Antropologi to sauc par līdzdalīgo vērojumu. Pētnieka saplūšana ar novērojamo lauku. Būšana tajā un vienlaikus novērošana. Iesim uz vietām, uz kurām iet «visi». Šoreiz dosimies uz stādu tirgu un mēģināsim saprast, no kurienes latviešiem tāda kaisle uz stādīšanu un dārza kopšanu
Cicerons ir teicis — ja jums pieder mājas bibliotēka un dārzs, jums ir viss nepieciešamais. Vispār jau tā dārzniecības romantika ir stipri iluzora, sak’ — ierīko dārzu un būsi laimīgs visu mūžu! Kā tad! Ierīko dārzu un būsi ar to saistīts neredzamām kapļa, trimmera, zaļo ziepju un komposta saitēm. Vasarā nekur tālu neceļosi, jo dārzu nevar pamest. Sāpēs mugura, būs nolauzti nagi un biblisks naids pret kurmjiem. Tomēr mēs, latvieši, nevaram nestādīt. Zemes kopšana ir latvieša identitātes kods, tikai tas nez kādēļ nav ierakstīts nevienā kultūras kanonā.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.