Vitālijs (pirmais no kreisās) ar cīņubiedriem frontē. Foto tapšanas vieta un laiks nav zināmi. Foto — no personīgā arhīva
Harkivas apgabalā kritis Latvijas brīvprātīgais karavīrs Vitālijs Šampiņš ar segvārdu Vilks. Cilvēks, par kuru saka — viņš vienmēr bija ceļā
Augusta vidū Ukrainā karojošais Vitālijs Šampiņš sociālajos tīklos publicēja bildes ar sveci un smagus, drūmus tekstus. Viņa draudzene Raina Ņišta, brīvprātīgā no Latvijas, kas jau kopš lielā kara sākuma palīdz Ukrainas karavīriem, to pamanīja un piezvanīja. «Izbeidz. Tā nedrīkst. Ir jātiecas uz gaismu un jādzīvo pēc saules, nevis pēc tumsas,» viņa Vitāliju sabāra. Frontē iet grūti, vienība atkal smagi cietusi, viņš atbildēja. Tomēr Raina viņu vēlreiz draudzīgi sarājusi — tas nedod tiesības nolaist rokas. Vitālijs nopūties un apsolījis, ka šādas «muļķības» sociālajos tīklos vairs neliks.
Viņu pēdējā saruna notika 17. vai 18. augustā, sieviete precīzi neatceras. Drīz pēc tam pienāca ziņa, ka Vitālijs gājis bojā. Oficiālā nāves diena ir 19. augusts. Bet 27. augustā Vitālijam būtu palikuši 44 gadi. Viņš ir piektais Latvijas brīvprātīgais karavīrs, kurš gājis bojā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Ukrainā ar nelieliem pārtraukumiem Vitālijs bija kopš 2014. gada, «jau kopš ATO laika», saka Raina. ATO ir nosaukuma saīsinājums ukraiņu pretterorisma operācijai pret Krievijas atbalstītajiem bruņotajiem formējumiem Donbasā. Vitālijs sev bija izvēlējies segvārdu Vilks.
Starp fronti un pagaidu mājām
«Par Vitāliju zinājām maz,» saka Raina. Lai gan pazīstami vairākus gadus, klātienē bija tikušies tikai divas reizes, toties desmitiem reižu runājuši pa telefonu. Arī iepazinās attālināti, Vitālijs viņai kā brīvprātīgajai lūdza palīdzību. Raina apsolīja un izdarīja. Kara laikā izpildītam solījumam ir dubults spēks, tam līdzi nāk uzticēšanās. Tā abu starpā bijusi visus pēdējos gadus.
Lai gan pēdējās nedēļās Vitālija ieraksti sociālajos tīklos bija pesimistiski, pirmajā tikšanās reizē Ternopiļā viņš «noteikti neatstāja drūma, salauzta cilvēka iespaidu», atceras Raina. Toreiz brīvprātīgā kopā ar šoferi pilsētā iebraukusi vakarā. Vitālijs jau gulējis, un Raina viņu pamodinājusi ar telefona zvanu. Lejā noskrējis milzīga auguma, samiegojies karavīrs — apjucis un uztraucies par negaidīto tikšanos. Pirmais iespaids labi saderējis ar viņa segvārdu. Augumā liels, bet pēc dabas labsirdīgs, pieklājīgs un mierīgs. «Vitālijs tiešām bija ļoti garš, metru un 90 centimetrus,» saka Raina. Kara gados stipri izkāmējis.
Atbilstoši garajam augumam Vitālijam bija arī lielas pēdas, viņš nēsāja 49., reizēm pat 50. izmēra apavus. Bet karavīrs nevar iztikt ar vienu zābaku pāri — vajag apavus vasarai, ziemai, slapjam laikam, ikdienai. Tāpēc Vitālijam piemērotus Latvijā meklējuši daudzi brīvprātīgie. «Sākumā tādus gadījās atrast humpalās, vēlāk atklāju, ka varu pasūtīt darba apģērbu veikalos,» atceras Ivars Kārkliņš, vēl viens brīvprātīgais no Latvijas, kas regulāri palīdz Ukrainai. Vitālija draugs.
Raina saka — Vitālijs nekautrējās un mācēja palūgt palīdzību. Kara apstākļos bez tās neiztikt. «Viņš nebija no tiem, kas kautrīgi klusē un gaida, līdz kāds pats iedomāsies, kas vajadzīgs,» saka Raina. Viņš sekoja līdzi brīvprātīgajiem sociālajos tīklos, saprata, kurš ved automašīnas, kurš pārtiku, apģērbu vai ekipējumu, un uzrunāja. Ne visi atsaucās — katrs pats izvēlas, kam palīdzēt.
Taču neko greznu vai lieku Vitālijs neprasīja. Tikai to, kas nepieciešams karavīram: automašīnas, maskēšanās tīklus, pārtiku, apģērbu, apavus. «Viņš, protams, saņēma atalgojumu, taču, kur viņš lika naudu, nezinu,» saka Raina. Nojauš, ka ikdienas tēriņos.
Brīvprātīgā, kuras vīrs arī ir karavīrs, zina, cik ātri aiziet militārista alga. Jāmaksā par dzīvesvietu, pārtiku, transportu. Dzīve Ukrainā kara laikā kļuvusi dārga, bet karavīriem vēl jo vairāk. «Lai cik briesmīgi tas būtu, no aizstāvjiem plēš divas ādas,» nopūšas Raina. Daudzviet, zinot, ka Ukrainas aizstāvji saņem algu, «par mājokli mēdz prasīt nesamērīgas summas». Piefrontē gan gadās cilvēki, kuri karavīrus savās pamestajās mājās ielaiž bez maksas, taču tādu neesot daudz.
Vitālijam īstu māju nav bijis gadiem. «Kad satikāmies Ternopiļā, viņa brigāde bija apmetusies vecās kopmītnēs. Istabā četras gultas, skapis un karavīru personīgās mantas,» atceras Raina. Visa Vilka dzīve ietilpusi dažās mugursomās. Frontē sadzīve ir vēl skarbāka. Bunkuri, pazeme, mežs, teltis, jebkura vieta, ko iespējams kaut nedaudz pielāgot dzīvošanai.
Atvaļinājumu laikā Vitālijs mēdza apmesties īrētā dzīvoklī Kijivā, taču «pastāvīgu māju viņam nebija». Tā aizritējuši pēdējie gandrīz 12 dzīves gadi — ar dažām mugursomām, starp fronti un pagaidu naktsmītnēm.
«Viņam ir viss, man nekā»
Lai gan sarunu bija daudz un garas, Vitālijs nevienam neatklājās līdz galam. It kā neko neslēpa, bet arī detaļās neiedziļinājās. Stāstīja, ka uzaudzis bērnunamā Latvijā. «Par bērnību daudz nerunāja. Sarunās tikai reizēm iestarpināja pa kādam teikumam,» saka Raina. Vairākkārt pieminēja, ka bērnība bijusi smaga. Raina arī speciāli neprašņāja. Piederīgo, ar kuriem būtu ciešas attiecības, viņam faktiski nebija. Šķitis dīvaini, ka cilvēki pēc Vilka aiziešanas sociālajos tīklos izsaka līdzjūtību piederīgajiem, «jo patiesībā tādu viņam nav».
Pazīstami brīvprātīgie gan esot uzmeklējuši karavīra pusbrāli, taču viņš par Vitāliju neesot izrādījis nekādu interesi. Arī Ivars atceras — ik pa laikam abu sarunās pieminēts brālis. Taču vienīgais, ko Vitālijs sacījis: «Viņam ir viss, man nekā.»
Abi brīvprātīgie apstiprina — Vitālijs savulaik Ukrainā bija precējies, «taču laulība nebija izdevusies». Karavīram viegli izdevās nodibināt attiecības, taču tās noturēt ilgstoši nesanāca. Bērnu viņam nebija. Tāpēc jo nozīmīgāka kļuva armija un cilvēki tajā. Ja ģimenes nav, kara biedri nereti kļūst par ģimeni. «Es domāju, ka Vitālijam visdrošākā vieta zemes virsū bija viņa cīņu biedri — pobratimi. Tie ir cilvēki, kuri nenodos, kuri ir tev uzticīgi un kuriem esi uzticīgs tu. Cilvēki, kam vari uzticēties līdz pēdējam,» saka Raina. Viņasprāt, tas lielā mērā izskaidro, kāpēc Vitālijs, kaut arī bija nolēmis no dienesta aiziet, tajā atkal atgriezās.
Arī par aiziešanas periodu Vitālijs daudz nestāstīja. Zināms, ka bija devies uz Poliju, kādu laiku tur strādāja, «bet kaut kas nesagāja», piebilst Ivars. Vitālijs atgriezās Ukrainā un militārajā dienestā.
Kāpēc viņš vispār devās karot par Ukrainu laikā, kad šādu latviešu bija pavisam maz? Raina uzskata: iemesls bija nepatika pret padomju režīmu, totalitārismu un Krievijas uzspiesto pasaules kārtību. Ivars saka — to pat grūti nosaukt par nepatiku, «tas bija īsts, dziļš naids». Abi prāto, ka šādas attieksmes saknes meklējamas bērnībā, ģimenē vai bērnunamā. «Katrā ziņā Vitālijs uzskatīja, ka ļaunums jāaptur Ukrainā, pirms tas izplatās tālāk. Viņš mīlēja gan Latviju, gan Ukrainu,» uzsver Ivars.
Viņš saka — draugs bijis drošsirdīgs, reizēm pat pārgalvīgs. Tāpēc bijušas reizes, kad iekūlies nepatikšanās. Min konkrētus piemērus, taču nevēlas, lai tos publisko. «Vilks nebija īpaši runīgs un par karā piedzīvoto daudz nestāstīja. Tā viņam bija tabu tēma. Tomēr zināju, ka viņš labi prot rīkoties ar nazi,» saka Ivars. Viņš lūdza sagādāt labus nažus, sūtīja konkrētus attēlus un rūpīgi vērtēja, kurš derēs. «Bija apguvis arī dronus.»
Latvijā nebija bijis jau sen — pēc Rainas un Ivara teiktā, vismaz vairākus gadus. Taču viņš regulāri interesējies, kā tagad izskatās Rīga, kā dzīvo cilvēki Latvijā. Abi brīvprātīgie uzsver, ka Vilks vienmēr centies runāt latviski, lai gan vārdu krājums bijis salīdzinoši skops un runāt sanācis lauzīti. Pirmajā tikšanās reizē sarunājušies latviski. Arī turpmāk, sākot sarunu, viņš parasti centies runāt latviski. Tomēr, lai saruna ritētu raitāk, pārgājuši uz krievu vai ukraiņu valodu. Bet visbiežāk tomēr uz suržiku — savdabīgu ukraiņu un krievu valodas sajaukumu. Ukrainiski Vitālijs runājis perfekti.
Meklētājs
Pēdējo paku Raina viņam nosūtīja jūlijā. Tajā bija pārtika, tēja, kafija, saldumi un mednieku dotie konservi. Īpaši viņam garšojusi Merrild šķīstošā kafija. No Latvijas uz Ukrainu ceļoja arī šokolādes konfektes un batoniņi, cūkgaļas konservi un citas pavisam ikdienišķas lietas, kas frontē iegūst citu vērtību. «Ja man ir, dalu līdzīgi visiem. Nešķiroju — tu esi latvietis, ukrainis, armēnis vai kas cits. Viņi visi ir karavīri,» saka brīvprātīgā.
Vitālijam viņa centās sūtīt paku aptuveni reizi mēnesī. «Biežāk nesanāca, bija jāpalīdz arī citiem.» Kad Vitālijs zvanīja, neprasīja tikai sev, rūpējās arī par biedriem, atceras Raina. Zvanījis, arī lai vienkārši parunātos. Vienmēr apjautājies, ne tikai kā klājas sarunbiedrei, bet arī viņas vīram. «Milzīga auguma karavīrs, kuram pašam netrūka problēmu, tomēr nekad neaizmirsa pajautāt, kā dzīvo otrs,» nopūšas Raina.
Saka, kara gadi cilvēku maina. Ļoti. Pēdējā laikā Vitālijā bija jūtams arvien lielāks smagums. Viņš bija piedzīvojis ievainojumus, «divreiz kontuzēts», saka Ivars. Taču arī par ievainojumiem daudz nestāstīja. «Karavīri par ievainojumiem runā nelabprāt, īpaši tad, ja sekas no malas nav redzamas,» piebilst Raina. Vitālijs nekliboja, abas rokas bija vietā, un ar to saruna arī beidzās.
Lai gan dvēseli līdz galam viens otram neatklājuši, «mēs bijām draugi», uzskata Raina. Draudzību kara apstākļos mēra citādi nekā civilajā dzīvē. Ar zvaniem, pakām, palīdzību, uzticēšanos un sajūtu, ka kaut kur ir cilvēks, kuram var piezvanīt jebkurā diennakts laikā.
Arī Ivars par Vitāliju saka: «Viņš bija mans draugs. Cilvēks, uz kuru var paļauties.» Visvairāk sāp doma par pēdējo zvanu aptuveni pirms mēneša, uz kuru Ivars neatbildēja. Bija aizņemts. Tajā brīdī šķita — nekas, vēlāk atzvanīs. Bet «vēlāk» tā arī nepienāca.
Protams, drauga aiziešana sāp. Abiem. Raina daļu dzīves pavada Latvijā, daļu Ukrainā. Tur dzīvo līdzās karam, un draugu zaudēšana diemžēl kļuvusi par daļu no viņas ikdienas. Saka — sākumā ir šoks, asaras, bet «ar laiku cilvēks notrulinās».
Viņa joprojām atceras nakti, kad vienā reizē zaudēja veselu vienību — 21 cilvēku. Uzzinājusi notikušo, stāvējusi pie mašīnas un nav zinājusi, ko iesākt. Auto bijis pilns ar mantām, ko viņa bija vedusi šiem karavīriem. Atgriezusies Latvijā, divas dienas gandrīz nav spējusi parunāt. Nāves ziņas bieži sekojot cita citai. Labs draugs, pēc nedēļas — komandieris, tad vēl kāds. «Mani šausmina tas, cik viegli pieņemam nāvi, cik viegli pieņemam citu cilvēku bojāeju. Visvairāk baidos, ka nekļūstu par necilvēku…»
Par Vilka nāves apstākļiem informācija ir pretrunīga. Sākotnēji izskanēja ziņas, ka Vitālijs esot turējis gūstā divus Krievijas karagūstekņus, viņi esot izmukuši un Vilku nogalinājuši. Paņēmuši viņa ieročus un mersedesu.
Taču izmeklēšana vēl turpinās, un Vitālija tiešais komandieris neļauj izpaust detaļas, turklāt Ukrainas militārpersonas minēto informāciju noliedz. Vitālijs bija vecākais kareivis, kurš dienēja motorizētā kājnieku bataljona inženieru-sapieru vadā, un kā viņa oficiālais nāves iemesls tiek minēts «šķembu un šāvienu ievainojumi… karadarbības rezultātā».
Kad Rainai lūdzu vienā teikumā pateikt, kāds Vitālijs paliks atmiņā, atbilde ir lakoniska. «Liels Vilks. Mūžīgais meklētājs. Cilvēks, kurš vienmēr ir ceļā un vienmēr kaut ko meklē. Visvairāk — pats sevi.» Reiz viņa tā arī teikusi Vitālijam: «Man ir sajūta, ka tu nepārtraukti meklē pats sevi. Ka nevari atrast savu vietu dzīvē.» Viņš sacītajam neiebilda. Pēc viņa nāves, runājot ar cilvēkiem, kuri pazina Vitāliju, izrādījies — līdzīgs iespaids bijis arī viņiem. «Viņš visu laiku bijis ceļā, kustībā, kaut kā meklējumos,» piekrīt arī Ivars.
Arī bijušais komandieris, ar kuru Raina pēc Vilka nāves runājusi, apstiprinājis: jā, Vitālijs allaž bijis meklējumos. Vai atrada to, ko meklējis? Uz to atbildes diemžēl nav. «Varbūt tomēr atrada — savos cīņu biedros, Ukrainā, kuru izvēlējās aizstāvēt, un Latvijā, par kuru no tālienes vienmēr jautāja,» saka Raina.
Vitālijs bija iecerēts kā viens no personāžiem topošā ukraiņu filmā par latviešiem, kuri Ukrainā karojuši kopš 2014. gada. Projekta pamatā esot stāsts par latviešu snaiperi, bet filmā bija paredzēta vieta arī Vitālijam. Scenārijs esot uzrakstīts un daļa materiāla uzņemta, taču darbam pietrūcis finansējuma. Tagad iecerētā filma ieguvusi pavisam citu nozīmi — ja to izdosies pabeigt, tā būs iespēja saglabāt atmiņā ne tikai karavīra vārdu, bet arī balsi, kustības, viņa dzīvi. «Viņš daudz izdarīja ne tikai Ukrainas, arī Latvijas brīvības labā,» uzsver Ivars. Lai karš beigtos tur, nevis nonāktu līdz mums.
Vilka ceļš ved atpakaļ uz dzimteni. Viņu kremēs Ukrainā, apbedīs Latvijā.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
