Pēc Pulicera

Mūsu WhatsApp grupā šodien apspriežam Pulicera prēmijas. Vairākās kategorijās laurus likumsakarīgi plūc drosmīgās kara reportāžas no Ukrainas.

Kolēģe no Indijas atzīstas, ka arī bija iesniegusi savu pētījumu par etnisko tīrīšanu valsts ziemeļu štatos, kas iespiesti starp Bangladešu, Mjanmu un Ķīnu. Šis pārapdzīvotais zemes pleķis ir kā pulvera muca — viņas dzimtajā Manipurā arī pašlaik izcēlušies grautiņi. Kamēr satracināts pūlis ielās slepkavoja un dedzināja, viņa vairākas dienas nevarēja sazināties ar vecākiem šīs elles epicentrā. Kad Indijas valdība netiek galā, tā vienkārši atslēdz internetu. Baisās ziņas ilustrē, kāpēc pasaules lielākā demokrātija (!) nupat publiskotajā preses brīvības indeksā no zemās 155. vietas nošļukusi līdz 161.

Mūsu grupā Latvija ir starp retajām, kas gada laikā pakāpusies un tagad 180 valstu vidū ir 16. vietā. Joprojām atpaliekam no Baltijas kaimiņiem (tie pirmajā desmitniekā), bet es aiztaupu savas žēlabas kolēģiem, kuriem atgriešanās dzimtenē draud ar arestu, ārvalstu aģenta statusu vai fizisku izrēķināšanos par to, ka centies noskaidrot patiesību.

Starp citu, tagad man ir gods pazīt divus Pulicera laureātus. Rudenī mūsu universitātē viesojās kanādiete Konija Valkere, kuras darbs cildināts radiožurnālistikas kategorijā — satricinošā raidierakstu sērija Stolen par viņas tēva ciešanām indiāņu internātskolā atklāja dziļās rētas, ko Amerikā atstājusi vietējo cilšu nežēlīgā asimilēšana. Savukārt pērngada Hamfrija stipendiāte Milana Mazajeva no Čečenijas strādā godalgotajā NYT komandā, kas pētīja Bučas slaktiņu. Protams, Milana ir ASV tāpēc, ka Krievijā viņu atplestām rokām sagaidītu… prokurors.