Tāvi Madiberks. Foto — no personīgā arhīva
Igauņu uzņēmējs Tāvi Madiberks par Baltijas valstu iespēju sarežģīto ģeopolitisko situāciju pārvērst par priekšrocību un izdevību konkurēt globāli
Tāvi Madiberks (Taavi Madiberk) savu pirmo tehnoloģiju uzņēmumu Skeleton Technologies nodibināja 2009. gadā, lai izstrādātu superkondensatorus un dažādus risinājumus enerģijas uzglabāšanai. Jau pēc diviem gadiem par uzņēmuma pirmo klientu kļuva Eiropas Kosmosa aģentūra.
Nu Madiberks izveidojis jaunu biznesu — Frankenburg Technologies, kurā darbojas arī latviešu tehnoloģiju eksperti. Uzņēmuma mērķis ir izstrādāt raķešu sistēmas, kas būtu līdz pat piecdesmit reizēm lētākas nekā pašlaik tirgū pieejamās un sniegtu Eiropai ievērojamas priekšrocības cīņā ar agresoru.
Intervijā uzņēmējs runā par aizsardzības jomas attīstību Eiropā un kritiskajām nozarēm, Frankenburg Technologies sadarbību ar ekspertiem Latvijā un tehnoloģisko inovāciju lomu drošākas nākotnes veidošanā.
Mazliet muļķīgs un provokatīvs jautājums, kuru droši vien vismaz vienreiz dzīvē sev uzdevis katrs latvietis: kāpēc Igaunija, nevis Latvija ir Baltijas un pat visas Eiropas «vienradžu» meka?
Pašlaik uz atšķirībām starp Igauniju un Latviju raugos pozitīvā kontekstā. Latvijā nepārprotami ir daudz talantīgu tehnoloģiju ekspertu, un man šķiet, ka tagad jums patiesībā jau ir arī mazliet lielāka «apetīte» pēc tehnoloģiskiem panākumiem nekā Igaunijā. Mums izsalkums, šķiet, vairs nav tik liels kā agrāk. Šajā laikmetā Baltijā un visā Eiropā svarīgākais ir sadarbība — ir vajadzīga mērķtiecīga industriālā politika; ir jādara viss iespējamais, lai mūsu ģeopolitisko situāciju pārvērstu par priekšrocību.
Pirmajos gados pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā bija situācijas, kad ārzemju investori pārdomāja plānus par ienākšanu Baltijā.
Jā, bet, ja salīdzinām ar citām valstīm globālā mērogā, piemēram, Dienvidkoreju vai Izraēlu, kuras dzīvo vismaz tikpat sarežģītā drošības situācijā kā mēs, tad neviens nešaubās — vajadzētu vai nevajadzētu šajās valstīs investēt. Dažas nedēļas pēc Hamās 7. oktobra uzbrukuma Intel paziņoja par 20 miljonu dolāru investīcijām Izraēlā, kas faktiski ir konflikta epicentrā. Tāpēc, runājot par Latviju, domāju, ka gan valdības, gan uzņēmējdarbības līmenī nepieciešama lielāka savstarpēja uzticēšanās.
Kā Igaunija sasniedza savus panākumus tehnoloģiju jomā? Mums bija tādi agrīnie uzņēmumi kā Skype, kas ļāva noticēt savām spējām un deva pārliecību, ka varam gūt panākumus globālā mērogā, un tas radīja pozitīvu lavīnveida efektu.
To pašu droši vien var teikt par Skeleton Technologies, kas pastāv jau kopš 2009. gada.
Jā, arī Skeleton Technologies noteikti bijusi līdzīga ietekme. Kad izveidojām uzņēmumu, darbu sākām nelielā telpā kopā ar manu tēvu zinātnieku. Savukārt tagad mēs esam lielākie igauņu investori Vācijā, nesen ieguldījām 220 miljonus un ražojam tādiem uzņēmumiem kā BMW, Siemens un citiem.
Jūs runājat par savu otru uzņēmumu Frankenburg Technologies, kas darbojas aizsardzības jomā?
Jā. Mums bija būtiski, ka šī aizsardzības tehnoloģija tiek ražota Baltijas valstīs. Vienlaikus es apzinos, ka nepietiek ar to vien, ka veidojam kopuzņēmumus ar Rietumu aizsardzības uzņēmumiem, — ar to vien nav gana, lai gūtu ilgtspējīgu peļņu.
Tas, ko esam izvēlējušies darīt ar Frankenburg Technologies, ir aizsardzības tehnoloģiju spicē — raķetes. Mēs patiešām nodarbojamies ar «raķešu zinātni»! (Smejas.) Frankenburg Technologies komandā ir arī latviešu inženieri — Rīgas Tehniskajā universitātē ir patiesi augsts tehnisko prasmju līmenis, kuru, man brīžiem šķiet, Latvijā līdz galam nenovērtē.
Ir vajadzīga lielāka pārliecība, nevajag skatīties uz rietumvalstīm — uz Vāciju, Franciju. Jā, sadarbība ir svarīga, bet mums ir pienācis laiks nobriest kā valstīm un kā ekonomikām un domāt par to, kā ražot tehnoloģiju, kam ir būtiskas priekšrocības. Ja strādājat inženierzinātnēs, ja piedāvājat augstas vērtības produktus, tad ekonomiskie panākumi sekos.
Tas jums acīmredzami izdevās arī saistībā ar Skeleton Technologies, jo uzņēmums tika izveidots 2009. gadā, un jau pēc diviem gadiem tā pirmais klients bija Eiropas Kosmosa aģentūra.
Kad mēs izveidojām Skeleton Techologies un sākām attīstīt produktu, pirmie, kas saprata, kā varētu noderēt tāda tehnoloģija, bija Eiropas Kosmosa aģentūra. Viņi mums atvēra durvis uz Vācijas autorūpniecību — mēs nekad nebūtu tikuši klāt BMW, ja nebūtu uzticēšanās no Eiropas Kosmosa aģentūras. Tādējādi ar Skeleton Technologies mums ātri vien bija iespēja attīstīt globālu skatījumu — uzņēmums tagad darbojas arī Vācijā un Somijā, tomēr nolēmām, ka augstas pievienotās vērtības funkcijas mēs paturēsim Baltijā, kamēr ražošana notiks Vācijā.
Tas, protams, nav mazāku darbaspēka izmaksu dēļ. Taču ir iespējams, jo modernā ražošana ir ļoti automatizēta — tiešās darbaspēka izmaksas ietekmē tikai 4—5% no pārdoto produktu pašizmaksas. Turklāt varam būt tuvāk klientiem.
Vai šāda pieeja attiecas arī uz Frankenburg Technologies?
Šeit stratēģija ir atšķirīga. Piemēram, mēs nopietni apsveram un gatavojamies sākt masveida ražošanu Latvijā, jo mums te jau ir ļoti laba pētniecības un izstrādes komanda. Un arī veiksmīga sadarbība ar vietējiem aizsardzības spēkiem. Frankenburg Technologies pašlaik izstrādā raķetes ar daudz zemāku, vairāk nekā 50 reižu, pašizmaksu nekā vidējām Rietumos saražotajām raķetēm. Vienas parastās raķetes izmaksas var būt no 100 000 līdz vairākiem miljoniem dolāru, kamēr droni, kuru notriekšanai tās tiek izmantotas, maksā no dažiem simtiem līdz varbūt 20 000 dolāru — tātad lielākā problēma ir izmaksu asimetrija.
Pēc mūsdienu karadarbības ir absolūti skaidrs, ka droni kļūst par galveno problēmu — tos nevar turpināt notriekt ar tik dārgu aprīkojumu. Nesens piemērs — Izraēlas gadījumā tika izmantotas raķetes vairāku miljardu dolāru vērtībā, lai notriektu bezpilota lidaparātus, kas izmaksāja apmēram 20 vai 30 miljonus. Nav svarīgi, cik bagāta ir valsts, — tik lielas izmaksas vienkārši nav pieļaujamas.
Būtisks faktors ir arī ražošanas spēja. Frankenburg Technologies mēs cenšamies masveidā sākt ražot raķetes, kuru cena ir mazāka par 10 000 eiro. Mums ir līdzīga pieeja kā SpaceX — izmantojam komerciāli pieejamās sastāvdaļas un uz tām būvējam savu programmatūru. Mūsu mērķis ir saražot vairāk nekā miljonu raķešu gadā. Protams, lai to sasniegtu, jāpaiet gadiem, bet mēs patiešām vēlamies pārmaiņas, jo Eiropai šajā karā ar Krieviju ir jāuzvar.
Cilvēki bieži domā, ka kari tiek uzvarēti kaujas laukā, bet patiesībā tie tiek uzvarēti rūpnīcās. Kas radīja atšķirību Otrajā pasaules karā? Tā bija ASV rūpnieciskā ražošana — ieroči, transportlīdzekļi. Mums jābūt priekšā rūpnieciskā līmenī, lai būtu konkurētspējīgi. Un mēs nekonkurējam ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem, bet pirmām kārtām ar mūsu ienaidniekiem.
Vai pašlaik ražošanas attīstība vairāk saistīta ar militāro spēju palielināšanu Eiropā vai tiešu palīdzību Ukrainai?
Labākajā gadījumā abi iet roku rokā, bet, protams, tās ir arī divas dažādas pieejas. Atbalstot Ukrainu, mēs Baltijā cīnāmies arī par savām valstīm, bet ģeopolitiskajā kontekstā ilgtermiņā Krievija nepazudīs no pasaules kartes, un, ja sarunu ceļā tiks panākts pamiers, tad arī apdraudējums nepazudīs. Un tad jautājums par to, vai mums ir līdzvērtīga rūpnieciskā spēja, būs būtisks.
Kad es sāku Frankenburg Technologies raķešu biznesu, sākumā centos pārbaudīt, kas notiek lielākajos Eiropas aizsardzības uzņēmumos, jo ideja šķita tik vienkārša, tik loģiska, ka likās — nav iespējams, ka līdz šim vēl neviens pie tās nav nonācis.
Un vai tiešām nebija?
Izrādījās, ka vairāki uzņēmumi par to domājuši, bet kopējais viedoklis tirgū bija tāds, ka jebkurā gadījumā tiks iegādāts konkrēts daudzums raķešu un budžets ir ierobežots — tad kāpēc mums jāsamazina mūsu pašu tirgus cena? Kāpēc jāpiedāvā lētāki produkti, ja nav problēmu pārdot dārgākos? Patiesībā cenas bija pat augušas.
Veidojas absurdā situācija, kurā politiķi priecīgi saka: mēs palielinām investīcijas! Bet patiesībā viņi vienkārši iztērē vairāk naudas. Netiek veikti lielāki ieguldījumi. Un aizsardzības uzņēmumi tikmēr priecājas, ka nav jāuzņemas papildu riski, var vienkārši iegādāties esošos produktus.
No tipiska aizsardzības nozares uzņēmuma viedokļa ideāls gadījums būtu jauks, stabils 10 gadu karš, kas būtu lieliski ražošanas plānošanai. Reālā dzīve ir citāda, tāpēc mums jādomā stratēģiski. Ja aizsardzības produkti būtu vidēji 10 reižu lētāki nekā tagad, mums nebūtu problēmu bruņoties pret Krieviju. Mums nebūtu diskusiju par budžetu.
Par tradicionālo aizsardzības uzņēmumu interesēm skaidrs, bet kas traucē to saprast valdībām?
Problēma ir Eiropas ļoti lēnā reakcija, salīdzinot, piemēram, ar ražošanu Krievijā vai Ziemeļkorejā. Mums varbūt vienmēr nav augsto tehnoloģiju, bet mums ir mērogs un finansiālas iespējas. Krievijas ekonomiku nevar salīdzināt ar Eiropu — Eiropas IKP ir aptuveni 20 reižu lielāks nekā Krievijas. Tāpēc es vienmēr esmu ļoti pārsteigts, ja kāds apgalvo, ka mēs nevaram cīnīties ar Krieviju, jo tas ir par dārgu. Mēs esam 20 reižu lielāki par viņiem! Es tikko atgriezos no Vācijas, kur man bija tikšanās ar kādu politiķi, un viņš man teica: «Tāvi, mēs liekam visas likmes uz jums!»
Runa ir arī par attieksmi: mēs vēlamies radīt kaut ko jaunu, ir inovatīvs domu gājiens, mēs daudz nespriežam par to, kā 40 stundu vietā nedēļā nostrādāt 36. Bet var teikt, ka Baltija un Polija pašlaik ir Eiropas pēdējā cerība, un dažreiz man šķiet, ka mēs sevi nenovērtējam pietiekami augstu. Jā, mēs esam mazas valstis, bet arī vēsturiski ir bijis precedents — Padomju Savienības sabrukšana, kad mums izdevās panākt gandrīz neiedomājamo.
Tāpēc es uzsveru: tikai ieroču iegāde nav ilgtspējīgs risinājums, un mēs varam šo sarežģīto ģeopolitisko situāciju pārvērst par priekšrocību un iespēju konkurēt. Turklāt, skatoties uz latviešiem, kas darbojas aizsardzības nozarē, tiešām gribas ieguldīt pūles kopējā lietā — mums ir vienota misija. Es to saredzu kā vienotu ceļu Baltijai un Polijai, un, pat ja tas skan nedaudz augstprātīgi, mums, šīm četrām valstīm, ir jāparāda ceļš Rietumeiropai.
Kādi ir Skeleton Technologies turpmākie attīstības plāni?
Mums ir divi galvenie virzieni. Kā jau minēju, ieguldījām 220 miljonus rūpnīcā Vācijā, tātad šogad strādājam pie attīstības tur — nodrošinām stabilitāti. Otrs virziens — mēs palielinām piegādes mākslīgā intelekta datu centriem ASV. To visu darām, lai sagatavotos iespējamai startēšanai biržā — vēlamies, lai tas notiktu jau 2027. gadā.
Vai Trampa ieviestie muitas tarifi nav atstājuši iespaidu uz jūsu aktivitāti ASV?
Labs jautājums. Mēs esam diversificējuši savas piegādes ķēdes, jo saistībā ar tarifiem vēl nav īstas skaidrības. Pašlaik datu centru kontekstā koncentrējamies uz Eiropas tirgu, un vienlaikus analizējam iespējamās investīcijas ASV — un ne tikai no piegādes ķēdes viedokļa, jo redzam, ka nav jēgas investēt tikai tarifu dēļ. Ir jābūt faktiskai biznesa iespējai, tarifi ir kaut kas virs tā. Tāpēc mēs vispirms cenšamies noskaidrot, vai ASV mums vispār ir gana iemeslu sākt darboties no uzņēmējdarbības skatpunkta, un tagad tarifi dod sava veida papildu stimulu, lai virzītos ātrāk.
