Inese Krūmiņa. Foto — Reinis Hofmanis
Latviskās garamantas glabātāja Inese Krūmiņa un viņas vīrs Jānis zināmi arī kā prasmīgi līgotāji — viņu lauku sētā ik gadu sanāk vairāki desmiti jāņabērnu
Par Inesi varētu stāstīt daudz — viņas vārds labi zināms visiem 3 x 3 nometnes dalībniekiem, šo tradīciju kopā ar vīru Jāni Latvijā ieviesa viņa. Inese vada kāzu un citus rituālus, ir izcila rokdarbniece. Arī pirtniece un masiere, bet pirms pāris gadiem ar romānu Vilkme pievienojusies rakstnieku saimei. Ilgus gadus darbojusies folkloras kustībā, dziedājusi Vilcenēs, latviskajai dzīvesziņai pievērsusi arī savus sešus bērnus un mazbērnus.
Svinot Jāņus, mēdzam atmest rituālus, paturot šašliku un alu. Cik svarīgi šie svētki latviešiem ir kā tradīcija?
Cilvēku noliktais laiks ir lineārs, tam fiziskajā pasaulē ir starta un noslēguma punkts. Mums ir tik un tik gadu, tur ir sākums un tur beigas. Dabas noteiktais laika ritums, par to rakstījuši daudzi filozofi, arī mans iemīļotais Mirča Eliade, ir ciklisks. Tāds apaļais laiks. Saules kalendārs iet uz riņķi, ir mūžīgs. Tad, kad dodos svinēt Jāņus, apzināti vai neapzināti pārslēdzos uz ciklisko laiku. Visīsākā nakts, visgarākā diena, zīmīgs punkts zemes kustībā ap Sauli.
