Bilžu grāmata – tāda ir Alvja Hermaņa režisētā Toska Berlīnes Valsts operā
Ietekmīgā laikraksta Financial Times recenzents raksta: «Barenboims diriģē, Hermanis režisē, Pučīni mokās, par ko domājusi Valsts opera?» Ar Pučīni un Danielu Barenboimu viss ir kārtībā, kā apliecina Berlīnes publikas reakcija izrādes beigās – vientuļš boo, ko nomāc 15 minūšu ovācijas, līdz diriģents pamāj atvadu sveicienu un norāda skatītājiem uz izeju. Apspriešanai paliek Hermanis.
Vēstures bilžu grāmata
No klātienē vai ierakstā redzētajām Alvja Hermaņa operrežijām šī man liekas vispiezemētākā. Proti, režisors ir pieņēmis prestiža operteātra realitāti: solisti nāks un ies. Viņi iedziļināsies koncepcijā un mizanscēnās, cik ļaus mēģināšanai atvēlētais laiks, priekšstati un aktiermākslas iemaņas. Tāpēc Hermanis un izrādes māksliniece Kristīne Jurjāne nodrošinās, ka vismaz viens izrādes līmenis paliks nemainīgs. Īstais stāsts par Tosku un viņas diviem vīriešiem ir… bilžu grāmata. Uz skatuves ir līdz sīkumiem precīzi Romas Santandrea katedrāles, Farnēzes pils un Santandželo cietokšņa interjeri, bet virs tiem sienas panelī mainās akvareļi, kuros visi notikumi tiek secīgi un detalizēti ne tikai izstāstīti, bet arī interpretēti.
Tur augšā 1800.gada 17. un 18.jūnijā glezno un mīl Kavaradosi, slaiks un romantisks, viņam tuvplānā ap galvu aizvien ciešāk savelkas dzelkšņainais dzelzs gredzens, notecinot bālo pieri asinīm. Tur Skarpija baltā parūkā neiztur un brutāli ķeras pie meitenīgās Toskas izvarošanas. Akvarelī mēs ieraugām varones seju, kad viņa lido no cietokšņa mūra nāvē, un viņas nedzīvo augumu asiņu peļķē. Augšā ir krāsas un dzīvība, sāpes un māksla. Pirmā cēliena laikā attopos, ka patiešām esmu iegrimusi bilžu grāmatas pētīšanā, baudu mūziku un lieliskās balsis, un uz skatuvi nemaz īsti neskatos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.