Arī šis laiks pāries un cilvēki paliks tie paši. Vai ir vērts šobrīd būt tik neiecietīgiem citam pret citu, nepamatoti apvainot, kritizēt, izsmiet un pat draudēt, jo līdz galam situāciju izpratīsim tikai pēc laika? Pēc krīzes mums būs jāskatās viens otram acīs, jāsadarbojas un jāmēģina atjaunot mierīga līdzās pastāvēšana. Vēlos sacīt, ka jāmēģina būt gudriem un tomēr raudzīties pāri visam, saglabājot cilvēcību un mums visiem nozīmīgo – empātiju. Šis ir virziens, kurš palīdzēs visiem kopā kā vienotai sabiedrībai vieglāk un gudrāk pārvarēt ieilgušo krīzi.
Mani = tavi uzskati
Sabiedrības burbuļi ir sabiedrības noslāņošanās un līdzīgi domājošo apvienošanās pēc savām interesēm, vērtībām un uzskatiem. Pašlaik redzams, ka tādi ir izveidojušies vairāki. Būtībā tas ir normāli, jo mums katram ir savi uzskati un vēlme būt piederīgiem.
Katrā no šiem burbuļiem ir viens vai vairāki līderi, kam vēlas sekot kāda sabiedrības daļa. Tomēr, ja kāds no šiem līderiem maina savu nostāju, pieviļ vai vienkārši pazūd, novērots, ka burbuļa dalībnieki nepārgrupējas citos burbuļos, bet visbiežāk turpina būt saliedēti un nemaina savu iepriekš pausto pozīciju. Tātad stāsts nav tikai par līderiem. Šos burbuļus veido līderi un iedzīvotāji kopā.
Līderu loma
Nebūsim naivi, jo (īpaši pašreizējā situācijā) ir saradušies dažādi līderi. Daļa no tiem vienkārši izmanto situāciju, lai apmierinātu savu ego vai alkatības tieksmi, vēlmi būt populāriem, iegūt naudu, iekļūt politikā vai vienkārši melot un manipulēt ar sabiedrību, tādējādi izbaudot varu. Šeit visu izšķir, kādā līmenī burbulī esošajiem cilvēkiem ir kritiskā domāšana, cik viegli viņi ļaujas manipulēšanai.
No otras puses, tas ir labi, ja ir līderi, kuri mēģina un ved tautas daļu labklājības un attīstības virzienā, jo cilvēkiem tas būtu nepieciešams – līderis, uz kuru var paļauties krīzes situācijā, uzticēties un kopā justies droši.
Ir arī tādi cilvēki, kuri nepiekrīt konkrētā burbuļa kopējām vērtībām vai darbībām, bet viņi tur vēlas uzkavēties, lai redzētu, kā domā citi vai vienkārši, lai savāktu visu iespējamo informāciju un tad individuāli, kritiski izdomātu, kas ir pareizi un kas nav, kas ir pieņemami vai vērtīgi.
Ārstu apēd bez sāls
Dažādi sabiedrības burbuļi veidojas vairākos sociālajos tīklos. Šobrīd visbiežāk tās ir slēgtas grupas interneta vidē, izmantojot Messenger, WhatsApp, Telegram u.c. Slēgtās grupās cilvēki izsakās vēl intensīvāk nekā tad, ja viņiem būtu publiski jāpauž savs viedoklis. Piemēram, ir ārstu slēgtā grupa. Iedomāsimies, kas reāli notiks ar ārstu, ja viņš publiski paudīs savu viedokli, kas nesaskanēs ar pārējiem. Viņu tūlīt apēdīs bez sāls. Situāciju grūtāku padara apstāklis, ka ārstiem nav vienota viedokļa. Tas ir normāli, bet datu un faktu izvilkšana no konteksta, neskaidrojot sabiedrībai kopējo ainu, nodara būtisku kaitējumu un tie, kas uzdrīkstas un iespējami pilno ainu skaidro publiski, jau tiek “apēsti”. Sabiedrībai šķiet, ka slēgtais un apslēptais ir vairāk patiesais, jo taisnību taču nevar paust publiski, jo apēdīs bez sāls. Ir saradušies arī pašpasludināti ārsti un infektologi, kuriem vispār nebūtu tiesību izteikties par medicīnu. Tas rada neizpratni un apjukumu.
Cilvēki izvēlas būt burbulī arī cilvēcīgu apsvērumu dēļ – izjust piederību, ir līdzīgas vērtības un uzticēšanās, tas rada drošību.
Banānu kari vieno
Kopumā sociālajos tīklos visbiežāk tieši anonīmie komentētāji parāda viszemāko kultūras līmeni, ja tā drīkst izteikties, kas rezultējas ar apsaukāšanos, draudēšanu, izsmiešanu un aizskarošu komunikācijas stilu.
Patlaban ir jūtama arī burbuļu savstarpējā rīvēšanās vai daudzviet cilvēki no viena burbuļa iefiltrējas citā, lai iegūtu vajadzīgo vai izplatītu savu informāciju. Tiek veikti ekrānuzņēmumi no grupas sarakstes un tie izplatīti apspriešanai citos burbuļos. Visbiežāk tas novērots Twitter. Ieskicēšu pašreizējās aktīvākās sociālās platformas un to raksturojumu no mana burbuļa skatu punkta:
- Twitter – ekspertu, viedokļu līderu burbulis;
- Facebook – sabiedrisks burbulis, ziņu lapa, kur bļauj gandrīz visi;
- Anonīmie komentētāji zem ziņām – bļauj rupji, aizvainojoši;
- Instagram, kur nav tik daudz jūtami burbuļi, cilvēki turpina dalīties ar skaisto;
- LinkedIn – lietišķais burbulis, reti negatīvs;
- TikTok – komunikācija notiek caur humoru, šo vietni pārsvarā, bet ne tikai, lieto jaunieši.
Pašlaik vienīgais, kas uz brīdi un ar humoru ir spējis apvienot sašķelto sabiedrību, ir banānu kari. Cilvēki pāris dienas sāka vairāk smaidīt, paskatījās uz lietām citādāk. Masu psiholoģija, ko ir ļoti interesanti vērot.
Diemžēl pāri visam – politika
Kopumā cilvēki vairs neprot sarunāties, un valdības komunikācijā ir bijušas vairākas neveiksmes, iztrūcis skaidrojošā elementa vai arī tas ir bijis, bet izvēlēti neprecīzi ziņu nodošanas kanāli un veids. Otra problēma – mūsu valstī komunicē politiķi, nevis ārsti. Ārsti un eksperti cenšas komunicēt, skaidrot un brīdināt, bet tam visam pāri – politika. Tas šo situāciju padara problemātisku un traģikomisku.
Atgriežoties pie līderiem, kuri šo situāciju izmanto savtīgiem nolūkiem – pirmkārt, sabiedrību var sašķelt manipulatori, otrkārt, kādu aizvainot. Piemēram, saucot kādu par muļķi, ja viņš vakcinējas, vai pretēji – ja nevakcinējas. Šī nav īstā komunikācija, ja mēs cits citu apsaukāsim, tālu netiksim. Arī, ja mērs pilns un vairs nevar izturēt. Konstruktīva kritika, atkārtota skaidrošana un piedošana – tas mums šobrīd visvairāk nepieciešams.
Pareizāk būtu jautāt – kādi ir iemesli tavai izvēlei? Un tad mēģināt izprast otru cilvēku. Iespējams, ka labākais formāts būtu diskusijā iesaistīt triju pozīciju cilvēkus, pievienojot ekspertu: vakcinēts, pret vakcinēšanos un tāds, kurš vēl nav izlēmis. Šāds būtu pareizais koncepts, kurš varētu novest pie veselīga diskusijas rezultāta. Tikai jāpiebilst, ka vairs nav laika diskusijām.
Arī Fake News var sašķelt sabiedrību. Ja nemaldos, ap 70% šīs informācijas tika izplatīta tieši Facebook. Runa ir par informāciju, kas nav pārbaudīta. Cilvēkiem ir jāpauž savs viedoklis, bet tam ir jābūt apzinātam un godīgam, kā arī uz pārbaudītiem faktiem balstītam.
Ārsts, nevis garāmgājējs
Sabiedrību šķeļ arī tas, ja cilvēki sāk iejusties lomās, kas viņi nav. Par veselību ir jārunā ārstiem, nevis garāmgājējiem. Par izglītību runā izglītības jomas speciālisti. Epidemiologi, infektologi un citu profesiju pārstāvji runā par savām sfērām.
Uzsvēršu, ka viedokli var izteikt, bet ne apvainot. Pandēmijas krīze lieliski parāda, kas ir kas un kur mēs esam. Ja runājam par izglītības sistēmu, esmu vīlusies skolotājos, viņu sastāvā un domāšanā. Ne visos, protams.
Jaunieši digitālajā vidē kritiskajā domāšanā ir soli priekšā pārējiem. Viņi ir daudz spēcīgāki un ātrāk atpazīst, neuzķeroties uz fake profiliem vai rakstiem.
Uzskatu, ka kritiskā domāšana ir jāintegrē izglītības iestādēs, tā ir vairāk jāmāca jau skolā. Tas ir svarīgi. Un arī sabiedrība ir jāizglīto – kampaņām jābūt vieglām un saprotamām.
Autore ir Biznesa augstskolas Turība docente, doktora studiju programmas Komunikācijas vadība direktore un aģentūras JDP Integrated Communications vadītāja
Pagaidām nav neviena komentāra