Kara balsis.* Gads pēc Azovstaļ

Dmitro Kozacka fotogrāfijas no ielenktās rūpnīcas bija retas liecības par Mariupolē notiekošo

Augstajos rūpnīcas Azovstaļ mūros ielauzies gaismas stars, kas apspīd vīrieti formā. Ar šādu pašportretu Dmitro Kozackis visai pasaulei parādīja izturību un drosmi, ar kādu ukraiņu karavīri bija apņēmušies līdz galam aizstāvēt Mariupoli. Tikai dažas dienas pēc šīs fotogrāfijas publicēšanas vietnē Instagram Dmitro un viņa ieroču brāļi nonāca krievu gūstā — tas bija vienīgais veids, kā dzīviem izkļūt no ielenkuma. Taču Azovstaļ aizstāvji jau bija ierakstīti pasaules vēsturē kā karavīri, kuri vairākus mēnešus izturēja nepārtrauktas cīņas un mēģinājumus viņus iznīcināt ar visdažādākajiem ieročiem.

Dmitro piedzima vilciena konduktoru ģimenē Malinas pilsētā, kas atrodas Kijivai kaimiņos esošajā Žitomiras apgabalā, un bērnībā kopā ar māti daudz laika pavadīja uz dzelzceļa. Taču viņš nesekoja vecāku pēdās, jo par jaunieša kaislību kļuva fotografēšana, ar interesantiem darbiem izceļoties jau vietējā fotoklubā. 

Galu galā Dmitro izvēlējās praktiskāku profesiju — studēja datorzinātnes un menedžmentu augstskolā Polijā. Taču, kad 2013. gada nogalē Ukrainā sākās tā dēvētā Pašcieņas revolūcija, viņš arvien biežāk sāka apmeklēt mājas un Kijivu, jo arī Dmitro bija svarīga tautas cīņa par taisnīgumu, brīvību un tuvināšanos Eiropai. Atkal atbraucot uz augstskolu, puisis atveda  attēlus studentu medijiem — viņam tik ļoti patika atspoguļot notikumus Maidanā, ka Dmitro nolēma pāriet uz žurnālistiku. Taču studijas bija iespējamas tikai par maksu, un viņš atgriezās mājās.

Apspriedies ar māti, Dmitro nolēma izmēģināt spēkus armijā. Jauniesaukto norīkoja uz militāro vienību Mariupolē, bet 2017. gadā pārcēla uz pulku Azov, kurā, šķiet, viņš atrada savu aicinājumu atspoguļot militārus notikumus. «Laiku pa laikam palīdzēju pulka preses dienestam, un, kad viņiem parādījās vakance, komandieris mani ieteica. Tajā laikā biju sakrājis pieklājīgu naudas summu, un 2019. gadā, kad man bija 24 gadi, nopirku kameru, par kuru biju sapņojis visu mūžu. 2021. gadā kļuvu par Azov preses dienesta komandieri,» stāsta fotogrāfs.

Mariupolē Kozackis nodzīvoja septiņus gadus, un šo pilsētu atceras ar siltām atmiņām, jo tur sākās viņa pieauguša cilvēka dzīve — pirmie nopietnie ienākumi, pirmā mīlestība, savs dzīvoklis. Fotogrāfs apgāž Krievijas propagandas mītu, ka mariupolieši gaidīja «krievu pasaules» atnākšanu. Visi Dmitro draugi, kuriem pat nebija nekāda sakara ar Azov, bija noskaņoti proukrainiski un pilsētu pameta tikai pēc pilna mēroga Krievijas invāzijas sākuma.

Pulks jau 2022. gada 24. februāra priekšvakarā apzinājās, ka tuvojas jauna militāra eskalācija. Taču Dmitro šokēja tas, ka krievi Ukrainā iebruka no vairākām pusēm — viņš ļoti uztraucās par mātes un māsas drošību Žitomiras apgabalā.

Sākumā Dmitro un viņa dienesta biedri centās mierināt vietējos iedzīvotājus, plašsaziņas līdzekļiem skaidroja patieso situāciju Mariupolē un norādīja uz krievu pastrādātajiem kara noziegumiem. Kad okupanti sāka traucēt interneta un mobilos sakarus pilsētā, Azov preses dienests kļuva par vienīgo pilsētas informācijas avotu uz ārpasauli, izmantojot satelīta sakarus. 

Ofensīvai pieņemoties spēkā, daudzi iedzīvotāji un Mariupoles aizstāvji pēdējo glābiņu atrada metalurģiskās rūpnīcas Azovstaļ ēkās un pazemes bunkuros — «manas dzīvības un nāves vietā», kā pats Kozackis tolaik ierakstīja Instagram.

Pagājušā gada 15. aprīlis kļuva par Dmitro otro dzimšanas dienu — viņam brīnumainā kārtā izdevās izdzīvot pēc aviācijas bumbas trāpījuma bunkurā, kur bojā gāja daudzi viņa kolēģi. Par spīti smagajai emocionālajai situācijai, šausmīgajiem dzīves apstākļiem un saules trūkumam, Kazackis tomēr centies uzmundrināt cīņubiedrus un rūpnīcā patvērušos civiliedzīvotājus. Mēģināja rast kopēju valodu pat ar tiem, kuri ticēja Krievijas propagandai par «bendēm no Azov pulka». Un, protams, daudz fotografēja. Viņu iesauca par Azovstaļ acīm. 

Tikmēr Dmitro māte strādāja evakuācijas reisos, izvedot ukraiņus no kara karstajiem punktiem — šis darbs novērsa viņas uzmanību no smagām domām par dēla likteni.

Dmitro nevēlas daudz stāstīt par nonākšanu gūstā, jo tas ir sāpīgi, turklāt bīstami tiem karavīriem, kuri joprojām atrodas okupantu ieslodzījuma vietās. Viņš tikai atklāj, ka, sēžot cietuma kamerā Doneckas apgabalā, pašam negaidīti spēku un vēlmi izdzīvot devusi paļaušanās uz Dievu. Dmitro nekad neesot bijis reliģiozs, bet nakts lūgšanās atradis mierinājumu un jēgu dzīvot.

Kādā pagājušā gada septembra dienā Kozackis pēc tēvreizes noskaitīšanas, kārtējo reizi vērsās pie Visaugstākā: «Kungs, 28. septembrī ir mammas dzimšanas diena. Es to neesmu pelnījis, bet viņa noteikti ir pelnījusi, lai es atgrieztos mājās.» Un burtiski 15 minūtes pēc tam kamerās nodzēsa gaismu, un sākās cilvēku atlasīšana pēc kaut kādiem sarakstiem, tajā skaitā arī mani! No malas tas izskatījās dīvaini, bet es biju optimistiski noskaņots — jutu, ka drīz braukšu mājās. Un tā arī notika — 21. septembrī piezvanīju mammai, kura tobrīd strādāja kārtējā reisā, un pateicu, ka esmu atpakaļ Ukrainā. Viņu apsveica visi vagona pasažieri,» atceras Dmitro.

Pēc atbrīvošanas no gūsta, Kozackis aizgāja no Azov pulka, tā vietā turpinot dienestu kā militārais fotogrāfs Ukrainas Aizsardzības ministrijā. Jau vairākas reizes devies ārvalstu vizītēs, lai kā aculiecinieks stāstītu, kas īsti notika Mariupolē. 

Viņa leģendārajā fotogrāfijā redzamo gaismas kūli pats sauc par cerību staru — Dmitro nepacietīgi gaida, kad no Krievijas gūsta atgriezīsies visi Azovstaļ gūstekņi, kuru ir vairāk nekā 2000.

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu