Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
Katru rītu, pirms viņš aizbrauca uz darbu, viņš uzvārīja man kafiju un atstāja to uz naktsgaldiņa. Viņš izbrauca bez piecpadsmit septiņos, bet es modos tikai pēc deviņiem. Kafija jau bija atdzisusi, krējums — sagājis kunkulīšos, un es, protams, to lēju laukā un vārīju citu. Šī svaigi vārītās kafijas smarža iekļuva manos sapņos un saldināja tos. Pirmais, ko pamostoties redzēju, bija tasīte uz naktsgaldiņa, un tā nu es pieradu. Tiklīdz atvēru acis, skatījos tieši tur, uz oranžo kafijas tasīti no servīzes, ko mums kāzās bija uzdāvinājusi māsa. Tad manas rokas pasniedzās pēc viņa spilvena, es to apskāvu, pievilku pie sejas, apostīju un kādu brīdi laiskojos zem segas ar spilvena smaržu.
Jau pirmajās Okupācijas dienās1 kafijas veikalos vairs nebija. Tā arī nesapratu, kā pārtika varēja pazust tik ātri. Tas bija un palika prātam neaptverams — kā gan tik ātri? No rītiem viņš vairs nevārīja kafiju, jo mums tās nebija. Bet tas mūs neuztrauca, bijām vēl gandrīz bērni, nesen apprecējušies. Mēs bijām viens otram.
