Spēles paralēlajā realitātē

Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis, kuru kino skatītāji pazīst kā blēža Duļķa lomas tēlotāju filmā Kriminālās ekselences fonds, bet lasītāji – kā grāmatas Septiņas dienas Miltiņu karaļvalstī autoru –, pagājušo ceturtdien, 5. novembrī, publicēja video ar paziņojumu par izstāšanos no partijas Latvijas attīstībai, kurā pārmeta partijas vadītājiem rūpēšanos tikai par savām interesēm vien.

«Nevaru un negribu būt sastāvdaļa organizācijai, kas jebkurā brīdī domā tikai par politiskajām spēlēm, intrigām un privātu interešu bīdīšanu,» paziņoja LA bijušais valdes loceklis. Viņam neesot pieņemama «totāla savu interešu stādīšana augstāk par valsts un tautas interesēm, sevišķi šajā Covid-19 izraisītās krīzes laikā», un «politiskās spēles un intrigas pāri cilvēku dzīvībām». Redzot, ka «partijas ietekmīgākie cilvēki nāk klajā ar viena cilvēka rakstītu paziņojumu, lai aizstāvētu neveiksmīgi strādājošu ministri, pretī ietirgojot papildu ietekmi šim vienam cilvēkam, esmu pieņēmis lēmumu, ka nevaru vairs būt šādas organizācijas biedrs».

Sarunājāmies skaipā sestdien, 7. novembrī. Mičerevskis uzskata, ka «tirgošanās» par ministri Ilzi Viņķeli (A/P) esot bijusi daļa no plašāka plāna – noņemt premjerministru Krišjāni Kariņu (JV) un «taisīt kaut ko jaunu». Viņaprāt, beigās panākts darījums, ka abi paliek savās vietās un par nepietiekami darīto Covid – 19 krīzes laikā «vainīgs nav neviens», toties paziņojumā vārdā neminētais «viens cilvēks» Edgars Jaunups par ministres aizstāvēšanu esot ietirgojis sev lielāku ietekmi.

 

Jūsu paziņojums sacēla vētru sociālajos tīklos. Sarmīte Kolāte tviterī pasmējās, ka A/P/P whatsapp sarunu grupiņās varētu būt izspriests, ka «nu, tagad ik pa piecām minūtēm kāds kaut ko tviterī uzbuzījam Kariņam, un pārējie retvīto». Bija arī atbalsta izvirdumi veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Kas tajā partijā taisa informatīvo atbalstu savējiem?

Par Par man ir grūti pateikt, es tur tā kā mazāk esmu, savā ziņā esmu par kustību Par, nebūdams iekšienē. Bet man ir ļoti daudz draugu no Par, un, cik es zinu, viņiem tas kaut kā normālāk notiek. Nezinu, kā tieši Ilzei, man to ļoti grūti komentēt, man nav tādas informācijas. Bet Latvijas attīstībai tas pārsvarā notiek tā, ka Edgaram rodas kāda ideja, tad varbūt sarunā ar savu visuzticamāko biedru Juri, un pēc tam tas tiek nokomunicēts. Tālāk tur ir arī ģenerālsekretārs, grupiņā tiek iemests – tagad vajag atbalstīt šito, tagad vajag atbalstīt to, šērot to! Tas parasti valdes grupā notiek, bet es šajā brīdī vairs nebiju tādā grupā – tā kā kandidatūru uz valdi atsaucu pēdējā brīdī, tad es tur vairs neesmu. Tur ir pilns ar čatiem! Tas īstenībā ir ikdienā neizturami, bet tur ir dažādas grupas, un kādā noteikti tas tiešām tika nokomunicēts – ka nu tagad liekam iekšā tos tvītus.

Precizējumam – «Edgars» ir Jaunups un «Juris» ir Pūce, vai ne?

Jā, tieši tā.

Bet jūs jau arī bijāt ministra Pūces padomnieks komunikāciju jautājumos.

Es biju komunikāciju padomnieks uz pusslodzi, bet mani pienākumi aprobežojās ar to, ka es viņam rakstīju runas dažos gadījumos. Dažreiz jokus tieši, jo cilvēkiem kaut kā liekas, ka man ir izcila humora izjūta. Pats objektīvi nevaru par to spriest, bet kādreiz kaut kādus jokus vajadzēja uzrakstīt, kaut kādas smieklīgas atbildes, dažreiz runas.

Man bija tāds smieklīgs atgadījums, ka man zvana no Saeimas viena mana radiniece un saka – tu Jurim rakstīji runu? Es saku – jā, bet kā tu to zini? Viņa saka – neviens cits neizmantotu tādu vārdu kā “protoindoeiropieši”. (Smejas) Nu, jā, tas bija tas, ko es darīju VARAMā. Varbūt sākumā man likās, ka tur varētu arī tieši ar vidi kaut kādus jautājumus palīdzēt… Nē, nu, ko es varu palīdzēt. Bet man ir daudz draugu makšķernieku, viņi satraucas par maluzvejniecību, un es tā kā mēģināju sākumā ar to kaut ko palīdzēt risināt. Bet, tā kā laipni tiku atšūts, tad pēc labākās sirdsapziņas rakstīju runas un jokus.

Pēc jūsu paziņojuma par izstāšanos Latvijas attīstībai paziņoja, ka «jau labu laiku Māris Mičerevskis bija attālinājies no partijas dzīves un aktivitātēm, un izskatās, ka dzīvoja paralēlajā realitātē». Vai bijāt attālinājies un dzīvojāt Miltiņu karaļvalstī?

Par šito es ļoti smējos. “Attālinājies” un “paralēlajā realitātē”? Jā! Tāpēc, ka pēc Saeimas vēlēšanām, kas notika 2018. gadā, kad beidzot partija Latvijas attīstībai nonāca varā, bet īstenībā jau vēlēšanu laikā es biju drusku tā kā vīlies, jo sapratu, ka tur mēģina panākt, lai kaut kādi atsevišķi cilvēki tiek iekšā, un pēc tam tur personīgās intereses, un tā. Es toreiz, pēc tām vēlēšanām, arī jau negribēju vairs kandidēt uz valdi, un mani ļoti rūpīgi pierunāja, ka – nāc, mums tevi ļoti vajag, un tur viss būs labi!

Pēc ilgas pierunāšanas es tā kā piekritu, otro reizi tiku ievēlēts, bet arvien vairāk man nostiprinājās pārliecība, ka tajā valdē – nu, ko tur darīt? Tur visa struktūra ir tāda, ka atnāk vai nu Edgars Jaunups, vai nu biežāk viņa labā roka Juris Pūce, un, ja Juris Pūce, tad tas ir uz kādu stundu – tiek lasīts tāds monologs par situāciju valstī, un kas notiek. Ja Jaunups, tad tas notiek bišķīt ātrāk. Tad kāds ierodas no Saeimas, izstāsta darba ļaudīm, kādi ir jaunumi Saeimā, kas tur ir noticis, kāda ir politiskā situācija. Tad ir kaut kādi lēmumi, kur, protams, kāds no šiem diviem pasaka, kādu mums vajadzētu pieņemt, un tad valdes locekļi sacenšas, kurš pirmais atbalstīs to visu.

Protams, ne jau visi tur tādi, ir daži tādi kā es, kas kaut ko mēģina tā kā iebilst. Nu, bet, protams, ka gandrīz vienmēr tas lēmums tiek pieņemts tā, kā partija prasa. Un pa šiem diviem gadiem man arvien vairāk nostiprinājās tas, ka tā tāda bišķi laika tērēšana. Jo galu galā nav tā, ka šis būtu vienīgais avots, no kā es varētu uzzināt par kaut kādiem notikumiem Saeimā un politiskajām aktivitātēm. Es nevaru teikt, ka es nenācu uz valdes sēdēm. Bija kādreiz, kad nenācu. Varbūt bieži vien tad, kad man apnika, gāju projām, jo, nu, es netaisos sēdēt līdz tur desmitiem vakarā, it sevišķi tad, kad apprecējos. Mani sieva mājās gaida, viņa prasa pēc tam – tu runāji? Es saku – nē, nu, klausījos, ko stāstīja.

Bet tas, ka viņi saka, ka es neesot runājis – es teiktu, ka, ja neskaita Edgaru Jaunupu un Juri Pūci, es noteikti, ja ne trešais, tad ceturtais varbūt lielākais runātājs varētu būt. Vienīgais – varbūt viņi nedzirdēja, tas ir cits jautājums.

Bet, kas ir interesanti, ka salīdzinoši nesen Latvijas attīstībai bija kongress (13. oktobrī – red.), un tur atkal tā kandidēšana uz valdi. Es atkal biju nolēmis nekandidēt, jo likās, ka kaut kad jau būs jāliek punkts tai būšanai Latvijas attīstībā, un kā tad es tagad kandidēšu. Bet, nu, atkal sākās pierunāšana – tev ir jākandidē, mums ļoti vajag, lai tu tur būtu! Nu, un es atkal piekritu. Tur ir tā, ka ir pieci, kas par tevi iestājas, tiem arī jāparakstās, un viens no tiem bija arī pats Edgars Jaunups, kurš parakstījās par to, ka mani ļoti vajag tajā valdē. Tā ka, iespējams, es toreiz viņiem vēl nebiju paralēlajā realitātē, grūti pateikt.

Un tad es tomēr sapratu, ka galīgi negribu uz to valdi. Un dienu vai divas dienas iepriekš es uzrakstīju, ka atsaucu savu kandidatūru. Nu, labi, tur, protams, bija liels šoks, bet kaut kā viņi pieņēma to. Bet tas ir interesanti, ka viņi saka, ka es esot tāds, kurš nav nācis uz tām valdes sēdēm, ka es esot kaut kādā paralēlajā realitātē, bet tajā pašā laikā viņi vēl pirms mēneša mani gribēja dabūt uz to valdi! Tad ir jautājums, vai viņi uzskata, ka visi pārējie ir vēl tizlāki par mani, vai arī viņiem vajag tādas izkārtnes?

Nu, protams, ka mums ir skaidrs, kāpēc viņiem to vajag – jo viņiem valdei vienkārši vajag sejas kaut kādas redzamākas, bet tā valde ir tikai tāda izkārtne.

Bet jūs teicāt, ka partijā esot arī godīgi cilvēki. Droši vien arī valdē kādi ir godīgi.

Jā!

Kāpēc viņi klusē? Vai viņiem šķiet pieņemami būt par izkārtni?

Starp citu, es domāju, ka nav viss pieņemams. Es pat zinu, ka nav viss pieņemams – man gan pirms šīs manas izstāšanās, gan pēc tam ir bijušas sarunas ar vairākiem no partijas, kurus es pieskaitu pie foršiem cilvēkiem, un vairāki izteica atbalstu, teica, ka saprotot. Bet varbūt ne visiem ir tā vēlme mesties, jo, kā es arī tagad izbaudīju, nostājoties pret to un aizejot, uzreiz ažiotāža ir liela. Es jau arī kādu laiku domāju, jo nav jau tā, ka tas būtu kaut kas ļoti patīkams. Droši vien man daudz ērtāk būtu vienkārši kaut kādā klusākā brīdī uzrakstīt iesniegumu – ka vairāk nevēlos darboties, nezinu, ģimenes apstākļu dēļ – un bez nekāda trokšņa aiziet projām.

Pūce jums pārmeta, ka bijāt sarunājuši tikties 5. novembrī pulksten 16.00, taču “kaut kā neatbildi šodien uz ziņām”. Par ko bija paredzēta tikšanās – vai par jūsu lēmumu aiziet? Un kāpēc neatbildējāt uz ziņām?

Es nevienu iepriekš nebiju brīdinājis par to, ka taisos aiziet. Tas bija tieši pēc tam, kad es atsaucu savu kandidatūru uz Latvijas attīstībai valdi. Tad, nu, visi sāka satraukties. Tur iekšā parasti notiek kā tādā ģimenē, kur ir lielais tētis un mazie bērni, un tur sākās satraukums – ar ko tad es esmu neapmierināts? Un tad nu zvanīja, katru dienu kāds raksta – kas tev, Māri? Mums vajadzētu satikties, mums vajadzētu parunāties!

Bet es jau biju sapratis pa šiem diviem gadiem, ka īsti jau nav, par ko runāt. Mēs laikam tiešām atrodamies drusku paralēlajās pasaulēs, jo tur tā runāšana ir, nu – viss ir par kaut kādiem amatiem, par kaut ko tādu, kas mani neinteresē būtībā. Es esmu jau pa šiem diviem gadiem sapratis, ka nekādu ideālu šai partijai vairs nav, ka runāt nav jēgas, un tad šī tikšanās bija droši vien kārtējā tāda – satikties, tā kā izmērīt temperatūru, vai šim biedram nevajag, es nezinu, atmest kādu kauliņu, lai nomierinās, nu – kaut ko uzzināt. Es īstenībā pat nezinu – man uzrakstīja, vai varam satikties, es pateicu, ka varam, bet es tajā laikā jau filmēju video, man sieva filmēja un teica, lai pastāstu, kas man ir uz sirds, un, jā, es nepaspēju atbildēt uz šo. Es ieliku video, un domāju, ka tas bija ļoti saprotams.

Jūs runājat par diviem gadiem, bet partijas valdē jūs pirmoreiz ievēlēja jau 2016. gadā. Kad iestājāties partijā?

Precīzi neatceros, bet ļoti drīz pēc tam mani ievēlēja valdē. Kā es smejos, bet tas savā ziņā ir ļoti tuvu patiesībai – tad, kad es iestājos Latvijas attīstībā, šai partijai reitings bija 0,14%, un iestājos tāpēc, ka tur bija uzstādīti ideāli un mērķi, kuriem es arī varēju piekrist. Es jau sen gribēju būt politikā, un beidzot bija viena partija, būtībā vienīgā partija, kura daudzmaz sakrita ar maniem uzskatiem, un tad es iestājos šajā partijā. Tad mani ļoti ātri ievēlēja valdē, un man tas likās arī ļoti interesanti – jāpaskatās, kā tas politikā notiek. Protams, ka daudzi man teica tieši par vadību, kāda tā ir, bet man nepatīk cilvēkus vērtē pēc tā, ko par viņiem runā, un es domāju – jāpaskatās!

Sākumā jau likās baigi forši. Un tad Rīgas domes opozīcijā arī diezgan ātri pēc tam ievēlēja. Nu, opozīcijā jau nav tā, ka būtu daudz iespēju tos darbiņus parādīt. Protams, kaut kādas aizdomas varbūt radās tajā laikā, bet bez pieredzes es to vēl neredzēju.

Bet tur taču droši vien bija tas pats Jaunups, viņa biznesa draugs Martinsons varbūt grozījās. Vai tad nevarēja just, ka notiek kaut kādas lietas?

Martinsonu es neredzēju, nezinu, vai viņi tikās, vai netikās, bet, nu, kā – mēs bijām opozīcijā, reālas iespējas kaut ko ietekmēt mums nebija. Vienīgi, pirmais, par ko es aizdomājos, ka tas varētu būt kaut kas īpatnējs, bija tas balsojums par azartspēlēm, kurš atkārtojās vairākas reizes. Kad sāka runāt ar tādām sarauktām uzacīm, ka mums vajag aizstāvēt azartspēles, jo mēs taču esam liberāla partija, negribam neko ierobežot. Savā ziņā es varu piekrist, ka tiešām nevajag vienkārši stulbi slēgt ciet, varbūt vajadzētu atrast kaut kādas teritorijas, kur tā kā varētu.

Bet pēc tam sāc skatīties – balsojums notiek, mēs vienīgie balsojam, ka vajag atstāt tās azartspēles, un es domāju – kāda ir tā motivācija? Nesaprotu. Vēlāk, protams, jau arī prese raksta, kas tā ir par motivāciju, kurš kuram ir vedējtēvs vai vedējmāte. Un es sāku domāt – bet kāpēc man par to ir jācīnās? Kas man par daļu?

Pirms Saeimas vēlēšanām bija [Rīgas domes] Drošības komiteja – atkal tas pats jautājums, atkal azartspēles. Man iepriekš zvana Edgars Jaunups – nu, Māri, klausies, vajag pacīnīties par tām azartspēlēm, kādas tur pieczvaigžņu viesnīcas, tās taču muļķības! Nu, es piekrītu, ka tās it kā ir muļķības, jo tās zvaigznes tiešām var pēc dažādiem kritērijiem uzlikt. Bet es domāju – nu, ko tu man te tagad stāsti? Te jau nav jautājums par zvaigznēm, te ir jautājums par to, kas tev ir vajadzīgs! Es skatos – prese sanākusi, Juris Jurašs stāv dusmīgs – un domāju: man tagad jācīnās par tavām interesēm? Es toreiz nobalsoju pret! Domādams – cīnies pats! Panāc, lai tevi ievēl domē, un cīnies! Kas man par daļu cīnīties par šitādām tavām lietām?

Jaunups neņēma ļaunā?

Neilgi pēc tam bija Saeimas vēlēšanas, un tad es dabūju saprast, ka varbūt par manu neatkarību vai par to, ka kaut kādas savas domas izsaku, mani nemaz negrib Saeimā. Es pat ļoti nerāvos, bet man teica – Māri, tev vajag kandidēt! – un es – nu, labi, kandidēšu, ja tik ļoti vajag.

Man jau ļoti nepatīk par sevi aģitēt, bet, nu, bišķi pastaigāju pa ielām. Bet man labs kontakts jau toreiz izveidojās ar Mārtiņu Staķi un Daci Meieri, kuri bija no Par. Dace Meiere ir ļoti forša tulkotāja, un Staķis arī likās tāds sakarīgs. Un mēs tagad kopā kampaņojam. Un man uzreiz partijā saka – nu, šitā nevar, tev ir jākampaņo ar mūsējiem kopā, tu nevari ar paristiem! Es tā domāju – bet kāpēc? Es ar viņiem vislabāk jūtos, un man nav tāda uzticība partijai, mēs galu galā nedzīvojam padomju laikos.

Un tad nāca tāds brīnums, ka pēkšņi šis azartspēļu [Jānis] Zuzāns uzraksta īsziņu, kura nonāk laikam pie atsevišķiem preses pārstāvjiem un pie atsevišķiem paristu vadībā, kurā aicina balsot par Mārtiņu Staķi, Māri Mičerevski, Daci Meieri un diviem tādiem krievu tautības cilvēkiem no Latvijas attīstībai, kurus nekad neievēl, jo, nu, diemžēl, un man pašam tas ļoti nepatīk, krievu tautības cilvēkus no partiju sarakstiem svītro ārā. Un es tā skatos – Zuzāns, visticamāk, līdz šim nezināja, ka es eksistēju, nezināja, ka eksistē tāda Dace Meiere, un, visticamāk, nezināja, ka eksistē tāds Mārtiņš Staķis, jo viņš tolaik vēl nebija tik populārs, – no kurienes pēkšņi šāda draudzība? Nē, nu varbūt viņš ļoti mīl Kriminālās ekselences fondu, kurš tolaik jau bija iznācis, vai lasa Daces Meieres tulkoto Bodolīno, vai skatās Mārtiņa Staķa vadīto LTV raidījumu Saknes debesīs un notrauc kādu asariņu, jo tas ir aizkustinošs raidījums. Bet šāds reveranss? Un ir skaidrs, ka tas reveranss tāpēc, ka tieši Rīgas sarakstā uz Saeimu vēlējās, lai es netieku, lai Staķis netiek, lai Meiere netiek, bet lai tiek cilvēki, kuri ir tuvāk.

Un es tā skatos – nē, nu, ok, bet es jau pats negribēju nemaz uz to Saeimu, mani pierunāja, un tagad mēģina dabūt citus cilvēkus man priekšā. Par azartspēlēm bija tāds kā pirmais zvans, un tad uz Saeimu es redzu, ka man ar vienu roku māj – nāc –, bet ar otru roku saka – ej!

Bet vai tad pirms Saeimas vēlēšanām jūs nebijāt arī A/P “Latgales komandā” kopā ar Mārtiņu Bondaru? Un kā gāja ar viņu?

Par Bondaru es, godīgi sakot, neko sliktu nevaru pateikt. Nu, labi, man arī Latgale ļoti patīk. Es viņu tā kā pakonsultēju, kā labāk Latgalē runāt. Ne latgaliski, protams, to nevar nedēļas laikā iemācīt. Tas bija interesanti, man likās, ka es tā kā palīdzu partijai ar to. Man arī, kā jau teicu, ne visai patīk aģitēt par sevi, un tad es domāju, ka, lai izvairītos no šī nepatīkamā uzdevuma, es labāk varu palīdzēt kādam Latgalē.

Kā var saprast no jūsu stāstītā, ilūziju par partiju jums nebija jau ilgāku laiku. Kas pēkšņi tagad notika, ka paziņojāt, ka jums nav pieņemama partijas līderu aizkulišu tirgošanās, aizstāvot “neveiksmīgi strādājošu ministri” un “pretī ietirgojot papildus ietekmi šim vienam cilvēkam”? Kāds īsti bija darījums par ministri Viņķeli, kas jums tik ļoti nepatika?

Patiesībā tas pēdējais piliens pienāca, par ko es jau runāju, jau pirms tā kongresa. Kad mūs ievēlēja Rīgas domē, tad no Latvijas attīstībai ievēlēja mūs četrus. Vēlēšanas ir notikušas, mēs esam ievēlēti, paiet nedēļa vai divas – tur vēl bija tiesas spriedums par balsīm, gandrīz kā Amerikā –, un ar mani neviens pat nerunā, kā būs, par ko mēs cīnīsimies kā partija, par kādām ietekmes sfērām vai ko mēs vēlētos panākt. Un tad pēkšņi, jau tad, kad sākās darbs, izrādās, ka ir izvirzīts jau mūsu vadonis – tas pats, kurš ir arī brīvostā iekārtots. Man neviens nav neko prasījis.

Kurš tieši vadonis?

Viesturs Zeps. Un tad ļoti svarīgā nozare, svarīgākā, par kuru mums vajadzētu iestāties un cīnīties – sports un kultūra! Es tiešām arī atbalstu – tiešām foršas nozares, es labprāt par tām iestātos. Bet, nu, zinot, ka mūsu partijas vadoņi ir saistīti ar dažādiem basketbola klubiem un ar dažādām ar kultūru saistītām biedrībām, un mans vārds, man neprasot, izmantots, lai pateiktu, ka šīs ir tās svarīgākās nozares, kuras, iespējams, ir ļoti šauras un uz kaut kādiem atsevišķiem sīkiem klubiem vai biedrībām, es tā domāju – kāpēc? Kāpēc man par to vajadzētu cīnīties un kāpēc mans vārds tā ir izmantots? Es, piemēram, labprātāk turpinātu to, ko iesāku iepriekšējā sasaukumā – cīnīties par domei pakļauto institūciju darbinieku algām, visvairāk par pašvaldības policistiem, par sociālajiem darbiniekiem. Bet nē – šeit tas svarīgākais acīmredzot ir basketbols, un mākslai vajag telpu! Tas man bija tāds pēdējais piliens.

Kāpēc es nogaidīju līdz šim brīdim? Nu, es vēl gribēju saprast to situāciju, gribēju saprast, kāda būs Progresīvo attieksme, kā viņi skatīsies, kāda būs koalīcija izveidojusies. Vai nebūs gluži tā, ka izstāšanās no partijas vienkārši būs kaut kāds lēciens ar pieri sienā. Un es, starp citu, runāju arī ar citiem partijas biedriem, ka varbūt mēs to varētu darīt kopā. Bet lielākā daļa varbūt nav gatava tādiem pārgalvīgiem soļiem, kā es to dažreiz daru.

Bet kāpēc šobrīd tieši par Viņķeli?

Viņķele varbūt trāpījās tā nejauši. Protams, ka es varu godīgi pateikt, ka mani ne visai apmierina Viņķeles kā ministres darbība, bet tā ir komunikācija, kas mani neapmierina. Ne jau es pieprasu Viņķeles demisiju vai palikšanu amatā – to var premjers pieprasīt vai koalīcija. Bet man likās tāds pēdējais tieši tas, ar ko mēs sākām sarunu – tie tvīti, kas sāka nākt. Skatos – nāk viens pēc otra, visi saka – vajag iestāties komandā! Tieši tajā brīdī es sapratu, ka vajag filmēt to video. Jo, vai tie ir darījumi vai ne darījumi – tur dažādas baumas klīst, es negribētu tagad baumas tiražēt –, bet tas, ko es redzu, ir, ka šie cilvēki grib saglabāt ietekmi Rīgas domē arī, un tad, protams, tās partiju attiecības ir tādas, ka viņi, redz, būs nosargājuši to Ilzi komandas labad un droši vien prasīs par to ietekmi daudz kur citur. Jo tā jau notiek tā politiskās ietekmes tirgošana. Tā kā iepriekš biju ļoti priecīgs, ka manas partijas ietekme Rīgas domē ir ļoti maza – tikai četri deputāti –, tad es domāju, ka, nu, tagad viņi nosargās Ilzi, un varbūt kaut kādā veidā tā ietekme palielināsies. Nu, nezinu, prasīs varbūt izpilddirektoru Rīgas domē, par ko jau klīst baumas, ka tas esot Edgara Jaunupa jau izraudzīts, tikai neviena vēl neredzēts, vēl nav iesvētīts.

Vai Jaunups pats negribētu par izpilddirektoru?

(Smejas) Domāju, ka nē, kaut arī pēdējā laikā viņa politiskās ambīcijas aug – šobrīd viņš jau ir padomnieks Eiroparlamenta deputātam (Ivaram Ījabam – red.). Domāju, ka viņš kādu dienu varētu arī kandidēt.

Kuru viņš ir izraudzījies par izpilddirektoru?

Es nezinu konkrēti vārdu. Esmu kaut ko dzirdējis, bet, nu, labāk neapvainot cilvēkus. Bet, nu, esot, jā.

Bet ko nozīmē nosargāt Ilzi? No kā nosargāt? Vai Kariņš taisījās prasīt viņas atkāpšanos?

Tā runā. Es neesmu Kariņa padomnieks, grūti pateikt, vai viņš tiešām taisījās. Bet, nu, runāja, ka Kariņš taisoties atlaist Ilzi Viņķeli.

Starp citu, es jau iepriekš savā ziņā Ilzei Viņķelei taisīju pakalpojumu, nevis pretējo – pirms Saeimas vēlēšanām. Mums jau tur valdē diezgan atklāti runā par tā saucamajiem partneriem, tur jau viņus visus uzskata par idiotiem. Toreiz taču Juris Pūce stāstīja smiedamies, ka viņam tas Daniels Pavļuts jau no seniem laikiem liekoties jocīgs un ka tik neesot gejs – gandrīz vai uzmācies esot! Es tā pie sevis smējos, ka, nu, nezinu, varbūt Daniels Pavļuts ir jocīgs, bet vai viņš uzmācies Jurim Pūcem? (Smejas) Nē, nu, protams, blakus neesmu stāvējis, un visādi brīnumi notiek. Un galu galā liberālā partijā man jau arī nebūtu nekādu iebildumu.

Bet katrā ziņā visu laiku bija mēģinājumi apšahot. Labi, Progresīvos nenovērtēja, tos vienkārši par pajoliņiem sauca, a mums jau te visi baigi atpazīstamie ir, redz! Domāja, kā senos laikos nodrukās kaut kādas avīzes atsevišķiem cilvēkiem vai video safilmēs studijās un uzdos par ar roku filmētiem, kuri, protams, pēc tādiem neizskatīsies, un nu tik būs visi iekšā – gan radinieki, gan draugi – visi tagad sēdēs domē! Nu, izrādījās, ka tā nenotika. 

Un šobrīd arī tas pats. Tā kā vairs neesmu valdē, man grūti pateikt, kāda bija tā saruna, bet es domāju, ka tā varēja būt – redz, kā Ilzi sit, nu tagad mums ir iespēja viņai palīdzēt. Ne jau, ka viņa mums patīk – besī ārā, protams, – bet, nu, šito mēs varēsim izmantot nākotnē.

Bet kāds būtu bijis darījums? Viņķeli nosargās no Kariņa, un ko ietirgos sev?

Pirmām kārtām tas darījums vairāk būtu tāds emocionāls. Nu, ka mēs nosargājām Ilzi no Kariņa, un jums tagad būs jāsargā kādreiz… Tā kā Krusttēvā, filmā bija – “un kādreiz pienāks tā diena, kad es prasīšu, lai man palīdz, un es ceru, ka tā diena nekad nepienāks, bet tad es nākšu ar piedāvājumu, no kura nevar atteikties!”.

Bet ļoti iespējams, ka viņš arī cerēja, nu, kā jau es teicu par to izpilddirektoru, varbūt kādu citu vietu, es jau nezinu precīzi, bet kāda lieta, ļoti iespējams, bija paredzēta jau ļoti drīz.

Un tomēr jūs aicinājāt Viņķeli neiekrist uz Jaunupa aizkulišu tirgošanos.

Tieši tā.

Bet, ja jau viņa ir neveiksmīgi strādājoša ministre, kā jūs uzskatāt, kas tad tur, ka iekrīt?

(Smejas) No vienas puses, varbūt tiešām – kas tad tur. Bet, it sevišķi šādā laikā, kad nu jau mums jauni rekordi tiek sasniegti, es gribētu, ka nākotnē tā politiskā situācija mums vispār ir drusku savādāka un politiskie jautājumi tiek risināti savādāk, nevis tā, kā filmā Krusttēvs – varbūt ne tik brutāli, bet ar kaut kādiem “es tev to, un tu man šito” kaut kur aiz muguras, un paspiedīsim roku zem galda… Nu, man nepatīk. Un galu galā arī Ilze Viņķele iestājās taču par atklātu politiku, un es tam pilnībā piekrītu, un es arī ticu, ka viņa joprojām droši vien vēlas un varbūt arī var to īstenot.

Pieminējāt Covid rekordus. Kā jums šķiet, kāpēc politiķu attieksme pret epidēmijas ierobežošanu pašlaik ir tik atšķirīga no tās, kāda bija pavasarī, kad situācija turklāt nebija tik briesmīga? Kas mainījies politiķu attieksmē vai interesēs?

Attieksmē īsti nekas nav mainījies, un tas arī ir tas sliktākais, un tāpēc es arī ceru, ka varbūt tas mainīsies vienā brīdī. Tā attieksme visu laiku ir tāda, ka diemžēl šobrīd tā politika ir kaut kādu sīku jautājumu risināšana, pārsvarā saimniecisku. Un tas, ko viņi uzskata par politiku, ir tāda pīār taisīšana – es tagad nofotografējos, nezinu, ar kaut kādiem darbaļaudīm, un tad es esmu labs politiķis. Un kaut kādi kosmētiskie ierobežojumi. Vakar, starp citu, pirmo reizi tika, man liekas, reāli ierobežojumi pieņemti.

Bet, es domāju, tajā pirmajā reizē nostrādāja, ka sabiedrība jau bija sabijusies ļoti – paši iepirka griķus, paši negāja ārā no mājām. Un tad, protams, situācija bija ļoti laba uz Jāņiem. Politiķi visi sacentās, kurš tad to ir atrisinājis, katrs mēģināja pateikt, ka viņš esot tur savu roku pielicis tā baļķa nešanā.

Un tad nāca otro reizi, un es domāju, ka tā sajūta bija tieši tā pati – ka tas jau atrisināsies kaut kādā veidā, un tikai nu vajag cīnīties laikus, kurš tad būs tas atrisinātājs. Bet tas jau ir tīri tāds pīār risinājums. Un turpināja tās savas patiesās intereses – gūt patieso labumu. Un tās ir kaut kādas, visticamāk, diemžēl sīkas biznesa intereses. Un tagad, kad tā situācija ir tik slikta, tad nu beidzot, par laimi, tiek kaut kādi reāli ierobežojumi pieņemti.

Pūce pēc jūsu paziņojuma bija neizpratnē, kā viņa partijas rīcība būtu ietekmējusi cilvēku dzīvības. Jūsu teiktais par to izklausās tiešām nopietni. Vai nevajadzētu brīdināt sabiedrību par to, kādi konkrēti politiski darījumi pašlaik apdraud cilvēku dzīvību?

Nē, cilvēku dzīvību apdraud nevis darījumi, bet gan bezdarbība. Jo, kamēr šie aizņemti ar darījumiem, tikmēr paralēli notika bezdarbība. Jo uz Jāņiem apmēram mums bija nulle saslimšanas gadījumu dienā. Un mums bija trīs iespējas, varētu teikt. Viena iespēja būtu stingra, kā kaut kādā Jaunzēlandē – tiešām sekot līdzi visiem, kas ierodas no ārzemēm. Jā, tas būtu dārgi, bet tas noteikti būtu lētāk, nekā tas ir šobrīd. Šobrīd mēs varētu sēdēt bāros un restorānos, kuros nevarēs no pirmdienas sēdēt. Tas bija iespējams – dārgs, bargs solis, bet to varēja izdarīt. Otra iespēja droši vien bija skatīties – visā pasaulē jau ātrāk sākās otrais vilnis – varēja skatīties, kas tur par problēmām, gultas vietas pietrūkst, skābekļa baloni vai maskas, un kas ir tās lietas, ko mēs varam darīt. Arī tas netika darīts. Un pēkšņi tagad šie ierobežojumi tiek pieņemti laikā, kad jau ir sasniegts slimnīcās tas gultu skaits – 250, ja nemaldos.

Ir jau pāri.

Jā, varbūt jau koridorā guļ cilvēki, nezinu. Un trešais variants bija nedarīt neko un cerēt, kā daži politiķi, man liekas, arī izteicās, ka varbūt latviešiem ir kāds īpašs gēns, ka acīmredzot mūs neķer. Izrādījās, ka šis variants nestrādā. Un tagad pēkšņi, kad tas ir noticis, sākas kaut kāda novēlota darbība, drudžaini tiek meklēti kaut kādi risinājumi. Tās ir tās dzīvības. Jau ir miruši cilvēki, un ļoti labi var redzēt, ka mirs vēl.

Bet es nesaku, ka tā ir tieši Ilzes Viņķelis bezdarbība. Es teiktu, ka tas drīzāk ir kaut kāds politiskais klimats, un mana partija noteikti ir līdzvainīga tajā.

Jaunups pēc jūsu aiziešanas uzrakstīja veselu rakstu, kurā pārmet jums, ka esat racionāls rēķinātājs un ka jūsu skaļie argumenti slēpjot pavisam citu motivāciju. Viņš gan nesaka, kāda ir šī motivācija. Kāda, jūsuprāt, Jaunupa ieskatā var būt motivācija politiskai rīcībai?

Tas, starp citu, ļoti labi parāda, kā viņi domā – ka, redz, viņš taču bija nodrošināts, viņam bija tur VARAMā uz pusslodzi amats. Viņi domā tādās kategorijās. Viņi varbūt domā, es nezinu, ka man piedāvājusi Vienotība kādu amatu vai varbūt Aldis Gobzems ir piedāvājis ģenerālsekretāra vietu. Viņi domā tādās kategorijās – ka man ir kaut kas piedāvāts –, jo viņi paši tā domā. Tāpēc mēs savā ziņā tiešām esam kaut kādās paralēlās pasaulēs, jo viņi nespēj saprast to, ka, tieši otrādi, es atsakos no tās viņu izpratnē tik burvīgās vietas, kur var vienkārši rakstīt jokus un runas, un iestājos par viņiem paralēlo pasauli, kas manā izpratnē ir valsts vai, nezinu, cilvēki. Nu, man tas liekas svarīgākais, nevis tas, ka tev tiek atmests kaut kāds kauls, un tad tu esi laimīgs, ka tevi vadonis ir aplaimojis ar savu sauli. Viņš droši vien tiešām domā, visticamāk, vēl arī tagad, ka, nezinu, nākamnedēļ es varbūt iestāšos kaut kādā Latvijas Krievu savienībā vai vēl kaut kur.

Krievu savienībā diezin vai iestāsieties, bet jūs jau neaizejat no politikas, paliekat frakcijā. Bet, ja nāktu atkal vēlēšanas – kura partija jums būtu tuvākā – Par?

Šis ir ļoti grūts jautājums, jo es esmu tikko ievēlēts Rīgas domē un vismaz šobrīd noteikti nedomāju par Saeimu. Un esmu burvīgā situācijā vienkārši – man ir beidzot brīvas rokas, nav jāklausa, kurš basketbola klubs man būtu jāatbalsta, un šādas lietas. Es tiešām nesteidzos un nealkstu nonākt vēl kādā partijā. Man šobrīd ir izcila situācija – es varu tiešām aizstāvēt to, par ko mēs kopīgi iestājamies, varu arī skatīties, lai netiek bīdītas kaut kādas intereses, un esmu brīvs runāt – neredzu nekādu iemeslu, kāpēc man šobrīd uz karstām pēdām vajadzētu meklēt kādu partiju. Nav nekādas nepieciešamības.

Vēl mazliet par to attālināšanos no partijas un par darījumiem – vai bijāt partijas kongresā oktobrī?

Nē. Tā kā biju nupat atsaucis savu kandidatūru, tad ko man tur – klausīties tās rezolūcijas, ko viņi tur raksta, lai aizpildītu ēteru, kā mēs cīnīsimies par zaļu un skaistu Latviju? Tas taču bezjēdzīgi.

Divas uzstāšanās bija interesantas. Jaunups aicināja partijas biedrus domāt par “premjera latiņas sasniegšanu” līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet Pūce pavēstīja, ka valdības koalīcija jau tagad ir “kuģis bez kompasa” un to velkot A/P. Vai Pūcem gadījumā nav ambīcijas pašam nostāties pie valdības kuģa stūres un varbūt jau tagad?

Vai tagad, es nezinu, bet nojaušu, ka ļoti iespējams. Kāpēc? Lai ilustrētu situāciju – tad, kad es sāku darboties partijā Latvijas attīstībai, abi šie cilvēki – Jaunups un Pūce – bija kaut kā vairāk uz zemes. Bet, kolīdz domē – tur jau sakāpa galvā. Tad Saeimā, un tad nu jau bija tā, ka – es, Juris Pūce, esmu visu sasniedzis, un jums ir jāsaka man paldies! Un tur tiešām bija pilnīga pārliecinātība, ka uz nākamajām Saeimas vēlēšanām mēs būsim premjera partija, un premjers būs Pūce. Es nezinu, kāpēc Edgars Jaunups varbūt pats negrib. Var būt, ka arī tagad varētu?

Nu, Lembergs arī negribēja – kādēļ pašam tur līst un, kazi, izgāzties?

Bet, nu, kaut kā jau tās politiskās ambīcijas vajag piepildīt, nevar taču visu laiku aizmugurē stāvēt.

Kāpēc gan ne?

Nu, Juris paliek savā vietā, VARAMā ļoti labi, pēc Edgara Jaunupa domām, darbojas… Bet, ja nopietni runā, tad tur ir ne tikai ambīcijas, bet tā ir pārliecība, ka uz nākamajām vēlēšanām Juris Pūce būs premjers.

Bet Pūces runātais jau tagad par kuģi bez kompasa un arī Viņķeles runātais, ka kuģim ir jābūt kapteinim – vai tur nebija aprēķins nomainīt kapteini jau tagad, ja sanāktu?

Es domāju, ka bija. Domāju, ka bija kaut kāds plāns, un tas, iespējams, ir daļa no kaut kāda darījuma, kas, iespējams, varēja tikt noslēgts. Var būt, ka tur bija daudzu pušu darījums, ka – ņemam Kariņu nost un taisām kaut ko jaunu, varbūt ZZS iesaistot, varbūt neiesaistot, nezinu. Bet es esmu diezgan drošs, ka tāds plāns bija arī tagad nomainīt. Bet, nu, šobrīd… Starp citu, iespējams, ka mans solis kaut kādā ziņā – nu, es negribu būt iedomīgs un teikt, ka tas tur kaut ko diži ietekmēja un norāva kaut kādus konkrētus plānus pašā saknē, – bet, nu, bišķīt varbūt piebremzēja.

Ja tāds plāns būtu, tad jūsu un Pūces teiktajam par partijas rīcības ietekmi uz cilvēku dzīvībām gan būtu pavisam cita pieskaņa. Vai Veselības ministrijai tad nebūtu atslēgas loma – ļaut krīzei kļūt nekontrolējamai, lai var vainot premjerministru?

Es domāju, ka tāds varēja būt tas plāns. Tāpēc droši vien no Kariņa puses, ja tas tā ir bijis, doma varēja būt, ka vainīga drīzāk varētu būt Ilze. Ja ir bijusi kaut kāda vienošanās, tad varbūt par to, ko šobrīd redzam – ka vainīgs nav neviens, uzliekam tagad lielākus ierobežojumus.

Izklausās tomēr par traku, un grūti iedomāties Viņķeles motivāciju. Vai greizsirdība uz Vienotību, kurai, aiziedama no partijas, prognozēja galu, nebūtu pārāk sīks iemesls?

Par Viņķeli man ļoti grūti pateikt, es viņu tik labi nepazīstu, lai zinātu, kādi ir viņas personiskie motīvi. Bet tieši Latvijas attīstībai – protams, viennozīmīgi – Vienotība bija tie, uz kuriem Latvijas attīstībai bija visvairāk greizsirdīgi. Visu laiku tika domāts, kā to Vienotību sist. Tur bija tādas lielā un mazā brāļa attiecības un joprojām ir noteikti.

Piemēram, Rīgas domē, it sevišķi tad, kad tie Latvijas attīstībai līderi aizgāja uz Saeimu un opozīcijas karogu uzņēmās Vilnis Ķirsis, tā greizsirdība taču bija tik milzīga, ka caurām dienām domāja tikai, kā Vilni Ķirsi par muļķi pataisīt, ne par ko citu. Tur vispār runas nebija domes sakarā – ne jau pret pozīciju toreiz cīnījās, toreiz cīnījās, domājot, kā tam Vilnim Ķirsim to karogu izraut no rokām. Ko tikai tur neizdomāja! Rīgas mēra kandidātu izdomāja izvirzīt, kad bija skaidrs, ka nevar ievēlēt. Man bija paziņas, kas strādāja kaut kādos žurnālos – tur bija pirkti reklāmas laukumi, un tad man zvana un prasa – kas tev tai partijā, pilnīgi stulbeņi, ka liek par cilvēku, kurš tik garlaicīgs, ka neviens pat bez maksas nelasīs? Bet tieši tā, greizsirdība uz Vienotību Latvijas attīstībai ir bijusi, kopš es atceros, kopš pirmsākumiem.

Kad Par apvienojās ar Latvijas attīstībai, ne viens vien brīdināja, ka šādā ideālu un naudas savienībā naudai būs virsroka. Vai tagad, raugoties jau no malas, jums šķiet, ka Par vajadzēja iet kopā ar Latvijas attīstībai?

No viņu skata punkta skatoties, es domāju, viņi būtu vinnējuši, ja toreiz būtu aizgājuši ar Progresīvajiem kopā. Šobrīd es varētu aicināt draugus, cilvēkus no Par, kurus es cienu, redzēt tālāk, par ko viņi iestājas. Tur tiešām ir kaut kādi lēmumi, kas īstenībā nāk no Edgara Jaunupa, un es skatos, ka cilvēki, kas tiešām ir godīgi, nu, piemēram, Inese Voika – ka viņi dažreiz nepamana, ka aizstāv lēmumus, kas nav nekādā saistībā, lai kaut kas būtu labāk valstij. Es domāju, ka viņi joprojām var no tā atbrīvoties. Cik tur tā darba – uz nākamajām vēlēšanām pasaka paldies par sadarbību, un viss! Īstenībā varbūt var jau tagad, es neesmu skaitījis, kā tur Saeimā ar balsīm, cik tur sanāk, lai kaut ko sastiķētu kopā – tagad jau tur ir pilns ar visādiem neatkarīgajiem deputātiem, vairs nevar saprast, kurš kurā pusē ir, bet varbūt to var arī tagad izdarīt. Un tad, es domāju, pašiem būtu vieglāk.

Bet ir arī koalīcija Rīgā.

Bet cik tad tur Latvijas attīstībai ir cilvēku Rīgā?

Bet jūs paliekat uzticīgs Staķim, kā teicāt, “lai mainītu Rīgu uz labo pusi”. Savukārt Staķis apgalvo, ka jūsu paziņojums arī viņam esot bijis “nepatīkams pārsteigums”. Kā jūs to skaidrotu – vai viņu arī “vazā aiz deguna”, kā teicāt par godīgajiem cilvēkiem savā partijā?

Staķim kā Rīgas mēram, protams, ir jāiestājas par koalīciju, un šajā gadījumā arī par frakciju, un viņš nevar pārstāvēt kādu atsevišķu koalīcijas cilvēku intereses pret citu koalīcijas cilvēku interesēm. Un viņš ir maksimāli neitrāls. Es pēc šā soļa uzreiz piezvanīju Mārtiņam Staķim un viņu informēju, un mēs ļoti normāli izrunājāmies. Pēc tam piezvanīju arī Mārtiņam Kossovičam, kurš ir frakcijas vadītājs, arī izrunājāmies. Grūti pateikt, bet es domāju, ka Latvijas attīstībai, visticamāk, aicinās mani sviest ārā, un grūti pateikt, kāda būs Par nostāja. Bet es domāju, ka tāda īsta pamatojuma jau nav, tas būtu diezgan neloģiski – nu, kāds ir iemesls mani izmest no frakcijas? Bet pat tad, ja mani izslēgtu vai palūgtu aiziet, tas man nekādā gadījumā netraucētu atbalstīt Mārtiņu Staķi un tos mērķus – tie joprojām ir arī manējie mērķi.

Bet Staķis arī pieļāva, ka “Mičerevskim varētu būt bijuši arī citi iemesli, lai izstātos no politiskā spēka”. Vai neizskatās, ka arī viņš apšauba jūsu motivācijas godīgumu?

Es domāju, zinot, kas viņam raksta runas, domāju, ka viņam šos vārdus kāds ir ielicis mutē.

Kas viņam raksta runas?

Latvijas attīstībai. Tāpēc, ka ļoti ātri tika panākts, ka ir diezgan daudzi cilvēki no Latvijas attīstībai viņam apkārt. Viņiem nav tāda ietekme, bet, nu, galu galā arī administrācija iepriekš būtībā bija Latvijas attīstībai, ja tā varētu teikt, un tur ir daudz kas palicis no tā, ko nevar vienā dienā izbeigt ne Mārtiņš Staķis, ne arī koalīcija. Bet es domāju, ka nākotnē tiešām Mārtiņam Staķim, it sevišķi zinot, ka Vilnis Ķirsis ir vicemērs, ir ļoti labas iespējas tiešām sasniegt šos mērķus un nebūt atkarīgam ne no kādas ietekmes. Un es pilnībā ticu, ka tas tā arī notiks.

Bet par to runu rakstītāju – vai tas ir atkal Jaunups? Vai viņam ir laiks rakstīt visas runas arī?

(Smejas) Nu, jūs taču zināt, kas ir preses sekretārs. (Aleksis Zoldners – red.)

Pašlaik no domes dzirdam gandrīz vai tikai par veloceliņiem. Bet vai Ušakova un Amerika laiku shēmas turpina strādāt? Vai jums ir iznācis papētīt iepriekšējās varas iekoptos naudas ceļus?

Drusku – jā. Es šajā ziņā varbūt varu palielīties. Jo, ja partijas vadībai visu laiku liekas, ka strādāšana ir kāpšana uz tribīnes, bļaušana, pīār taisīšana un kaut kādu atsevišķu vedējtēvu interešu aizstāvēšana, man tas kaut kā jau no paša sākuma likās ļoti neērti, un es tā skatījos, ko var izdarīt Rīgas domē. Un, kad beigās pie atlaišanas mēs kā kādreizējā frakcija filmējām video par padarītajiem darbiem, es tā bišķi greizsirdīgi noskatījos, ka puse no darbiem ir manējie, kas ir izdarīti.

Tur sanāca, ka tad, kad viņiem sāka jukt koalīcija, es pamanīju Finanšu komitejā, ka tur kaut kāds jocīgs IT sistēmu iepirkums uz 11 miljoniem. Saskaņa toreiz, ar Oļegu Burovu lamājoties, aizgāja tā kā noraut kvorumu, un es Vilnim Ķirsim saku – davai, noturam šito kvorumu, bet prasām, lai šo punktu aptur un uzreiz vērtē, kā var lauzt. Es toreiz vēl nezināju, kas tas tāds ir, bet, nu, acīmredzami bija kaut kas tāds ļoti jocīgs. Visticamāk, varētu būt, ka tur bija Amerika dēlam kaut kāds pasūtījums par 11 miljoniem. Bet tur diemžēl izskatās, ka tāpat liela daļa naudas tiks zaudēta, bet, nu, droši vien juristi vēl pētīs, kā tur lauzt, kā nelauzt.

Tas bija tāds viens. Otrs bija Pieminekļu komisijā – tur man izdevās ieraudzīt arī jocīgu projektu, ka pie Nacionālā teātra taisās uzinstalēt kaut kādu jocīgu vides objektu, kurš izskatās vienkārši drausmīgi, un, neatceros, cik tur bija – simt vai divsimt tūkstoši. Gāju pie Oļega Burova, prasu, kas tas un kāpēc pie Nacionālā teātra tādu vajag likt, jo tur jau tāpat ir diezgan skaista vēsturiska ēka. Varbūt to, ja ļoti vajag, var kaut kādā Ķengaragā likt. Viņš tā kā vēl mēģināja kaut ko pierunāt, bet es sacēlu toreiz brēku tviterī, pēc tam jau arī arboristi metās kokus glābt, un izdevās šito projektu nozāģēt. Un tur arī vēlāk izrādījās, ka tas bija, lai kādam tā kā pateicību izteiktu šādā veidā, ar šādu pasūtījumu.

Nu, tā ka tās naudas plūsmas es jau iepriekš redzēju, kā tas notiek. Tāpēc es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas attīstībai ir ļoti maz pārstāvēta Rīgas domē. Jo, ja būtu plašāk pārstāvēta, tad, es domāju, šīs shēmas ne tikai varētu saglabāties, bet arī pat varbūt palikt lielākas. Skatoties, kas notiek citur, kur mana bijusī partija pieskaras – nu, tas diemžēl ne ar ko nav labāk par Nilu Ušakovu. Nu, labi, es, protams, viņu nepazīstu, bet tas priekšstats bija tāds, ka viņš tur ir vairāk kā tāda izkārtne un ka tur aizmugurē ir pilns ar kaut kādām vasaļvalstīm, kur katrā kāds kaut ko šeptējas. Šeit jau ir ļoti vienkārši – varas vertikāle, kur viss iet pa vienu upi.

Pagājušovasar, kā atceramies, Viesturs Zeps jau gribēja ņemt varu kopā ar Burovu un daļu bijušo Saskaņas frakcijas deputātu. Pieslēgties sistēmai ir vieglāk, nekā to lauzt un mainīt. Vai Staķis un citi koalīcijā spēs pretoties Rīgas naudas kārdinājumam?

Jā, es esmu diezgan pārliecināts, ka spēs. Tāpēc, ka tas salikums, kas tur ir, tas vairākums ir diezgan paliels, un, nu, ja kāds tiešām grib iziet uz kaut kādu naudas apgūšanu, tad viņam ir diezgan jāizgaismojas. Katrā ziņā tas nav vienots bloks šobrīd, un es pagaidām neredzu, kā tas būtu iespējams. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tiks mēģināts pa kluso izbīdīt kaut ko mazu. Bet es domāju, un es arī varu apsolīt, ka rūpīgi skatīšos, lai pieķertu jau saknē, ja kaut kādu naudu mēģinās aizstiept uz kādu kultūras sporta pasākumu. (Smejas) Būvniecība daudziem patīk – ja tur būs kaut kāds jocīgs projekts, mēģināšu to ātri pamanīt. Un Vilnim Ķirsim arī ir ļoti laba pieredze, un galu galā pats Mārtiņš Staķis ir uzņēmējs, ļoti labi orientējas, kā ir saimnieciski un kā nav. Es domāju, ka izdosies pieķert šos mazos mēģinājumus pa sētas durvīm kaut ko iznest ārā.

Jūs nākat no politiķu ģimenes – jūsu mamma, profesore Janīna Kursīte – Pakule ir arī Saeimas deputāte no Nacionālās apvienības. Vai jūs apspriedāt ar viņu savu lēmumu aiziet no partijas, vai arī jūsu paziņojums arī viņai bija negaidīts?

(Smejas) Mēs ar manu mammu ļoti daudz viens otru konsultējam dažādos jautājumos. Viņa mani ar savu politisko pieredzi, es atkal par ekonomiku kaut ko pastāstu. Bet mēs pārstāvam gan dažādas paaudzes, gan arī dažādus ideoloģiskos spārnus un nepieņemam lēmumus viens otra vietā.

Savu māti informēju, protams, ka tas kādā brīdī notiks. Viņa zināja, līdz ar to viņai tāds pārsteigums nebija, un es arī tajā dienā, kad to izdarīju, viņai piezvanīju un teicu, ka tagad tas ir noticis. Un, kas bija ļoti patīkami… Nu, es pats biju ļoti pārsteigts par to ažiotāžu, ko sacēla [mans paziņojums], saņēmu, nepārspīlējot, simtiem vēstuļu un zvanu, un arī mana mamma pēc tam zvanīja un teica, ka arī viņai zvanot un sakot, ka – baigi forši tavs dēls ir izdarījis, re, kāds malacis! Izrādās, ka nav tikai savas mammas dēls, bet varbūt arī pats kaut ko ir sācis. Tas bija, protams, patīkami. Bet tā nebija, ka viņa mani konsultētu, kā pareizāk izstāties no partijas. (Smejas)