). Režisors Andris Gauja.