Foto: Edijs Pālens, LETA
Daudzās valstīs minimālā alga ir karstu diskusiju objekts. Kreisās politikas pārstāvji uzstāj, ka minimālajai algai ir jābūt pēc iespējas augstākai. Labējie pretojas, bažījoties, ka darbaspēka izmaksu pieaugums samazinās uzņēmumu peļņu.
Latvijā minimālajai algai ir vēl viena, ekonomistiem nedaudz pārsteidzoša nozīme: tā ir nodokļu iekasēšanas rīks. Mūsu pētījums rāda – valdībai palielinot minimālo algu septiņas reizes pēdējo desmit gadu laikā, daudzi Latvijas uzņēmumi faktiski nepalielina darbinieku atalgojumu. Tā vietā tie kā algu sāk maksāt to, ko iepriekš maksāja “aploksnē”.
Tātad uzņēmumi nevis maksā vairāk saviem darbiniekiem, bet mazāk izvairās no nodokļu maksāšanas.
Tas daudziem lasītājiem nebūs pārsteigums. Laikam ikvienam Latvijā ir savs stāsts par aplokšņu algām. Taču ekonomistiem saikne starp izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un minimālo algu ir pārsteidzoša.
Pirmajā kursā katrs ekonomikas students uzzina, ka minimālās algas paaugstināšana var izraisīt bezdarba pieaugumu. Loģika ir vienkārša. Kad cena pieaug, pieprasījums samazinās. Alga ir cena darba tirgū. Teorētiski tas tā ir, un labējie ekonomisti, kas rūpējas par uzņēmumu peļņu, labprāt runā par šo efektu.
Tomēr empīriskie pierādījumi nav tik viennozīmīgi. Nobela prēmija ekonomikā 2021.gadā tika piešķirta Deividam Kārdam, Džošua Engristam un Gvido Imbensam par to, ka viņi pierādīja – minimālās algas palielināšanai nav obligāti jārada bezdarba pieaugums.
Tā rodas ļoti svarīgs politisks jautājums: ja bezdarba pieaugums nav liels risks, kādas ir minimālās algas paaugstināšanas galvenās sekas?
Latvijā šis jautājums ir īpaši aktuāls. Minimālā alga 2023.gadā tika paaugstināta no 500 līdz 620 eiro, un 2024.gadā tā vēl tiks palielināta līdz 700 eiro. Jaunievēlētās Evikas Siliņas valdības deklarācijā ir iekļauta apņemšanās turpināt minimālās algas palielināšanu arī 2025. un 2026.gadā, lai “nosegtu dzīves dārdzības pieaugumu un mazinātu ienākumu nevienlīdzību un nabadzības riskus”.
Tiesa, vienlaikus skan Darba devēju konfederācijas balss, ka “Latvijā darbaspēka izmaksas ir augstākas nekā Baltijas reģiona kaimiņvalstīs”, neraugoties uz to, ka minimālā alga Latvijā ir zemāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Turklāt Darba devēju konfederācija brīdina, ka minimālās algas palielināšana “radīs būtisku slogu atsevišķu nozaru un reģionu darba devējiem”, kas negatīvi ietekmēs nodarbinātību.
Daudzos pētījumos tiek vērtēta minimālās algas paaugstināšanas ietekme uz nodarbinātību, bet šie pētījumi pārsvarā ir par valstīm, kas ir ekonomikas attīstības līderes: ASV, Apvienotā Karaliste un Vācija. Tomēr šajās valstīs iepriekšējos gados minimālās algas palielinājumi pārsvarā nepārsniedza 10% un ietekmēja ne vairāk kā 10% nodarbināto. Mēs pētījumā analizējam minimālās algas palielināšanu 2014. un 2015. gadā, kad kopējais minimālās algas palielinājums no 285 līdz 360 eiro pārsniedza 25% un skāra vairāk nekā 20% nodarbināto.
Tas nozīmē, ka minimālās algas palielinājumi bija ļoti labi jūtami.
Vēl svarīgāk ir tas, ka neviena no minētajām valstīm nesaskaras ar izvairīšanos no darbaspēka nodokļu maksāšanas tādā mērogā kā Latvija, tāpēc šis aspekts pētījumos parasti netiek analizēts. Mūsu pētījumā šo aspektu ņemam vērā.
Mūsdienu ekonomikas pētījumiem nepieciešami lieli un kvalitatīvi dati. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas valsts iestādes ļoti aktīvi veidoja uz administratīviem avotiem balstītas datubāzes, un anonimizētā veidā tās ir pieejamas pētniekiem. Mēs pētījumā izmantojām mēneša datus par darba ņēmējiem un uzņēmumiem laika periodā no 2011. līdz 2017.gadam, kas aptver gandrīz visus Latvijas uzņēmumus un nodarbinātos. Šos datus mēs apvienojām ar vairākām darbaspēka apsekojuma kārtām, kas sniedz informāciju par strādājošo raksturojumu – izglītību, darba pieredzi un profesiju. Šos datus apvienojām ar mājsaimniecību budžeta apsekojumu, kas sniedz informāciju par mājsaimniecību sastāvu, patēriņu un dzīves apstākļiem. Mūsu gala datubāze aptver vairāk nekā 5500 uzņēmumu, kuros nodarbināti aptuveni 247 000 darbinieku, kas veido aptuveni 30% no kopējā nodarbināto skaita Latvijā.
Lai izpētītu šo informācijas masīvu un identificētu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, mēs izmantojam mašīnmācīšanās un ekonometrijas rīku kopumu. Izmantojot dažus pieņēmumus, spējam nošķirt godprātīgus uzņēmumus no tādiem, kas ar lielu varbūtību izvairās no nodokļu maksāšanas. Iepriekšējie pētījumi par Latviju liecina, ka aptuveni 35% Latvijas uzņēmumu maksā algas “aploksnēs”. Mēs iegūstam ļoti līdzīgu rezultātu.
Kā uzņēmumi reaģēja uz minimālās algas paaugstināšanu 2014. un 2015.gadā? Mūsu rezultāti parāda, ka uzņēmumiem, kas maksā aplokšņu algas, minimālās algas palielināšanai nav lielas nozīmes. Daļa aplokšņu algu tiek pārvērsta oficiālajā algā, un tas arī ir viss. Tā minimālās algas palielināšanai ir pozitīva ietekme uz nodokļu iekasēšanu. Taču ekonomisti zina, ka nepastāv bezmaksas pusdienas: izmaksas šajā gadījumā ir tādas, ka minimālās algas palielināšana kļūst par sodu tiem uzņēmumiem, kuri ievēro nodokļu noteikumus.
Nodarbinātība šajos uzņēmumos samazinās proporcionāli minimālās algas palielinājuma ietekmei uz viņu darba samaksas fondu.
Ne jau visi minimālās algas saņēmēji pie oficiālās algas saņem piemaksu “aploksnē”. Tā politikas veidotāji sastopas ar sarežģītu izvēli. Gadu pēc minimālās algas paaugstināšanas kopējais nodarbināto skaits ir par 1,5% mazāks nekā tāds, kāds tas būtu bijis, ja minimālā alga nebūtu palielināta. No otras puses, faktiskais kopējais izmaksāto algu apmērs ir par 0,5% lielāks. Tas nozīmē pozitīvu ietekmi uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem un sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā arī labāku sociālo nodrošinājumu darba ņēmējiem.
Līdz ar to Latvijas valdība varētu apsvērt minimālās algas paaugstināšanu kā ieroci nodokļu ieņēmumu palielināšanai.
Citējot Brīvo arodbiedrību savienības vadītāju Egilu Baldzēnu, minimālās algas nepalielināšanas gadījumā “mēs pieaugam atpalicībā no Lietuvas” un sevi “iekonservējam ēnu ekonomikā un aplokšņu algās”.
Nicolas Gavoille un Anna Zasova ir SSE Riga/BICEPS ekonomisti, kas specializējas darba tirgus un valsts sektora ekonomikas jautājumos. Raksts ir balstīts uz viņu pētījumu “Ko mēs maksājam ēnā: izvairīšanās no darbaspēka nodokļiem, minimālās algas paaugstināšana un nodarbinātība” (What we pay in the shadows: Labor tax evasion, minimum wage hike and employment).
