Devītais vilnis vēl priekšā

Aizvien biežāk arī Latvijas iedzīvotāji, līdzīgi kā rietumeiropieši, brieduma gados sāk mācīties un mainīt nodarbošanos. Vieniem pārkvalificēšanās ir nepieciešamība, lai paliktu darba tirgū, bet citiem — lai beidzot būtu mierā un laimīgi. Gaidāms, ka nākotnē šī tendence kļūs vēl spēcīgāka

Tas, ka cilvēki 35—40 gados un pat vēlāk pārkvalificējas, Latvijā nav pavisam jauna tendence, taču pamazām vēršas plašumā. Gluži kā vīruss. Ņemot vērā strauji mainīgo darba vidi, lielais vilnis vēl ir priekšā, prognozē diplomēta karjeras un biznesa sākšanas konsultante Jolanta Jasukeviča. Viņa praktizē jau desmit gadus un ir arī Latvijas Karjeras attīstības atbalsta asociācijas valdes locekle.

Pārmaiņas saistītas ar tehnoloģiju attīstību, procesu digitalizāciju, automatizāciju, pāreju uz videi draudzīgu uzņēmējdarbību. Līdz ar to pieaug darba tirgus polarizācija, samazinoties pieprasījumam pēc vidēja līmeņa, bet palielinoties pēc augsti kvalificētiem un mazkvalificētiem darbiniekiem, rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pēc tās aprēķiniem, atbilstoši pasaules tehnoloģiju attīstības līmenim Igaunijā automatizācijas dēļ izzušanai pakļauti 43% darbavietu, bet Lietuvā aptuveni 60%. Aprēķins par Latviju nav veikts. 

Pētījumi rāda, ka pasaulē mākslīgā intelekta radīto iespēju dēļ līdz 2030. gadam jaunu darbu nāksies meklēt no 400 līdz 800 miljoniem cilvēku (McKinsey Global Institute, A Future That Works: Automation, Employment and Productivity, 2017). Šim riskam visvairāk pakļautas tā sauktās balto apkaklīšu profesijas jeb biroju darbinieki.

Šāda tendence nozīmē ne tikai to, ka gandrīz jebkurā profesijā nepieciešams nepārtraukti pilnveidot zināšanas un prasmes, bet arī to, ka daļa no iepriekšējā gadsimta profesijām izzudīs. Jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists Artūrs Mednis žurnāla Ir rīkotajā darbnīcā Mākslīgā intelekta rīki darbam un biznesam gan mierināja, ka paralēli veidojas pieprasījums pēc jauniem amatiem, attīstās jauni uzņēmējdarbības veidi. Tas nozīmē, ka cilvēki bez darba nepaliks. Kā piemēru viņš min sociālo mediju satura radītājus — pirms radās sociālie mediji, tādi nebija vajadzīgi. Un nebija vajadzīgas arī aģentūras, kas klientus saved kopā ar šādiem speciālistiem.

Priecājies, ka tev ir darbs!

Vēlme brieduma vecumā pievērsties citai darbības jomai saistīta arī ar sabiedrības paradumu un vērtību maiņu, uzskata karjeras un biznesa sākšanas konsultante Jasukeviča. Padomju gados tika slavināts tas, ka cilvēks ir izmācījies un savā profesijā vienā darbavietā nostrādājis līdz pat pensijas vecumam. Tāpēc aizvien gadās situācijas, kad četrdesmitgadnie­kam, kurš nobriedis pārmaiņām, sirmie vecāki aizrāda: priecājies, ka tev ir stabils darbs. Ja labi un regulāri maksā, pacieties un strādā!

Tie, kas dzimuši no 1981. līdz 1996. gadam, tiek uzskatīti par Y paaudzi jeb mileniāļiem (Pew Research Center, Defining Generations: Where Millenials End and Generation Z Begins, 2019). Vēl viņus dēvē par neatkarības paaudzi. 

Mileniāļiem ir svarīga brīvība, darbs komandā un pastāvīga atgriezeniskā saite. Dzīvo šeit un tagad, ir orientēti uz tuvajiem dzīves mērķiem un savām tiesībām. Viņi gatavi daudz strādāt un mācīties, tomēr, ja neapmierina izaugsmes iespējas, maina darbu vai pat dzīvesvietu. «Mani novērojumi rāda, ka liela daļa gan manu klientu, gan vienaudžu apguvuši vēl divas vai pat trīs profesijas,» apliecina nule 45 gadu dzimšanas dienu nosvinējusī Jasukeviča. 

Šā gada aprīlī uzņēmuma SmartHR sadarbībā ar Norstat veikta iedzīvotāju aptauja par karjeras iecerēm tuvākā gada laikā rāda, ka darbu plāno mainīt 23% darba ņēmēju vecumā no 30 līdz 39 gadiem. Vidēji Latvijā šāda iecere ir katram sestajam jeb 16% iedzīvotāju. 

Aptaujas rezultāti iezīmē vēl vienu tendenci — katrs trešais aptaujātais, kurš plāno pārmaiņas karjerā, pašreizējā darbavietā strādā ne vairāk kā divus gadus.

30—39 gadu vecumā cilvēks jau ir uzkrājis zināmu pieredzi un gatavs spert nākamo soli savā karjerā, augt profesionāli un uzlabot arī savu finanšu labklājību. Ja darba devējs vēlas viņu noturēt, uzņēmumam ir jāpiedāvā iespēja attīstīties. Izaugsmes trūkums ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki meklē citu darbu, norāda SmartHR vadītājs Juris Zalāns.

Laimīgā zeme

Pēdējos gados arī novērojams, ka virkne cilvēku, kas savulaik ieguvuši augstāko izglītību un strādājuši augsti kvalificētu darbu, to pamet, pārceļas uz laukiem. Sāk audzēt vistas, dārzeņus. Un tajā nevar vainot tikai pandēmiju. Tie, kas uz laukiem pārcēlās tikai Covid-19 ierobežojumu laikā, lielākoties tomēr ir atgriezušies savā ierastajā darbā. 

Ja cilvēks ne tikai nopērk lauku māju, bet arī sāk tur saimniekot, viņš tiešām vēlas atgriezties pie saknēm. Pie viensētnieka domāšanas, kas paredz, ka visu vajadzīgo var izaudzēt pats. Bet kas liek pieņemt šādu lēmumu? Cilvēki nogurst no lielpilsētas, no steigas, nekvalitatīvā gaisa, sastrēgumiem, kas pārvēršas milzīgā stresā. Secina, ka trūkst iekšējā miera, ka tas nav atkarīgs no labklājības līmeņa, ienākumu daudzuma un ka laimes sajūta iestājas, esot maksimālā saskaņā ar dabu, novērojusi Jasukeviča. 

Turklāt gaidāms, ka tuvākajā nākotnē personiskā labsajūta kļūs par vēl būtiskāku nosacījumu, lai darbinieks uzņēmumā vai iestādē vispār strādātu. Pašreizējie vecāko klašu skolēni vairs nepieķeras vienai jomai, bet pauž vēlmi apgūt vairākas profesijas, stāsta karjeras konsultante. Viņas uzdevums ir palīdzēt izveidot loģisku secību, kā tās apgūt. «Nākotnes darba tirgū, manuprāt, ar vienu profesiju vispār būs grūti izdzīvot. Vajadzēs vismaz divas, un šī unikālā kombinācija ļaus atšķirties no pārējiem, būt konkurētspējīgākam,» spriež Jasukeviča.

Nodarbinātie un nodarbinātības līmenis Latvijā

2022. gada 4. ceturksnī

ES prasmju pilnveides un pārkvalificēšanās mērķi 2025. gadam

Mileniāļu mērķi darba tirgū

Pētījums veikts 25 valstīs, aptaujājot 19 tūkstošus respondentu

 

Lai izzinātu karjeras pārmaiņu anatomiju, žurnāls Ir Nauda uzrunāja četrus drosmīgus Y paaudzes pārstāvjus.

Tici sev un dari, ko gribi!

Manu dzīvi veido nejaušības, saka Ieva Kozlovska. Meklējot jaunus profesionālos izaicinājumus, viņa nesen izkāpa no komforta zonas finanšu jomā un iestājās Riga TechGirls kursā Iepazīsti tehnoloģijas. Tagad jau vairākus mēnešus strādā IT uzņēmumā Emergn Latvia par biznesa analītiķi. «Man nav bail dzīvē kaut ko kardināli mainīt,» Ieva apgalvo. «Man patīk turēt sevi tonusā un ik pa laikam izmēģināt ko jaunu.» Tik droša, lai veidotu savu uzņēmumu, gan pagaidām nav.

Pēc vidusskolas beigšanas viņa iestājās Latvijas Universitātes Ekonomi­kas un vadības fakultātē un sapņoja par darbu Latvijas vēstniecībā kaut kur pasaulē. Taču sanāca pavisam citādi. Studējot bakalaura programmā, sāka strādāt Lauku atbalsta dienestā pie IT sistēmas izveides. Tas bija jaunās tūkstošgades sākumā. Vēlāk, stājoties maģistrantūrā, iepazinās ar sievieti, kas aicināja uz interviju audita kompānijā. «Pati nekad nebūtu uzdrošinājusies iet šajā jomā,» Ieva atzīst. Tā pēc kāda laika sāka strādāt par auditori Ernst&Young Baltic audita nodaļā.

Vēlāk nāca jauni darba piedāvājumi, kas šķita interesanti un izmēģināšanas vērti. Ieva finanšu jomā strādājusi tādos uzņēmumos kā EY, Deloitte, L’Oreal, Stat­oil un citos. Kāda draudzene jau aizrādījusi, ka Ieva pārāk bieži maina darbu. «Bet visu laiku nāk piedāvājumi, un es tos izvērtēju pēc sajūtām. Aizeju nevis tāpēc, ka uzņēmumā mani kaut kas neapmierina, bet tāpēc, ka gribas pamēģināt ko jaunu,» viņa pasmaida. 

Kad piedzima dēliņš Alberts, Ieva vairāk pievērsās akadēmiskajai videi. Rakstīja doktora disertāciju Ilgtermiņa nefinanšu aktīvu vadība korporatīvās pārvaldības sistēmā un vienlaikus strādāja par pasniedzēju dažādās Latvijas un ārvalstu augstskolās. Vadīja kursus uzņēmumiem un valsts iestādēm. «Negribēju strādāt pilna laika intensīvu darba dienu, bet būt ar dēliņu. Tieši akadēmiskā vide man ļāva gūt gandarījumu, profesionāli augt un apvienot to visu ar ģimeni,» viņa paskaidro.

Vēlme pavadīt vairāk laika mājās ar dēlu bija pašas izvirzīta prioritāte, nevis kāda no malas noteikta vajadzība. Tas lika iemācīties strukturēt savu laiku, darboties ātri, lai visu varētu paspēt. Tāpēc arī pandēmijas laiks Ievai neradīja īpašus izaicinājumus — bija jau gatava darbam mājās, prata nodalīt darbu no privātās dzīves.

Lēmums pāriet uz IT jomu nenāca vienā dienā. Kad Alberts sāka mācības 2. klasē, Ieva saprata, ka viņš kļuvis daudz patstāvīgāks un pašai atliek vairāk laika savām lietām un izaugsmei. Pieņemot jaunu izaicinājumu, Ieva atgriezās Ernst&Young Baltic, tikai tagad — revīzijas nodaļā. Paralēli ikdienas pienākumiem pavērās iespēja paplašināt redzesloku IT virzienā, strādājot ar dažādu audita darbu standartizāciju un automatizāciju. 

Tieši tas bija īstais pavērsiena punkts, viņa secina. Arī pandēmija līdzi nesa jaunus uzdevumus un risināju­mus. Tā Ieva saprata, ka no tehnoloģijām nevajag baidīties. «Agrāk es šajā jomā sevi vispār nespēju iedomāties.» Viņu iedvesmoja arī citas sievietes, kas jau strādāja IT nozarē. Sevišķi spilgti prātā palicis trimdas latvietes Skaidrītes Darius aicinājums: «Ticiet sev un dariet, ko gribat!» Viņa ir pirmā sieviete Austrālijā, kas sāka strādāt par datoru administratori un ieguvusi Austrālijas Nacionālās universitātes goda doktores grādu par ieguldījumu datorzinātņu attīstībā un dzimumu līdztiesībā.

Ieva sāka mācīties Riga TechGirls rīkotajā kursā. No vienas puses, izlēca no siltas vietiņas. No otras puses, saprata, ka IT joma, stratēģiski domājot, nākotnē būs aizvien būtiskāka un skars gandrīz visas nozares. Arī auditā liela daļa darbu šo gadu laikā automatizēti un digitalizēti, auditora profesija mainījusies arī kopumā. «Četrdesmit gadi nav divdesmit. Ja nolemj mainīt profesionālo jomu, jāmaina uz tādu, kas pastāvēs vēl nākamos piecdesmit gadus,» viņa ar smaidu saka.

Tagad Ieva strādā digitālā biznesa pakalpojumu uzņēmumā Emergn Latvia par biznesa analītiķi. Veido tiltu starp klientu un projekta izstrādātāju. Ieva priecājas, ka jaunajā darbā lieti noder visa plašā iepriekšējā pieredze, strādājot par auditori un pasniedzēju augstskolās. «Es spēju novērtēt, kā ar kuru cilvēku runāt, saprast, kā kurš domā,» viņa stāsta. Ir apmierināta arī ar uzņēmuma organizācijas kultūru. Kaut atnākusi no jauna un sākusi strādāt citā jomā, ne brīdi nav jutusies kā skolēns 1. klasē. Uzņēmuma kultūra ir vērsta uz izaug­smi un nepārtrauktu attīstību. 

Turklāt ļoti palīdz Emergn Latvia pieeja «mācies darot». Vispirms mācību dalībnieki apgūst pamatzināšanas, bet pēc tam mācās strādājot — ja kaut ko neprot, uzreiz var pajautāt un apgūt. «Man patīk, ka apkārt ir gudri cilvēki, kas zina to, ko es nezinu. Varbūt tāpēc šī vide mani ļoti saista,» viņa spriež. «Man nekad nav kauns nezināt un pajautāt. Neviens jau nevar visu zināt. Arī studentiem mācu — nav nepareizu jautājumu.» Patīk arī tas, ka jaunajā darbavietā uzdevumi bieži mainās, nav vienveidības, ka projekti ir lieli, jēgpilni, sabiedrībai noderīgi. 

Nekad vairs nebūs tā, ka cilvēks iegūst vienu izglītību un tajā visu mūžu nostrādā bez būtiskām pārmaiņām, tikai krājot pieredzi. Jābūt elastīgam, spējīgam pielāgoties, nepārtraukti mācīties. Turklāt šī jaunā tendence rada vēl kādu fenomenu — darba tirgus vienādo dažādu vecumu cilvēkus. Visiem ir vienādas iespējas, tikai katram jābūt gatavam izaicinājumiem un jārīkojas. «Mūsdienās neko nevar nokavēt. Vienkārši ielec vilcienā citā pieturā!»

Pārmaiņu procesā

Šeit mēs apvienojam visu, ko katrs dažādos dzīves posmos esam darījuši, izrādot dizaina mēbeļu audzētavu Forest Designed, saka Katrīna un Uldis Šmiti. Tā atrodas Dienvidkurzemes novadā, netālu no Aizputes. Kamēr mēbeles vēl aug, abi uzņem tūristus, rīko zaļumballes un plāno šovasar atvērt kafejnīcu. 

Ar Katrīnu un Uldi tiekamies piektdienas vakarā, jo tas viņiem ir vienīgais brīvais brīdis. Pavasarī dizaina mēbeļu audzētavā darba daudz. Turklāt viņi gatavojas piedalīties nākamajā dienā notiekošajā Līvas ciema svētku gadatirgū Liepājā. 

Katrīna stāsta, ka tajā startēs ar pītajiem stādiem, kas iedēstīti podos. Lielu tirgošanos gan viņi negaida. Pasākumu vairāk uztver kā iespēju sevi pareklamēt plašākam cilvēku lokam. Viņi zina, cik tas ir svarīgi, jo Katrīna savulaik strādājusi mārketinga jomā — gan par pārdošanas speciālisti, gan par pārdošanas komandu vadītāju.

Katrīna ir dzimusi un augusi liepājniece, pēc profesijas — kultūras darba organizatore un pasākumu vadītāja. Šajā jomā Liepājas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu. Savulaik viņa iesaistījās mūzikas festivālu Summer Sound, Saldus Saule, Fontaine Festival organizēšanā. Vēlāk pašnodarbinātās statusā strādājusi par pasākumu vadītāju. Vēl Katrīnai ir pieredze gida profesijā. 

Savukārt Uldis nāk no laukiem, Cīravas pagasta. Pēc tam, kad vietējā arodskolā apguva pavāra profesiju, sāka studēt uzņēmējdarbību. Nepabeidza. Lai iegūtu bakalaura grādu, palika tikai «astīte» — uzrakstīt noslēguma darbu. «Mācoties pēdējā kursā, sapratu, ka man nemāca to, ko gribu. Man šķiet, ka drīzāk ir jāaudzina personība — komunikācija, domāšanas veids, uz kuru pusi skatīties, kā nepadoties. Bet tur mācīja loģistiku, grāmatvedību un tamlīdzīgi,» Uldis pamato savu lēmumu un to joprojām nenožēlo. Smejas, ka tagad ir plaša profila speciālists. 

Jau 16 gadu vecumā Uldis sāka strādāt aktīvā tūrisma jomā. Darbs bija saistīts ar «virvēm, auklām un alpīnismu». Tas bija aizraujoši, un ar laiku viņš pievērsās industriālā un tehniskā alpīnisma jomai. Apzāģēja kokus, mazgāja augstceltņu logus, laboja jumtus un veica citus darbus lielā augstumā. Palaikam darbojās arī savā pamatprofesijā — par pavāru restorānos. 

Kādā brīdī secināja, ka industriālā alpīnisma joma sāk nogurdināt. «Darbs ir ļoti sarežģīts un fiziski smags. Visu laiku esi neērtās pozīcijās, visu laiku ir ļoti jākoncentrējas, jādomā līdzi katrai kustībai. Kļūdīties nedrīkst,» stāsta Uldis. «Nav tā, ka mums, alpīnistiem, nemaz nav baiļu no augstuma.» 

Domājot, ko darīt tālāk, Uldis apjauta, ka interesē galdniecība, un kopā ar draugu apsvēra iespēju atvērt darbnīcu. Taču sākās Covid-19 pandēmija, bija vēl dažādi faktori, kas kavēja darbošanos, un ideja palika neīstenota. Tomēr Uldis neatlaidās — gribēja izveidot savu uzņēmumu un atrast nišas produktu. 

Kādā televīzijas pārraidē pamanīja stāstu par mēbeļu audzētājiem Lielbritānijā, kas iestāda kociņus un, tiem augot, veido vēlamo mēbeles formu. Tas ļoti ieinteresēja, gribēja izmēģināt praksē. Savs lauku īpašums, kur izvērsties, tobrīd jau bija nopirkts. Māja atrodas netālu no Aizputes šosejas, bet vienlaikus — dziļi mežā.

Lai saprastu, vai mēbeļu audzēšana var atmaksāties, abi kopā uzrakstīja biznesa plānu. Aprēķini rādīja, ka «pēc četriem gadiem mēs jau būsim miljonāri». Mēbeles viņi sāka audzēt 2020. gadā, un šobrīd ir skaidrs, ka tā ne tuvu nebūs. Realitātē mēbeļu audzēšana prasa daudz ilgāku laiku, nekā sākotnēji šķita. Piemēram, lampa aug četrus gadus, bet pēc tam vēl ir jāžāvē un jāapstrādā, tikai tad var nonākt pārdošanā. Nav īstenojušās arī prognozes par apstādīto platību. Sākotnēji Šmiti plānoja ik gadu iestādīt 500 stādu, lai raža ienāktos «kā pa trepīti». Vienu novāc, citu iestāda. Patlaban mēbeļu dizaina dārzā aug nedaudz vairāk par simt stādiem. Vairāk nav iespējams, jo secināts, ka veidošana un kopšana prasa ļoti daudz darba un laika.

Tas ir labi, ka sākumā ir entuziasms un lielas ambīcijas, uzskata Katrīna. «Ja pirms trim gadiem kāds teiktu, ka mums pēc trim gadiem būs simt stādu un visi nebūs izveidoti par mēbelēm, nekad to nebūtu sākusi darīt.» Tomēr Šmiti neuztraucas par to, ka plāni nav īstenojušies dzīvē. Viņi sajūsminās, ka ieceres laika gaitā transformējušās. Ģimene aktīvi pievērsusies tūrisma biznesam. Dārzā uzņem viesus, kuriem stāsta un rāda, kā aug mēbeles, iepazīstina ar šīs jomas vēsturi un izplatību pasaulē. Lai vietu popularizētu un iedzīvinātu, rīko pasākumus — arī jūnijā plānota zaļumballe. Bet dalība Mājas kafejnīcu dienās pērn Uldim lika pārdomāt iespēju atvērt pastāvīgu ēdināšanas vietu. Iecerēts, ka šajā vasarā tā apmeklētājiem būs atvērta nedēļas nogalēs. 

Jautājums par to, vai abi šajā jomā darbosies vēl pēc pieciem vai desmit gadiem, paliek neuzdots. Ir skaidrs, ka tā ir. Darāmā dizaina mēbeļu dārzā nekad nepietrūks, turklāt tas visu laiku mainās. Šmitiem tas ir svarīgi, jo ne vienam, ne otram nepatīk rutīna, viņi alkst pārmaiņu. «Šis ir mūsu mūža darbs,» Uldis apliecina.

Un labi, ka nav naudas!

Mēdz uzskatīt, ka visi nevar būt uzņēmēji, bet tā nav. Mēs visi varam būt tie, kas vēlamies. Tikai jāsaprot, kas mums patīk, un vajadzības gadījumā jāmaina vide un apkārtējie cilvēki, pēc pieredzes saka Toms Ādlers. 

Pandēmijas laikā viņš pārcēlās no pilsētas uz laukiem un sāka cept maizi. Iepriekš strādāja par reklāmas speciālistu Rietumu Radio un producēja telekompānijas LNT raidījumu Dzīvīte, kā arī organizēja pasākumus. Bet pēc izglītības ir sporta un deju skolotājs. Lai arī jau pēc otrā studiju gada saprata, ka pedagoģijā nekad nestrādās, augstskolu pabeidza. Kas lika turpināt? «Mana vecāmamma vienmēr teica, ka augstākajai izglītībai ir jābūt, citādi nevarēs dzīvē tikt uz priekšu,» Toms pamato.

Pirmais darbs bija kafijas uzņēmumā — nācās braukāt pa Kurzemi un apkalpot kafijas automātus. Pēc tam brālis Mārtiņš Gineitis piedāvāja reklāmas aģenta darbu savā Rietumu Radio. Toms kļuva par plaša profila speciālistu — piedāvāja klientiem iespēju reklamēties, domāja reklāmu tekstus, meklēja labas balsis, kam tos ierunāt, un veica vēl daudz citu pienākumu. «Tur es iemācījos pārdot kaķi maisā,» viņš atzīst. Kad klienti jautāja, vai reklāmai būs atdeve, vienmēr godīgi teica, ka nezina. Tāpēc iedomājās, ka labāk būtu cept un tirgot maizi — tas vismaz ir reāls, aptaustāms produkts. Tomēr tobrīd bija tālu no pārtikas industrijas — dzīvoja pilsētā, strādāja reklāmas jomā un uzskatīja, ka visi nevar būt uzņēmēji. Toma skatījumu uz dzīvi mainīja divi notikumi.

2004. gadā viņš nejauši saindējās ar medikamentiem, nonāca slimnīcā un piedzīvoja klīnisko nāvi. «Mediju pasaule mani tik ļoti nospieda, ka vajadzēja notikt kaut kam tādam, lai es atkal justos dzīvs,» Toms spriež. Notikušais radīja pārdomas, kāpēc visu laiku nepieciešams strādāt, lai tikai nopelnītu naudu un labi dzīvotu. No tā izrietēja ideja par Klusuma festivāla rīkošanu. Pasākums tika radīts, lai apmeklētājiem dotu iespēju «atslēgties» no mobilajām ierīcēm, darbiem, ikdienišķām sarunām, alkohola. Tas notika 2019. gadā. 

Pirmais festivāls nesa finansiālus zaudējumus, bet, sākot organizēt nākamo, pamazām parādus izdevās dzēst. Taču 2020. gada martā visa sabiedriskā dzīve tika apstādināta un Toms atkal nokļuva parādu jūgā. Vajadzēja cilvēkiem atdot naudu, piemēram, par jau nopirktajām biļetēm. Šo brīdi viņš sauc par otro pagrieziena punktu savā dzīvē. «Pirmo reizi piedzīvoju to, ka man vispār nav naudas,» viņš neslēpj. Tas lika atcerēties konferencē Subject: Creativity dzirdēto frāzi — un labi, ka nav naudas. Tad cilvēki beidzot sāk domāt citādi. Radošāk. 

Toms pamazām sāka pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Domai, ka nav vajadzīgs pilns ledusskapis, ka daudz ko iespējams atrast dabā. «Jo es arī nevarēju nopirkt pārtiku,» viņš pasmaida. Tas ļāva ietaupīt ne tikai naudu, bet arī deva iespēju sakārtot ķermeni, kas stresa dēļ bija ļoti sliktā stāvoklī — veselības problēmas Tomu piemeklēja bieži un smagi. Tajā laikā viņš ar ģimeni jau bija atgriezies laukos Druvā, kas atrodas netālu no Saldus. 

Pamazām nāca apjausma, ka varētu darboties pārtikas jomā. Tajā brīdī Latvijā, savā dzimtajā vietā, bija atgriezies arī brālēns Kārlis Ādlers, kuram pieder modeļu aģentūra. Abi kopīgi nolēma cept dabīgu maizi no bioloģiskiem rudzu miltiem. Lai izpētītu maizes cepšanas tradīcijas, brauca pa visu Latviju pie veciem ļaudīm. Tirgu gan neizpētīja: «Un labi, ka tā. Ja zinātu, cik tas ir piesātināts, nekad nesāktu šajā jomā darboties.» 

Pusgadu eksperimentēja, līdz izmēģināja veiksmi vietējā tirgū. Gāja labi. Radās zīmols Gaismas klaips un stāsts par diviem brālēniem, kas no lielām pilsētām atgriezušies dzimtajā vietā, lai ceptu maizi. Pandēmijai beidzoties, Kārlis gan atgriezās iepriekšējā dzīvē, un Toms maizi cep viens. Jūtas ļoti labi. Priecājas, ka beidzot izdevies salāgot darba un atpūtas režīmu. «Man ir svarīgi, lai darbs un atpūta būtu līdzsvarā. Atpūtas laikā varu apdomāt procesus, būt radošāks.» Viņa nedēļa izskatās pavisam citādi, nekā ierasts, — sestdiena, svētdiena, pirmdiena un daļēji arī otrdiena ir brīva. Trešdien, ceturtdien un piektdien viņš cep maizi un dodas uz tirgu. Savas veselības labā izlēmis, ka vairs nestrādās naktīs. Jau pulksten 22 dodas pie miera, bet ceļas piecos sešos no rīta — vingro, dzer zaļos smūtijus no dabā atrodamiem augiem un tad sāk darboties. 

Daudziem liekas, ka laukos nevar nopelnīt naudu, bet tā nav, apgalvo Toms. Tā ir laba platforma, kur augt un attīstīties, pārbaudīt savu drosmi darīt un dzīvot citādi. «Maize man lika aizdomāties par to, ka mums nav vajadzīgs viss, kas nopērkams veikalos. Ka varam daudz ko paši izaudzēt un pagatavot, uzkrāt ziemai,» viņš piebilst. Tas ļauj ieekonomēt gana daudz naudas, uzlabot veselību un strādāt mazāk. 

Vai sabiedrība izprot šādu filozofiju? «Pilsētniekam tas varbūt liekas citādi, bet laukos tā dara daudzi. Tas nav nekas neparasts, lai gan arī šeit pamazām sāk izmantot veikalu piedāvātās ērtības. Daudzi pagrabi Druvā stāv tukši,» secinājis Toms. l

Viedoklis

Nemācīsies — kļūsi bezdarbnieks

Šobrīd Latvijā ir salīdzinoši zems bezdarba līmenis un salīdzinoši straujš algu pieaugums, kas gan pagājušajā gadā netika līdzi inflācijai. Tomēr kopumā darba tirgus labi pārvarēja ekonomikas satricinājumus. Aktuāls ir jautājums par demogrāfijas tendencēm. Tuvākajos gados mēs saskarsimies ar darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos. Jauniešu, kas patlaban ienāk vai drīzumā ienāks darba tirgū, ir uz pusi mazāk nekā pirms gadiem divdesmit. Savukārt iedzīvotāju skaits pirmspensijas vecumā palielinās. Analizējot darbinieku vecuma struktūru, izteikti lielāks vidējais vecums ir tādās nozarēs kā izglītība un veselības aprūpe. Taču jauniešiem šīs nozares nav saistošas. Lai risinātu darbaspēka trūkuma problēmu, var izmantot tehnoloģijas, bet tas diez vai aizstās cilvēka darbu vispār. 

Vai ir profesijas, kas automatizācijas un tehnoloģiju dēļ izzūd? Profesiju nosaukumu katalogā izmaiņas notiek. Taču vairāk runa ir par to, ka vienā profesijā strādājošajiem laika gaitā mainās darba pienākumi. Piemēram, pārdevējas agrāk strādāja aiz letes un pasniedza pircēja izvēlētās preces. Vēlāk par pārdevēju sāka saukt cilvēku, kas sēž kasē, bet tagad tas ir cilvēks, kas palīdz pircējiem izmantot pašapkalpošanās kases. 

Pārmaiņas darba tirgū rada izaicinājumus izglītības sistēmai. Kamēr profesionālo skolu audzēkņi un augstskolu studenti apgūst mācību programmu, darba vide jau ir mainījusies. Temps, kādā iespējams mainīt programmas, ir daudz lēnāks, nekā izmaiņas notiek praksē. Tāpēc mācīšanās ir svarīga visas darba dzīves laikā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes pieaugušo izglītības apsekojuma datiem, apmēram puse strādājošo savas dzīves laikā turpina mācīties, papildināt zināšanas. Pārsvarā izvēlas neformālo izglītību. Tajā pašā laikā bezdarbnieku vidū mācīšanās līmenis ir krietni zemāks. Respektīvi, darba tirgū ir spiediens: ja tu strādā, tev visu laiku kaut kas jāapgūst. Pretējā gadījumā konkurētspēja samazinās un var kļūt par bezdarbnieku.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem