Rīgas Austrumu slimnīcas traumatologs ortopēds Kristiāns Alpe
Latvijas mediķi līdz šim palīdzējuši simtiem ukraiņu karavīru, kas guvuši smagas traumas frontē. Piemēram, Andrijam Kiceļukam draudēja rokas amputācija, taču tagad viņš pat spēj stāvēt plankā
Ukrainas austrumu pilsētas Bahmutas aizstāvim desantniekam Andrijam Kiceļukam (44) liktenīga izrādījās kāda diena 2023. gada maijā. Kaujas uzdevuma laikā viņam blakus sprāga artilērijas lādiņš. «Kad notika detonācija, mani apraka zeme. Draugi atraka, bet ievainojumi bija piedzīti pilni ar zemi, šķembām,» atceras Andrijs. Tas ārstēšanos padarījis īpašu grūtu, jo «ievainojumus nācās daudzkārt skalot, tīrīt, pārliet asinis».
Ievainojumu bija daudz: smaga sejas kaula un mīksto audu trauma, savainota kreisā acs, smagi bija traumēta kreisā plauksta un kreisais augšdelms, savainota bija arī labā roka. «Ieroču brāļi mani evakuēja no kaujas lauka un sniedza pirmo palīdzību. Bija liels asins zudums, bet viņi bija darījuši visu, lai to apturētu un nogādātu mani pie mediķiem,» stāsta kareivis. Vispirms viņš nonāca tā dēvētajā stabilizācijas punktā, pēc tam tika pārvests uz normālu klīniku.
Andrijam, kurš patlaban uz laiku ir atpakaļ Ukrainā un ar kuru sarunājos pa telefonu, ir sajucis precīzs dzimtenē veikto operāciju skaits, bet kopumā tādu bijis vairāk nekā 10. «Lai es nebūtu nemitīgā anestēzijas reibumā, operācijas veica pakāpeniski, izmantojot dažādus anestēzijas veidus,» viņš atceras. Ārsti brīdinājuši, ka, par spīti visām pūlēm, pastāv liela iespējamība, ka nāksies amputēt kreiso roku, jo pleca un augšdelma daļā bija izārdītas divas trešdaļas mīksto audu un sadragāts kauls.
Šo lūzumu vietējie ārsti nostiprināja tikai ar ārējo fiksācijas aparātu, jo Ukrainas medicīnas iestādes ir pārslogotas — katru dienu tajās ieved lielu skaitu ievainotu karavīru. Mediķi viņus apārstē, bet pilnvērtīgai palīdzībai trūkst kapacitātes.
«Man piedāvāja doties uz Latviju un atveseļošanos turpināt tur,» atceras Andrijs. Viņš, protams, piekritis. Cik viņam zināms, ik mēnesi no Ukrainas uz dažādām Eiropas valstīm ārstēties tiek nosūtīti aptuveni 600 smagi ievainotu karavīru.
Iespējams, nāktos amputēt
No ievainojuma gūšanas līdz Andrija nonākšanai Rīgas Austrumu slimnīcā pagāja vairāki mēneši. Mazāk savainotā labā roka jau bija sadzijusi. Ar kreiso situācija bija daudz sarežģītāka. «Es to nejutu. Naktīs modos un taustīju, vai man vispār šī roka vēl ir,» atceras Andrijs.
Ja roku neoperētu, iespējamie scenāriji būtu divi: tā atrofētos un nefunkcionētu, vai arī, ņemot vērā lielo inficēšanās risku, to pat nāktos amputēt, skaidro traumatologs ortopēds Kristiāns Alpe. Ārstu komanda no vairākām Rīgas slimnīcām izveidoja jaunu un garu ārstēšanas plānu.
Simtprocentīgi drošs iznākums netika solīts. «Centāmies strādāt tikai ar sadragātās kreisās rokas audiem, neko neņemt no citām ekstremitātēm, jo infekciju un šķembu dēļ risks ir augsts. Ja rezultāts tomēr izrādītos ne tik veiksmīgs, kā cerēts, tiktu zaudēta slimā roka plus bojāta arī veselā,» skaidro Alpe.
«Atceros, mani ilgi gatavoja pirmajai operācijai, pārbaudīja veselības stāvokli,» stāsta karavīrs. Un atzinīgi novērtē to, ka latviešu ārsti ar viņu ne tikai apsprieduši visus ārstēšanas plānus, bet arī piedāvājuši dažādus rokas glābšanas variantus. «Vienmēr esmu bijis ļoti sportisks, tāpēc man bija svarīgi atgūt spēju roku kustināt pilnvērtīgi, atkal nodarboties ar sportu.»
0 / 0
Foto: TODO : REWORK
Lai izveidotu jaunu sadragātā kaula saskares punktu, tika nedaudz saīsināts augšdelma kauls. Pēc tam Alpe kopā ar kolēģi mikroķirurgu Dzintaru Ozolu veica šī paša kaula osteosintēzi, tas ir, savienoja lūzuma fragmentus, nostiprinot tos ar titāna stieni. Varbūt no malas izklausās vienkārši, bet «kauls bija pamatīgi sadragāts, bija arī plašs rētu lauks», skaidro Alpe. Bija jāveic arī mīksto audu plastika — vispirms noņēma bojātos audus un tad šo vietu nosedza ar citu lokālu lēveri. Diemžēl pēc šīs operācijas radās komplikācijas — parādījās lokāla infekcija, «taču to mazliet vairāk nekā nedēļas laikā izdevās ierobežot un apturēt». Alpe uzsver, ka visas kara traumas ir kā bumba ar laika degli — tās ir netīras, un mīkstie audi ir pilni ar metāla šķembām.
Sprādzienā nopietni cietusi bija arī Andrija kreisā plauksta — viņš spēja saliekt pirkstus, bet ne iztaisnot. Tāpēc veica cīpslu transpozīciju, tas ir, daļu no saliecējcīpslām pārveidoja par atliecējcīpslām, lai pirksti atkal strādātu abos virzienos. Jušanas atjaunošanai tika ielikts tā dēvētais nerva grafts. «Tas nozīmē, ka no cita reģiona tajā pašā rokā tiek paņemts nerva zars un ievietots kā tiltiņš defekta likvidēšanai,» paskaidro ķirurgs. Pašlaik plaukstas jušana ir apmierinošā stāvoklī. «Pat vairāk nekā apmierinošā!» sevi palabo Alpe.
Pēc tam karavīrs nonāca Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņam rekonstruēja kreiso vaiga kaulu un veica sejas plastikas operācijas. Savukārt acs traumu ārstēja klīnikā Biķernieki. Andrijs bija domājis, ka Latvijā būs divus trīs mēnešus, taču galu galā pavadīja šeit veselus desmit.
20+3 operācijas
«Savā ziņā viņš ir unikāls. Pacienta kreisās plaukstas kaula rentgenā redzams, ka kauli ir sadragāti, samocīti. Bet viņam diskomforts ir tikai pie noteiktām aktivitātēm. Vidējam latvietim šādā situācijā sūdzību noteikti būtu vairāk,» ukraiņu pacienta motivāciju uzslavē Alpe. Jā, kreisā roka ir par 3—4 centimetriem īsāka nekā labā, bet «viņš var atspiesties, pievilkties un pat stāvēt plankā», skaidro ārsts. Tāds arī bijis mediķu mērķis: palīdzēt cietušajam atgūt veselības stāvokli pēc iespējas tuvāku tam, kāds bijis pirms kara.
«Varu apliecināt, ka Latvijā ierados ar kaklā pakārtu, nefunkcionējošu roku, bet pēc 10 mēnešiem, atgriežoties Ukrainā, jau varēju veikt dažādas aktivitātes, tajā skaitā stāvēt plankā. Esmu sajūsmā par Latvijas ārstu profesionalitāti,» saka karavīrs. Viņš atsācis nodarboties ar snovbordu, sērfošanu un kāpšanu kalnos.
Andrijs drīz vien atkal ieradīsies Latvijā. Papildus aptuveni 20 jau veiktajām operācijām priekšā vēl vismaz trīs — tālāka sejas rekonstrukcija, kā arī divas stomatoloģiskas operācijas. «Sprādziena dēļ man ir traucēta košļāšanas funkcija, nepieciešama arī zobu rekonstrukcija,» skaidro vīrietis. Un piebilst, ka tāda ārstēšana kā Latvijā pašlaik Ukrainā diemžēl nav iespējama. «Visu mūžu būšu pateicīgs jūsu ārstiem, kas cīnījās par katru mazāko funkciju un rezultātu.» Pateicas arī par Latvijā sniegto psiholoģisko palīdzību, jo gandrīz ikviens karadarbībā ierauts karavīrs no frontes atgriežas emocionāli salauzts un apātisks. «Mentālās veselības speciālisti ir zelta vērtē — fiziskie ievainojumi sadzīs, bet bez viņu palīdzības psiholoģiskie ievainojumi var arī nesadzīt,» uzskata Andrijs.
Kara baktērija
Rīgas Austrumu slimnīca kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā palīdzējusi 479 šīs zemes aizstāvjiem. Sadarbībā ar labdarības projektu M-Help.com pagājušajā nedēļā slimnīca jau 24. reizi sagaidīja smagi cietušus karavīrus — šoreiz tika atvesti 27 pacienti.
«Ukrainā būtisks izaicinājums ir medicīniskās palīdzības nodrošināšana visiem valsts iedzīvotājiem, jo arī kara laikā cilvēki piedzīvo insultu, infarktu un citas slimības,» saka Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vikmanis. Daudzi frontē ievainotie rada papildu slogu.
Latvija mēnesī vidēji var uzņemt tikai mazliet vairāk par 20 ievainotiem ukraiņiem. «Mums vajadzētu darīt daudz vairāk, bet fiziski to nevaram — nav, kur likt pacientus. Tas ir jautājums, par kuru diemžēl neviens nerunā: ko darīsim, ja pēkšņi būs situācija, kad pacientu skaits pieaugs, vai tas būtu kara vai kādas citas neparedzamas situācijas dēļ,» par X stundu brīdina Vikmanis. «Ja par to nedomās laikus, tad attiecīgajā situācijā cietīs vai nu civiliedzīvotāji, vai ievainotie karavīri, jo ar šodienas kapacitāti visiem palīdzēt nebūs iespējams,» uzsver ķirurgs.
Savukārt labā ziņa ir tā, ka latviešu ārsti pēdējo trīs gadu laikā ir ieguvuši jaunas zināšanas. «Tā ir pavisam cita medicīna, kuru apgūstam tikai caur pieredzi. Strādājot mācāmies, darām, un sanāk,» secina Vikmanis. Ukraiņu karavīri viņu ir iesaukuši par Zelta rokām un tic, ka Vikmaņa veiktās operācijas vienmēr ir veiksmīgas un ātri dzīst.
Jautāju ārstam — kādi ir biežākie ukraiņu pacientu ievainojumi? Lielākajai daļai ir smagas roku un kāju traumas, arī sejas un acu ievainojumi, jo bruņuvestes un ķiveres pasargā dzīvībai pašas svarīgās ķermeņa daļas, bet neaizsargā rokas, kājas, seju un kaklu.
Ķirurgs pastāsta par kādu gadījumu, kad karavīram lādiņa šķemba izlidojusi cauri augšstilbam, izraujot kaulu fragmentus, pārsitot nervu un asinsvadus. Sprādziens bija sadragājis arī rokas kaulus, atstājot šķembas plecā un ausī. «Kaulu nav, nervu nav, pirksti nekustas… Kropļojumi ir dramatiski, un tomēr situācija nav bezcerīga,» saka ārsts.
Pirmā pārbaude ir pārliecināšanās, vai brūcēs nav ieperinājusies kāda infekcija. «Asinsanalīzes var būt maldīgas. Visprecīzākais izmeklējums ir uzsējums no brūces,» skaidro ķirurgs. Ja analīzes ir pozitīvas, infekcija ir jāapkaro vispirms, pretējā gadījumā visas plānotās operācijas būs lemtas neveiksmei.
«Visbiežāk karavīri atved specifisku, Ukrainai un kara laikam raksturīgu baktēriju, kas ir nejutīga pret mūsu antibiotikām.» Sākumā mediķiem šķitis, ka tā būs katastrofa — ka šādi pacienti ir jāizolē, lai neinficētu citus. Par laimi, tā nenotika, un nu jau mediķi iemācījušies, kā šo baktēriju «apklusināt».
Kad infekcija ir uzvarēta, tiek sastādīts ārstēšanas plāns. Sadragātu kaulu gadījumos ir dažādas iespējas. Piemēram, var vienkārši satuvināt veselās daļas, ļaujot rokai vai kājai sadzīt. Tiesa, šādā gadījumā tās paliek īsākas. Kad sākotnējā trauma ir sadzijusi, seko ekstremitātes pagarināšanas operācija. Tās laikā kaulu uzmanīgi pārsit pušu citā vietā un sāk pagarināt, uzliekot ārējās fiksācijas aparātu. «Pacientu māca katru dienu par vienu milimetru pagriezt fiksācijas aparāta skrūvīti. Tādā veidā kaulam neļaujam saaugt, tas ģenerē jaunas šūnas un pastiepjas garāks,» skaidro Vikmanis. Šādā veidā rokas un kājas iespējams pagarināt pat par 10 centimetriem.
Pēc kaulu salabošanas parasti seko nervu struktūru atjaunošana. Rezerves nervu paņem no citas ķermeņa daļas, kur tam nav tik būtiskas nozīmes. «Protams, pārstādītais nervs uzreiz nestrādā, bet ir cerība, ka tas iedarbosies. Varbūt pēc pusgada, bet būs!» saka Vikmanis.
Mūsu sarunā ārsts atgriežas pie jau minētā karavīra, kuram lādiņa šķemba izlidoja cauri augšstilbam un vēl sadragāja arī roku. «Vispirms augšstilbu saīsinājām, ļaujot kaulam dzīt. Tad kauls vēlreiz tika pārsists un uzlikts ārējās fiksācijas aparāts,» stāsta Vikmanis. Diemžēl sākās infekcija, saīsināto vietu nācās tīrīt, saīsināt vēlreiz, un nu tā atkal būs jāstiepj.
Pašlaik karavīrs atrodas rehabilitācijas centrā, operētā kāja ir aptuveni septiņus centimetrus īsāka nekā veselā, bet ārsti ir apņēmības pilni to pagarināt. Iespējams, pat par visiem trūkstošajiem centimetriem. «Atkal izklausās vienkārši, bet šīs operācijas nav nemaz tik vieglas, arī stiepšanas laikā pacients visu laiku jūt sāpes.» Kauli gan nesāp, sāp mīkstie audi.
Pēc pacienta kājas sākotnējās salabošanas pie darba ķērās mikroķirurgi, veicot sēžas nerva plastiku. Tā bija nepieciešama, lai nodrošinātu pēdas kustību, kas pēc ievainojuma vispār nekustējās, vienkārši karājās. «Tagad pēdā ir parādījusies minimāla kustība, jušana, un tas ir labs signāls — tātad operācija bijusi veiksmīga un sākusies atjaunošana. Varam gaidīt labu rezultātu,» saka Vikmanis.
Šim pašam karavīram vēl nepieciešama izmežģītā pleca operācija un plaukstas fiksācija. Jau veiktas 18 operācijas, vēl nepieciešamas divas. «Šis pacients ir morāli stiprs, reliģiozs — iespējams, arī tas palīdz. Viņš ir inteliģents, nelieto alkoholu, no viņa neesmu dzirdējis nevienu sliktu vārdu. Klausa medicīnas personālu un pats daudz strādā. Pārējiem pacientiem būtu, ko pamācīties,» norāda ārsts.
Laimes krekliņā dzimuši
Bijuši arī tādi karavīri, kuri nav sekojuši ārstu ieteikumiem, tāpēc nosūtīti atpakaļ uz dzimteni, nekādu ievērojamu veselības uzlabojumu tā arī nesasniedzot. Vikmanis pieļauj — psiholoģiskā trauma cilvēkiem ir tik liela, ka bez īpaša speciālistu atbalsta turpmākā dzīve būs smaga.
Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad palīdzēt vairs nevar arī mediķi, un karavīri tiek novirzīti uz rehabilitācijas centriem, kur viņiem māca pielāgoties jaunajai dzīvei, kāda nu tā būs.
Taču kopumā «mēģinām savu civilo pieredzi pielāgot kara laika apstākļiem, un bieži izdodas karavīrus dabūt uz kājām», priecājas ķirurgs. Viņš atceras kādu jaunu vīrieti, kuram lādiņš bija izgājis cauri abiem apakšdelmiem. Vīrieša plaukstas bija pilnīgi nekustīgas, mobilā telefona ekrānu viņš bakstīja ar degunu. Taču pēc gadu ilgām mikroķirurgu pūlēm izdevās panākt, ka daži pirksti atkal kustas, un vīrietis var satvert priekšmetus.
«Tie, kas šeit nonāk, pēc vairākiem mēnešiem, gada var atgriezties kaut cik normālā dzīvē. Protams, tāda, kā bijusi, tā vairs nebūs nekad. Taču šie vīri varēs parūpēties par sevi, nebūs slogs sabiedrībai,» saka ķirurgs. Viņaprāt, par katru Latvijā nonākušo karavīru var teikt, ka tas dzimis laimes krekliņā. «Viņi ir palikuši dzīvi, tikuši prom no kara un labos apstākļos tiek ārstēti un visbiežāk izārstēti.»
