Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Jaunākais darbaspēka apsekojums nedaudz atgādina šūpuļdziesmu – galveno rādītāju līknes maigi šūpojas, dzīve mierīgi rit uz priekšu, nekādas krīzes nav, dusiet mierīgi. Aiz skaitļiem un tendencēm var nolasīt arī draudīgus vēstījumus, kurus laikus uzklausot, ir iespējams radīt labāku nākotni. Taču, lai tas notiktu, nepieciešamie risinājumi prasīs spēju izkāpt no intelektuālā komforta zonas.
Runājot par detaļām, bezdarba līmenis 4. ceturksnī bija 6,8%, tas gada laikā gandrīz nav mainījies (+0,1 procentpunkts, pp), bet pieauga par 0,3 pp pret iepriekšējo ceturksni. Preču eksporta un rūpniecības krīze darba tirgu tātad ir skārusi diezgan maigi, taču izmērāma ietekme ir, tas bija redzams jau mēneša datos. Sezonāli izlīdzinātais bezdarbs pērn pieauga 6,0% martā līdz 7,0% decembrī. Visjaunākie dati liecina, ka bezdarbs ir stabilizējies. Joprojām neesam tālu no pirmspandēmijas zemākā punkta, kas bija 5,7%, bet visu laiku zemākais darba meklētāju īpatsvars 2007. gada rudenī bija 5,3%. Pērn strauji auga “visvīrišķīgākā” ekonomikas nozare, kas ir celtniecība, varbūt tāpēc starpība starp bezdarba līmeni vīriešu un sieviešu vidu samazinājās no 3,3 pp pirms gada līdz 1,4 pp.
Nodarbinātības līmenis nemainījās vispār, paliekot 64% līmenī. Viegli satraucoši ir tas, ka nodarbināto skaits gada laikā ir samazinājies par 1,4%, kas nepārprotami ir saistīts ar vispārējām demogrāfijas tendencēm.
Par spīti tām, atsevišķos gados strādājošo skaits var augt, bet ilglaicīgā tendence ir nepārprotami lejupejoša kopš 2019. gada, kad 4. ceturksnī strādājošo skaits bija par 35 tūkstošiem lielāks nekā jaunākajos datos.
Nodarbinātības riski rūpniecībā, jo īpaši kokapstrādē, vēl var izpausties, daļai uzņēmumu nespējot finansiāli izturēt tirgus lejupejas ciklu. Taču 2024. gada laikā bezdarbs drīzāk samazināsies – eksports stabilizēsies, celtniecības attīstības prognoze joprojām ir samērā labvēlīga, bet patēriņa nozarēs ir gaidāma augšupeja saistībā ar reālās algas pieaugumu.
Pēdējā gada laikā lielajos darba tirgus skaitļos mainījies ir maz, pēc pandēmijas laiku šūpošanās iestājies miers. Varētu teikt – ļoti garlaicīgs darba tirgus, kas ir apsveicami, jo interesantos laikos dzīvot ir grūti. Taču interesanti ir jautājumi par darba tirgus nākotni.
Arvien skaļāk izskan domas par imigrāciju jeb viesstrādnieku piesaisti. Piemēram, ekonomikas doktors Edgars Voļskis saka, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei gadā vajag 20 000 viesstrādniekus. Šāds skaitlis tiešām izriet no darba tirgū ienākošo un izejošo vecuma grupu lieluma attiecībām. Varbūt varētu likt citus akcentus ar vārdu izvēli, runājot par to, ka Latvijai ir vajadzīgi cilvēki. Ekonomiskā aktivitāte ir tikai daļa no cilvēka devuma sabiedrībai. Ir vajadzīgi cilvēki, kuriem dzims bērni, kuri piedalīsies sabiedriskajā dzīvē. Diez vai valsts, kurā cilvēki visu laiku brauktu šurpu – turpu būtu pievilcīgāka dzīvesvieta par tādu, kurā cilvēki paliktu un integrētos.
Skaidrs, ka bez radikāliem lēmumiem neiztikt. Latvijā dzimstības koeficients 2023. gadā provizoriski varētu būt nokrities tuvu līdz Spānijas līmenim, cerams, ka īslaicīgi. Taču Spānijā ar dzimstības koeficientu ~1,3 līmenī jau vairāk nekā 30 gadus iedzīvotāju skaits strauji aug. Spānijai ir priekšrocība – milzīgā spāniski runājošā Dienvidamerikas populācija. Taču, tā kā mūsu dzīves līmenis apmēram divkārt pārsniedz pasaules vidējo, ir iespējas, bet ir vajadzīga politiskā griba.
Provizoriskie dati liecina, ka Latvijā 2024.gada sākumā iedzīvotāju skaits joprojām bija apmēram 1,9 miljoni, taču par 18,5 tūkstošiem mazāks nekā pirms gada. 2023. gads bija izņēmums pēcpadomju periodā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu par 0,4%, kas gan notika Ukrainas bēgļu pieplūduma dēļ.
Līdzās imigrācijai svarīgs resurss ir arī ilgāks darba mūžs un reģionālā migrācija. Strauji aug nodarbinātības līmenis 65-74 gadu vecuma grupā, sasniedzot 24,2%, pēc globālās finanšu krīzes tas bija samazinājies līdz viencipara skaitļiem. Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pamazām pieaug, fiziska darba pakāpeniski kļūst mazāk un darba režīmi kļūst elastīgāki. Tāpēc provizoriski arī varēs augt nodarbinātība vecumā pēc arvien nosacītākā pensionēšanās vecuma jeb 65 gadiem.
Tāpat vēl ir iespējas darba tirgum piesaistīt cilvēkus ne tikai no globālajām, bet arī mūsu pašu vietējām ekonomiskās stagnācijas zonām. Latvijā ir novadi, kur darbavietu skaits uz 100 iedzīvotājiem ir zem 30. Kopš 2012. gada iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājies par 19%, bet “vecajā” Pierīgā, kas ietvēra kādreizējos Rīgas, Limbažu, Ogres un Tukuma rajonus, bet ne pašu Rīgu, iedzīvotāju skaits šajā laikā auga par 7%, tai skaitā Mārupes novadā par 48%.
Citējot itāļu rakstnieku Džuzepe Tomazi di Lampedūza, lai viss paliktu tā, kā ir, visam ir jāmainās.
Autors ir bankas Luminor ekonomists
