Nokavēts? • IR.lv

Nokavēts?

13
Ilustrācija — Freepik
Ieva Jakone

Ar klimata pārmaiņām kaulēties nav iespējams. Jau gadsimta beigās Latvija piedzīvos ziemas, kuru vidējā temperatūra vairs neturēsies zem nulles. Eiropas atbilde uz klimata pārmaiņām ir zaļais kurss, un mērķi ir ļoti ambiciozi. Cik Latvijai izmaksās to nepildīšana?

Lieldienu brīvdienās pat Sahāras tuksneša putekļi nespēja iedzīvotājus noturēt istabā. Bijām nokļuvuši siltā vasaras oāzē. Dažas dienas vēlāk, 9. aprīlī, gaiss iesila līdz pat 26 grādiem, un tika sasniegts kārtējais siltuma rekords. Un tas noteikti nebūs pēdējais. Latvijas vidējā gaisa temperatūra, kas pēdējos 30 gados bijusi 6,8 grādi, gadsimta beigās var sasniegt jau 10,5 grādu atzīmi. To nupat aprēķinājis Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.

Ja piepildīsies sliktākais scenārijs, pēc gadiem 50 būs ziemas, kad vidējā temperatūra vairs neturas zem nulles, bet sniega segas biezums no tagadējiem vidēji četriem centimetriem sarūk līdz vienam, Kurzemes piekrastē vispār kļūstot par eksotisku retumu. «Sniegs ziemā noteikti būs un varēs uzsnigt pat pusmetru biezs. Bet varbūtība, ka sniega sega turēsies mēnesi, noteikti tuvojas nullei,» skaidro centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Savukārt vasarā temperatūras stabiņš galvaspilsētā virs 27 grādiem varētu uzkāpt četrreiz biežāk — nevis vidēji desmit dienas, bet gan 38.

Tas, cik skarbs scenārijs piepildīsies, lielākoties atkarīgs no cilvēku rīcības visā pasaulē. «Laikapstākļi ir saistīta sistēma, un jebkurš notikums citur pasaulē ietekmē arī mūs,» skaidro klimata pētnieks. Un likmes ir augstas. Ja gaisa vidējā temperatūra pasaulē paaugstināsies par vairāk nekā 1,5 grādiem salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laiku, klimata pārmaiņas radīs pārtikas un dzeramā ūdens trūkumu daudzās pasaules vietās un daudzu sugu izzušanu, šomēnes konferencē Rīgā sacīja ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes priekšsēdētājs Džims Skī. Valstis dara nepietiekami, un mēs drīzāk tuvojamies trīs grādu pieaugumam.

Lai bremzētu klimata pārmaiņas, Eiropas Savienība 2021. gadā ieviesa tā dēvēto zaļo kursu — apņemšanos līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē.

Tomēr Krievijas karš Ukrainā liek dalībvalstīm palielināt aizsardzības izdevumus, bet lauksaimnieki rīko plašus protestus pret ierobežojumiem, kas mazina to konkurētspēju. 

Protesti jau nesuši pirmo zaļā kursa sakāvi. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena februārī paziņoja, ka Eiropa atkāpjas no mērķa līdz desmitgades beigām par 50% samazināt pesticīdu lietošanu. Savukārt Eiropas Tautas partijas līderis Manfrēds Vēbers jau aicina atmest ieceri no 2035. gada pārstāt Eiropā tirgot jaunus iekšdedzes auto.

Saglabāt vai vēl mīkstināt zaļo kursu — par to būs jāizšķiras nākamajam Eiropas Parlamentam, ko vēlēsim jūnija sākumā. Tāpēc Ir izvērtē, kādi zaļā kursa mērķi Latvijai sagādā lielākos izaicinājumus un vai to nepildīšana draud ar miljonos skaitāmām soda naudām jau tuvāko gadu laikā.

Jālauž tendences

Mēs braucam ar vecām mašīnām un par maz lietojam sabiedrisko transportu. Tā var raksturot Latvijas galvenās transporta problēmas, kas īpaši sarežģī zaļo mērķu sasniegšanu. ES vidējais automašīnas vecums ir 12 gadi, bet Latvijā tas ir par trim gadiem lielāks. Vēl vecākas mašīnas ir tikai Igaunijā, Čehijā un Rumānijā, liecina Eiropas Autoražotāju asociācijas dati.

Lieliem piesārņotājiem ir jāpērk atļauja katrai CO2 izmešu tonnai — ar šo kvotu sistēmu ES spēj izkontrolēt vidējo un lielo piesārņotāju emisijas. Taču dalībvalstīm pašām jāizstrādā risinājumi, kā samazināt mazāka apmēra emisijas enerģētikas un rūpniecības, transporta, lauksaimniecības un atkritumu apsaimniekošanā. Līdz 2030. gadam Latvijai šis izmešu apjoms jāsamazina līdz 7136 kilotonnām jeb par 17%, salīdzinot ar 2005. gadu.

Tas nebūs viegli. Trešo daļu šī piesārņojuma veido transports, bet, piemēram, autotransporta emisijas kopš 2005. gada ir nevis samazinājušās, bet gan palielinājušās par vairāk nekā 8%, aprēķinājis Fizikālās enerģētikas institūts. Tagad mums jāizdomā, kā sešu gadu laikā šo tendenci salauzt.

Būs ļoti izaicinoši, piekrīt Elīna Šimiņa-Neverovska no Satiksmes ministrijas. To varēs tikai tad, ja būtiska iedzīvotāju daļa pārsēdīsies no privātajām mašīnām uz sabiedrisko transportu. Lielākās cerības šajā jomā ministrija liek uz dzelzceļu. Beidzot ieskrējušies pirmie Škoda Vagonka vilcieni, un līdz 2030. gadam Latvijai cauri vajadzētu traukties arī Rail Baltica ātrvilcienam. Tomēr joprojām nav skaidrības ne par Rail Baltica, ne par citu infrastruktūras objektu finansējumu. «Mums būs ļoti izaicinošas sarunas par nākamo ES daudzgadu budžetu, jo mērķi ir ambiciozi.»

Turklāt ar dzelzceļu vien nepietiks. Mazāk izmešu jārada arī, piemēram, autobusiem. Jau tagad ES direktīva nosaka — 35% no iepirktajiem autobusiem jābūt bezemisiju. No 2026. gada šis apjoms kāps līdz 50%.

Rīgas Satiksme ir lielākais sabiedriskā transporta uzņēmums valstī, tās autoparkā ir 420 autobusi, 35 no tiem ir darbināmi ar elektrību. Tuvāko divu gadu laikā uzņēmums apņēmies panākt, ka visi autobusi būs darbināmi ar elektrību vai aprīkoti ar zemāku emisiju dīzeļdzinējiem. Tas nozīmē, ka līdz 2026. gadam pilsētai jānomaina 140 autobusi. Tas nebūs vienkārši, jo elektriskie autobusi ir par trešdaļu dārgāki, turklāt tiem nepieciešama uzlādes infrastruktūra. Piemēram, pašreizējie autobusi pēc uzlādes spēj nobraukt aptuveni 200 kilometrus. To uzlāde prasa 4—5 stundas un notiek naktīs 42 īpaši izbūvētās vidējas jaudas uzlādes stacijās, stāsta Rīgas Satiksmes valdes loceklis Andris Lubāns. Lai sagatavotos lielākam elektroautobusu apjomam, plānots izbūvēt arī lielas jaudas elektrouzlādes stacijas, lai autobusus varētu uzlādēt arī pa dienu un tie varētu veikt tikpat garus braucienus kā dīzeļi.

Tomēr, lai būtiski samazinātu emisijas, arī privātajām mašīnām jākļūst videi draudzīgākām. Valsts jau tagad sniedz atbalstu elektromašīnu iegādei — 4500 eiro jaunām un 2250 eiro lietotām. Taču šo atbalstu divu gadu laikā izmantojis tikai pusotrs tūkstotis cilvēku. Šobrīd tikai 1% no reģistrētajām automašīnām ir darbināmas ar elektrību, bet šim skaitam jāpieaug vismaz līdz 4%, lai sasniegtu emisijas samazinājuma mērķi, aprēķinājis Fizikālās enerģētikas institūts. Tas nozīmē 37 tūkstošus elektromašīnu pašreizējo astoņu tūkstošu vietā. 

Tomēr Nacionālajā enerģētikas un klimata plāna projektā, kas tika iesniegts valdībā pagājušā gada beigās, 2030. gadam minēts daudz zemāks mērķis — 15 tūkstoši elektroauto. Valdība gan šo plānu nepieņēma un uzdeva līdz Jāņiem vēl pilnveidot. Taču jebkurā gadījumā skaidrs, ka elektroautomašīnu skaits pieaugs un tam jāsagatavo infrastruktūra, jāveido plašāks elektrouzlādes tīkls. Latvijai tas būtu jāizveido visā teritorijā, arī pierobežā.

Ministrija apsver idejas par jaunām prasībām taksometru un smagā transporta zaļināšanai. Pašlaik notiek ideju modelēšana, mērot, cik lielu atdevi dažādas iniciatīvas varētu sniegt. Šis darbs jāpabeidz drīz, jo līdz jūnija beigām Eiropā jāiesniedz atjaunotais klimata plāns, kas faktiski kalpo par ceļa karti zaļā kursa mērķu sasniegšanai.

Klimatneitrāla Rīga

Pilsētas rada aptuveni 70% no pasaules CO2 emisijām. Izņēmums nav arī Latvija, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo Rīgā un tās apkārtnē. Lai mazinātu savu CO2 pēdu, Rīga un Liepāja apņēmušās kļūt klimatneitrālas līdz 2050. gadam. Pirms diviem gadiem izstrādātais Rīgas plāns paredzēja līdz 2030. gadam samazināt emisijas par 30% salīdzinājumā ar 2019. gadu, un jau tas bija ambiciozi. Bet pašlaik pašvaldība strādā pie jauna plāna, kas mērķi palielina līdz 53%. Ja to sasniegtu, Rīga kļūtu par vienu no 100 Eiropas klimatneitrālajām pilsētām jau 2030. gadā. 

Atjaunoto rīcības plānu pilsēta pabeigs līdz vasaras beigām, taču jau tagad redzams, ka vissāpīgākās būs transporta pārmaiņas, saka Alise Pizika, Rīgas izpilddirektora padomniece klimata jautājumos. «Nevaram kontrolēt, kādas automašīnas iedzīvotāji iegādājas, bet ir skaidrs — jo vecāks dīzelis, jo lielākas emisijas,» viņa norāda.

Lai samazinātu emisijas, Rīga attīstīs sabiedriskā transporta un veloceļu tīklu, bet lielākās pārmaiņas iedzīvotājiem var radīt zemo emisiju zonas noteikšana pilsētas centrā. Pagaidām vēl tiek izvērtēti citu pilsētu risinājumi, tāpēc nav zināms, vai Rīga, piemēram, ieviesīs iebraukšanas maksu centrā. Taču ir skaidrs, ka zemo emisiju zonu plānots ieviest jau 2027. gadā. «Mēs tiešām gribam, lai tas ir jēgpilni, uz datiem balstīti un ar iedzīvotāju atbalstu,» saka Pizika.

Otrs «ļoti smags jautājums» ir mājokļu siltināšana, kam Rīga sākusi pievērsties tikai pēdējos gados. Darbs pamatīgi iekavēts, bet tagad, kad beidzot ir apņēmība, būvniecības cenas ir stipri kāpušas. Valsts atbalsta programmās Rīgā līdz pagājušā gada beigām atjaunotas 124 ēkas, vēl 11 ēkās darbi tiek pabeigti.

Lai sasniegtu ambiciozos mērķus, līdz 2050. gadam galvaspilsētā jāatjauno 6000 ēku. Un šķēršļu tam netrūkst. Iedzīvotājiem ir zema maksātspēja, trūkst zināšanu ēku apsaimniekošanā, savukārt namu apsaimniekotājiem trūkst kompetences un kapacitātes, lai iedzīvotājus šajā procesā atbalstītu, skaidro Pizika.

Ja izdotos izvērst apjomīgu ēku renovāciju programmu, tas varētu palīdzēt sasniegt arī atjaunīgo energoresursu mērķus. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā ar uzstādīto saules paneļu jaudu. 2022. gadā Latvijā vidēji uz vienu iedzīvotāju bija uzstādīti nepilni 30 vati saules enerģijas jaudas, bet līderiem Nīderlandei — 1071 vats, savukārt mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 203 un 379. Daudzdzīvokļu māju plakanie jumti būtu pateicīga vieta saules paneļu uzstādīšanai, domā Pizika.

Iekavētā mājokļu siltināšana rada lielas problēmas visā valstī. Lai sasniegtu zaļā kursa energoefektivitātes mērķus, būtu jānosiltina gandrīz viss dzīvojamo ēku sektors, saka Aija Timofejeva no Klimata un enerģētikas ministrijas. Proti, līdz 2030. gadam no kumulatīvā enerģijas gala patēriņa mums jāietaupa 62% jeb aptuveni 30 tūkstoši GWh.

Latvija nebalsoja par šādas direktīvas apstiprināšanu pagājušajā gadā, jo mērķis mums ir pārāk ambiciozs, tomēr tas neietekmēja direktīvas stāšanos spēkā. Līdz šim ēku energoefektivitātes uzlabošana buksējusi. No 2007. līdz  2023. gadam visā valstī renovētas tikai 1566 dzīvojamās mājas un 330 publiskās un pašvaldību ēkas. Tā ir niecīga daļa, jo statistika liecina, ka Latvijā ir 38 tūkstoši nerenovētu daudzdzīvokļu namu un 233 tūkstoši nerenovētu privātmāju.

Ceļā uz klimatneitralitāti Rīgai jāsasniedz vēl daudzi izaicinoši mērķi, tajā skaitā jāsamazina atkritumu daudzums pilsētā un jāmudina iedzīvotāji tos rūpīgāk šķirot. Visu mērķu sasniegšanai būs nepieciešamas miljonos skaitāmas investīcijas. Rīga cer, ka lielu daļu izdosies piesaistīt no Eiropas fondiem.

Bez mašīnas laukos

Veidi, kā samazināt nepieciešamību pēc automašīnas, jāmeklē ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Daudzviet valstī iedzīvotāji bez auto nevar iztikt, jo sabiedriskais transports vienkārši nav pieejams. Tam risinājumu pirms pieciem gadiem meklēja Vidzemes plānošanas reģions, Alūksnes un Mazsalacas novadā ieviešot pilotprojektu Transports pēc pieprasījuma. Iedzīvotājiem bija iespēja izsaukt transportu uz mājām nepieciešamajā laikā. Kad vajadzīgs, šoferis pasažieri nogādāja atpakaļ. «Laikam jau tā ir dieviņa dāvana šeit Veclaicenē,» projekta video saka seniore Māra Gobzeme. Viņas mājām tuvākais veikals bija trīsarpus kilometru attālumā, līdz tuvākajai skolēnu autobusa pieturai — pusotrs kilometrs. Seniorei ir par grūtu šādus attālumus izstaigāt kājām, tāpēc viņa priecājās par pilotprojektu. Tā laikā Mazsalacas novadā mēnesī notika vidēji 98 braucieni, bet Alūksnes novadā — 25. 

Vidzemē aptuveni 7,5 tūkstoši iedzīvotāju dzīvo tādās teritorijās, kur mīt vismaz 11 cilvēki vairāk nekā divu kilometru attālumā no autobusa maršruta. Sabiedriskā transporta reiss tur nav ne ekonomiski pamatots, ne videi draudzīgs risinājums, taču Transports pēc pieprasījuma nodrošina mobilitāti.

Tomēr šī iniciatīva, ko domnīca Providus 2021. gadā virzīja pat starptautiskajai Politikas inovācijas balvai, galu galā apsīka bez rezultāta. Satiksmes ministrija tolaik sagatavoja grozījumus Autopārvadājumu likumā, nosakot, ka pašvaldības var ieviest šādu pakalpojumu, bet pašām par to jāmaksā. Vidzemnieki gan bija cerējuši, ka valsts pārdalīs naudu, kas ietaupīta no slēgtajiem sabiedriskā transporta maršrutiem, stāsta Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. 

Kādu risinājumu izvēlēsies valdība, lai atrisinātu transporta problēmas mazapdzīvotajās Latvijas vietās, un vai Transports pēc pieprasījuma varētu tikt atjaunots, pagaidām nav skaidrs, to ministrija vērtē.

Zaļais kurss sašķobījies

«Principā tas nav sasniedzami,» Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Dace Arāja saka par kādu citu mērķi — siltumnīcefekta gāzu piesaisti dabā, palielinot mežu spēju piesaistīt vairāk oglekļa. Visnozīmīgākais pasākums šajā jomā ir lauksaimniecības zemju apmežošana. Tas nozīmē, ka līdz 2029. gadam būtu jāapmežo 80 tūkstoši hektāru, bet līdz 2050. gadam — 150 tūkstoši hektāru. Kopā tie ir aptuveni 11% no 2,2 miljoniem hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. 

Tāpat līdz 2030. gadam plānota vismaz 10 tūkstošu hektāru mazproduktīvo meža audžu nomaiņa pret tādām, kas spēj uzņemt vairāk oglekļa.

Zemkopības ministrija ir kritiska pret šādām iecerēm. Pirmkārt, atlikušajos sešos gados mērķus sasniegt nav iespējams, jo tik īsā laikā koki nevar izaugt, lai spētu uzņemt nepieciešamo oglekļa apjomu. Otrkārt, jāvērtē arī ekonomiskais aspekts. «Mēs varam apstādināt visu. Varam neko nedarīt mežizstrādē un mežsaimniecībā, bet jautājums — kā tas ietekmēs mūsu ekonomiku, sabiedrību,» retoriski vaicā Arāja.

Šī ir tikai viena epizode, kas iezīmē sadursmi starp lauksaimnieku un mežsaimnieku interesēm un zaļajiem mērķiem. Vēl viena ir dabas daudzveidības veicināšana.

Kā liela dabas aizstāvju uzvara pērn tika uztverts Eiropas Parlamenta balsojums par Dabas atjaunošanas regulu. To izdevās pieņemt pēc ilgām politiskām cīņām, tiesa, mīkstinātā versijā. Regulai bija jākļūst par pirmo dokumentu, kas ar likuma spēku noteiktu dabas aizsardzības mērķus, kas līdz šim pārsvarā rekomendēti tikai stratēģijās un plānošanas dokumentos, stāsta Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Sākotnēji regulā bija iecerēts, ka 30% no dalībvalstu teritorijas ir jābūt aizsargājamai, trešajai daļai no tās — stingri aizsargājamai. 

Tomēr to Parlaments neatbalstīja. Šī prasība palika tikai kā rekomendācija Eiropas Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā. Taču regulā tika iekļauta prasība, ka līdz 2030. gadam 30% no biotopiem jāsasniedz labvēlīgs aizsardzības stāvoklis. Pēc balsojuma Parlamentā regulu tomēr neapstiprināja dalībvalstu valdību padome. «Valstis mainīja pozīcijas, un nebija vairākuma,» skaidro Baltvilka. Cerības esot regulu «dabūt cauri» vides ministru sēdē jūnijā. «Zaļais kurss ir sašķobījies,» rezumē Baltvilka.

Latvijā šobrīd aizsargāti ir 18% teritorijas, no tām 8% noteikta stingra aizsardzība, liecina vides ministrijas dati. Savukārt labvēlīgā aizsardzības stāvoklī ir tikai 10% no Latvijas biotopiem, aprēķinājusi ministrija. Esam saņēmuši Eiropas pārkāpuma procedūru par to, ka vairākiem Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem neesam noteikuši aizsargājamo Natura 2000 teritoriju, turklāt trūkst arī konkrētu pasākumu šo teritoriju saglabāšanai. Pie tā ministrija strādā, novembrī izveidoti jauni liegumi staignāju mežiem. Šis liegums lielākoties bija valsts īpašumos, tāpēc lielas grūtības neradīja. Tomēr tagad ministrija centīsies noteikt aizsardzību zālājiem un teritorijai netālu no Kokneses, kur mīt reti sastopamais platausu sikspārnis. Abi pēdējie pamatā skars privātas zemes, un tas būs krietni sarežģītāk.

Zaļā kursa mērķi patiesi ir izaicinoši, turklāt tās nav rekomendācijas. Par to nepildīšanu esam apņēmušies bargi maksāt. Piemēram, ja nesamazināsim siltumnīcefekta gāzu emisijas atbilstoši mērķiem, par pārsniegto apjomu būs jāpērk emisiju kvotas. Cik dārgi tās maksās, būs atkarīgs no tā, kā dalībvalstīm kopumā būs veicies ar mērķu sasniegšanu. Pašreizējā ES dotā references cena ir 50 eiro par katru CO2 tonnu. Tomēr, ja mērķus nesasniegs lielās ES dalībvalstis, tad cenas «uzlidos gaisā», skaidro Aija Timofejeva no klimata ministrijas. Vai un cik daudz Latvijai vajadzēs pirkt šīs kvotas, pagaidām nav zināms. Taču par nesasniegtajiem klimata plāna mērķiem būs papildu soda naudas — līdz pat 5,3 miljoniem eiro gadā par katru, liecina ministriju aplēses.

Summas apmērs var būt arī mazāks, to vajadzības gadījumā nolems tiesa. Un soda naudas būs jāmaksā ik gadu, līdz mērķi tiek sasniegti. Pašlaik šķiet, ka Latvija nesasniegs divus mērķus — atjaunīgās enerģijas īpatsvara palielināšanu no pašreizējiem 42% līdz 57% un kumulatīvā enerģijas gala patēriņa ietaupījumu par 30 tūkstošiem GWh. Tas secināts gan valdības plānā, gan Eiropas Komisijas ziņojumā. Turklāt arī pārējo mērķu sasniegšana nav garantēta.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (13)

Valdis Vītoliņš 25.04.2024. 23.27

Iesprūduši esam tāpēc, ka mērķis uz klimata neitralitāti ir aizstāts ar izkliedētu un nepastāvīgu enerģijas avotu, kas praktiski nesamazina CO₂ izmešus, lobēšanu: https://odo.lv/Blog/210713?language=lv

+2
0
Atbildēt

2

    Finegans > Valdis Vītoliņš 26.04.2024. 10.17

    Nākotnes ainiņas, ja tā turpināsim:
    Cīņa par energoresursiem kļūs arvien asiņaināka. Fosīlais, koksne, aktinoīdi…
    Lietus periodi( citur sausuma periodi) ilgs nevis nedēļas, bet tūkstošiem gadu…
    Vides piesārņojums kļūs kaitinošs…
    Tā ka – izbaudiet mirkli! :)

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Valdis Vītoliņš > Valdis Vītoliņš 25.04.2024. 23.36

    Izkliedēti un nepastāvīgi enerģijas avoti praktiski ir tikai “zaļš” piesegs fosilajam kurināmajam: https://ir.lv/2023/10/17/par-atjaunigiem-energijas-avotiem-kodolenergiju-un-fosilo-kurinamo/

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Finegans 25.04.2024. 18.39

Pirmais, kas būtu jāsamazina līdz minimumam- tie ir aviopārlidojumi. Ekoloģiskā pēda tiem ir graujoša. Ne tikai CO2.
Ja runā par transportu- nākotne pieder auzu motoram.
Klimata pārmaiņas ir acīm redzamas. Visvairāk šeit pie mums krīt acīs nokrišņu pieaugums. Pieļauju, ka kaut kur citur palielinās sausums.
Grib vai negrib, lai nesačakarētu klimatu galīgi, ir jāmaina dzīves veids. Bet tas ir ļoti grūti. Parasti tas cilvēcei izdodas tikai post factum.

+3
-1
Atbildēt

0

Finegans 25.04.2024. 18.21

Laikam novecojuši dati?
Zinātnieki taču bija pierādījuši, ka elektroauto salīdzinot ar iekšdedzes nav neko daudz mazāka CO2 pēda, dēļ energoietilpīgās akumulatoru ražošanas. Sevišķi, ja iekšdedzes dzinēju darbināšanai izmanto atjaunojamo degvielu.
Zūd ticamības moments.

+2
0
Atbildēt

1

    Uldis.M42 > Finegans 25.04.2024. 19.52

    Laikam jau tie būs bijuši fašistisko petrokrātiju algotie “zinātnieki”, līdzīgi tiem, kuri apgalvo, ka Trešais reihs bija agresors WWII.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu