Andrejs Voroncovs. Publicitātes foto.
Ceturtdien, 20. augustā, Saeima ārkārtas sēdē otro reizi balsos par jauno Imigrācijas likumu. Jūnijā pieņemto likumu Valsts prezidents neizsludināja un nodeva otrreizējai caurlūkošanai, aicinot Saeimu vēlreiz izvērtēt un apsvērt likumā tomēr saglabāt stingri regulētu iespēju NATO, OECD un Eiropas Ekonomikas zonas valstu pilsoņiem saņemt termiņuzturēšanās atļauju, ja iegādāts nekustamais īpašums vai veiktas investīcijas. Atbildīgā komisija 12. augustā šo priekšlikumu noraidīja. 20. augustā likums, visticamāk, tiks pieņemts, neņemot vērā prezidenta ieteikumu. Pēc tam prezidents šo likumu atkārtotai caurlūkošanai atgriezt vairs nevarēs. Ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai?
Imigrācijas tiesībās strādāju vairāk nekā divdesmit gadus – no pirmajām vīzu anketām un uzturēšanās atļauju lietām, kurās esmu bijis klāt kā advokāts Valsts drošības dienesta pārrunās ar atļauju pieprasītājiem, līdz tiesvedībām, kas nonākušas Augstākajā tiesā. Tieši šī pieredze – arī drošības struktūru pusē – liek uzdot jautājumu, kas visās debatēs, ne jūnijā, ne augustā, tā arī neizskanēja: vai mēs vispār zinām, kura imigrantu grupa valstij dod pienesumu un kura rada izmaksas?
Politikas pamatā ir jābūt datiem
Dānija, kuras migrācijas politika Eiropā tiek uzskatīta par visstingrāko, nemainīgi dara to, ko Latvija nav darījusi nekad. Tā skaita. Dānijas Finanšu ministrija kopš 2010. gadu vidus regulāri publicē ziņojumu “Imigrantu neto pienesums valsts finansēm” ("Indvandreres nettobidrag til de offentlige finanser"). Tajā aprēķināts, cik katra imigrantu grupa samaksā nodokļos un cik saņem pabalstos, arī izglītības un veselības aprūpes formā. Dati ir publiski pieejami. Dānijas politika ir balstīta tieši šajos datos nevis emocijās.
Nīderlandes pētnieki gājuši vēl tālāk. Ekonomista Jana van de Bēka vadītā pētnieku grupa pētījumā "Bezrobežu labklājības valsts" ("Grenzeloze Verzorgingsstaat") un tam sekojošā zinātniskajā rakstā imigrācijas fiskālo ietekmi izrēķinājusi, ņemot vērā ierašanās motīvu. Aprēķini balstīti Nīderlandes Statistikas biroja mikrodatos par vairāk nekā divdesmit gadu periodu.
Latvijā šādu bilanci neviens nerēķina, tomēr ir publiski pieejami Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati, saskaņā ar kuriem secinājumus var izdarīt. Uz 2026. gada 1. jūliju Latvijā bija 81 490 derīga termiņuzturēšanās atļauja. Uz nekustamā īpašuma pamata tās izsniegtas 2136 personām kopā ar viņu ģimenes locekļiem. Uz ieguldījuma uzņēmumā pamata atļaujas izsniegtas 376 personām. Tas nozīmē, ka tie, kuri termiņuzturēšanās atļaujas ir saņēmuši, jo investējuši, ir vien 2512 personas jeb 3,08 procenti. Turklāt, neskaitot ģimenes, tā ir 1171 persona jeb 1,44 procenti no visiem termiņuzturēšanās atļaujas saņēmušajiem ārvalstniekiem.
Vairākums rada negatīvu priekšstatu
Pērn saņemti 444 investoru pieteikumi. Pārējie 97 procenti pieteikumu ir no studentiem, darbaspēka migrantiem un viņu ģimenēm – grupām, par kuru fiskālo pienesumu Latvijā nav publicēts neviens aprēķins. Un tieši ar šo lielāko daļu ikdienā visvairāk saskaras Latvijas iedzīvotāji. Gan fiziski uz ielām, gan informatīvajā telpā. Un tieši šī grupa rada negatīvāko priekšstatu par imigrantiem kopumā.
Investora profils ir zināms jau no brīža, kad tas piesakās atļaujas saņemšanai. Viņš iegulda vismaz 250 tūkstošus eiro īpašumā vai 100 tūkstošus uzņēmumā, iemaksā budžetā piecus procentus no īpašuma vērtības vai 10 tūkstošus eiro, maksā nekustamā īpašuma nodokli, zemesgrāmatas un valsts nodevas, pats pierāda iztikas līdzekļus, pats apmaksā apdrošināšanu un pabalstus nesaņem. Saskaņā ar Dānijas metodoloģiju šī grupa būtu svarīgākā, taču mūsu jaunais Imigrācijas likums to izslēdz pirmo.
Jaunais likums slēdz ne tikai iespēju tikt pie atļaujām, investējot nekustamajā īpašumā. To vairs nevar izdarīt arī, ja veikts ieguldījums bankas subordinētajā kapitālā. Savukārt ieguldījumam uzņēmumā atļaujas termiņš saīsināts no pieciem gadiem uz diviem un pievienots nosacījums, ka uzņēmumam katru gadu jāsamaksā nodokļos konkrēta summa. Pretējā gadījumā atļauja zaudēs spēku.
Vienīgais jaunais ceļš pie termiņuzturēšanās atļaujas ārvalstniekam, kurš gatavs investēt Latvijā, ir ieguldījums 150 tūkstošu eiro apmērā uz vismaz pieciem gadiem valsts izveidotā alternatīvo ieguldījumu fondā un 10 tūkstošu eiro iemaksa valsts budžetā. Un te ir paradokss, par kuru debatēs neviens nerunā: Likums, ko pieņem drošības vārdā, investora slieksni faktiski pazemina - ja nekustamā īpašumā likums prasītu investēt vismaz 250 tūkstošus eiro un vēl piecus procentus iemaksāt budžetā, kas kopā būtu 262,5 tūkstoši eiro kopā, fondā pietiek investēt vien 160 tūkstošus eiro. Turklāt fonda daļas pēc pieciem gadiem var atprasīt, bet īpašums paliktu Latvijā ar regulārām visu nodokļu un nodevu samaksām. Ja problēma ir tā sauktās "zelta vīzas", tad jaunais likums tās nevis likvidē, bet padara lētākas un vieglāk iegūstamas. Turklāt komisijas sēdē atklāti izskanēja, ka šāds fonds nemaz vēl nav izveidots. Norma sāks darboties, kad tas būs, un neviens nevar pateikt, kad tieši tas notiks.
Šis likums tiek pieņemts steigā – trīs nedēļas pirms Saeimas pilnvaru pēdējās sesijas beigām, septiņas nedēļas pirms vēlēšanām. Steiga ir redzama pašā tekstā: Valsts prezidents to atgrieza nesaskaņotu atsauču un nepilnīga regulējuma dēļ. Pat pārejas noteikumos ir norāde uz punkta apakšpunktu, kura likumā nav. Prātīgāk būtu 20. augustā šo likumu nepieņemt, atstāt spēkā līdzšinējo un ļaut par jautājumu diskutēt. Tostarp priekšvēlēšanu kampaņās. Taču galīgo lēmumu atstāt jaunās Saeimas ziņā. Iespējams, tā pieņems likumu, kas ir vēl stingrāks par šo. Taču tad tā būs Latvijas tautas griba nevis steigā pieņemts priekšvēlēšanu lēmums.
Piesardzība migrācijas politikā Latvijai ir nepieciešama. Bet piesardzība nav politika ar aizsietām acīm. Pirms valsts galīgi aizliedz to imigrācijas veidu, kas ir tikai trīs procenti atļauju, bet nodrošina budžetā miljonus, tai vajadzētu izdarīt vienu vienkāršu lietu - ieskatīties datos.
Autors ir Mg. iur. (summa cum laude), zvērināts advokāts, ZAB Corvus Vanags Legal.
