Ukraiņu rakstnieka Maika Johansena romāns Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici jāuztver kā izrāde
Šī literārā jārēšanās visdrīzāk ir jāuztver kā ceļojuma apraksts. Johansenam ceļo visi, arī akmens, «kas saplaisnējis un miegains guļ starp diviem veciem ozoliem pie mežainās Dinecas kraujā krasta un pa ko ceļo ļoti aktīvas rūsganas skudras, — pat šis akmens ir ceļotājs». Akmens riņķo ap sauli, bet donkihotiskais ceļotājs spānis Dons Hozē Pereira kopā ar uzticamo draugu, īru seteru Rodolfo, nonāk Ukrainas plašajās stepēs. Tur mednieks pārvēršas, un pats kļūst par medījumu. Augusta saule cepina, stepē izgaist viss, kas Hozē bijis svarīgs, izdeg viņa atmiņas, viņa «es» te pārtop par stepes apgabala izpildkomitejas locekli Daņko Haritonoviču Perervu. Kāda nejaušība, kas varētu arī nemaz nebūt tik nejauša, iemet Daņko, lūk, kādā nepatīkamā situācijā — vietējie stepes spēkoņas, budži Kukts, Zlukts, Dukts un Rukts, lenc viņu, trenc pa stepi uz netālās sādžas pusi. Naktī piemigušais Daņko tiek noslaktēts. Un pārdzimst no jauna — atkal kā Dons Hozē Pereira, kurš uz vietas sāk sacerēt korespondenci itāļu laikrakstam Voce del Popolo (Tautas balss). Ar šo brīdi arī sākas «īstais stāsts», kurā ceļotājs un ārsts Leonardo kopā ar bezgala daiļo Alčesti ir ceļā uz Slobodu Šveici.
