Kariņš: Mēs šaujam sev kājā

Bijušais premjerministrs Krišjānis Kariņš nebija runājis ar medijiem kopš pagājušā gada vasaras. Augusta beigās viņš nolika Saeimas deputāta mandātu un paziņoja, ka aizejot no politikas, 1. septembrī kļuva par vecāko padomnieku starptautiskā konsultāciju firmā Kreab, bet decembrī aizgāja arī no partijas Vienotība valdes. “Ja mans viedoklis pat netiek ņemts vērā (…), tad jau man vairs nav tur ko darīt,” viņš saka.

Iemesls tagad runāt ar presi esot 2025. gada budžeta likums, kas, viņaprāt, esot pretrunā ar Jaunās Vienotības principiem. Taču Kariņš neslēpj rūgtumu par partijas biedru atteikšanos viņu aizstāvēt pret apvainojumiem par lidošanu ar īrētām lidmašīnām un turpmāku norobežošanos – arī tad, kad viņam bija iespējas pretendēt uz augstiem  starptautiskiem amatiem. Viņaprāt, partija esot zaudējusi ceļu, un viņš vairs nesaprotot, kādi mērķi ir valdībai, “tāpēc izmantoju izdevību pateikt, kas man rūp”.

Ar Krišjāni Kariņu sarunājos 16. janvārī žurnāla Ir redakcijā.

 

Mēs lūdzām jums interviju septembrī, piekritāt tikai tagad. Kāpēc pirms tam ne, un kāds ir vēstījums, ko tieši tagad vēlaties nodot sabiedrībai?

Nu, tur nav tāda ļoti apzināta iemesla. Esmu pārgājis jaunā darbā, izgājis ārā no politikas, ir pagājuši laikam faktiski tikai četri mēneši. Es tikai tagad sāku gūt kaut kādu distances skatienu uz visu iepriekšējo un jau esmu iegājis jaunajā darbā. Man tas ir tāds pārejas posms.

Ģenerālprokurors Stukāns 9. janvārī pateica, ka jūsu lidojumu lietā bijušajam Valsts kancelejas direktoram Citskovskim ir statuss “persona, pret kuru sākts kriminālprocess”, un vēl divām personām ir tiesības uz aizstāvību. Kāds jums šajā lietā ir statuss?

Man nav nekāda statusa, cik es zinu.

Vai tātad ģenerālprokurora paziņojums nebija iemesls, lai tagad sniegtu kaut kādu vēstījumu?

Nē.

Valsts kontrole konstatēja, ka jūsu lidojumiem ar īrētām lidmašīnām nelikumīgi vai nelietderīgi iztērēti 1,36 miljoni eiro. Delfiem tagad teicāt, ka tā esot bijusi “valsts mēroga mobinga kampaņa”. Kas šo kampaņu rīkoja?

To gan es nezinu. Es zinu, ka mans birojs, kad biju ārlietu ministrs, konstatēja, ka bija apmaksāta kampaņa – to caur Google varēja redzēt –, kas bija sasniegusi 600 tūkstošus iedzīvotāju. Tā informācija tika nodota Valsts drošības dienestam. Līdz šai dienai man nav zināms nekāds rezultāts, nekādas informācijas par lietas tālāku virzību nav.

Vai VDD nav jūs informējis, vai ir sācis pārbaudi vai ko citu?

Man nav informācijas.

Teicāt, ka šī lieta esot paralizējusi valsts pārvaldi. Ka valsts augstākajām amatpersonām esot “bail kustēties”, “labāk neko nedarīt”. Kā piemēru minējāt, ka uz Parīzes Dievmātes katedrāles atklāšanu neaizlidoja ne prezidents, ne premjerministre. Vai tad ar parastajiem reisiem vairs nekur nevar aizlidot?

Te ir tā grūtība, ka acīmredzot mēs kā sabiedrība vēl neesam gatavi runāt par to, ko sagaidām no mūsu pārstāvjiem. Manā pieredzē un redzējumā galvenā amatpersona mūsu valstī, kas pārstāv mūs, kas ir spējīgi arī ietekmēt starptautiski, ir tieši valdības vadītājs. Trešā amatpersona pēc formālā ranga, bet pirmā amatpersona, kas var ietekmēt, jo ir izpildvaras vadītājs vai vadītāja. Tāpat tas ir citās valstīs. Dažās valstīs šo lomu ieņem prezidents, bet mūsu valstī, tas ir skaidrs — premjers.

Tagad, apstākļos, kas nav ikdienišķi – ir kara apstākļi Eiropā joprojām, jau trešais gads tūlīt apritēs, un, iespējams, ka ar jaunā Amerikas prezidenta nonākšanu pie varas kaut kādā veidā panāks vismaz pamieru, ja ne pilnu mieru, bet tas līdz šim nav noticis –, redzam, ka starp mūsu sabiedrotajiem panākumus gūst politiskās partijas, kuras nedomā kā mēs Latvijā, kuras negrib atbalstīt Ukrainu. Ir pat politiķi, kuri apbrīno Putinu kā spēcīgu politiķi. Un mūsu interesēs ir un faktiski mums nepieciešams darīt visu, lai pastāvīgi runātu ar mūsu sabiedrotajiem un skaidrotu mūsu viedokli.

No manas pieredzes – ir ļoti, ļoti jāstrādā, lai mazas valsts balss tiktu sadzirdēta. Ne starptautiskā prese to sagaida, ne lielvaras uztraucas, ko domā Luksemburga, ko domā Igaunija, Slovēnija vai Latvija. Bet, ja ir kaut kas svarīgs, tad ir jāstrādā divtik vai trīstik aktīvi nekā kādam, kurš nāk no daudz lielākas valsts. Tā ir netaisnība, bet tā ir patiesība.

Jautājums bija par īrētām lidmašīnām…

…Un, lai šo darbu pilnvērtīgi darītu un vēl spētu kaut ko citu darīt, citas valstis, un Eiropas Savienībā tās ir faktiski pilnīgi visas valstis, šo jautājumu jau sen ir atrisinājušas, ka augstākās amatpersonas, īpaši valdības vadītājs, var kustēties, izmantojot ne tikai komercreisus. Vairumam valstu pieder savas lidmašīnas, viena mazākā daļa tās pastāvīgi nomā, tajā skaitā Igaunija. Tādā veidā uz vienu sapulci, kur es biju Lietuvā, Igaunijas ārlietu ministrs atlidoja ar specreisu, jo, nu, vienkārši nebija ērti citi savienojumi, un, lai nekavētu tur pusotru dienu, atlidoja pa taisno, piedalījās sapulcē un atlidoja mājās, kur turpināja savu darbu.

Mēs esam Eiropas Savienībā, ja nemaldos, vienīgā valsts, kas šo jautājumu nav izrunājusi un acīmredzot arī atrisinājusi. Tā rezultātā — un tas ir mans viedoklis, var pārbaudīt, vai tā ir, vai tā nav —, bet man ir stipras aizdomas, ka tagad mūsu augstākās amatpersonas drīzāk izvēlas nedoties kaut kur, jo visi jau grib, un tas ir saprotami, izvairīties no jebkāda skandāla, aizdomām, ka kaut ko sliktu dara.

Jo, kas tika uzpūsts, ir, ka doties darba darīšanās ir kaut kādā veidā izšķērdīgi, un tad tas uzstādījums, manuprāt, ir [tāds, ka], pie tā būtu tiešām jāpadomā. Jo, kā ļoti bieži tika pasniegts – es nesaku, ka jūs to tādā veidā pasniedzāt, bet tika pasniegts – tā līnija starp, teiksim, privāto darbību un publisko darbību tika, manuprāt, tīšuprāt sajaukta. Nu, tas vārds “privāts” tika lietots, it kā kaut kādā veidā gūtu kaut kādu individuālu labumu no tā.

To vārdu lietoja aplami, protams, taču…

…Ne tikai aplami. Es uzskatu, ka tas ir apzināti izmantots, lai diskreditētu.

Neviens jums nepārmet, ka īrējāt lidmašīnas, lai brauktu iepirkties Ziemassvētku tirdziņos. Taču Valsts kontrole ir atzinusi, ka gandrīz 1,4 miljoni iztērēti nelietderīgi. Runa ir par to, vai vienmēr vajadzēja lidot ar īrētām lidmašīnām.

Valsts kontroles atzinums – tur var arī vienu otru lietu apšaubīt. 

Ir jāuzsver vēl viens aspekts, kas tiek pārprasts, – nevienam premjeram vai premjera birojam nav ietekmes vai piekļuves valsts budžetam. Mūsu valsts vienkārši tā ir uzbūvēta – premjers un premjera birojs nosaka politiku, prioritātes, ko vajag darīt, ko nevajag darīt…

Tātad vainīga bija Valsts kanceleja?

Es nezinu, vai tur vispār ir vai nav vaina, jo, cik es saprotu, ir runa par konkrētām iepirkuma procedūrām, vai tās tika vai netika pareizi ievērotas Valsts kancelejas iekšienē. Bet tā jebkurā gadījumā ir Valsts kanceleja, kas atbild par visām naudām. Nu, es pats, piemēram, nu, kaut vai gribu abonēt laikrakstu – nu, es pieprasu caur savu biroju, kas pieprasa Valsts kancelejai, Valsts kanceleja saka vai nu jā, to var, budžets ir, vai nē, to nevar, budžeta nav. Nu, pat tādām lietām birojam ir nevis, kā saka, ierobežots budžets, birojam vispār nav budžeta un nav teikšanas par naudām.

Tātad manā skatījumā tas faktiski ir tāds, nu, tehniskas dabas jautājums, vai procedūras ir vai nav – un es tiešām nezinu atbildi – pareizi sekotas, vai viss ir pilnībā atbilstoši likumam un Ministru kabineta noteikumiem. Jo Valsts kanceleja informēja manu biroju, kas informēja mani, ka viss notiek – es vienreiz arī tādu jautājumu uzdevu –, viss notiek likuma un budžeta ietvaros, un tālāk par to nedomāju. Bet par to tieku ievilkts visā tajā procedūrā kā bijusī amatpersona.

Nu, es jau saprotu politiku, gan jau ar laiku viss noskaidrosies.

Bet starplaikā mūsu augstākās amatpersonas, šeit konkrēti runa par mūsu valdības vadītāju, tas bija pavasarī, kad, es atminos, bija divas reizes, kad premjere bija paziņojusi, ka viņa dosies komandējumā, un tad to komandējumu atcēla. Un es varu labi iedomāties – neesmu uzdevis jautājumu, bet varu labi iedomāties – , ka tas saistīts ar to, ka, lai ar komercreisu tiktu uz konkrēto sapulci, tas būtu divarpus dienu jautājums, jo vienkārši nav savienojuma.

Kādi komandējumi tie bija?

Es pierakstīju savulaik, bet neesmu atnācis ar savām piezīmēm. Bet tika atcelti. Tie ir gadījumi, kad mēs būtu varējuši nodrošināt, un, man liekas, ir svarīgi, ka premjeram nodrošina, ka var tikt.

Jo, piemēram, iekšzemē premjeram visur, kur es devos, līdzi devās vismaz divas automašīnas, busiņi ar diezgan ievērojamu apsardzes kontingentu. Apsardzei laikā, kamēr es biju premjers, ja nemaldos, divas reizes atjaunots autoparks. Vai tas bija dārgi, vai tas bija lēti, vai tas bija vajadzīgs, vai tas bija nevajadzīgi – tas vienkārši notiek.

Es vienreiz mēģināju atteikties, uzdot jautājumu, vai tas viss tiešām ir vajadzīgs, jo tas ir dārgi, un atbilde bija – tas ir nepieciešams, vienkārši tāda tā sistēma ir.

Un šeit jautājumi netiek uzdoti. Nezinu, kāpēc.

Vai jūs, lidodams īrētā lidmašīnā uz kādu sen plānotu pasākumu, nekad neuzdevāt sev jautājumu, vai nevarēja lidot ar parasto reisu?

Es tādā veidā… Atzīšos, ka es koncentrējos uz darbu. Un, kad satiekas ar citu valstu premjeriem, visās sapulcēs pilnīgi visi tādā veidā ir ieradušies. Vienkārši neienāca prātā šādā veidā uzdot jautājumu, jo tas nebija galvenais. Tas ir tāpat, kā uzdot jautājumu, kāpēc visiem ir kaklasaites. Nu, visiem ir kaklasaites, jo visiem ir kaklasaites.

Nu, paga, paga, lidmašīna nav kaklasaite. Vai visi tiešām visur ierodas tikai ar īrētām lidmašīnām?

Nē, pārsvarā ar savas valsts lidmašīnām. Ja es pareizi saprotu, tās parasti ir bruņoto spēku pārvaldībā.

Šķiet, ka jūsu partijas biedri un bijušie partijas biedri jūs īsti neatbalsta šajā jautājumā. Piemēram, Evika Siliņa pateica: “Es nelidoju ar specreisiem un nelidošu.” Edgars Rinkēvičs teica, ka “varēja lidot arī ar komercreisiem”. Abiem jāpateicas jums par pašreizējiem amatiem, partijai jāpateicas jums par izvilkšanu gandrīz no kapa, kad tai bija 7%. Vai jums nav aizvainojuma, ka jūsu līdzgaitnieki no jums norobežojas?

Politika ir politika, to visi saprot. Es arī saprotu, ka katram ir pašsaglabāšanās instinkts, un, ja notiek skandāls, daudziem ir instinkts distancēties, lai tie dubļi neuzšļakstās. To lai citi vērtē. Kopš sāku darboties politikā, esmu redzējis vienu otru dieva brīnumu no ļoti dažādiem cilvēkiem, kā viņi reaģē spiediena apstākļos. Nu, katram ir sava reakcija, un no tā var, protams, arī izdarīt zināmus secinājumus.

Vai domājat, ka Rinkēvičs un Siliņa bija tik nobijušies, ka izlēma – sadursim Kariņam mugurā dunčus, lai paši būtu drošībā?

Jūs spekulējat tagad par motivāciju. Motivācijas arī pats nezinu.

Jūs pats pieminējāt, ka acīmredzot rūpējās par savu politisko drošību.

Tas ir visloģiskākais skaidrojums, un tā nebūtu pirmā reize.

Vai esat ar viņiem par to runājis?

Par to es runāju tikai tajā laikā, kamēr vēl biju amatā, un vispār iemesls, kāpēc es aizgāju… Es no politikas aizgāju tādās divās pakāpēs. Pirmais bija, ka aizgāju labprātīgi no premjera amata. Tajā laikā, ja atceraties, ar esošo koalīciju tālāk negāja, es uzskatīju, ka vajag un var izveidot otru koalīciju, un tad izdomāju, ka tas ir ļoti izdevīgs brīdis, kad censties bez iekšējām cīņām nodot varu tālāk kādam citam partijas biedram.

Es atceros, ka pie sevis domāju, ka esmu uzvarējis iepriekšējās vēlēšanās ar 26 vietām Saeimā un ka diezin vai es to vēlreiz varētu izdarīt, kā arī jebkurš politiķis. Nu, tā kā auto riepai protektors ar laiku dilst, tā jebkuram politiķim uzticība vai kredīts sabiedrībā arī mēdz dilt, laikam ejot. Īpaši izpildvarā. Varbūt reprezentatīvajā varā tā nav, bet izpildvarā tiem, kuri pieņem lēmumus, tas notiek visiem. Un labāk nekā 2025. gadā cīnīties ar partijas biedriem par to, kurš vadīs partiju uz nākamajām vēlēšanām, es domāju, izmantošu izdevību atkāpties, ja reiz jāmaina koalīcija. Atpakaļ skatoties, es uzskatu, ka izdarīju tajā brīdī pareizo lēmumu. Un vara tika nodota Siliņas kundzei.

Bet tad, kad es atkāpos no ārlietu ministra amata, tas bija ļoti vienkārša iemesla dēļ. Par to es līdz šim nebiju runājis. Es biju pie Siliņas kundzes un prasīju, vai viņa ir vai nav gatava mani publiski aizstāvēt brīdī, kad no pilnīgi visām pusēm uzbrūk. Un viņa skaidri un gaiši teica, ka nav gatava mani aizstāvēt.

Nu, ja nav premjera atbalsta…

Vai viņa pateica kādus iemeslus, kāpēc neaizstāvēs?

Nē.

Kā viņa to formulēja?

Viņa to formulēja, es neatceros tiešo teikumu, bet apmēram – nē, es neesmu gatava tevi šajos apstākļos atbalstīt.

Iedomājieties jebkuru manā vietā! Tas ir tavs partijas biedrs, kuram esi labprātīgi nodevis varu. Un tas cilvēks vairs nav gatavs tevi aizstāvēt.

Nekas cits neatliek kā aiziet pavisam prom, un to es arī izdarīju. Nu, tas notika divās pakāpēs – vispirms noliekot mandātu Ārlietu ministrijā un atgriežoties Saeimā un tad no Saeimas aizejot no politikas pavisam.

Redz, lai politika būtu iespējama, ir vajadzīgi vairāki nosacījumi. Pamatā ir ideja un cilvēki, kas pulcējas ap ideju un veido komandu. Un komandas darbojas tikai tik ilgi, kamēr viens otru aizstāv. Labos laikos nav grūti vienam otru aizstāvēt. Tas lakmusa papīrs ir grūtos apstākļos. Šajā gadījumā grūtos apstākļos mani visciešākie sabiedrotie, tie pie varas un atbildības, izvēlējās mani neaizstāvēt.

Es to saprotu, es to pieņemu un neturu personīgi ļaunu prātu. Bet es saku – es sapratu, ka līdz ar to man tur tālāk darīt nav ko. Varbūt kāds cits tūlīt meklētu [iespēju] aiziet pie kāda cita politiskā spēka. Tas mums valstī ir ļoti ierasti – nu, ar vieniem neiet, atrod citus. Bet es jau ienācu politikā ideju dzīts, un man jau politiskā pārliecība nemainās tikai tāpēc, ka kāds mani atbalsta vai neatbalsta. Tā pārliecība ir diezgan dziļi iesakņojusies. Tātad man nekas cits neatlika kā iziet pavisam ārā.

Jūs runājat par to, ka grūtā brīdī partijas biedri cits citu aizstāv, taču šajā gadījumā jūs pats arī esat atzinis, ka tā bija kļūda, ka nesekojāt līdzi, kā tos lidojumus kārtoja.

Tā bija politiska kļūda, jā.

Ja tā bija jūsu kļūda, kāpēc Siliņai vai Rinkēvičam būtu jāuzņemas par to daļa atbildības?

Kļūda bija tas, ka es par to nedomāju. Es neuzdevu jautājumus, kurus jūs tagad uzdodat, vienkārši neuzdevu, jo koncentrējos uz darbu. Es domāju par to, ko runāšu ar Makronu, nevis par to, kā es nokļūšu pie Makrona. Jo mūsu sistēma ir izveidota tā, ka par to rūpējas citi, kam tas ir darbs par to rūpēties un atbildēt. Tā tas ir valstī uzbūvēts. Un ne tikai mūsu valstī, tā tas ir visās valstīs.

Bet, nu, es domāju, ka to arī jebkurš sagaidītu, ka tad, kad uzbrūk bijušajam premjeram par to, ko faktiski viņš nav tieši darījis… Nu, neviens premjers, arī Siliņas kundze nepērk sev lidojumus arī komercreisos, to visu kārto Valsts kanceleja, man iekšēji nezināma struktūra, kas to dara. Un tā to darīja Kučinskim, tā to darīja Straujumai, tā to darīja Dombrovskim, tā to darīja visiem premjeriem līdz šim.

Un tas, ko kāds būtu varējis pateikt, būtu runāt par lietas būtību, atgādināt, ka tur nekas nav bijis privātām vajadzībām.

To, manuprāt, neviens jums nepārmet.

Bet kā tas ir publiski pasniegts – daudzi tā ir pārpratuši. Un iemesls, kāpēc viņi to ir pārpratuši… Es esmu piedzīvojis to, kas agrāk nekad nebija, kamēr es biju premjers un arī visus gadus politikā. Man ir bijušas sarunas ar cilvēkiem, kuri mani uzrunājuši tīri uzbrūkošā veidā personīgi, un viņu pārmetumi ir pilni ar dezinformāciju, ko viņi uzsūkuši no dažādiem avotiem. Ar viņiem parunājot piecas minūtes, var paskaidrot, temperatūra pazeminās, un var runāt kā cilvēks ar cilvēku.

Bet, kas ir grūti jebkuros apstākļos un kas būtu bijis vajadzīgs, un es novēlētu Siliņas kundzei, lai viņai tas būtu, ja viņa jebkad nonāktu tādā situācijā, ir savējie, kuri aizstāv un palīdz izārdīt dezinformācijas mākoni, kas tiek veidots. Man nebija neviena aizstāvja, neviena vienīga. Nē, nepareizi, bija atsevišķi indivīdi, kas arī publiski presē mani aizstāvēja, bet tie diemžēl neviens nebija no mana politiskā spēka.

Vēl viena reize, kad jūsu partijas biedri no jums norobežojās, bija par augstiem starptautiskiem amatiem. Piemēram, par NATO ģenerālsekretāra un citiem amatiem jūs tagad sakāt, ka “kuģis ir aizgājis, bija jābūt lobiju darbam”. Tātad acīmredzot nebija. Kāpēc premjerministre un prezidents nelobēja jūsu kandidatūru?

Es nezinu, ka viņi nebūtu lobējuši. Bet lobēšana nav runāt ar vienu vai otru individuāli. Un tas mūsu valstī nav attīstīts. Mums nav attīstīta spēja strādāt visos līmeņos, lai panāktu kādu mērķi.

Es pats, kamēr biju premjers, aktīvi nodarbojos, lai nodrošinātu viena, otra, trešā, ceturtā cilvēka nokļūšanu ietekmīgos amatos gan Latvijā, gan ārpus tās, un nedaudz zinu, kāds tas darbs ir. Tas nav viegls, un ļoti reti ir, kad kāds īpaši gaida – jā, mēs gribam te no Latvijas kādu un tieši to! Ir jāmeklē argumenti, kā pārliecināt.

Tas darbs ir daudz vieglāks, ja ir apzināts un ja arī visa sistēma tam strādā. Uz starptautiskiem amatiem ir ļoti svarīgi, ka visi, tajā skaitā Ārlietu ministrija, diplomāti, visos līmeņos tam strādā. Un mūsu valstī tas nav ļoti attīstīts. Citās valstīs tas ir nedaudz attīstītāk.

Tā kā igauņiem?

Nu, igauņi ir interesants gadījums. Mēs, latvieši, mīlam apskaust igauņus un teikt, ka viņiem viss ir labi, mums nav labi.

Premjerministre Kallasa pagājušā gada pavasarī Rīgā gan teica, ka esot tieši otrādi – viņai pārmetot, ka viņa nedarot kā latvieši, tāpēc viss esot nepareizi.

Jā, es tieši to gribēju teikt, ka man ir bijis daudz sarunu ar Kallasas kundzi, un mēs abi smējāmies, kad salīdzinājām, ko mūsējie saka par igauņiem un ko viņējie saka par latviešiem – vienkārši samaini vietām “latvieti” ar “igauni”, un sanāk diezgan līdzīgi.

Bet, neskatoties uz to, igauņi ir līdz šim pierādījuši sevi kā veiksmīgāki savējo aizstāvētāji arī starptautiski, arī amatos. Un, piemēram, kaut vai par to pašu, ar ko jūs sākāt – par tiem lidojumiem.

Jūsu žurnāls sniedza analīzes, kurās salīdzināja Latvijas un Igaunijas premjeru lidošanu, kur abi izmantoja īrētas lidmašīnas jeb čartera reisus, jeb “specreisus”. Abas valdības izmantoja to pašu. Atšķirība naudā – laikam Latvijā iznāca nedaudz dārgāk, bet, ja es nemaldos, bija arī par vienu lidojumu vairāk. Bet kopumā ļoti salīdzināmi.

Un uz jautājumu, ko Latvijas prese mēģināja uzdot Igaunijas pārstāvjiem – nu, jūsu premjere lido ar specreisiem, un ko jūs par to sakāt? – igaunim instinktīvā atbilde ir – ļoti labi, dara savu darbu! Latvieša atbilde ir – nosodāmi, to nedrīkst darīt! Tā rezultātā Igaunijas premjere šodien ir visas Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās, un Latvijas bijušais premjers ir ārpus politikas.

Un tā atšķirība ir – vienā tautā ir instinkts savējos aizstāvēt, un otrā tautā, mūsējā – esmu uz savas ādas to piedzīvojis – šā instinkta acīmredzot nav.

Konkrēti es to piedzīvoju manā politiskajā spēkā, ka šā instinkta nav, bet, es domāju, ja mēs paskatāmies drusku plašāk – mēs valstī ļoti daudz nodarbojamies ar tādu apmētāšanos ar dubļiem un cits cita apkarošanu.

Es vēlreiz varu atkārtot – apstākļos, kad ārpus mūsu valsts mūsu tiešais kaimiņš joprojām turpina veikt karu pret Ukrainu, mums visiem vajadzētu savākties kopā un domāt, ko vēl varam darīt, lai sevi aizstāvētu un drošinātu.

Ieguldīt naudu aizsardzībā – tas ir pats par sevi, tas ir pareizi. Es domāju, ka šajā virzienā mūsu valstī viss notiek ļoti pareizi, es to visu atbalstu. Bet tajā pašā laikā diplomātiskie kontakti, un ne tikai caur Ārlietu ministriju – es esmu bijis ārlietu ministrs – grūtība ar ārlietu ministra kontaktiem ir, ka ārlietu ministrs kontaktējas ar citu valstu ārlietu ministriem.

Es biju Bukarestē, tiku uzaicināts arī prezidenta pilī, bet tā jau mana personīgā pazīšanās ar Rumānijas prezidentu Klausu Johanisu, ka viņš mani pie sevis uzņēma un stundu runājām viņa kabinetā. Tas ir izņēmuma gadījums. Parasti ārlietu ministrs tiek tikai pie ārlietu ministriem, simboliskie vadītāji – prezidenti un karaļi – tiekas viens ar otru, nu, tur apmainās ar laipnībām un runā labas lietas, aizstāvot savu valsti un meklējot, kā var labāk sadarboties, bet tās īstās sarunas notiek starp premjeriem vai izpildvaras vadītājiem.

Un šādos apstākļos mums būtu jāpieprasa, lai mūsu premjerministre dodas vairāk un biežāk, un tas ceļš ir maksimāli jāatvieglo, lai nevarētu būt tā, ka premjere, skatoties savā kalendārā, konstatē, ka nāktos veltīt divarpus dienas vienai tikšanai. Nu, tas ir ļoti daudz prasīts, jo Latvijā jau neapstājas viss pārējais darbs.

Un Igaunija to nodrošina ne tikai savam premjeram, bet arī ārlietu ministram. Lietuva to nodrošina savam prezidentam. Citas valstis – Somija izmanto ārpakalpojumus, Zviedrija laikam ar savu floti, un tā tālāk.

Mēs esam šajā gadījumā izņēmuma valsts. Bet mēs esam arī kara zonas piefrontē. Es tiešām uzskatu, ka mēs šaujam sev kājā.

Kāpēc tā?

Es domāju, ka mums Padomju Savienības mantojums vēl ļoti smagi sveras uz mūsu kolektīvajiem pleciem.

Vai vienmēr padomju mantojums? Piemēram, jūs, iespējams, bijāt cerējis kļūt par Eiropas komisāru, daudzi minēja, ka jums esot bijusi noruna ar Siliņu, ka viņa jūs nominēs, bet…

Kā es jums teicu, Siliņas kundze man skaidri pateica, ka viņa nav gatava mani aizstāvēt.

Aizstāvēt lidojumu lietā. Bet vai šajā gadījumā iemesls jūs neatbalstīt komisāra amatam bija, ka Valdis Dombrovskis negribēja to amatu atdot?

Ne jau amata ieņēmējs lemj par to amatu. Lemj valdība, un konkrēti mūsu valsts iekārtā valdības vadītājam ir galavārds par jebkuru Eiropas komisijas nomināciju. Ieceļ Eiropas Parlaments ar balsojumu, bet nominē – līdz šim mums tas vienmēr runāts arī koalīcijas ietvaros, bet formāli, ja koalīcija nevarētu vienoties, tad mūsu premjeram ir tiesības nominēt. Un, kā es teicu, man premjerministre skaidri teica, ka viņa mani neatbalsta.

Vai viņa teica, ka neatbalsta arī Eiropas komisāra amatam vai tikai lidojumu jautājumā?

Tas tika formulēts vispārīgi, bet mēs jau varam redzēt, ka tas bija diezgan plaši pielietots.

Vai jūsu teiktajā tomēr nav pretruna? Teicāt, ka lidojumu lietā jūs neatbalstīja droši vien tāpēc, ka baidījās par savu politiķes reputāciju, savukārt par komisāra nomināciju laikam bija konkurence starp jums un Valdi Dombrovski. Vai nav tomēr citāds gadījums?

Tas bija Siliņas kundzes lēmums.

Lai nu būtu. Jūs esat aizgājis no Vienotības valdes, bet vēl esat partijas biedrs, taču runājat jau kā opozīcijas politiķis – ka partijas vadība nogājusi no ceļa, sākot pieņemt valstij nelabvēlīgus lēmumus, un jūs vairs nevarot saprast, citēju, “kurp mēs ejam kā valsts”. Kas īsti ir noticis tik traģisks, ja neskaita domstarpības vienā partijā, ka jūs vairs nesaprotat, kurp iet valsts?

Nu, es kā partijas biedrs joprojām un arī kā valsts pilsonis, kam dzīve, ģimene, bērni, viss ir te, šobrīd varu teikt, ka es nesaprotu, uz ko valdība iet, kādu politiku cenšas īstenot. Un tas, kas lika man tam vadzim lūzt, bija valsts budžeta pieņemšana un tā saucamā nodokļu reforma, kas ir ļoti plāni ietērpta gan nodokļu paaugstināšana vienai labai daļai iedzīvotāju, gan vienkārši centiens nodrošināt, ka koalīcija ir apmierināta, ka nav jāpieņem kaut kādi drastiskāki lēmumi, piemēram, kaut kur īsinot līdzekļus. Jo inflācijas bremzēšanās rezultātā krītas PVN ienākumi, tātad krītas valsts budžeta ienākumi, jo valsts budžetā vislielākais individuālais ienākumu avots ir pievienotās vērtības nodoklis. Tātad, protams, ja cenu pieaugums samazinās, tad arī ienākošā nauda no šī nodokļa samazinās. 

Man divus budžetus pēc kārtas Finanšu ministrija piedāvāja mainīt 2. līmeņa sociālā nodokļa iemaksas, argumentējot, ka tas ir viegls veids, kā valdībai tikt klāt pie papildu naudas — atņemsim no nākotnes, tērēsim šodien! Es divas reizes pateicu pieklājīgi, bet ļoti noteikti – nekādā gadījumā! Jo es uzskatīju tad un uzskatu arī šodien, ka sākt mainīt pensiju sistēmu vai pensiju iemaksas, neparedzot… 

Teiksim, būtu viena lieta, ja mēs valstī teiktu, ka turpmāk no esošajiem nodokļiem 1% mazāk tiks iemaksāti jūsu nākotnes pensijā, bet tad izstrādātu sistēmu, kas, piemēram, mudina uzņēmumus iemaksāt viņu darbiniekiem papildu naudu viņu pensiju uzkrājumiem. Tā būtu cita lieta, to var darīt, neapliekot ar nodokli, un tā tālāk. Bet ne tāda apzināta pārnese no publiskā uz privāto – vienkārši atņem privātajam un vēl tad papildus dod, manuprāt, nepareizu signālu, paaugstinot kapitāla pieauguma nodokli. Valsts saka divas pretrunīgas lietas – mēs gādāsim mazāk par jums nākotnē, bet mēs jūs apliksim ar lielāku nodokli, ja jūs gādājat par sevi.

Gādās mazāk nākotnē? Es negribu tagad diskutēt par pensiju sistēmu, taču, kā skaidro valdība, tas pasākums ir uz laiku, pirmais līmenis pašlaik ir pelnošāks, tātad nākamie pensionāri ilgtermiņā nezaudēšot naudu.

Jums nepiekrīt tie analītiķi, kurus es izlasīju, kas seko šīm lietām līdzi, tie ir pamatā finansisti. Finansēs nav iespējams uzburt kaut ko no nekā. Ja tu atņem, tu atņem. Un parādiet man vienu šādu samazinājumu, kas ir nosacīti uz laiku un kad pēc kaut kāda laika kaut ko atliks atpakaļ. Neatliks atpakaļ, un to iztrūkumu neviens nepiepildīs.

Pat ja pēc dažiem gadiem sāks atkal maksāt tos pilnus paredzētos procentus, to iztrūkstošo naudu nekad neatliks atpakaļ. Un rezultātā nākotnē manu bērnu paaudze būs spiesta maksāt lielākus nodokļus, lai izmaksātu pensijas, vai pretējā gadījumā, un tas būtu visdrīzāk, nākotnes pensijas būs mazākas daudziem cilvēkiem.

Var teikt, ka tās ir sīkas izmaiņas, bet tās sīkās maiņas ir visbīstamākās, un es nepiekrītu Finanšu ministrijai, kas man šo divas reizes piedāvāja, kad biju premjers, un es nepiekrītu tagad, kad to dara.

Un vēl papildus veidot nodokļu reformu! Mēs ar toreizējo finanšu ministru Reiru par šo runājām, ministrs vadīja visādas darba grupas un diskusijas, un mums tā noruna bija, ka veidosim reformu gadījumā, ja var gūt konsensu, tādu vispārīgu atbalstu arī no uzņēmējdarbības vides un no darba ņēmēju pārstāvjiem, ka ejam pareizā virzienā. Pretējā gadījumā labāk ir nemainīt neko. Mēs nevarējām panākt šādu vienošanos, tāpēc sistēmiski neko nemainījām četrus gadus. Jo es arī uzskatu, ka ir labāk stabilitāte nekā svārstība.

Un tagad esam atgriezušies atpakaļ agrāko laiku politikā, ka nodokļi tiek mainīti tad, kad valdībai vajag naudu. Un nodokļi valdības pārstāvju ieskatā šobrīd ir, lai savāktu naudu savām valdības vajadzībām.

Nodokļu politika, manuprāt, ir pilnīgi citādi jābūvē, un to es argumentēju visus gadus, kamēr biju premjers, ka nodokļu politikai jākalpo tam, lai rezultātā ekonomika straujāk attīstītos. Bet šī doma ir pavisam aizmirsta. Mēs tagad neattīstām ekonomiku, mēs gādājam naudu valsts budžetā. Vajag paaugstināt, paaugstināsim nodokli, varam samazināt sociālās iemaksas, samazināsim sociālās iemaksas, galvenais, lai mums ir šodien vairāk naudas! Un tas, manuprāt, ir fundamentāli nepareizi. Tas ir neceļš.

Un tas politiskais spēks, ko es palīdzēju dibināt pirms 22 gadiem, kas pārtapa par Vienotību, kas pārtapa par Jauno Vienotību, ko es kādus piecus gadus vadīju, ir pilnībā izmainījies, es to vairs nepazīstu. Jo tas ir aizmirsis un pilnībā ignorē to, uz kā pamata mēs vispār sanācām kopā.

Sākotnēji bija ļoti daudzi, kuri nāca no uzņēmējdarbības vides, domāja ekonomiskās kategorijās. Šīs balsis ir vai nu apklusinātas, vai tie cilvēki vienkārši ir prom.

Vēl mazliet par budžetu. Jums faktiski ir tikai divi iebildumi. Galvenais ir pret 1% no pensiju otrā uz pirmo līmeni un vēl arī pret kapitāla pieauguma nodokli. No otras puses, ja paskatāmies uz faktiem, aizsardzībai būs 3,45% no IKP, turpmāk būs viens fiksēts neapliekamais minimums, pensijām būs divreiz lielāks neapliekamais minimums, trīs iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju vietā būs viena, iedzīvotāji papildus saņems 200 miljonus. Un jūs apgalvojat, ka tas viss ir fundamentāli nepareizi?

Jā, jo acīmredzot jums un man ir dažādi uzskati, kas saistās ar valsts budžetu un tā politiku, un tā ir pilnīga norma. Teiksim, jūs atbalstāt viena veida nodokļu politiku, es atbalstu cita veida nodokļu politiku. Tas ir pieņemami. Tikai tā nodokļu politika un tā pamata pieeja, ko mana partija piekopj, manā uztverē radikāli atšķiras no tā, ko es piecus gadus darīju un ko kā organizācija pēdējos 20 gadus darījām.

Bet vai jūs varētu pateikt, kas vēl, jūsuprāt, ir “fundamentāli nepareizi”, papildus iebildumam pret pensiju iemaksu 1% pārcelšanu?

Šis bija iemesls man aiziet prom no partijas valdes. Jo sanāk, ka es, būdams partijas valdē, esmu līdzlēmējs šādā procesā. Es partijas valdē jau nebiju aktīvs, faktiski pirms aizgāju prom no Saeimas. Bet tur, kur es kļuvu aktīvs, kur es vairākas reizes brīdināju un aicināju savus kolēģus partijas valdē debatēt un nepieņemt šādu lēmumu, nebija pretī nekādas reakcijas. Tas ir, partijas valde jau pērnā gada pavasarī no manis pilnībā norobežojās.

Bet vai norobežojās tieši no jums vai no jūsu piedāvātās politikas?

No manis konkrēti, un pēc tam arī no manis piedāvātās politikas. Es neesmu bijis iesaistīts faktiski nevienā procesā partijā jau ļoti ilgu laiku. Un tad šis bija iemesls pilnībā izstāties no valdes, lai tad iet citi cilvēki, ja viņi domā, ka tas ir pareizais virziens. Tas vienkārši nav tas virziens, ko es atbalstu.

Teicāt — ja jūs būtu premjerministrs, valdība kristu, ja pieņemtu šādu budžetu. Ka jūs drīzāk būtu atkāpies. Vai tas ir ieteikums Siliņai?

Nu, Siliņas kundze pieņem savus lēmumus un dara, kā viņai liekas pareizi. Es šāda veida budžetu ar tādu finansējuma avotu nebūtu piedāvājis Saeimai. Ja tas būtu nozīmējis, ka valdība nevarētu pastāvēt, tad es to pieņemtu kā cenu. 

Protams, es nebūtu strādājis, lai valdība kristu, es būtu strādājis, lai ir cits budžets. Un ļoti elementāri – es divas reizes to izdarīju un divreiz panācu rezultātu. Es būtu Finanšu ministrijas piedāvājumu aizsūtījis atpakaļ ar ļoti skaidru uzdevumu – lūdzu, citu naudas avotu!

Ir arī, protams, cits ceļš, ko Latvijas valdība būtu varējusi pieņemt – ko Igaunijas valdība darīja. Viņi argumentē, ka dos zināmu laiku, zināmi nodokļi paaugstināsies, lai varētu segt augošos aizsardzības izdevumus. Cik saprotu, tas galīgi nav bijis populāri Igaunijas sabiedrībā.

Bet vai tas ir pareizāk?

Es nezinu, vai tas ir pareizi. Es saku, ka tas ir viens ceļš, ko varētu darīt.

Latvijas valdība šajā gadījumā to nav darījusi, tādā veidā nav argumentējusi, bet tas process, kā… Tā jau nav nodokļu reforma, un es jums varu piekrist arī, ka tur ir viens mērķis, par ko ilgi ir runāts – par to neapliekamo minimumu. Agrāk tas bija diferencēts, tas tika ieviests, manuprāt, neveikli, un tagad no tā ir atbrīvots. Tā jau ir pati par sevi laba lieta.

Bet tas kopējais veids, kā, un īpaši, ja tagad sāk… Latviski mēs sakām – padod velnam mazo pirkstu, un tā lieta aiziet. Tagad jau ir redzēts, ka var meklēt pensiju sistēmā, kad vajadzīga nauda, un nākamajai valdībai vai nākamajā budžetā būs atkal kārdinājums darīt to pašu, jo tas taču ir tik vienkārši. Neviens jau no tā tiešā veidā necieš, jo mums nav nākotnes pensionāru pārstāvju, viņiem visiem ir 25 – 35 gadi. Viņi veido savas dzīves, karjeras, dibina ģimenes, viņi dzīvo dzīvi. Viņi tādā veidā nav organizēti, lai uztrauktos par saviem nākotnes pensiju iekrājumiem.

Bet tas signāls ir nelāgs un velk uz to, ka cilvēki sāks aizvien vairāk nepaļauties uz valsti, ka tā varēs par viņiem gādāt, un meklēs ceļus, kā gādāt par sevi. Un diemžēl vienam otram tas atkal nosvērsies par labu – zini, Latvijā te mums visu laiku viss mainās, ir tik iekšēji nestabili, – un viens otrs turpinās meklēt to stabilitāti citā valstī.

Un tur man sirds sāp. Man vienkārši ir žēl. Un tāpēc es uzskatu, ka ir labāk nemainīt, nekā mainīt nepareizi. Un es uzskatu, ka šī ir nepareiza maiņa. Acīmredzot partijas biedri man nepiekrīt, tātad, ja viņi domā vienādi, es domāju citādi — nu, tie ceļi šķiras.

Jūs nupat pieminējāt Igauniju kā paraugu, kā varbūt varēja darīt.

Nē, tas ir tikai piemērs, nevis paraugs.

Labi, lai būtu piemērs. Bet Eiropas Komisija ir atzinusi Latvijas šā gada budžetu par vienīgo no Baltijas valstu budžetiem, kas atbilst Eiropas Savienības noteikumiem. Igaunijai un Lietuvai gan ir problēmas. Vai mūsu valdībai tāpēc būtu jākrīt?

Es nesaku, ka… Jūs kaut kā liekat vārdus…

Es jūs provocēju.

Es nesaku, ka valdībai jāatkāpjas. Es vienkārši konstatēju…

Ka jūs būtu atkāpies?

Nē – ka tos lēmumus, kādi tiek pieņemti, es neatbalstu. Bet, ja mani partijas biedri, partijas valde, Saeimas deputāti uzskata, ka tas ir pareizi, man nekas cits neatliek kā aiziet prom. Nu, ja mans viedoklis un argumentācija manā partijā nevienam neinteresē, ko tur man īpaši darīt?

Esat teicis, ka vairs nepazīstat Vienotību, kāda tā ir tagad. Kas tad īsti ir noticis? Cilvēki ir lielākoties tie paši, dažiem lēmumiem jūs nepiekrītat, taču politika nav radikāli mainījusies uz kaut kādu galēju. Kas ir mainījies?

Es teikšu tā – es to tā pateicu, laikam varētu atkārtot – es neizprotu un neizjūtu, kurš šobrīd ir pie vadības, kādā veidā koalīcija tiek vai netiek vadīta. Man paliek iespaids, ka koalīcija tiek vadīta tā, ka galvenais mērķis ir saturēt koalīciju kopā. Nevis kaut ko konkrēti panākt, bet gan vienkārši saturēt koalīciju kopā. Un tas iedod milzu varu citām politiskajām partijām.

Varbūt, bet kas ir noticis, ka jūs vairs nepazīstat savu partiju?

Mūsu partija, vismaz tik ilgi, kamēr es ar to aktīvi strādāju, vienmēr pastāvēja par zināmiem principiem un bija gatava par tiem principiem pastāvēt, jo bija pārliecība, ka tas ir pareizi. Un viena no lietām, par ko mēs esam pastāvējuši, bija nepadarīt nākotnes pensiju sistēmu sliktāku. Un tagad, manuprāt, šis princips ir pārkāpts. Kāpēc? Lai varētu koalīcijā vienoties par budžetu. Nevis veidot pareizu budžetu, bet gan veidot budžetu, par ko visi ir ar mieru.

Protams, visa politika ir pilna ar kompromisiem, un mūsu valsts nav izņēmums, tas ir pilnīgi kā likums. Bet visam ir robežas. Kāpēc vēlētājs atbalsta vienu politisko spēku, neatbalsta citu, ir bieži vien izjūtas – nevis emocijas, bet izjūtas. Ja mans viedoklis pat netiek ņemts vērā, laikam ir tā, ka tas vispār netiek ņemts vērā, netiek pat diskutēts, tad jau man vairs nav tur ko darīt.

Savulaik izglābāt partiju. Kas, jūsuprāt, partijai būtu jāizdara šajā gadā, pirms sāksies vēlēšanu kampaņa, lai tā atkal atgrieztos jūsu ieskatā uz pareizā ceļa?

(Domā) Varbūt es teiktu tā, ka šobrīd es neizprotu no organizācijas kopumā, ka tā vispār piekristu jebkam, ko es šobrīd saku. Nu, ka nogājusi no ceļa, ka tas mani uztrauc.

Bet es jau prasu jums, nevis partijai.

Nu, redz, kā tu atdarīsi to, kas ir, manuprāt, nepareizi izdarīts valsts budžeta pieņemšanas procesā? To jau vairs atdarīt nevar. Tātad mūsu partija ir palīdzējusi veicināt to, ka nevar uzticēties valdības lēmumiem.

Ja maini sistēmu, maini spēles noteikumus, ir vienmēr jāpadomā divas un trīs reizes, pirms to dari. Vai tas ir tas, ko tu gribi darīt, lai panāktu pareizo mērķi. Šobrīd spēles noteikumi ir mainīti, iemaksās mazāk nākotnes pensijās. Manuprāt, bez analīzes, kādas varētu būt sekas – gan ekonomiskās sekas, gan politiskās sekas.

Katrreiz, kad organizācija iet pret saviem iedibinātajiem principiem, būs cilvēki, kas atkrīt no tās atbalstītāju loka. Jo klāt jau nenāk. Nu, indivīdi nāk, vienmēr kāds aiziet, kāds atnāk klāt. Bet, ja mēs skatāmies kopumā, šobrīd, nu, Progresīvie ir definējuši politiku, ko šī valdība palīdz īstenot. Tātad Progresīvo programmu faktiski pilda. Zaļzemnieki ir atpakaļ pie varas. Nu, viņi 4 – 5 gadus bija opozīcijā, tagad ir atpakaļ pie varas. Es domāju, ka viņiem un viņu vēlētājiem tas pats par sevi ir labums. Bet kas Vienotībai?

Un es jau arī četrus gadus noturēju valdību, kad mums nebija nekāda atbalsta. Man bija astoņas balsis [Saeimā], laikam uzauga līdz desmit. Bet mēs tikām ievēlēti ar 8 balsīm Saeimā, vismazākais politiskais spēks. Un kaut kā mēs kā spēks… 

Es jau nestrādāju viens pats, man bija cieša komanda. Es savu komandu neveidoju ar draugiem. Tā ir kļūda politikā – veidot ar draugiem vai ar tiem, ar kuriem labprāt iedzer tēju vai saviesīgi piektdienas vakarā tiekas. Varbūt tur kāds sagadās, bet ir jābūt dažādiem cilvēkiem komandā, tajā skaitā Siliņas kundze bija šajā komandā. Saliec dažādos prātus, kuri varbūt nav visciešākie draugi, bet katram ir savas spējas veidot komandas kopējās intereses, un tā rezultātā mēs ne tikai noturējām valdību, kas nebija pašmērķis, bet arī izvadījām valsti cauri vairākām krīzēm, ko mēs neviens ne plānojām, ne gribējām, bet bijām spiesti izdarīt. 

Manuprāt, mēs to pietiekami veiksmīgi izdarījām. Daudzi jau nepiekrīt individuāliem lēmumiem, bet rezultātā tomēr mēs uzvarējām nākamajās Saeimas vēlēšanās. Un no tā, kas bija ļoti spējīga komanda – tās komandas, protams, vairs nav, tajā skaitā es tur vairs neesmu. Bet es nejūtu, ka ir izveidota jauna komanda, kas būtu plašāka par šauriem ilggadīgiem līdzgaitniekiem. Un politikā, lai strādātu, un partijā, lai strādātu veiksmīgi, ir jāatver durvis arī tiem, kuri argumentē pretēji.

Es pastāvīgi uzklausīju pretējus argumentus. Es uzskatīju, ka manas valdības spēks bija tas, ka ap sevi centos pulcināt cilvēkus, kuri daudzos atsevišķos jautājumos ir krietni zinošāki par mani un kuri arī varēja man pateikt – nē, Krišjāni, tās ir muļķības! Un to es arī bieži dzirdēju un nereti arī piekoriģēju savu viedokli.

Bet šobrīd, arī runājot ar mūsu Saeimas deputātiem, es izjūtu, ka tā šobrīd mums trūkst, un es domāju, ka tas ir viens iemesls, kāpēc tagad ir šis lēmums, un gan jau būs vēl kādi lēmumi, kas iet nepareizā virzienā. Un tā rezultātā politiskais spēks zaudēs atbalstu sabiedrībā.

Ir dažas konkrētas lietas, kuras liek vaicāt, kurš pieņem lēmumus koalīcijā. Viena ir nevēlēšanās paturēt Latvijas Bankas prezidenta amatā Mārtiņu Kazāku un mēģinājums ielikt viņa vietā ar Šķēli un Šleseru saistītu cilvēku, cita – izskatās, ka ekonomikas ministrs Valainis stājies izgāzt airBaltic akciju kotēšanu biržā. Vai oligarhi atgriežas un mēģina diktēt valdībai noteikumus?

Tas, ko valstī pirms desmit, piecpadsmit gadiem runājām par oligarhiem – situācija ir nedaudz mainījusies, bet tās pašas personas joprojām figurē. Pārsvarā ne aktīvā politikā, bet naudas intereses konkrētās jomās ir aizvien ļoti lielas un aktuālas.

Rīgas kontekstā Šlesera kungs tagad uzņem apgriezienus. Viņš grib kļūt par nākamo Rīgas vadītāju, un ir iespējas, ka viņš varētu arī kļūt. Bet tas nebūtu tik daudz viņa spēka rezultātā, kā citu partiju nespēka rezultātā, tas ir, citi var zaudēt to varu. Jo viņam tā atbalsta ir, cik ir, un tas var pieaugt tikai uz tā rēķina, ka citi zaudē.

Un tagad, ja skatāmies uz Latvijas Bankas kandidātu procedūru, tas nav nekas nedzirdēts – nu, koalīcijā nevar vienoties par jautājumu.

Izskatās gan, ka jūsu partijā nevar vienoties.

Redz, tas jautājums ir – ja partija būtu gribējusi nodrošināt, ka Kazāka kungs paliek amatā, es esmu klusi optimistisks, ka partija to būtu varējusi nokārtot. Tajā skaitā pēc nepieciešamības nodrošinot balsis arī ārpus valdības [koalīcijas]. Ja tas būtu bijis mērķis.

Pašlaik jau pat Apvienotais saraksts viņu atbalstot.

Tagad iznāk tā, ka Kazāka kungam, ja es pareizi saskaitu matemātiski, ir jau vairākuma balsis Saeimā, tikai viņam nav vairākuma balsu koalīcijā. Un tā ir tāda ļoti interesanta situācija.

Bet koalīcija uzstāj, ka esot vienojusies izvirzīt kopīgu kandidātu.

Jā, tā šobrīd ir. Bet tas viss ir, manuprāt, procesa vadības iztrūkums.

Vai tikai? Kam un kādi ir nepateikti iebildumi pret Kazāku? Jo es neesmu dzirdējis skaidri pateiktus.

Neviens nav publiski dzirdējis iebildumus pret Kazāka kungu.

Bet vai jūs tos zināt?

Es varu tikai iedomāties. Kazāka kungs ir neatkarīgs un domā ar savu galvu, un tiem, kas gribētu ietekmēt Latvijas Banku vai tās lēmumus, kas saistās ar citu banku uzraudzību, tas nav labvēlīgi, jo viņš nepadodas, viņš to jau ir pierādījis. Viņš ir savā darbībā līdz šim pierādījis, ka ir šim amatam labi piemērots.

Pēc tā saucamā banku uzraudzības kapitālā remonta noslēdzošais posms bija tas, ka nodrošinājām, ka Kazāka kungs ir amatā. Kad viņu vēlēja, man arī koalīcijā nebija vienošanās, un tajā skaitā tas pats [Reinis] Bērziņa kungs figurēja no diviem tā laika partneriem kā ļoti spēcīgs kandidāts.

Divi pilni koalīcijas partneri laikam īsti nesanāca, viņu piedāvāja Gatis Eglītis no JKP, bet atbalstīja Nacionālā apvienība.

Tā bija samērā sarežģīta saruna. Tā pēdējā saruna notika Saeimas spīkeres kabinetā, toreiz pie Mūrnieces kundzes. Sarunas detaļas esmu piemirsis, bet atminos laiku un apstākļus, kur mēs beidzot vienojāmies.

Tātad viņu jau iecēla amatā ar grūtībām, bet tas tika izdarīts. Un, lai viņu nodrošinātu amatā, valdības vadītājas partijai un valdības vadītājai būtu bijis jāuzstāda tas kā mērķis. Un, ja tas būtu bijis uzstādīts kā mērķis, es domāju, ka tas jau būtu noticis. Tātad tas nebija mērķis. Un tad es nesaprotu – kāpēc mana partija nebija gatava no paša sākuma par to iestāties un strādāt?

Vai tā ir partija vai atsevišķi cilvēki, kuri neļauj vienoties partijai? Kāpēc Reiram nepatīk Kazāks?

Es nezinu, vai viņam viņš patīk vai nepatīk. Tas jautājums jums būtu jāuzdod viņam.

Bet vai jūs neko tādu neesat novērojis?

Tad, kad par visām šīm lietām sākās iekšējās diskusijas, es vairs nebiju daļa no tām diskusijām. Tātad es tur neesmu klāt bijis, nezinu, kas īsti ir runāts.

Bet es varu secināt arī no pieredzes – ja organizācija būtu gribējusi nodrošināt, lai paliek Kazāka kungs, es domāju – nu, nekas nav garantēts –, bet es domāju, ka process būtu virzījies citādi. Vai tagad valdība vienosies par vienotu kandidātu? Es neredzu iemeslu, kāpēc nevienotos. Man ir ļoti grūti iedomāties, ka tas būtu Kazāka kungs. Tas būs acīmredzot kāds cits. Vai būs labāks vai sliktāks, to laiks parādīs.

Bet šis atkal saistās ar to, ko es izjūtu kā skaidras vadības trūkumu. Jo, ja gribētu to mērķi, tad varētu teikt – paņem grožus rokās un brauc uz priekšu! Un kas ir ļaunākais, kas tad varētu notikt? Ļaunākais — koalīcija izšķīst, ja nevar vienoties. Tad ir jautājums, vai tev ir bailes, ka koalīcija var izšķīst, un esi gatavs darīt jebko, lai tas nenotiktu?

Nu, labi, šajā gadījumā, Dievs dos, tas, ko ievēlēs, būs kompetents, neatkarīgs – šāda varbūtība ir laba. Jo ne jau Kazāka kungs ir vienīgais, kas to amatu varētu kompetenti ieņemt. Pieņemsim, ka tā ir.

Bet, redz, tā ir mana pieredze, kas mani dara bažīgu šajos kara apstākļos, kad no vadības sagaida stingrāku nostāju. Jo, ja tu vienā jautājumā piekāpies, tad kurā jautājumā tu beigsi piekāpties? Jo amats jau ir rokā citiem – aha, piekāpjas! Un tas ir tas, ko es nevaru atpazīt – tā partija, kurā esmu bijis daļa, mēs esam vienmēr bijuši cīnītāji.

Kad bijāt premjerministra amatā, jums gan bija izlīgumu atradēja reputācija.

Izlīguma atradēja, bet paskatieties, cik reizes mana valdība bija uz izjukšanu!

Jā, tādās reizēs kuluāros uzvirmoja baumas, ka jūs esot piekusis.

Es nekad nebiju piekusis, un arī šodien neesmu.

Vismaz trīs reizes tas bija diezgan nopietni, un es gaidīju, ka valdība arī kritīs. Bet es no tā nebaidījos, jo mans mērķis bija katrā atsevišķā jautājumā panākt konkrētu rezultātu. Ja es to rezultātu nevaru panākt, nu, tad es to nevaru panākt. Es katru reizi to panācu. Un, redz, kad premjers iziet cauri tādai koalīcijas iekšējai krīzei un uzvar, premjers kļūst spēcīgāks, tā ir politiskā loģika.

Un šobrīd mūsu valdības vadītāja acīmredzami nevis iegāja cīņā, bet gan atkāpās, kaut kādu iemeslu dēļ piekāpās. Es nezinu tos iekšējos argumentus, bet rezultāts, no malas skatoties, neizskatās labi.

Ar Siliņas kundzi es strādāju četrus gadus ikdienā. Viņa bija parlamentārā sekretāre, piedalījās visās iekšējās sapulcēs, es viņu pazīstu un atzīstu par ļoti spējīgu indivīdi ar ļoti labām zināšanām. Tas, ka viņa ir juriste, advokāte, vispār nāk tikai par labu. Un es zinu, ka Siliņas kundzei ir ļoti liels potenciāls būt labai vadītājai, kas pastāvēs par principiem un nepiekāpsies izdevīguma pēc. Un, ko es nevaru saprast, kā no malas izskatās — ka notiek nevis tas, ko es gaidīju, bet gan kaut kas cits, kas mani pārsteidz.

Varbūt notiek vienkārši politika?

Es esmu 22 gadus bijis politikā. Politika var notikt visādos veidos. Bet tagad ir vairākas lietas, kurās es saskatu, ka tas neiet pareizā virzienā. Jo, redz, ja premjeru reiz sāk raustīt, tas nekad labi nebeidzas. Un es šobrīd nesaredzu nekādu draudu, ka valdība varētu krist, es neredzu, ka mūsu valstij būtu jebkāds labums no tā.

Vai var uztaisīt labāku valdību šīs Saeimas laikā?

Ai, matemātiski tur ir visādas iespējas. Var uztaisīt citādu. Vai tā būtu labāka, es nezinu.

Bet mērķim, manuprāt, nevajadzētu būt ne noturēt, ne mainīt. Mērķim būtu jābūt definēt un virzīt skaidri saprotamu politiku uz priekšu.

Esmu daļēji vīlies. Es piecus gadus runāju un centos virzīt lēmumus un politiku palielināt ieguldījumus mūsu eksportspējīgajā sektorā. Ekonomikas transformācija – pirms tam es to saucu par viedo reindustrializāciju, par ko visi publiski paņirdza, un man pašam nāca smiekli, kad es to pirmo reizi teicu  –, bet pēc tam jau tas vienkārši aizgāja.

Bet interesantā kārtā, un tas ir viens tāds spēks, kas jebkuram premjeram ir — ja pietiekami daudz par vienu lietu runā, tad sabiedrībā un arī starptautiski tiek uztverti signāli, ka šis ir tas, ko šī valdība grib panākt.

Un tad sāk nākt no negaidītām pusēm sabiedrotie. Kāds saka – paklau, mums ir struktūrfondi, kā būtu, ja tos virzām vairāk industriālo parku attīstībai – nevis vienmērīgi izdalām pa visu valsti, bet gan tajās vietās, kur jau viss notiek? Piemēram, Liepājā, Valmierā, citur, kur redzam, ka pašvaldības grib un var. Palīdzēsim viņiem vēl vairāk, lai aug vēl straujāk! Un tad sāk arī citiem sakārtoties prioritātes – šis ir tas, ko valdība grib panākt!

Un šobrīd es neizjūtu, ko šī valdība grib panākt. Ir citi politiķi – to es saprotu. Un es pat varētu pieņemt, ka vienkārši vairs negribam panākt eksporta pieaugumu, gribam tagad kaut ko citu. Bet kas tad tas ir?

Un no mana viedokļa ir tā, ka tas, ko es piecus gadus centos būvēt un kas faktiski arī mūsu partijas programmas centrā iebūvēts – es to zinu, jo es jau mūsu partijas programmu pamatā rakstīju, un faktiski Siliņas kundze bija tā, kas līdz galam to visu izveda un tieši uz mūsu vēlēšanu kampaņu, viņai tas viss nav svešs, viņa tur ir cieši strādājusi līdzās. Bet kaut kā tas, šķiet, ir varbūt ne pazudis, varbūt ir atšķaidījies. Tā es varētu teikt.

Un tādas mazas parādības – nu, Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanu process – ir norāde. Tur varētu būt kaut kādi zemūdens akmeņi, bet vienalga, un es esmu to piedzīvojis – ne jau visi partijā piekrīt, ko partijas vadītājs saka, tas būtu nenormāli, ja visi piekristu. Bet, ja partijas vadītājs skaidri uzstāj uz kaut ko, ļoti bieži to var panākt.

Nu, tam visam ir kaut kāda cena, nākotnes problēmu cena – labi, es tev šoreiz piekritīšu, bet nākamreiz tev uzbrukšu. Vai tā varētu būt cita cena – labi, bet tad es ieklausīšos un piekritīšu tam, ko tu argumentē citā jomā. Tā ir politika. Un tas ir tas, ko es nesaredzu un neizjūtu. Bet es zinu, ka tas potenciāls tur ir.

Vai jūs varētu īsumā pastāstīt, ko pašlaik darāt un vai prom no politikas esat uz neatgriešanos?

Neviens jau nezina, kas nākotnē sagaida. Bet esmu kļuvis par konsultantu…

Amatu mēs zinām. Bet ko tieši jūs darāt — kā, ko un par ko konsultējat?

Līdz šim ir tikai četri mēneši bijuši, tikai pats sākums. Es lieku četrus mēnešus šajā jomā pret 22 gadiem iepriekšējā. Bet tas, kur ir pieprasījums un kur man ir aizvien vairāk iesaiste, ir ar uzņēmumu, un bieži vien tie ir lieli starptautiski uzņēmumi, vadību, lai viņiem palīdzētu izprast ģeopolitisko risku, kas varētu ietekmēt viņu uzņēmējdarbības attīstību. Saprast, kādā veidā attīstās Eiropas kolektīvā politika, kas ietekmējas no dažādām dalībvalstīm, ko var sagaidīt no ASV politikas, kā tā būtu mijiedarbībā ar ES un kā Ķīna šajā ainā iezīmējas. Teiksim, ASV pretnostatījums Ķīnai un Eiropas svārstīgums un kurā virzienā un kādos gadījumos Eiropa varētu ko ietekmēt.

Un tie visi ir jautājumi, kas interesē jebkuru starptautisku biznesu, jo tas ir risks, ko viņi vismaz grib spēt ievērtēt. Jo parasti uzņēmumu vadība mēdz ļoti labi zināt savu jomu. Nu, viņš ir apdrošinātājs, viņš saprot riskus – plūdus, klimata maiņas efektus, sausumus, sniegus, un tā tālāk. Bet varbūt daudz vājāk saprot, kāda Eiropas regulācija varētu mainīties, kas viņu varētu ietekmēt, un kāpēc regulācija mainītos.

Ir tehniskais līmenis, un uzņēmumā, kurā es strādāju, ir kādi sešdesmit cilvēki, kas faktiski izdara ekvivalentu darbu varbūt 200 mūsu valsts pārvaldes cilvēkiem. Faktiski dara to pašu. Viņi analizē, šiem jaunajiem cilvēkiem var uzprasīt par jebkuru regulu vai direktīvu, un viņi tūlīt zina atbildēt — ļoti zinīgi cilvēki. Tas ir tehniskais līmenis.

Mans pienesums šim uzņēmumam ir politiskais līmenis, kas norāda uz to, kādas ir vēsmas, kas varētu ietekmēt konkrētos tehniskos lēmumus.

Un kādas ir? Neesmu uzņēmums, taču man, tāpat kā daudziem Latvijā, interesē, piemēram, ko varam gaidīt no Trampa un ar kādiem argumentiem viņu var pārliecināt, lai nepārdod Putinam Ukrainu un Baltijas valstis.

Trampu analizē visi, kam nav slinkums. Vakardien tieši sekoju līdzi nākamā ārlietu ministra, Floridas senatora [Marko] Rubio iztaujāšanai. Rubio no visiem iespējamajiem republikāņu kandidātiem ir viens, par kuru, domāju, arī Eiropā un Baltijā sarkani karodziņi neparādās.

Varbūt pa kādam parādās, taču viņš vismaz nav traks.

Jā. Bet viņš saka arī tādas lietas, ka ASV turpinās savu atbalstu NATO. Ar piebildi, protams, ka NATO partneriem ir jāiegulda savā aizsardzībā, bet tas nav nekas jauns, to jau Obama runāja, vienkārši ne tik tieši un drusku brutāli kā Tramps.

Bet par Trampu jāsaprot, ka viņam un viņa elektorātam Eiropa un Latvija ir trešajā, ceturtajā, piektajā plānā, tā nav prioritāte. Viņi skatās, kas viņu valstij vajadzīgs. Un tas, ko viņi pamatā grib panākt, ir neatkarība no Ķīnas un reindustrializēt (smejas) savu valsti, atgriezt ražošanu no Ķīnas, no ārzemēm uz ASV, lai būtu nodarbinātība.

Nodarbinātība? Bezdarbs ASV pērn bija viens no zemākajiem gadu desmitos.

Te nav runa par to, kas ir objektīvi, ir runa par to, kā es saprotu viņu subjektīvo misiju.

Tas, ko varam sagaidīt un zīlēt, ir pavisam cita saruna, ja sākam analizēt dažādu risku kategorijas. Bet, ko es varu teikt, kas Latvijai būtu šajā gadījumā jādara – vajag stiprināt savu Vašingtonas biroju. Vajag braukt un runāt ar visiem, kas būs tagad ietekmīgi lēmumu pieņēmēji, īpaši mūsu valdības vadītājai tur būtu jābūt klāt.

Jo ar prezidentu – Baltijas valstīm ir bijusi grūta pieredze tikties ar ASV prezidentiem. Arī ar Baidenu nekas citādi nebija, tur es izmantoju izdevību NATO sapulcē, lai pieietu klāt pie viņa un runātu divatā, kur nevarējām formāli trīs Baltijas valstis dabūt, kā saka, ar fotogrāfiem un visu to formālo tikšanos. Tāpat savu ziņu es viņam nodrošināju.

Mums ir ļoti svarīgi, ka strādājam ar ASV, ar Franciju, ar Vāciju, ar Itāliju un ar Kanādu.

Kanādā arī būs valdības maiņa, un par jaunajiem konservatīvajiem, kas nāks pie varas, man vēl nav skaidrs, kāda tad ir viņu attieksme gan pret NATO, gan pret Kanādas lielo kontingentu Ādažos. Jo arī Trudo laikā viņa finanšu ministre, aizsardzības un ārlietu ministri teica, ka viņiem bija ļoti vajadzīgs atbalsts un palīdzība no mūsu politiķu puses – ka runājam ar viņu presi, skaidrojot Kanādas sabiedrībai, kāpēc tas ir pareizi, ko viņi dara. Jo vairākumam kanādiešu, pēc šo politiķu teiktā, maz interesē sūtīt karavīrus kaut kur. Valdība bija pārliecināta, ka tas ir jādara, bet tas tautā nesēž dziļi, jo kanādieši nejūtas individuāli ļoti apdraudēti.

Tramps viņus tūlīt pievienos Amerikai!

Es domāju, ka tas nenotiks, bet tā ir cita tēma.

Šādos apstākļos tas, ko es novēlētu, lai valdība dara, lai maksimāli mūsu visu drošību stiprinātu, pirmais, protams, un tas tiek pildīts – turpināt ieguldīt mūsu aizsardzībā, audzēt mūsu pašu bruņoto spēku kapacitāti skaitliski un ar tehniku, ar prasmēm. Un tā tas notiek, tas plānveidā ir paredzēts. Tie plāni ir seni, tie tiek turpināti, un tas ir pareizi.

Bet tad ir otrs aspekts, kas ir daudz grūtāk nomērāms un kur ir vajadzīgs ļoti aktīvs, un, vēlreiz uzsveru, tieši premjerministra darbs – aktīvi strādāt, lai tiktu klāt pie lielo valstu vadītājiem, runātu un skaidrotu. Es zinu, ka nav viegli dabūt tikšanās ar lielo valstu vadītājiem, tur ir jāprasa un jāpieprasa, un jāuzstāj, lai tiktu klāt. Savienotajās Valstīs tajā skaitā runāt ar Liebritāniju, ar Vāciju, ar Franciju, ar citiem, un, ja arī no tiem sabiedrotajiem dzird atbalstu Baltijai, tad mūsu balss tur ir stiprāka.

Bet galvenais jautājums visiem Latvijā ir – vai mēs esam drošībā? Vai jūs savās konsultācijās klientiem ieteiktu pašlaik investēt Latvijā vai tomēr nogaidīt un skatīties, kā veidosies Trampa attiecības ar Putinu?

Es nesaskatu, ka risks Latvijā ir īpaši lielāks nekā daudz kur Eiropā. Lielākais risks Eiropai ir, ka ar Trampu tiešām izveidotos tarifu karš. Ja viņš uzliek 20% visam eksportam uz Ameriku, tad visam Eiropas kontinentam ir problēmas, tajā skaitā Lielbritānijai. Nu, viņi vēl mēģinātu kaut kā izsprukt, ka viņiem ir īpašās attiecības. Bet tas ir lielākais drauds.

Bet vai Krievijas militāra apdraudējuma nav, jūsuprāt?

Es nesaskatu, ka militārais apdraudējums ir jebkādā veidā lielāks, nekā tas ir bijis pēdējos trīs vai pat piecus gadus. Jo Krievijas militārie spēki ir pilnībā koncentrēti Ukrainā, un Ukrainā, kaut gan viņi austrumos lēnām virzās uz priekšu, ir pastāvīgi ļoti lieli cilvēku un tehnikas zaudējumi. Pēc jebkuras analīzes Krievijai nav spēju paplašināt karu Eiropas virzienā, kur ir divi līmeņi — ES apņemšanās aizstāvēt vienam otru un NATO apņemšanās aizstāvēt vienam otru.

Un ja NATO, pareizāk, ASV apņemšanās ir apšaubāma, kad jau Tramps ir pateicis, ka neatbalstīšot tās valstis, kuras par maz iegulda savā aizsardzībā, precīzāk – par maz “maksā Amerikai”, kā viņam šķiet?

Ja to uztver burtiski, tad vispār nav ko uztraukties, jo Baltijas valstis un Polija pārsniedz visu, mēs esam tuvāk 4%.

Viņam taču neinteresē mūsu procenti! Tramps draud karot ar Dāniju par Grenlandi. Kādi tur vairs procenti?

Runājot ar uzņēmumu pārstāvjiem, es aicinu mazāk skatīties uz visu emocionāli un vairāk praktiski, un arī paskatīties, kas ir vai nav Trampa un ASV tiešās intereses.

Tramps ir nācis pie varas ar saukli pataisīt Ameriku varenu. Tu nepataisi Ameriku varenu, vājinot tās militārās pozīcijas jebkur pasaulē, tajā skaitā Eiropā. Piekāpties un zaudēt Putinam – tas jau atspēlētos pašam Trampam, jo viņš tiktu vainots kā vājš vadītājs. Nu, tātad viņa paša interesēs nav padarīt savu valsti vājāku.

Bet, kas ir viņa interesēs un kas tiek sadzirdēts visā Austrumeiropā un tikai daļēji Centrālajā un Rietumeiropā, ir pilnīgi konsekvents signāls, kas ir nācis no trim prezidentiem, sākot ar Obamu, caur Trampu, caur Baidenu un tagad turpināsies atkal ar Trampu. Viņi visi ir teikuši vienu lietu — ieguldiet savā aizsardzībā! Mēs neesam vairs ar mieru būt tas pilnais garants, jūs esat Eiropā turīgi, jūs esat spējīgi, ieguldiet!

Obama to teica ļoti pieklājīgi, Tramps to saka ar draudiem. Bet tas signāls – patiniet atpakaļ – ir visu laiku konsekventi bijis. Arī Baidens ļoti pieklājīgi, tomēr uzstājīgi un katru reizi ar to pašu ziņu saviem sabiedrotajiem.

Tātad tiešu militāru apdraudējumu Latvijai es šobrīd nesaredzu. Mēs joprojām esam daļa no šīm savienībām. 

Taču nav tā, ka šodien nav, bet nevarētu būt rītdien. Lai rītdien nebūtu, ir jāstrādā diplomātiskā līmenī ar visiem lieliem, ietekmīgiem sabiedrotajiem. Jāstrādā dubultā nekā pat tajā laikā, kad es biju [premjerministrs], jo tad tas bija kara sākums un mēs cīnījāmies par to, ka vajag panākt austrumu flanga stiprināšanu, panākt vienošanos, ka mēs austrumu flangā veidosim divīzijas, panākt, lai Kanāda tiešām iegulda naudu. Runājot tur no visām pusēm, un tur ir arī diezgan liela politika, jo Kanādai ir krietni zem 2%. Varētu teikt, ka viņi daļēji atpērkas ar to, ka labi iegulda Latvijā. Tie nav 2%, bet viņi var teikt — lūk, mēs esam frontē, kur tad jūs esat?

Mums ir svarīgi to saprast, bet ir visu laiku jāstrādā, un nepietiek diemžēl, ka tikai ārlietu ministrs to dara. Valsts prezidents – visu cieņu – , bet Valsts prezidents nav izpildvaras pārstāvis. Tur ir jābūt valdības vadītājam, un mums ir jānodrošina, lai mūsu valdības vadītāja var netraucēti šo darbu darīt. Neviens cits premjeres vietā to darbu diemžēl nevar darīt. Tā ir amata priekšrocība, bet tas ir arī amata pienākums.

Un tas, ka apšauba to, ka valdības vadītāja var brīvi nokļūt tur, kur un kad viņai jānokļūst, man liekas absurds. Uzstādījumam ir jābūt pretējam – kas ir jādara, kādi lēmumi jāpieņem, lai tas nebūtu šķērslis? Lai mēs, līdzīgi kā igauņi, zviedri, poļi, vienkārši varam būt tur, kur un kad mums jābūt.

Un ir jābeidz šī domāšana, ka kaut kādā komandējumā dodas kā atpūtā. Es domāju, ka cilvēki nejauši vai arī tiek virzīti uz to, ka kaut kur dodas, piemēram, uz Spāniju, bet tur ir saule, tur ir silts, tur ir atpūta.

Vai nu daudzi tā domā…

Bet tas ir mūsu sabiedrībā diemžēl diezgan dziļi iesakņojies, un ir bijis gana daudz dezinformācijas, kas to stiprina.

Nesāksim atkal par braucieniem. Esat teicis, ka vēl domāšot, par ko balsot vēlēšanās. Vai pieļaujat iespēju, ka varētu iestāties citā partijā vai varbūt dibināt savu partiju un piedalīties Saeimas vēlēšanās?

Nē, ne par ko tādu neesmu domājis. Tikai nupat esmu iegājis citā darbības sfērā, un atzīšu, ka, ejot šajā sfērā, man bija bažas. Man bija divi paralēli piedāvājumi tajā pašā sfērā. Viens piedāvājums — pilna laika darbs Briselē. Varētu teikt tā — labos apstākļos, bet ar pilnu pārcelšanos.

Vai šajā pašā uzņēmumā?

Nē, konkurentā. Bet tas būtu, faktiski nezinot, kāds ir konsultanta darbs, ielēkt pavisam iekšā un tikai pēc tam uzzināt. Un es domāju – Dievs žēlīgs! – un ja man tas īpaši nepatīk? Kā es tad tiktu ārā, ja būtu piekritis? Es izvēlējos otru piedāvājumu, kur man bāze un dzīvesvieta ir tepat Rīgā. Un es pēc vajadzības – nu, kā šodien, kad piedalījos attālināti, un jaunnedēļ es būšu divās atsevišķās valstīs – kā kuru dienu. Un esmu uzzinājis šajos īsajos četros mēnešos, ka man šī nodarbošanās liekas ļoti interesanta un tīri aizraujoša. Aizraujoša, jo tas ir kaut kas jauns. Un es atkal mācos.

To es saprotu. Taču, manuprāt, no politikas nav vienkārši aiziet.

Bet tas interesantais ir – ja ir veids, kā aiziet no politikas, nepagriežot muguru politikai, iespējams, šis ir. Jo par ko es ikdienā rakstu un runāju, un lasu, un analizēju? Par politiku! Tikai savu ampulā šobrīd krietni palielinu, jo man centrā tagad nav Latvijas politika un intereses, tagad man centrā ir lielās vēsmas, kas ietekmē tajā skaitā arī Latviju. Kas man visvairāk rūp? Protams, kas mūsu valstī notiek. Tāpēc es ar jums arī runāju.

Bet pašlaik jūs vairs neesat lēmumu pieņēmējs par šīm vēsmām.

Nē, es neesmu lēmumu pieņēmējs, tāpēc izmantoju izdevību ar jūsu laipnās publikācijas starpniecību pateikt, kas man rūp. Un arī maniem partijas biedriem publiski pateikt, ka tas, ka es šobrīd redzu vai izjūtu, ka virziens nav pareizs, nenozīmē, ka tas virziens nav koriģējams. Es mudinu piekoriģēt to virzienu, pirms ir pavisam par vēlu. Un par vēlu būs tad, kad nāks vēlēšanas un vēlētāji vienkārši nobalsos par kādu citu. Nu, tad gan varētu būt par vēlu.

Tādi ir mani mudinājumi, jo personiskā līmenī, iedomājieties, es 22 gadus strādāju vienā organizācijā. Bet šajos 22 gados esmu iepazinis ārkārtīgi lielu skaitu tiešām labu, godīgu, jauku cilvēku. Varētu teikt, ka tādi ir organizācijas kodola atbalstītāji. Man ar viņiem nav nekāda strīda. 

Ar vairumu mūsu partijas biedru man nav nekāda strīda, un man aktīva strīda nav arī ne ar vienu citu, arī ar Siliņas kundzi nav strīda. Es vienkārši pieņemu, ka situācija ir tāda, kāda tā ir, un tā ir viņas priekšrocība. Viņa ir tā, kas tagad sēž pie stūres, viņa var lemt, ko atbalstīt, ko neatbalstīt. Bet es varu teikt no savas puses, ka sēdēt pie stūres ir viena lieta, bet vadīt mašīnu apzinātā maršrutā tomēr ir drusku cita.