Rīgas Anglikāņu baznīcas mācītājs un Zvannieku māju dibinātājs Juris Cālītis uzskata, ka visas labās pārmaiņas Latvijā notiks, tikai ar piecu gadu nobīdi
Jura Cālīša balss skan pār citām, kad svētdienas dievkalpojumā Zvannieku mājās viņš skanīgi dzied. Trīsdesmit lielu un mazu bērnu, daži kaimiņi un mācītāja sieva Sandra Dzenīte-Cālīte velk līdzi. Vējains vasaras sākums. Plašā lūgšanu nama – ķieģeļu jaunbūves – logos šūpojas pelēki mākoņi. Dažbrīd apžilbina saule. Pēc dievkalpojuma prāvā saime ēd pusdienas – gardu auksto zupu ar svaigas maizes rikām un augļus. Bērni tiecas sēsties tuvāk Sandrai un Jurim. Katrs savā garā galda galā pieaugušie šķiet kā divi magnēti, starp kuriem ņipri kustas vecumā un raksturos raibais pulks.
Zvannieku mājas Juris Cālītis kopā ar Sandru Dzenīti izveidoja pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kļuva par ģimeni apkārtnes bērniem, kurus bija pametuši vecāki vai audzināja tos necilvēcīgos apstākļos. Šeit mājas atraduši daudzi desmiti bērnu. Starp tiem arī jaunieši no Somālijas – septiņi bēgļi, kuri pirms desmit gadiem iemaldījās Latvijā pa ceļam uz Zviedriju. Un palika. Pie Cālīšiem. Tikko iznākušajā Tatjanas Žagares-Vītiņas grāmatā Sadzirdēti dokumentēts Zvannieku tapšanas stāsts un bērnu dramatiskie dzīvesstāsti.
Mācītāju Juri Cālīti emocionāli skārusi vēl kāda aktualitāte – lielo konfesiju diskusijas, vai brīvdomīgajai Anglikāņu baznīcai, kur viņš aizvien vada dievkalpojumus un Bībeles stundas, ļaut piedalīties Baznīcu nakts pasākumā. Izlīgums panākts. Abi iemesli šķita labi, lai dotos pie Jura Cālīša uz sarunu par cilvēcību un aizspriedumiem.
Ievēroju, ka pie dievgalda jūs Zvannieku bērniem dodat mazas glāzītes ar pienu un medu, atsaucoties uz kādu Bībeles līdzību par pārpilnību. Ko nozīmē mūsdienās bērnam nodrošināt pārpilnību? Uz to it kā tiecas visi vecāki.
Mums jādara visi bērni laimīgi. Tas ir vienīgais veids uz drošu un labu nākotni. Pa šiem gadiem, veidojot Zvannieku mājas, ar Sandru esam sapratuši, kāda kata-strofa – garīgi, psiholoģiski, fizioloģiski – ir bērnam, ja tiek pārrauta saite ar emocionāli vissvarīgākajām personām. Parasti tie ir vecāki. Nekas cits cilvēka dzīvi neiespaido tik dramatiski. Ir liels jautājums, vai to vispār jelkādiem līdzekļiem var izlīdzināt. Vai tādam cilvēkam ir iespējams dzīvē būt laimīgam? Šobrīd mana atbilde ir – nē. Mēs varam pārklāt ievainojumu, dziedēt to ilgas terapijas laikā, sniegt drošus apstākļus. Bet brūce paliks.
Ļoti svarīga ir vienkārši laipnība. Bērniem, kas emocionāli ievainoti, ir svarīgi redzēt laipnas sejas. Ja viņi redz vienaldzīgu vai dusmīgu, tas atgrūž atpakaļ personīgajā drāmā. Vēl palīdz viss, kas ir ritmisks. Ne tikai dejošana, dziedāšana. Arī riteņbraukšana, ziemā slēpošana. Pastaigas. Kad mums ar bērniem ir grūtības, ejam garās pastaigās – sešu kilometru, 15 kilometru tūrē. Nesper spaini, nesit citiem. Ej pastaigāties!
Kāpēc Latvijā aizvien ir tik maz ģimeņu, kas būtu gatavas ņemt audzināšanā bērnus no bērnunamiem?
Valsts institūcijas pie tā nepiestrādā. Mēs paši kādiem 30 bērniem esam atraduši audžuģimenes. Kādā veidā? Piezvanām un sakām: tādam un tādam bērnam vajag mājas, ģimeni, vai esi gatavs ņemt? Ja cilvēks domā, vajag… nevajag…, tas nekad nenotiks. Ir vienkārši jādara. Tad parasti veras tādas durvis, par kurām iepriekš nav pat sapņots. Laime spīd visos logos.
Vai arī jums Zvanniekos laime spīd visos logos? Tas ir grūts darbs.
Ģimene ir grūts darbs, protams! Ļoti prasīgs darbs, nervu ieguldījums. Kad bērnu skaits ir tik liels, pleciem jātur daudz. Katram bērnam gadās saslimt. Katrs jāapģērbj – patīk tā kleita, bikses, kurpes, bet citas ne. Katrs reizēm grib iet uz skolu, bet reizēm ne. Ar katru jārunājas no sirds.
Atmosfēra šeit mierīga un laipna. Vai tā ir vienmēr?
Ko bērns grib visvairāk? Vecāku mīlestību. Atceros savu bērnību – esmu piedzīvojis karu, bumbošanu, apšaudīšanu, māju degšanu un sabrukšanu manā tuvumā. Bēgļu gaitas – kad zemūdenes šauj uz kuģi, ar kuru tu brauc. Visam cauri bijis tikai viens kompass: kur ir mamma? Ja mamma ir, tad visu var izturēt. Tāpat arī, ja ir tētis. Manā gadījumā gan bija tikai mamma, tētis tika nošauts.
Nav iespējams bērnu saprast, pieņemt, piedot viņam par daudz. Samīļot par daudz. To visu aizstāt ar mantām – tas gan var būt par daudz. Kaut ko likt pa vidu starp mīlestību un bērnu nozīmē lutināt. Ceļošana, iepirkšanās, končas – tas viss ir jauki, bet bērns jau gaida pavisam ko citu. Mīlestību. Zvanniekos bērni ļoti grib, lai ēdam ar viņiem kopā pusdienas. Reizēm pat grib, lai ēdam no viņa bļodas. Lai tikai būtu tuvāk.
Vai jums izdodas dziedēt viņu pamata ievainojumu – ka nav bijuši vecāku mīlēti?
Runāsim konkrēti, kā brūce izpaužas: ar zemu pašvērtējumu, nedrošību. Jāsaprot, ka runa nav par normālu nedrošību, kādu reizēm izjūt katrs cilvēks. Viņu nedrošības līmenis ir šāds: bailes braukt uz Rīgu, «jo es pazudīšu». Bailes kāpt autobusā, jo nezināšu, kur izkāpt. Es iemācīšos vienas ielas nosaukumu, bet tālāk neko nezināšu. Kaut ko patstāvīgi sākt ir ļoti, ļoti grūti. Cēsīs ir brīnišķīga mākslas skola. Esam atklājuši, ka izpausties mākslā, mūzikā viņiem nozīmē likt soļus drošības virzienā. Daudziem mūsu bērniem ir talants mākslās. Man pašam nav. Skolā dabūju labas atzīmes par saviem draņķīgajiem zīmējumiem tikai tāpēc, ka biju vienīgais paklausīgais.
Vai Zvanniekos kādreiz arī sadusmojaties?
Kāpēc jūs tik atturīgi vaicājat!? Kad no rīta guļu, bērni nāk mūsu istabā un prasa, kur mamma? Tad aiziet. Es te varu gulēt desmit gadus, viņi neievēros! (Smejas.) Sadusmoties gadās, bet īsu brīdi.
Redzēju, ka bērni ik brīdi rāpjas jums klēpī, pieglaužas.
Jā, viņiem ļoti svarīgi just mammu un tēti. Viņi mums ar Sandru aizrāda, ja sastrīdamies. Bērniem stabilitāte, drošība ir vissvarīgākais. Drošība nozīmē arī to, ka viņi netiek kontrolēti. «Dari to! Sēdi tur! Esi mierīgs!» Komandēšana bērnus padara nervozus. Viņiem patīk iet savās gaitās, bet visu laiku paskatīties, kur vecāki, vai viss kārtībā.
Daudzi mūsu bērni ir vecāku mocīti. Kad pieņemam viņus pie sevis, vienīgais vecāku jautājums ir: bet kas par mums rūpēsies? Bērni viņiem ir apgrūtinājums. Ienākumu avots, darbu izdarītājs, seksuāli izmantojams. Bet nekādā gadījumā tas, ka bērnam piemīt vērtība, ka viņš ir skaists cilvēks, par kuru jāgādā. Piecpadsmit gadu laikā bijis tikai viens gadījums, kad vecāki interesējās, kā klājas bērnam, kopš viņš dzīvo Zvanniekos. Parasti nezvana, nebrauc. Mums bērni ir veselām ģimenēm – trīs, pieci, septiņi. Varētu domāt, ka mammai un tētim interesē, kā tad izauguši viņu bērni, kā viņiem klājas. Taču tā nav.
Un bērni?
Katrs bērns ar to tiek galā citādi. Viņi izdomā mazus stāstiņus, stāsta cits citam – mani vecāki ir miruši. Reizēm pat izdomā, kā – aizgājuši bojā katastrofā, nosaluši ziemā. Mēs neiejaucamies. Tie ir viņu stāsti. Kad bērni ir dusmīgi, viņi mēģina sāpināt. Saka otram par mums: viņi nemaz nav tavi vecāki! Mazie tad apjūk. Viņi nesaprot, ko tas nozīmē.
Par saviem bioloģiskajiem vecākiem bērni nesaka: mamma, tētis. Saka: vecis, Ivars un tamlīdzīgi. Viss ir jāiemāca no jauna. Ģimenē viņi pieredzējuši visneķītrākos izteikumus, pārmetumus, lāstus. Viņi nāk ar šo svešo valodu pie mums. Ko darīt? Ātri sapratām, ka mūsu valodu viņi iemācīsies tāpat kā svešvalodu – dzirdot, kā runājam. Tieši tā arī notiek.
Tagad Latvijā rit diskusijas par bēgļu uzņemšanu. Jums ir reāla pieredze, jo Zvannieku ģimenē dzīvojuši Somālijas bēgļi. Kā viņiem tagad klājas?
Mūsu pieredze ir pozitīva. Latvija ir ieguvēja ar viņu ierašanos. Es gribu zināt, vai tiem, kas publiski diskutē un bažījas, ir pieredze ar bēgļiem? No mūsu bēgļiem viena meitene ieguvusi maģistra grādu, apprecējusies ar latvieti. Zēni strādā Rīgā viesnīcās. Visiem ir darbs, viņi labi runā latviski.
Es pastāstīšu mūsu pieredzi Skujenē, nomaļā ciematā, kur sākotnēji dzīvojām ar visiem saviem bērniem. Bija dusmas un aizspriedumi. Pagasta vecākais reiz izdomāja, ka mums ar bērniem jāpiedalās Sporta dienā. Satikšanās pieredze izvērtās tik pozitīva! Mums pat kļuva neērti, cik laipni, pieņemoši un gādīgi vietējie izturējās.
Bija gadījums: gara rinda komandu sacensībās, viens no mūsu tumšādainajiem zēniem stāvēja rindas galā. Vecāka ciema mammiņa piegāja, paņēma viņu aiz rokas un veda rindai garām. Pārējie burkšķēja: pag, šeit taču rinda! Viņa lepni pagriezās un teica: bet šeit iet Āfrikas princis!
Vai nav tā, ka latvieši ir aizspriedumaini un kašķīgi tikai internetā, bet dzīvē pie viena galda mierīgi varētu draudzīgi sēdēt arī katoļu mācītājs ar geju?
Latvieši ir sirsnīgi. Iecietīgi. Ar interesi par citiem. Izbailes no svešā ir vēsturisko traumu dēļ. Izvešanu, nošaušanu dēļ. Kā mazai tautai psiholoģiski izdzīvot pēc tā? Kā notika ar maniem vecākiem: bija nesen apprecējušies, kad tēvu apcietināja, mocīja.
Kad padomju vara atkāpās, Rīgā ienāca nacisti, mammai bija jāiet uz Rīgas Centrālcietumu un trīsstāvīgu līķu kaudzēs jāmeklē savs vīrs.
Un vēl, mēs tomēr esam provinciāli. Gribam savu sētu aizsargāt. Tomēr tas ir tikai virspusēji. Kā parāda Skujenes gadījums, sirsnība ir iespējama, tikai tā lēni parādās.
Vai arī labiem un rūpīgiem vecākiem nav risks savus bērnus ievainot bez tīši ļauna nodoma? Cik iznīcinoši uz jūtīgu bērnu var iedarboties harismātiska, stingra tēva audzināšana?
Izcili apdāvinātiem cilvēkiem un brutāliem cilvēkiem ir viena nelaime: viņi ļoti vērsti uz sevi. Tāpēc bērni mēdz palikt novārtā gan labos apstākļos, gan dramatiski sliktos. Jautājums – vai tev ir laiks, vai tu redzi savu bērnu? Vai arī bērni tev ir kā sienas tapetes. Tikpat nozīmīgi kā tapešu musturis, uz kuru tu nereaģē. Daudzi bērni tā jūtas. Viņu spējīgie vecāki ir daudz sasnieguši dzīvē un izvirza līdzīgas prasības. Uzskata, ka tā ir laimes formula. Bieži vien bērna dvēseli viņi saprot par vēlu.
Es sevi neizvirzu kā piemēru. Domāju, ka mani bioloģiskie bērni cieta no mana laika trūkuma. Es biju nodevies karjerai, ļoti aktīvs. Ja viens vecāks ģimenē ir gudrāks par otru, vajag piebremzēt – lai, braši braucot karjerā uz priekšu, nepārbrauc pāri saviem bērniem.
Vai bijāt pārsteigts, uzzinot, ka Baznīcu nakts pasākumā lielās konfesijas sākotnēji nevēlējas iekļaut Anglikāņu baznīcu?
Vai izolēšana pasākumā, kas vairāk pat saistīts ar ēku un kultūru, nekā reliģiju, vairoja cilvēku izpratni un labvēlību pret baznīcu? Viedoklis, ka baznīcai nav jāmainās laikam līdzi, ir nepareizs. Man laimējies, ka esmu dzīvojis daudzās zemēs, atšķirīgās kultūrās. Šī pieredze palīdz nebūt kategoriskam. Vēl svarīgi – ko meklējam ticībā? Es ticībā nemeklēju iedrošinājumu, mierinājumu, pozīciju, kas mani stabilizētu, jo es nedomāju, ka tāda ir dzīve un ka tas ir tas, ko Dievs mums devis.
Dzīve ir neparedzama, ļoti dīvaina. Apbrīnojama savā dažādībā. Acīmredzot mūsu Radītāja doma nav bijusi ielikt dārzā vienu ziedu, bet tūkstošiem. Tāpat ar putniem, kokiem, cilvēkiem. Kas es būtu par cilvēku šajā pasaulē, ja uzdrīkstētos teikt: nē, nē, visam jābūt vienā veidā! Radošums, brīvība, laime, prieks ir vajadzīgs cilvēkam. Nevis bardzība, kontrole. Ja Dievs tā būtu gribējis, viņš mūs būtu radījis krātiņos.
Manā skatījumā reliģiskiem cilvēkiem mēdz piemist viens ļaunums – visu pakļaut morālam diktātam. Likt plusa vai mīnusa zīmi. Taču Jēzus ir pateicis ļoti precīzi: netiesājiet! Tas ir, jūs nezināt plusa un mīnusa zīmes! Man tas vienmēr bijis princips – aizliegt sev morāli vērtēt, kurš cilvēks ir pareizais, kurš nepareizais. Tā ir dažu ļoti ticīgu cilvēku nelaime, ka viņi nevar būt pārliecināti par savu «pareizību», ja necīnās pret citu «nepareizību».
Vai tas mainīsies Latvijā?
Protams, mainīsies! Sievietes tiks ordinētas – Romas katoļu baznīca jau lēmusi. Ieskati par laulībām mainīsies. Homoseksuālu pāru jautājums tiks atrisināts. Man sāp, ka daudziem cilvēkiem jācieš, kamēr šīs pārmaiņas notiks. Mēs lēni gremojam. Lēnāk nekā kaimiņvalstis. Piecus gadus iepakaļ, bet pārmaiņas būs arī pie mums.
Kā panākt, lai sekulārajai sabiedrībai, kura redz minētās baznīcu domstarpības, nerastos viedoklis, ka reliģiskās autoritātes ir, citējot rakstnieku Robertu Mūzilu, «ar sholastikas kārtiņu nolakoti stulbeņi»?
Mums jāsaprot vēsture. Līdz reformācijai mācītāju uzdevums bija tikai izpildīt liturģiskas funkcijas. Reizēm viņi pat nezināja, ko saka latīņu valodā, tikai atkārtoja vārdus. Reformācijā universitātes tika dibinātas kā protestantu mācītāju skolas – lai beidzot būtu izglītoti. Baznīcā, protams, vienmēr bijuši visizglītotākie cilvēki, bet tie bija teologi. Nevis priesteri, arhibīskapi, prāvesti.
Arī šodien Latvijā mums ir konflikts starp Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un Lutera akadēmiju, Romas katoļu garīgo semināru. Es atļaušos teikt, ka daudzi mūsu mācītāji ir neizglītoti teoloģijā. Nesaku, ka izglītība palīdz garīgajai dzīvei, tās ir divas dažādas lietas. Nesaku arī, ka ar izglītību pietiek, lai mēs būtu labi cilvēki. Taču labai izglītībai būtu jābūt priekšnoteikumam. Neizglītotam cilvēkam ir ļoti grūti orientēties mūsdienu dzīves sarežģītajos apstākļos. Jāsaprot politika, zinātne, sabiedrība. Ja tās liekas tikai briesmas, no kurām jāsargājas, nekas labs nevar izdoties.
Bailes nav ticība. Kritiski agresīva attieksme pret citiem nav ticība. Fundamentālisms nav ticība. Tiesāšana nav ticība. Lai man nestāsta! Ticīgs cilvēks ir brīvs, gaišs, pieņemošs. Klausās un interesējas, ko citi saka.
Es domāju, ka mums jāvēršas pie cilvēkiem nevis kā armijas, kas jākontrolē, bet pie brīvā gara, ja gribam būt laimīga sabiedrība. Vēl tikai maldāmies, cenzdamies saprast, kā to panākt.
Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Valsts prezidenta ievēlēšanas. Kurš jums šķiet labākais kandidāts?
Šogad esam tālu priekšā citiem gadiem, jo bijušas debates, atklāti kandidāti. Protams, vēl varbūt būsim šokēti par kādu, kas līdz šim slapstījies Zooloģiskā dārza krūmos, bet tādā gadījumā būs skandāls. Man vislabāk patīk Egils Levits. Mūsu valsts sirgst no beztiesiskuma visās jomās. Mēs pieļaujam shēmošanu, negodīgus varas un naudas apkārtceļus.
Es nedomāju tikai politiķus. Daudzi jo daudzi, kuriem ir pieeja valsts pasūtījumiem, ir iesaistīti. Tie ir Latvijas grāvēji un nepatrioti. Mums vajadzīgs prezidents ar izpratni par tiesiskumu. Tāpēc Levits der vislabāk. Mans ieteikums viņam: turēties pie savas pārliecības, nepakļauties populismam!
Komponisti, kas atgādina cilvēka eksistences vērtību, cēlumu un prieku
Johans Sebastians Bahs. Goldberga variācijas. Izpaužas cilvēka gara ģenialitāte.
Francis Šūberts. Klavieru sonāte nr. 21 (D960). Izpaužas cilvēka gara sāpes.
Ērvings Berlins. Dziesmas. Izpaužas cilvēka gara draiskulība un prieks.
Alfrēds Šnitke. Concerto Grosso Nr. 1. Izpaužas cilvēka gara protests.
Sofija Gubaiduļina. Sv.Jāņa pasija. Izpaužas cilvēka gara Gars.
