Vienīgais iespēju logs

Situācija nebija daudzsološa.

1999. gada aprīlī NATO, pasaules spēcīgākā militārā alianse, savā 50 gadu jubilejas samitā Vašingtonā bija spērusi vēsturisku soli un uzņēmusi trīs valstis no bijušā padomju bloka — Poliju, Ungāriju un Čehiju —, un zīmējās jau plāni otrajam paplašināšanas vilnim. Latvija bija starp deviņām valstīm, kuras Vašingtonā saņēma piedāvājumu izstrādāt rīcības plānu dalībai NATO jeb ceļa karti ar mājasdarbiem, kas jāizpilda, lai nākamajā samitā 2002. gadā Prāgā saņemtu uzaicinājumu iestāties.

Taču jūlijā Rīgā ieradās NATO bruņoto spēku virspavēlnieks, amerikāņu ģenerālis Veslijs Klārks, un vizītes noslēgumā bez aplinkiem pateica toreizējam aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim: Latvia is in trouble.* Klārka teiktajā bija jaušama «līdzjūtība un skumjas», savā grāmatā Ielauzties NATO raksta Kristovskis.

Bija pamats nopietnam satraukumam, jo Latvija acīmredzami nebija gatava dalībai un, visticamāk, bija vājākā no visām kandidātvalstīm. Latvijas bruņotie spēki aizvien bija kā novadējies padomju armijas otrreizējais uzlējums. Finansējums aizsardzībai 1998. gadā bija nožēlojami 0,67% no IKP pēc tā laika aprēķiniem. Politiķiem «bija ļoti daudz problēmu, bija grūti iegalvot, ka tas ir svarīgi», sarunā ar Ir atceras Edgars Rinkēvičs, kas tolaik bija Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs.

Lai gan Viļa Krištopana (tobrīd Latvijas Ceļš) valdība bija solījusi tēriņus palielināt līdz 1% jau 1999. gadā un 2005. gadā sasniegt 2%, jau gada sākumā plāni tika koriģēti uz leju, un reāli aizsardzības izdevumi 1999. gadā sasniedza tikai 0,92% no IKP. Gada otrajā pusē jaunais premjerministrs Andris Šķēle (Tautas partija) tos atkal stājās apcirpt, un tikai pēc saspringtas tikšanās ar Kristovski (tolaik TB/LNNK) un prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu piekrita apstāties pie 0,87%.

Turklāt runa bija par niecīgām summām. 1999. gada budžetā aizsardzībai bija atvēlēti 35,4 miljoni latu jeb 50,4 miljoni eiro. Salīdzinājumam — šogad aizsardzības budžets ir 22 reizes lielāks — 1,13 miljardi eiro. Un vēl «1998. gadā kopējais Latvijas aizsardzības spēku koncepts vēl bija uz padomju militārās pieredzes, struktūras, principiem, reglamentiem un ieroču bāzes veidots», sarunā ar Ir atceras Kristovskis.

Nelielais finansējums un padomju militārais mantojums nebija vienīgā problēma. Daudzas Latvijas amatpersonas nebija pārliecinātas, ka nepieciešams iestāties NATO, vai neticēja, ka tas tiešām var notikt. Kā Ir stāsta toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, 90. gados Latvijā bija vairākas domāšanas skolas, tajā skaitā daļa «murgoja, ka mums ir jābūt tiltam starp Austrumiem un Rietumiem». Pat ministrijā tolaik bijuši tikai daži «transatlanticisti». Turklāt bija arī iemesli šaubīties, vai ambiciozais mērķis ir sasniedzams. «Skaidrs, ka Rietumos neviens nesapņoja par mūsu uzņemšanu NATO. Bija arī tādi, kas teica: aizmirstiet, tas nesanāks,» stāsta Riekstiņš.

«Mūsu pašu izpratne par to, kas ir jādara, veidojās lēnām,» atzīst Indulis Bērziņš, toreizējais ārlietu ministrs. Tikai 1998. gadā Latvijas vēstniekam NATO radās iespēja visus spēkus veltīt darbam alianses galvenajā mītnē un nedomāt vienlaikus par Eiropas Savienību un trim Beniluksa valstīm. Turklāt mūsu pārstāvniecība NATO bija viena no mazākajām, pat mazāka nekā Albānijai.

Šaubas par Latvijas apņēmību radīja ne tikai darbi, bet arī vārdi. 1999. gada sākumā premjerministrs Krištopans bija sniedzis interviju Krievijas izdevumam Ņezavisimaja Gazeta, kurā runāja par «Somijas modeli» Latvijas attiecībās ar Krieviju. Sekoja ietekmīgās ASV domnīcas Džeimstaunas fonds analīze, kurā izskanēja bažas par Latvijas orientācijas maiņu un drošības politikas mērķu pārskatīšanu.

Savukārt Rietumu lēmumu pieņēmēju aprindās plaši apsprieda iespēju, ka Eiropas Savienībā varētu uzņemt Igauniju, kura kā vienīgā no Baltijas valstīm bija uzaicināta sākt iestāšanās sarunas jau 1997. gadā, NATO varētu uzņemt Lietuvu, kura visvairāk bija ieguldījusi bruņotajos spēkos, bet Latvija paliktu gaidot. Šādu ideju popularizēja slavenais Amerikas ģeopolitiskais domātājs Zbigņevs Bžeziņskis. 

Latvijas pirmais vēstnieks NATO Imants Lieģis stāsta, ka 2000. gadā Viktorija Nulanda, ASV vēstnieka NATO vietniece, pirmajā tikšanās reizē viņam pieņemšanā apvaicājās — ko Latvija teiktu, ja aliansē uzņemtu tikai Lietuvu?

Personību loma vēsturē

Kā tas notika, ka, par spīti lēnajam startam un sliktajām sākuma pozīcijām, Latvijai tomēr izdevās iekļūt NATO un saņemt alianses līguma 5. panta garantijas, ka draudu gadījumā to aizstāvēs visi sabiedrotie, tajā skaitā pasaules spēcīgākā valsts, kodollielvara ASV?

«Mūsu politiķi noticēja, ka tas ir izdarāms, brīdī, kad NATO 1999. gadā uzņēma Poliju, Čehiju un Ungāriju. Tas bija pirmais lūzums,» domā Edgars Rinkēvičs. Trīs bijušo padomju bloka valstu iestāšanās radīja cerības, ka tām varētu sekot arī citas. To apstiprina Kristovskis — rīcības plāna saņemšana Vašingtonā devusi ticību, ka viss izdosies, jo viņš bija pārliecināts, ka Latvijai ir intelektuālie resursi, lai plānu izpildītu.

Taču, pat ja durvis tiek atslēgtas, kādam tās jāatver un jāpārkāpj slieksnim. Latvijas iestāšanās NATO ir pierādījums personības nozīmei vēsturē, jo bez īstajiem cilvēkiem īstajās vietās nav neiespējami, ka mēs nebūtu sasnieguši mērķi. 

Apliecinājums tam nav tālu jāmeklē — 1999. gadā Slovākija nesaņēma gaidīto uzaicinājumu iestāties, jo par tās premjerministru bija kļuvis šovinistiskais populists Vladimirs Mečiars, kura politika rietumvalstīm nebija pieņemama.

Savukārt Latvijā 1999. gada jūlijā prezidenta amatā ievēlēja nevis allaž piesardzīgo bijušo kompartijas ideologu Anatoliju Gorbunovu vai Aināra Šlesera partijas izvirzīto Raimondu Paulu, kas sapņoja par attiecību stiprināšanu ar Krieviju, bet gan bijušo trimdinieci Vairu Vīķi-Freibergu. Viņa koncentrēja visu savu enerģiju un talantus uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā un gan Latvijā, gan ārzemēs deva būtisku impulsu šo mērķu sasniegšanai. Viņas nozīmīgo lomu apliecina praktiski visi šajā procesā iesaistītie, arī pēctecis Rīgas pilī Rinkēvičs: «Es gribētu izcelt — labu lomu nospēlēja tas, ka 1999. gada vasarā ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu par Valsts prezidenti.»

Taču viens nav karotājs, un Latvijai ļoti nāca par labu tas, ka tieši 90. gadu beigās gan Aizsardzības, gan Ārlietu ministrijas vadošajos amatos bija jauni, arī Rietumos izglītību guvuši cilvēki, kuri dedzīgi gāja uz nosprausto mērķi. Sevišķi izcēlās Aizsardzības ministrija. Kristovskis bija viens no zemessardzes izveidotājiem 1991. gadā un bija papildinājis militārās zināšanas ASV. Viņš stājās ministra amatā 36 gadu vecumā, bet viņa komanda bija vēl krietni jaunāka. Rinkēvičs kļuva par valsts sekretāru 1997. gadā, kad viņam bija 24 gadi.

Kā atceras Kristovskis, tikpat jauni bija kāds ducis vadošo ministrijas amatpersonu, tajā skaitā Aizsardzības politikas departamenta direktors Jānis Sārts, kurš tagad vada NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru Rīgā.

Svarīgu lomu spēlēja arī trimdas tautieši. Amerikas Latviešu apvienība lika lietā gadu desmitos krāto lobēšanas pieredzi. «Viņi nodarbojās ne tikai ar latviešu, bet arī ar ukraiņu, poļu, ungāru un čehu atbalsta mobilizāciju,» stāsta Aivis Ronis, tolaik Latvijas vēstnieks ASV. Līdz ar to «mēs kļuvām par ļoti ietekmīgu spēku Amerikas iekšpolitikā». Savukārt Kristovskis uz Latviju uzaicināja padomdevējus, tā saukto «Vašingtonas darba grupu», kurā aktīvi piedalījās apmēram septiņi ASV bruņotajos spēkos augstus amatus sasnieguši latviešu virsnieki, piemēram, kapteinis Ilmārs Krasts, kurš bija komandējis ASV Jūras spēku Klusā okeāna Izlūkošanas centru.

Vai esat mūsējie?

Pat ja faktiskās spējas vēl vairākus gadus bija salīdzinoši mazas, Aizsardzības ministrijas komandai ar plānošanu un reformām diezgan ātri izdevās lauzt viscaur negatīvo priekšstatu par Latvijas gatavību iekļauties NATO militārajā sistēmā. 2000. gadā atvadu vizītes laikā ASV ģenerālis Klārks bija manāmi pozitīvāks nekā gadu iepriekš. 2001. gada septembrī intervijā Aivaram Ozoliņam ASV vēstnieks Latvijā Džeimss Holmss teica, ka pirms trim gadiem aizsardzības spēku problēmu dēļ «cerības tikt uzaicinātiem nebija reālistiskas», taču kopš tā laika Latvija ir kļuvusi par reālu kandidāti. «Nospēlēja pozitīvais trakums un entuziasms, ko viņi redzēja ikdienā,» atceras Rinkēvičs. «Tu nevis centies iestāstīt, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, bet klausījies, mēģināji saprast un darīt.»

Taču visi zināja — militāro spēku reforma ir obligāts priekšnoteikums, bet lēmums par uzņemšanu galu galā ir politisks. Un svarīgākais būs jautājums: Are you like us?**

«Tas bija mans lielākais darbs,» atceras Vaira Vīķe-Freiberga. «Mums bija jāiekļaujas brīvo, demokrātisko valstu saimē, kas bija izveidojusi savus principus un vērtības, un mums bija jāpierāda, ka mēs, kaut gan 50 gadus bijuši zem totalitāras okupācijas, spējam atkopties un iekļauties, un darboties viņiem līdzīgā veidā. Tas bija ļoti grūts ceļš.»

Bija jāpierāda, ka Latvija ievēro minoritāšu tiesības. Vēlēšanu un valodas likumu izmaiņas, piemēram, atteikšanās no prasības Saeimas un pašvaldību deputātu kandidātiem apliecināt latviešu valodas zināšanas izsauca skaļus nacionāļu protestus. Bija jāapliecina, ka Latvijai nav robežstrīdu ar Krieviju. Arī KNAB izveidošana 2002. gadā bija saistīta ar iestāšanās procesu.

Vīķei-Freibergai viens no smagākajiem uzdevumiem bija lauzt ietekmīgu ASV ebreju organizāciju iesīkstējušo priekšstatu par latviešiem kā «žīdu šāvējiem» un pierādīt, ka esam gatavi izpētīt un sodīt holokausta laikā Latvijas teritorijā pastrādātos noziegumus. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski šis pielāgošanās process bija smags, nepateicīgs darbs.

Vienlaikus bija jāatspēko visās dalībvalstīs lielākā vai mazākā mērā pastāvošās bažas par Kremļa reakciju uz Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Latvijai paveicās, ka tolaik Krievija vēl bija salīdzinoši vāja. 2000. gadā par prezidentu kļuvušā Vladimira Putina prioritātes bija karš Čečenijā un varas vertikāles nostiprināšana. Viņš vēl cerēja ietekmēt Rietumus ar sarunām, nevis draudiem. «Sākumā viņš taustījās, pašam īsti nebija izpratnes, ko viņš grib saņemt, ko grib piedāvāt,» atceras Bērziņš.

Krievija neformāli pat zondēja iespējas pašai iestāties NATO, acīmredzot ar mērķi tā nostiprināt savu ietekmi Eiropā. Pie vēstnieka Roņa atnāca Krievijas vēstnieks ASV Jurijs Ušakovs, lai noskaidrotu Latvijas nostāju pret to. «Es sapratu — bāc, tad nav jēgas vairs iestāties NATO,» atceras Ronis, jo tādā gadījumā Kremlis dabūtu ietekmi pār mūsu suverenitāti. Taču vienlaikus Ronis secināja, ka krievi ir sapratuši — «paplašināšana ir neizbēgams process».

Lai gan Maskavas ideja par iestāšanos NATO nekad netika nopietni apsvērta, kā simboliska pretimnākšana 2002. gada pavasarī tika izveidota NATO—Krievijas pastāvīgā padome. Tai gan nekādas būtiskas ietekmes nebija.

Līdz pēdējai minūtei

Kad atbildīgās Latvijas amatpersonas noticēja, ka tiešām var veiksmīgi noslēgties iestāšanās process, kas vēl pirms dažiem gadiem likās neiespējamā misija?

Katram, kuram šo jautājumu uzdevu, ir cita atbilde.

Aizsardzības ministrs Kristovskis ticēja veiksmei jau 1999. gadā, kad Vašingtonā saņēmām rīcības plānu dalībai NATO.

Valsts sekretārs Riekstiņš atceras tikšanos 2000. gada decembrī Vašingtonā, franču restorānā Konektikutas avēnijā, ar Brūsu Džeksonu, kurš vadīja alianses paplašināšanas lobēšanai izveidotu īpašu komiteju (U.S. Commitee on NATO). Kopā ar citiem Baltijas valstu pārstāvjiem «mēs pie galda uz salvetes papīra zīmējām laika grafiku līdz 2002. gada novembra Prāgas samitam — soļus, kas ejami, lai nonāktu tur ar uzaicinājumu», saka Riekstiņš. Tajā brīdī viņš sapratis, ka, «no mūsu puses visu izdarot pareizi, tā Prāga, visticamāk, būs».

Vēstnieks Lieģis «juta, ka iet uz labvēlību» pēc ASV prezidenta Džordža Buša runas 2001. gada jūnijā Polijā. Iepriekšējā gada nogalē ievēlētā Buša nostāja NATO jautājumā sākotnēji radīja bažas, taču Varšavā viņš teica: «Visām Eiropas jaunajām demokrātijām no Baltijas līdz Melnajai jūrai un visām, kas atrodas pa vidu, ir jābūt vienādām iespējām uz drošību un brīvību.» Un, gatavojoties Prāgas samitam, «mums nevis jārēķina, kas ir mazākais, ar ko varam izlāpīties, bet gan kas ir lielākais, ko varam izdarīt, lai pavērtu ceļu brīvībai».

Vēstniekam Ronim būtisks pavērsiens bija 2001. gada decembrī — Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas lēmums slēgt misiju Latvijā. 1993. gadā izveidotās misijas uzdevums bija uzraudzīt, kā Latvija ievēro cilvēktiesības, un tās atzinumi būtiski ietekmēja rietumvalstu vērtējumu par Latvijas progresu ceļā uz NATO un ES standartiem. Vienlaikus Krievija kā EDSO dalībvalsts varēja censties izmantot misiju kā ietekmes sviru pār Latvijas politiku. Vašingtonai bija izšķirošā balss misijas slēgšanā, un Ronim tas nozīmēja: amerikāņi krieviem norāda, ka «viņi uzņemas atbildību par mums, uzticas mums».

Valsts sekretāram Rinkēvičam pirmā nopietnā indikācija bija NATO—Krievijas padomes izveide 2002. gada pavasarī, jo tad bija skaidrs, ka «Krievija, visticamāk, ir samierinājusies» ar paplašināšanu. Tomēr viņš tiešām noticēja tikai 2002. gada rudenī, jo «vēl vasaras nogalē pret mums un Bulgāriju bija diezgan nopietnas pretenzijas par informācijas drošību», par pielaidēm valsts noslēpumam cilvēkiem, kuri agrāk bija saistīti ar padomju Valsts drošības komiteju. «Atnāca signāls — vai nu jūs sakārtosit, vai būs ļoti, ļoti nopietnas problēmas,» saka Rinkēvičs. Rezultātā nozīmīgam skaitam virsnieku, diplomātu un citu amatpersonu bija jāatstāj darbs.

Savukārt prezidente Vīķe-Freiberga nevienu brīdi neatslāba. «Es jutos, it kā man priekšā būtu mūris, un es ķieģeli pa ķieģelim to mēģināju jaukt nost. Es nevaru atļauties ieslīgt pašapmierinātībā un teikt — tagad esmu pietiekami darījusi, un tālāk vairs nepūlēsimies. Pūlējos līdz pēdējai minūtei.»

Zvaigžņu stunda Prāgā

2002. gada 21. novembrī NATO samitā Prāgā septiņas valstis saņēma uzaicinājumu iestāties aliansē. Bija arī tādi, kas eksāmenu nebija izturējuši. Albānija un Maķedonija, kuras 1999. gadā Vašingtonā bija pasludinātas par kandidātvalstīm, palika aiz durvīm.

Toties prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai tā bija zvaigžņu stunda, kad ar savu spožo uzstāšanos viņa piesaistīja visu pārējo valstu vadītāju uzmanību un, runājot bez piezīmēm, teica vienu no spēcīgākajām politiskajām runām Latvijas vēsturē.

Kā pati Vīķe-Freiberga tagad atceras, runu viņa sāka formulēt pa ceļam no viesnīcas uz konferenču zāli. Ar ierēdņu sagatavoto runu viņa nebija apmierināta, «jo tās visas bija līdzīgas». Palūgusi vēstnieku Lieģi brauciena laikā paklusēt, «es sāku domāt par alternatīvu veidu, kā uzrunāt klātesošos». Nolēmusi, ka nevar kārtējo reizi tikai atkārtot savu naratīvu, «es sāku ar to, ka es jūs apsveicu, ka pieņēmāt pareizu lēmumu».

«Ieraksts ir YouTube pieejams, bet ierakstā īsti nejūt, kāds zālē bija klusums — ja tur būtu lidojusi muša, to varētu dzirdēt,» atceras Riekstiņš. ASV prezidents Bušs un Lielbritānijas premjerministrs Blērs «pievērsa lielu uzmanību viņas sacītajam», saka Lieģis. «Viņa juta vēsturisko momentu, emocionāli tas bija ļoti spēcīgi.»

Kā Ukrainā vai pat sliktāk?

Pēc Prāgas samita lielā mērā risinājās tehnisks darbs, lai 2004. gada 29. martā Latvija varētu Vašingtonā iesniegt iestāšanās dokumentus, 2. aprīlī pie NATO mītnes Briselē paceltos Latvijas karogs un mēs oficiāli kļūtu par dalībvalsti.

Bet kas būtu noticis, ja tolaik nebūtu izdevies? Visi aptaujātie procesa dalībnieki ir vienisprātis, ka Latvija izmantoja iespēju logu, kurš drīz pēc tam sāka aizvērties. «Tas bija vienīgais laiks, kad mūs varēja uzņemt NATO,» saka Bērziņš. Jau 2007. gadā Putins uzstājās ar bēdīgi slaveno runu Minhenes drošības konferencē, kurā kategoriski iebilda pret alianses paplašināšanu uz austrumiem. Nākamajā gadā Krievija uzbruka Gruzijai, kura tolaik vēl aktīvi centās iestāties aliansē.

Tagad, kad notiek karš Ukrainā, daudzi domā, ka bez NATO mūs būtu varējis piemeklēt tāds pats liktenis, bet Rinkēvičam ir pat pesimistiskāks skats. «Ja mēs būtu ārā, Krievijai nemaz nebūtu jānāk ar saviem karavīriem. Tā vienkārši te noteiktu pilnīgi visu. Te būtu pavisam citādi.»

Šajā rakstā daudz runāts par amatpersonu darīto, taču nedrīkst nepieminēt, ko intervijas noslēgumā īpaši izcēla Vaira Vīķe-Freiberga. «Jāsaka paldies latviešu tautai, ka tā saprata brīža svarīgumu,» saka bijusī prezidente. «Spējas mobilizēties absolūti drošam ceļam uz Rietumu pasauli pietrūka Ukrainai. Es runāju ar Ukrainas toreizējiem vadītājiem, un viņi teica — mums ir diezgan ērti sēdēt uz sētas, un mēs mēģinām uz abām pusēm. Es gribu pateikties latviešu tautai, ka tā saprata, ka mēs varam virzīties tikai vienā virzienā.»

* Latvijai ir problēmas — no angļu val.

** Vai esat mūsējie? — no angļu val.