Kā pasargāt seniorus no nabadzības – jauni Eiropas risinājumi

Divi no pieciem Latvijas senioriem un pat divas trešdaļas no vientuļajiem senioriem dzīvo nabadzības riska zonā – ar šādu ziņu Centrālā statistikas pārvalde noslēdza 2023. gadu. Tas ir pielīdzināms Jelgavai, Liepājai, Rēzeknei un Limbažiem, kopā skaitot. Tā ir pārāk augsta cilvēcības un ekonomiskā cena Latvijai.

Šai skumjajai statistikai jāskatās tieši acīs. Gandrīz katrs desmitais pensionārs saņem pensiju, kas ir mazāka par 200 eiro, bet pensiju 200 līdz 300 eiro robežās saņem 13 procenti iedzīvotāju (VSAA, 2022). Šī realitāte redzama tepat mums blakus – tie ir lauku radi, kuri veikalā vienojas par saņemto pārtiku norēķināties pensijas dienā, tās ir reklāmas aptiekās, kas aicina zāļu iegādei “ātri noformēt kredītu”, tā iegrūžot cilvēku vēl lielākā finanšu slazdā.

Latvija senioru nabadzības ziņā ieņem augstāko vietu Eiropas Savienībā (EK, 2021[1]). Bet nebūtu patiesi apgalvot, ka pamatā tam ir tikai naudas trūkums.

Latvijas pensiju atvietojamība jeb vērtība salīdzinājumā ar atalgojumu pēdējā desmitgadē ir augusi, tomēr tas ir noticis lielāko pensiju daļā, kamēr zemāko pensiju vērtība ir kritusies (EK, 2021).

To vēl vairāk saasinājusi augstā inflācija (OECD, 2023[2]). Jāpiezīmē, ka vairākās valstīs, kurās ir tāds pat vai nedaudz lielāks pensiju finansējums kā Latvijā, rēķinot % no IKP per capita (piemēram, Īrijā, Čehijā un Ungārijā), senioru nabadzības risks ir daudz zemāks (EK, 2021). Proti, Latvijas līdzšinējās politikas izvēles par nelielā pensiju budžeta sadalījumu trūcīgākajiem devušas mazu labumu.

Risinājumi tiek meklēti gauži lēnām un tikai pēc Satversmes tiesas un Eiropas institūciju nerimstošiem mudinājumiem. Eiropas Savienības dotās iespējas senioru nabadzības mazināšanai netiek pietiekami izmantotas vai arī ir pavisam piemirstas.

Nupat plaši izsludinātais minimālā ienākumu sliekšņa pieaugums, t.sk. minimālajām pensijām, ir daļa no vajadzīgas reformas, kas tiek īstenota ES Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna Latvijai  2021.-2026.gadam ietvaros[3]. Tomēr tas nerada pietiekami ātrus un būtiskus uzlabojumus Latvijas drūmajā statistikā par senioru nabadzību. Tāpēc jāstrādā pie jauniem sistēmiskiem risinājumiem – tam jākļūst par Latvijas politiķu dienas kārtības jautājumu arī Eiropas Savienības līmenī.

Manis piedāvātais risinājums ir Eiropā pieņemt vienotu formulu adekvāta pensijas minimuma noteikšanai dalībvalstīs.

Tas nenozīmē vienādu minimālo pensiju visā Eiropas Savienībā, bet gan vienotus un obligātus kritērijus dalībvalstīm, kas nodrošinās skaidrību, paredzamību un iesaistīto grupu līdzdalību. Vienotu kritēriju ieviešana nodrošinātu minimālās pensijas apmēra piesaisti ienākumu mediānai un dzīves dārdzībai attiecīgajā valstī, turklāt ņemot vērā arī citās Eiropas Savienības valstīs veiktās pensiju iemaksas (skaidrība), kā arī regulāru un reālu pensiju indeksāciju ik gadu (paredzamība) un maznodrošināto senioru aktīvu līdzdalību ikviena ar pensijām saistīta politikas lēmuma pieņemšanā (pārstāvība).

Pensiju sistēmas aizvien ir dalībvalstu kompetencē, taču Eiropas Savienības loma un iespējas šajā jomā pieaug. Eiropas Savienības institūcijas jau tagad var koordinēt dalībvalstu pieeju pensiju jomā, jo īpaši iestājoties pret diskrimināciju un veicinot dzimumu līdztiesību. Paredzams, ka Eiropas Savienības sociālais mandāts tikai paplašināsies, ņemot vērā eiropiešu skaidri pausto, ka sociālās nevienlīdzības līmenis ir nepieņemami augsts, – Latvijā tā uzskata 86% iedzīvotāju, tas ir piektais augstākais rādītājs Eiropā. Savukārt trīs ceturtdaļas eiropiešu uzskata, ka nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai risinājumi ir jāmeklē ne vien dalībvalstīs atsevišķi, bet arī kopīgi – Eiropas Savienības līmenī (Eurobarometer 529, 2023).

Tieši šāda Eiropas mēroga pieeja attiecībā uz minimālo atalgojumu pavisam nesen tika noteikta Direktīvā (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā[4]. Šāda vienota formula tiks ieviesta par spīti tam, ka skeptiķi to neuzskatīja par iespējamu Eiropas valstīs pastāvošā dzīves līmeņa atšķirību un dažādo atalgojuma sistēmu dēļ. Tas bija Eiropas Savienības lēmums un solis tuvāk vienotai sociāli atbildīgai Eiropai, kur rūpējamies par cieņpilnu iztiku ikvienam visā dzīves gājumā.

Saprotu, ka šādas runas par “risinājumiem” un “kritērijiem” var raisīt skepsi un šķist kā tukša runāšana, ja līdz ar priekšlikumiem netiek skaidri norādīts, kur tiks gūts nepieciešamais finansējums. Vērsties pret nabadzību varam sākt esošo līdzekļu ietvaros, straujāk palielinot tieši zemākās pensijas. Tomēr Latvijas pašreizējie tēriņi pensijām ir salīdzinoši pieticīgi – tie ir trešie zemākie ES procentos no IKP per capita (EK, 2021), un trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju sagaida, ka valdībai pensijām būtu jāvelta vairāk līdzekļu (Eurobarometer 529, 2023). Šai sakarā būtu jāņem vērā aplēses, ka nevērsties pret nabadzību valstij vidējā termiņā izmaksā dārgāk, nekā ieguldīt tās novēršanā. Pētīts, ka nabadzības slēptās izmaksas sabiedrībai veido 5% no vispārējās valdības izdevumiem[5], kas ir salīdzināms ar pusi no Latvijas veselības aprūpes budžeta! Tas liecina, ka izvēle ieguldīt nabadzības mazināšanā ir ne vien morāli pamatota, bet arī pragmatiska.

Raugoties plašāk, pensiju sistēmas nākotne kopumā ir liels un komplekss jautājums. Strādājošo īpatsvars iepretim pensionāru skaitam samazinās. Gluži kā daudzviet Eiropā un citās attīstītajās rietumu valstīs, Latvijā neizbēgams kļūst jautājums – kā uzturēt pensiju sistēmu, vienlaikus neradot pārmērīgu slogu jaunākām paaudzēm un gādājot par pensiju taisnīgumu? Latvijā tas viegli nebūs, jo pensiju sistēmā atspoguļojas visas pārējās ielaistās ekonomikas sērgas – ēnu ekonomika un aplokšņu algas, radošo profesiju un jauno nodarbinātības formātu sociālā nedrošība, demogrāfiskie izaicinājumi, zemā produktivitāte un sieviešu ienākumu nevienlīdzība.

Pensiju sistēmu noturīgai finansēšanai dažas valstis meklē risinājumu dzimstības veicināšanā un darbaspēka piesaistē no citām valstīm, citas – produktivitātes celšanā un augstas pievienotās vērtības ekonomikā, bet vēl citas meklē papildu resursus pensiju budžetam ar jaunu finanšu instrumentu palīdzību. Vajadzīgs noteikti ir viss no minētā, bet vēl nepieciešama arī politiskā drosme rast pilnīgi jaunus finanšu modeļus pensiju nodrošināšanai. Jaunajā ekonomikas un sabiedrības realitātē ilgi vairs nespēs darboties tie principi, ko pirms 135 gadiem iedibināja Bismarks – laikā, kad cilvēka dzīvildze vien par pāris gadiem pārsniedza pensiju vecumu un paaudžu skaitliskā attiecība bija cita.

Arvien izteiktāk Eiropu no citām pasaules daļām atšķir tas, kādu vērtību mēs piešķiram cilvēkam un cieņpilnai dzīvei visa mūža garumā. Tas pieprasa nekavējoties novērst nabadzības augsto personisko cenu trūcīgajiem senioriem. Nabadzība negaida, un nedrīkstam no tās nemitīgi atgaiņāties ar atrunām par vēl neatrastiem ilgtermiņa risinājumiem. Līdzšinējās politikas izvēles var mainīt tā, lai nodrošinātu cieņpilnu pensijas minimumu ikvienam, un Eiropas mēroga pieeja var tam dot skaidru, vienotu ietvaru.

 

Autore ir publiskās pārvaldes eksperte, partijas Progresīvie domes priekšsēdētāja vietniece

[1] European Commission, 2021 pension adequacy report – Current and future income adequacy in old age in the EU. Volume 1, Publications Office, 2021, https://data.europa.eu/doi/10.2767/013455

[2] OECD (2023), Pensions at a Glance 2023: OECD and G20 Indicators, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/678055dd-en.

[3] https://likumi.lv/ta/id/322858-par-latvijas-atveselosanas-un-noturibas-mehanisma-planu

[4] Sīkāk: https://eur-lex.europa.eu/LV/legal-content/summary/minimum-wages-in-the-eu.html

[5] Collins ML. A Hidden Cost: Estimating the Public Service Cost of Poverty in Ireland. Social Policy and Society. 2023:1-16. doi:10.1017/S147474642300043X