Līdz elkoņiem vēsturē

Sofi Oksanenas romāns Kad pazuda dūjas – cilvēku likteņi okupētajā Igaunijā

Dūjas pazīstam kā miera un mīlestības, kristietībā – Svētā Gara simbolu. Ar 2012.gadā uzrakstītās, šogad latviski klajā laistās Sofi Oksanenas grāmatas nosaukumu, kurā izmantota šī metafora, tiek pieteikts trillera cienīgs sižets. Versija par pēkšņi pārvērtušos, ciešanu un baiļu plosītu pasauli, kurā ienācis karš un okupācijas, sagraujot agrāko dzīves kārtību un atnesot gan fizisku, gan dvēselisku iznīcību. Pasauli, kurā ķer dūjas, lai remdinātu izsalkumu.  Igauņu izcelsmes somu rakstniece turpina rakstīt par to pašu, par ko bija viņas iepriekšējais, līdz šim vislielāko popularitāti guvušais romāns Attīrīšanās (2008). Oksanena turpina stāstu par Igaunijas traģisko vēsturi 20.gs. 40.gados un vēlāk padomju okupācijas laikā, par cilvēku izvēli un lēmumiem bezcerīgā apspiestībā un konfrontācijā ar pagātni. 

Lai arī romāna tulkojums latviski vietumis neveikls, darbs uzrakstīts Oksanenai raksturīgajā dinamismā un tiešumā, nevairoties skarbuma un nepatīkamas atklātības. Vēstures mēslainē rakstniece ierakusies spēcīgi un pamatīgi, līdz elkoņiem, triju igauņu likteņus atainojot uz kara laika okupāciju un 60.gadu padomju Igaunijas fona, kurā līdzās kolaboracionismam un deģenerācijai sabiedrībā saglabājušās arī brīvības ilgas, pat mērķtiecīga pretestība brutāli uzspiestajam režīmam.  

Edgars Partss ir cilvēks hameleons, kurš spējis izgrozīties daudzās situācijās un par izdzīvošanas atslēgu uzskata kalpošanu jebkurai varai. Līdzās čekas informatora pienākumiem viņš VDK uzdevumā 60.gadu sākumā pārraksta Igaunijas neseno vēsturi un sapņo kļūt par atzītu rakstnieku. Kā vēstuļu draugs viņš jau ir «strādājis» ar trimdas igauņiem, palīdzot «neitralizēt emigrācijas centrus» Rietumos, un pie rakstāmgalda apliecinājis savu lietderīgumu padomju dezinformācijas pasākumos.