Mūzika ir mana dzīve, ģitāra — dvēsele • IR.lv

Mūzika ir mana dzīve, ģitāra — dvēsele

Emilija Bērziņa. Foto — Šeila Orlova
Agnese Meiere

Muzikālā šova X faktors uzvarētāja Emilija Bērziņa (21) uzskata to nevis par brīnumainu panākumu, bet atspēriena punktu mūzikā. Viņa pirmo reizi izstāsta savu dramatisko dzīvesstāstu, jo ir atradusi spēku kā fēniksam celties no pelniem

Emiliju un viņas ģitāru pamanīju jau muzikālā šova atlases kārtā. Klausoties jaunās sievietes interviju, acīs iekrita dziļas sāpes. Biju pilnīgi pārliecināta, ka Emilija ir pamatīgi cietusi, kāds viņai ir nodarījis pāri, taču jaunā sieviete par to neminēja ne vārda. Uzstāšanās un mūzikas producentes, mentores Aijas Auškāpas uzmanība šova septiņās nedēļās palīdzēja Emilijas acīs iemirdzēties pa kādai prieka dzirkstelei, tomēr sāpju ēna palika. Arī pēc uzvaras.

Kad zvanīju Emilijai, lai aicinātu uz sarunu, viņa izklausījās nobijusies. Un piesardzīga. Tik atturīga, ka gandrīz jau samierinājos — sarunai nepiekritīs. Taču Emilija teica «jā». Un kā sarunas vietu norādīja pašvaldības Jauniešu atbalsta centru Imantā. Kāpēc tur? Kad satiekoties šo jautājumu uzdodu Emilijai, viņa izvairīgi saka — publiskās vietās nespējot koncentrēties, jo pēc uzvaras šovā daudzi vēlas viņas autogrāfu vai kopā nofotografēties. Bet kāpēc tieši jauniešu centrs? Šis vienkāršais jautājums izrādās sarunas centrālā ass. 

Emilijas atbilde ir gara un sarežģīta. Tajā ietverts viss viņas dzīves stāsts. Stāsts, kuru viņa publiski stāsta pirmo reizi. Dziedātāja nopūšas, kad saka — viņā ir divējādas izjūtas. Beidzot jāizstāsta, jo agri vai vēlu tas nāks gaismā. Tajā pašā laikā, runājot par savu dzīvi, viņai ir šausmīgs kauns. Lai kā mēģinu pamatot, ka nekas no notikušā nav Emilijas vaina, acīs redzu neticību.

Adoptēta…

«Kad man bija trīs mēneši, bet vecākajai māsai trīs gadi, mēs abas nonācām bērnunamā,» sausi saka Emilija. Mammai un tēvam, kuri iepriekš bija ieslodzījumā un gan pirms, gan pēc bērnu piedzimšanas regulāri lietoja alkoholu un narkotikas, tika atņemtas vecāku tiesības. Emilijas māsu pēc nonākšanas bērnunamā ātri vien adoptēja uz Franciju. Viņa nezina, kā māsu tagad sauc, un nav arī meklējusi — to aizliedzot adopcijas likums.

Kad Emilijai bija divi gadi, šķita — arī viņas dzīve mainīsies uz labu. Kāda ģimene no Rīgas, kurā jau auga divas meitas, nolēma mazo meitenīti adoptēt. «Mana bērnība bija kā ikvienam normālam bērnam,» atceras Emilija. Jā, šad tad viņa pret sevi jutusi citādu attieksmi nekā pret abām māsām, bet izskaidrojusi to ar savu neveiklību un «talantu» iekļūt dažādās ķibelēs. «Biju diezgan nepaklausīgs bērns, visu darīju pa savam.» 

Ģimene bija turīga. Emilija apmeklēja dārgu privātu dārziņu, pēc tam prestižu Rīgas skolu. Sarunvaloda dārziņā bijusi angļu, tāpēc Emilija labi māk šo valodu. «Kopš tā laika lielākoties domāju angliski un arī dziesmas rakstu angliski. Tāpēc man reizēm šķiet, ka latviešu valodā runāju ar kļūdām,» viņa saka.

Viss mainījās, kad Emilijai bija deviņi gadi. Ģimenē jau agrāk bija nesaskaņas, un vecāki nolēma šķirties. Acīmredzot īsti nebija skaidrs, ko iesākt ar Emiliju, tāpēc nolēma viņu sūtīt internātskolā turpat Rīgā. Tas nozīmētu, ka Emilija visas darbdienas pavada un arī nakšņo skolā, bet mājās pārrodas tikai brīvdienās. «Internātskolā mācījos no trešās līdz devītajai klasei. Nedēļas nogalēs varēju braukt mājās, bet, tā kā vecāki bija šķīrušies, visbiežāk braucu pie omes, tēva mammas,» viņa atceras. «Omi es ļoti cienu.» Abas kopā darījušas dažādus darbus, daudz laika pavadījušas viena otras sabiedrībā. Arī piedaloties X faktorā, Emilija zvanījusi omei — piecas minūtes pirms uzstāšanās un piecas pēc. «Malacis, viņa teica. Kā jau visas omes,» nosmaida Emilija.

Ap to pašu laiku, kad Emiliju nosūtīja uz internātskolu, viņa uzzināja, ka ir adoptēta. Tas noticis ārsta apmeklējumā. «Stāvēju mammai aiz muguras, kad dakteris vaicāja: vai viņa piedzima ar problēmām? Mamma atbildēja: es nezinu, mēs viņu adoptējām.» 

Emilija saka — tobrīd viņai šis atklājums nekādas īpašas emocijas nav izraisījis. «Varbūt tā bija aizsargreakcija, bet man nāca smiekli. Es nemaz nezināju, kas tas ir. Informāciju vēlāk meklēju skolā.» 

Saprotot, kas īsti ir adopcija, pār meiteni vēlusies vesela izjūtu gūzma. Apziņa, ka savai īstajai ģimenei nav bijusi vajadzīga vai vecākiem nav bijis pietiekami daudz spēka, lai par savām meitām cīnītos.

Divējādas izjūtas bijušas arī par jauniegūtajiem vecākiem. Internetā meklējot informāciju par adopcijas procesu, Emilija nejauši atrada rakstu, kurā ar savu pieredzi bija dalījusies viņu adoptējusī mamma. Labklājības ministrijas mājaslapā publikācija vairs nav atrodama, taču Emilija to saglabājusi savā telefonā. Mamma tajā stāstījusi, ka adoptēts bērns ne ar ko neatšķiras no savējiem — jāmīl un jāciena katrs ģimenes loceklis. Emilija par šiem izteikumiem ir skeptiska. Māsas varējušas darīt, ko vēlas, bet viņai bija jāstrādā, lai saņemtu kabatas naudu. Patlaban gan Emilija ir apmierināta — neviens darbs neesot par grūtu.

Būt kā Ratatujam

Par internātskolu Emilijai ir labas atmiņas. Skolotāja Baiba, kuras uzvārdu jaunā sieviete vairs neatceras, parādīja ģitārspēles pamatus. «Mūzika, kuru mācīja lieliskā skolotāja Aija, bija mans mīļākais priekšmets. Arī sekmes tajā bija labas, pārsvarā 9 un 10.» Kādos Ziemassvētkos piepildījies Emilijas sapnis — tēvs uzdāvinājis melnu ģitāru. «Tobrīd mācījos 8. klasē un ģitārspēlei pievērsos vēl vairāk — spēlēju katru brīvu brīdi.»

Tuvojoties pamatskolas beigām, Emilija izjuta trauksmi — kas ar viņu notiks pēc 9. klases? Internātskolas sniegtais patvērums vairs nebūs pieejams, jāmeklē mājas. Pie tēva vai mātes dzīvot nebūtu iespējams, jo, «pavadot tik daudz laika internātskolā un pie omes, es viņus vairs tā īsti nepazinu». Bet, lai atrastu mājokli, būtu jāmeklē arī darbs. 

Bet kā tad mācības? «Kopš bērnības, kad redzēju multeni Ratatouille par žurkulēnu Remī, kurš sapņoja kļūt par restorāna šefpavāru, arī sapņoju kļūt par pavāri.» Viņa atzīstas, ka jau 13—14 gadu vecumā nelegāli strādājusi kādā Mežaparka kafejnīcā. Emilija rāda labo roku, uz kuras ir vairākas rētas, divas no tām iegūtas gatavojot. Viena ir īpaši dziļa, savulaik pat šūta. «Nesen aizdomājos — ja tā būtu vēl mazliet dziļāka, es taču nevarētu spēlēt ģitāru!»

Pirmajā gadā Emilija strādāja par trauku mazgātāju, otrajā par pavāra palīdzi un viesmīli. Reiz nācies aizvietot saslimušo pavāru. Viss izdevies! Kādā televīzijas raidījumā Emilija uzzinājusi, ka pavārs Mārtiņš Sirmais mācījies Smiltenes tehnikumā, un sapratusi — jā, tā būs pareizā izvēle arī viņai! Turklāt tehnikumā piedāvāja iespēju palikt kopmītnēs. 

Emilija saka — viņai patika mācīties par pavāri. Arī atzīmes bijušas labas. Tas savukārt pavēra iespēju saņemt stipendiju, kā arī tehnikuma otrajā kursā ar Erasmus apmaiņas programmu doties uz Itāliju. Ja vien viņa būtu zinājusi, kāda būs šī brauciena cena. «Vēl nebiju pilngadīga tāpēc, lai izceļotu no valsts, bija nepieciešama vecāku atļauja.» Abi vecāki apspriedušies un nolēmuši to parakstīt, bet ar vienu noteikumu — atgriežoties Emilijai būšot jāparaksta arī kāds viņu dokumentus. Neko īpašu nedomādama, Emilija piekritusi. 

«Mēnesis, kuru pavadīju Itālijā, bija ļoti interesants — apguvu pavāra amatu, viesmīlības pamatus, mazliet pastrādāju bārā. Arī lieliski atpūtos ar foršiem cilvēkiem.» 

Atgriežoties tehnikumā, bija pienācis trešais kurss, un pēc dažām dienām bija gaidāma meitenes 18. dzimšanas diena. «Biju jau aizmirsusi par dokumentu, kuru pieminēja vecāki. Līdz brīdim, kad viņi paziņoja — man jāierodas Rīgā pie notāra. Ierodoties tur, parakstīju dokumentu par adopcijas atcelšanu.» Emilija nodur galvu un klusi nosaka: «Es jau nesapratu, ko tas dokuments nozīmē. Cik ļoti tas ietekmēs manu dzīvi.» Atgriežoties skolā, viņa lūgusi dokumentu «iztulkot» skolotājai, kas māca pilsoniskās tiesības. Tikai tad Emilija saprata, ka vecāki no viņas atteikušies. Jau otro reizi mūžā viņa izrādījās saviem vecākiem nevajadzīga… 

Emilija atradusi dažādus aizbildinājumus vecāku lēmumam — varbūt viņiem šķitis, ka pēc 18 gadu vecuma adoptēšanas fakts vairs nav svarīgs. Varbūt vēlējušies, lai mantojuma tiesības ir tikai abu meitām… Neviens no vecākiem ne par adopciju, ne tās izbeigšanu ar Emiliju līdz šim nav runājis. «Šķiet, esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kuram ir trīs dzimšanas apliecības,» skumji iesmejas dziedātāja. Pirmo izsniedza piedzimstot, otro — nokļūstot adoptētāju ģimenē, un trešo Emilija ieguva, kad adoptētāji no viņas atteicās.

Tumšākais periods dzīvē

Laiku pēc adopcijas izbeigšanas Emilija īsti neatceras. Situāciju vēl vairāk saasināja tas, ka tobrīd izjuka viņas gadu ilgušās attiecības. Tā bija Emilijas pirmā mīlestība. «Tagad varu teikt — labi, ka tā. Mūsu dzīves vērtības un mērķi krasi atšķīrās. Bet tolaik es ļoti pārdzīvoju. Raudāju, mocījos pārdzīvojumos, rakstīju mūziku.»

Šī traģiskā pusgada laikā brīnumainā veidā ar sociālo tīklu palīdzību izdevās atrast arī bioloģiskos vecākus. «Saņemot savu trešo dzimšanas apliecību, uzzināju īstās mammas vārdu. Ilgi viņu meklēju, rakstot visiem cilvēkiem, kam bija tāds pats uzvārds kā mammai. Līdz kādu dienu saņēmu videozvanu ar jautājumu, vai meklēju savu mammu. Kad atbildēju ar «jā», man telefonā parādīja mammu.» Vispār mamma dzīvojot Rīgā, bet tobrīd ciemojusies pie māsas Igaunijā. Emilija bez vārda runas devusies turp. Nepadomājot, ka var krist nagos cilvēkiem, kam ļauni nodomi. Jauno sievieti džipā sagaidījuši romu tautības cilvēki un solījuši aizvest pie mammas. Tikai pa ceļam esot kaut kur jāiebrauc. Tās izrādījās garāžas. «Gribēju izstāstīt, ka man ir astma un tāpēc manas plaušas ņemt nav vērts. Arī menisks vienai kājai pagalam,» Emilija melni pajoko.

Viss beidzās bez starpgadījumiem, un drīz vien Emilija patiešām nonākusi pie mammas. 45 gadus vecas sievietes ar izplūdušu ķermeni, cirtainiem matiem un brūnām acīm. «Acis, gurni un īsais augums man no viņas,» saka dziedātāja. Izrādās, mamma runā tikai krieviski, nemāk lasīt un rakstīt, tāpēc nav atbildējusi uz vēstulēm. Valodas barjeras dēļ bijis grūti sarunāties, taču no mammas vismaz uzzinājusi sava tēva vārdu. Arī viņu Emilija atradusi sociālajos tīklos. Satikušies, parunājuši. «Taču šis stāsts nu ir beidzies.»

Emilija neieslīgst detaļās, bet liek noprast, ka tas bijis tumšākais periods dzīvē. «Vairs nebija, kur zemāk krist,» viņa saka. Skatoties spogulī, bijusi sajūta, ka «redzu pretīgu cilvēku».

Tomēr, kārpoties tumsā, jaunā sieviete spēja atrast sevī spēkus, lai meklētu palīdzību. Viņa zvanīja, rakstīja e-pasta vēstules kādiem septiņiem sociālajiem darbiniekiem. Visi solījuši palīdzēt. Bet neviens tā arī neatzvanīja.

Emilija pabeidza mācību gadu un nolēma vasarā doties praksē uz Norvēģiju. Gan tādēļ, lai atjēgtos no visa, kas gāzies pār viņas galvu, gan arī nopelnīt naudu. Dažas dienas pirms prombraukšanas Emilija saņēma telefonzvanu. Viņa pasmejas — tādu kā glābējzvanu. Zvanīja Agnese Grauduma, Rīgas pašvaldības Jauniešu atbalsta centra vadītāja. Viņa aicināja Emiliju atnākt uz centru. Kāds no sociālajiem darbiniekiem tomēr nebija vienaldzīgs. Šis cilvēks bija devis ziņu Agnesei, ka ir kāda meitene, kurai nepieciešama palīdzība. Agnese solīja — darīšot visu iespējamo, lai palīdzētu. Emilija neticēja. Dziļi vīlusies cilvēkos, ne uz ko necerēdama, Emilija tomēr devas uz Imantu, kur atrodas centrs. «Man pēc dažām dienām bija jābrauc uz Norvēģiju, un es Agnesei tā arī pateicu — braucu prom, pusgadu par mani neviens nelikās ne zinis, man nekādu palīdzību vairs nevajag.» Taču Agnese «bija neatlaidīgākais cilvēks, kādu savā dzīvē esmu sastapusi», un pierunāja Emiliju uzrakstīt dažus iesniegumus. Par ikmēneša pabalsta saņemšanu, par uzņemšanu dzīvokļu rindā un citus. Kā vēlāk uzzināja Emilija, tāds gadījums kā viņai bijis pirmais. Visu sarežģīja fakts, ka palīdzība pienākas tikai bērniem, kuri bijuši ārpus ģimenes aprūpes un tad sasnieguši pilngadību. Taču Emilija līdz 18 gadiem dzīvoja ģimenē, līdz ar to juridiski viņai uz atbalstu nebija tiesību. Tomēr beidzot Emilijas dzīvē bija ienācis cilvēks, kuram nebija vienalga, kas ar viņu notiek. Kad Emilija atgriezās no Norvēģijas, viņu ar zvaniem gluži vai bombardēja centra sociālā darbiniece Ivita Jauzere — tāpat kā Agnesi Graudumu, arī viņu Emilija tagad uzskata par sev nozīmīgiem cilvēkiem. Izrādījās, ka Emilijai piešķirts gan dzīvoklis, gan pabalsts. 2021. gada novembrī viņa ievācās pirmajā īrētajā dzīvoklī. «Pagājušā gada augustā dzīvokli nomainīju, bet gribēju, lai tas ir netālu no jauniešu centra.»

Centrs jau labu laiku ir kā Emilijas otrās mājas. Kopā ar citiem jauniešiem, kas tikko izvadīti no blakus esošā bērnunama, dziedātāja piedalās gan dažādās grupu nodarbībās, gan vasaras nometnēs, izbraucienos. Kopā svin svētkus, arī Ziemassvētkus. «Uz šejieni nāk cilvēki, kuriem nav, kur iet,» viņa paskaidro. «Vai nu tu paliec uz ielas, nodzeries, lieto narkotikas un paliec par pilnīgu nulli, vai novērtē, ka tev dota iespēja atnākt uz centru.» 

Šobrīd Emilijas dzīve ir nostabilizējusies, viņai ir savas mājas un cilvēki, kam var uzticēties. «Joprojām satiekos ar omi, ar tēvu, mums ir labas attiecības. Par notikušo gan runājuši neesam. Neesmu teikusi, kā jutos, kam esmu gājusi cauri. Tas ir izdzīvots, jādzīvo šodienai.» Neraugoties uz notikušo, Emilija uzsver — ir pateicīga vecākiem par adopciju. «Nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja paliktu bērnunamā…»

Ja nejūtas labi, viņa uzraksta dziesmu. Vai datorā raksta grāmatu Manas mājas nav adrese, bet cilvēks — savu dzīvesstāstu. To viņa sākusi darīt laikā, kad iepazinās ar Agnesi Graudumu, lai viņa labāk saprastu Emilijas dzīvesstāstu un izjūtas. Ar mammu nekomunicē. «Jā, manī ir aizvainojums. Ģimenē dzīvoju 16 gadus, un ar vienu parakstu tas tika iznīcināts. Tas ir egoistiski.» Taču ļaunu prātu viņa netur.

Vaicāju, vai Emilijai tagad ir sajūta, ka izdevies atrast savu vietu dzīvē, izveidot mājas? Viņa parausta plecus. Jā, mājas esot, bet līdz galam nav iekārtotas. «Tikko nopirku sekciju, mikroviļņu krāsni, jaunus spilvenus. Vēl vajadzētu aizkarus un gultu, bet tas ir dārgi, es labāk ieguldīšu naudu mūzikā.»

Kad vaicāju, kā vēl pietrūkst māju sajūtas radīšanai, Emilija atzīstas — ļoti gribētos pie sienām pielikt fotorāmīšus. Tikai neesot īsti jēgas, jo viņai nav fotogrāfiju, ko tajos likt. Pagaidām esot tikai divas — vienā ir Aija Auškāpa, otrā Kašers, kurš šova laikā pats piedāvājies kļūt par dziedātājas stilistu.

Starta poga nākotnei

Emilija saka — mūzika ir viņas dzīve, ģitāra — dvēsele. Taču uzvaru X faktorā viņa nesauc par loģisku iznākumu, jo to bija pelnījis katrs no dalībniekiem. «Man paveicās ar mentori. Aija, kura, manuprāt, ir labākā mūzikas menedžere Latvijā, manī ieguldīja milzīgu darbu, tāpat arī visa pārējā komanda. Arī pati strādāju no visas sirds — dziedāju dienām un naktīm. Komentētāji rakstīja, ka mani bīdīja uzvarai. Jā, bīdīja — ar milzīgu darbu.»

Tomēr par nākotni Emilija ir bažīga. «Vēlme jau man ir, bet ir sajūta — nekas nesanāks, jo mana dzīve bijusi tāda…» Un uzvara šovā vēl neko nenozīmē, tā ir kā starta poga tālākajam ceļam. «Man bija vajadzīga iespēja uzkāpt uz skatuves. Tas, ko esmu iemācījusies šovā, man nozīmē daudz vairāk nekā uzvara. Naudu var nopelnīt, bet pieredze, kuru ieguvu, un cilvēki, kurus sastapu, bija daudz nozīmīgāki.»

Esmu izbrīnīta, kad Emilija atzīstas — viņa nepazīst notis. Pieteikusies solfedžo kursiem, mācās akordus. Viņa nodemonstrē telefonā mācību materiālus, kuros parādīts, kurš pirksts uz kuras stīgas jāliek. «Izspēlēju un iemācos,» viņa nosmaida. 

Emilijas telefons ir pilns ar iespēlētām, iedziedātām melodijām. Tās radušās, ejot pa ielu, kaut ko darot. Vēlāk pārtop dziesmās. Emilija katru dienu strādā pa vairākām stundām. Mūzika ir viņas prieks, iedvesma un, jā, mazliet arī apsēstība. «Dziesmās esmu nolēmusi nekad nemelot. Runāt tikai par to, kas man sāp vai dara laimīgu. Gribu būt patiesa.»

«Man it kā nekā netrūkst. Ir, ko ēst, ir mājas, un tajās ir silti. Bet vai esmu līdz sirds dziļumiem laimīga? Nē. Manī joprojām ir liels melns caurums.» Ilgāku laiku apmeklējusi psihoterapiju, tas palīdzējis. Tomēr jūtot, ka vajag vēl.

Sarunas beigās Emilija saka — negribas to beigt uz skumjas nots. Pat ja sāp, viss notikušais viņu padarījis par cilvēku, uz kuru iespējams skatīties spogulī. «Vēlētos šodienas Emiliju parādīt mazajai Emilijai un pateikt to, ko iemācījos X faktorā: notici sev, un viss izdosies.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu