Rīgas Anglikāņu baznīcas mācītājs un Zvannieku māju dibinātājs Juris Cālītis uzskata, ka visas labās pārmaiņas Latvijā notiks, tikai ar piecu gadu nobīdi
Jura Cālīša balss skan pār citām, kad svētdienas dievkalpojumā Zvannieku mājās viņš skanīgi dzied. Trīsdesmit lielu un mazu bērnu, daži kaimiņi un mācītāja sieva Sandra Dzenīte-Cālīte velk līdzi. Vējains vasaras sākums. Plašā lūgšanu nama – ķieģeļu jaunbūves – logos šūpojas pelēki mākoņi. Dažbrīd apžilbina saule. Pēc dievkalpojuma prāvā saime ēd pusdienas – gardu auksto zupu ar svaigas maizes rikām un augļus. Bērni tiecas sēsties tuvāk Sandrai un Jurim. Katrs savā garā galda galā pieaugušie šķiet kā divi magnēti, starp kuriem ņipri kustas vecumā un raksturos raibais pulks.
Zvannieku mājas Juris Cālītis kopā ar Sandru Dzenīti izveidoja pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kļuva par ģimeni apkārtnes bērniem, kurus bija pametuši vecāki vai audzināja tos necilvēcīgos apstākļos. Šeit mājas atraduši daudzi desmiti bērnu. Starp tiem arī jaunieši no Somālijas – septiņi bēgļi, kuri pirms desmit gadiem iemaldījās Latvijā pa ceļam uz Zviedriju. Un palika. Pie Cālīšiem. Tikko iznākušajā Tatjanas Žagares-Vītiņas grāmatā Sadzirdēti dokumentēts Zvannieku tapšanas stāsts un bērnu dramatiskie dzīvesstāsti.
Mācītāju Juri Cālīti emocionāli skārusi vēl kāda aktualitāte – lielo konfesiju diskusijas, vai brīvdomīgajai Anglikāņu baznīcai, kur viņš aizvien vada dievkalpojumus un Bībeles stundas, ļaut piedalīties Baznīcu nakts pasākumā. Izlīgums panākts. Abi iemesli šķita labi, lai dotos pie Jura Cālīša uz sarunu par cilvēcību un aizspriedumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.