«Gribēja aprakt, bet nezināja, ka esam sēklas…»

Rakstnieci Noru Ikstenu šogad uz sarunu aicināju vairākkārt, viņa allaž atteica: «Vēl ne.» Kad būs gatava, pati došot ziņu. Aprīļa otrajā nedēļā saņēmu Noras īsziņu: «Pēc panākumiem Zviedrijā — TV intervijā un Malmē — esmu gatava intervijai Ir.»

Pagājuši astoņi mēneši pēc tam, kad dzejniece Māra Zālīte vērsās pie sabiedrības ar lūgumu ziedot Noras rehabilitācijai. Vairākus mēnešus Nora bija pavadījusi uz trauslas robežas, taču par šo laiku un notikumiem rakstniece nevēlas runāt. Viņa saka — šobrīd ir atdzimusi, atguvusi gan dzīvessparu, gan veselību. Un ir bezgala pateicīga visiem, kas ziedoja un atbalstīja.

Tiekamies Noras mājās Ikšķilē. Pavasarīgi siltā dienā, saules apspīdētas, sēžam dārza malā. Mūs apsargā rakstnieces suns Pērkons, un gaisā jaušama netveramā sajūta, ka tūlīt, tūlīt viss notiks — atkal plauks un zaļos. Tāda esot arī Noras iekšējā sajūta.

Pirms vairākiem gadiem sarunā man teici: «Es visu mūžu cīnos ar savām asinīm. Tā ir visnopietnākā un dramatiskākā cīņa. Šī cīņa nenozīmē, ka gribu novērsties no šīm asinīm. Tā nozīmē, ka cīnos pret iznīcības gēnu.» Izrādās, neviens cilvēks nav pasargāts no izdegšanas. Kādas ir tavas sajūtas, gandrīz veselu gadu esot ārpus pierastās dzīves, veseļojoties un mēģinot atgūt dzīvības un dzīves spēku?
Vārdus «priecājies par katru dienu!» sakām katram, kurš ir noskumis vai ievilkts skumju purvā, nespēj vairs saskatīt dzīves skaistumu, jūtas neiederīgs vai liekas vairs nesaprotam šo pasauli. Un ir cilvēki, kuriem nesakām neko, jo no malas izskatās — kā tad viņam trūkst! Bet ne jau no tā, vai kaut kā trūkst vai ne, ir atkarīga iekšējā sajūta.

Katram cilvēkam, it īpaši māksliniekam, kurš dzīvo intensīvu, radošu dzīvi, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad jārestartējas. Taču ne jau mēs izvēlamies pieredzi, tā izvēlas mūs. 

Ļoti iespējams, ka es kā rakstniece un pietiekami jūtīga persona visu notiekošo no pandēmijas sākuma izjutu kaut kā pārāk spēcīgi. Ar to negribu teikt, ka to neizjuta arī citi cilvēki. Bet man izvērtās mans ceļš… 

Man liktenis bija izvēlējies pamatīgu un dziļu restartu, un esmu priecīga par to, ka man ir dāvāta vēl viena iespēja atgriezties, būt, radīt. Rakstīt. Darīt to sevis un citu labā. Tagad uz dzīvi raugos pavisam citādi.

Izrādās, šāda piespiedu klusēšana tāpēc, ka tev kādu laiku bijis jābūt prom no sabiedrības, dod pamatīgu skatu uz notiekošo. Skatu it kā no malas. Tādu nevar iegūt, ja visu laiku atrodies virpuļa iekšienē.

Ko tu ieraudzīji?
Mans pirmais brauciens bija uz Kalnu kultūras namu un bibliotēku, un es kā spogulī tur ieraudzīju mūsu tagadējo situāciju. Mūsu, kas dzīvojam Latvijā.

Pirmā tikšanās bija ar 12. klasi — pēdējo Kalnu vidusskolā, jo skolu slēdz. Redzēju jauniešus, kuri ir nevis priecīgi par to, ka, iespējams, dosies kaut kur tālāk pasaulē, bet skumji par to, ka mīl savu vietu, un gribētu tajā palikt. Diemžēl gan dzimstības, gan valodas, gan ekonomiskā situācija ir tāda, ka viņiem nav izvēles. Būt pirmajam, izbaudīt slavas brīdi, ir laba sajūta, bet būt pēdējam… nav patīkamākā sajūta.

Sekoja tikšanās ar citas paaudzes Kalnu iedzīvotājiem, kuri izvēlējušies tur palikt. Viņi negrib nekur braukt, tur ir viņu dzīve, lai cik tā būtu grūta un sarežģīta.

Trešā epizode — reti braucu uz Rīgu, bet, kad beidzot to izdarīju, ejot pa pilsētas ielām, konstatēju: Rīga ir kļuvusi absolūti krieviska. Rīgā pārsvarā runā krievu valodā! Tā nav laba sajūta, jo tā skaļi signalizē, ka mums 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas ir jācīnās par savu valodu. Protams, iemesli krievu valodas skanējumam meklējami arī tajā, ka esam viena no ES valstīm, kas uzņēmusi ļoti daudz ukraiņu bēgļu. Bet fakts paliek fakts.

Nākamā epizode — vakar pēc ilgāka laika ieslēdzu Latvijas Televīziju, un tur runāja par skolotāju un mediķu streiku. Tātad esam nokļuvuši būtiskā punktā, kurā jāsaprot, ka 30 gadus pēc neatkarību atkal jācīnās par savu pastāvēšanu.

Taču nemeklēsim ārēju ienaidnieku! Mums pašiem ir jāatrod atbilde, kāpēc tā ir noticis. Kāpēc cilvēki Rīgā nerunā latviešu valodā, kāpēc ir jāslēdz mazās lauku skolas, kāpēc pie ārstiem ir jāpierakstās pusgadu iepriekš. Manuprāt, iemesls ir tas, ka gan pandēmijas laikā, gan, būdami fantastiski palīdzīga valsts brāļiem ukraiņiem, esam aizmirsuši par sevi.

Kāpēc cilvēks izdeg? Jo aizmirst par sevi. Viņš ir ritenī, kurā ir pienākums visu laiku dot — publikai, presei, cilvēkiem, kam ir grūti apstākļi. Un tas nav slikti — ir jādod, jāpalīdz, jāatbalsta. Bet nedrīkst aizmirst par sevi!

Ja valsts neatgriezīsies pie sajūtas, ka ir jāsargā arī savi cilvēki, jānosargā sava valoda, mūsu vērtības, ekoloģiskā sistēma, daba, kas mūs izglāba pandēmijas laikā, un ja laikus neapstāsimies, tad kā tauta varam izdegt un pazust pavisam.

Tu uzzīmēji fatālu ainu! Kas mūs individuāli un valstiski var glābt?
Kultūra glābj. Nesen man Raimonds Tiguls teica: «Bet būs taču Dziesmusvētki!» Māris Sirmais Dziesmusvētkiem gatavo Ikšķiles kori, un aizvakar arī Raimonds bija atbraucis Ikšķiles kultūras namā mēģināt dziesmas.

Tātad tomēr spēks vēl ir! Cilvēki, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām, uz visu, kam jāiet cauri, dzied koros, gatavojas svētkiem. Caur tiem Latvija var noturēties un pacelties.

 Ne jau tikai Dziesmusvētki mūs atkal piecels. Tiem sekos ikdienība, jautājums — kā izdzīvot, izkārpīties?
Aprīļa sākumā piedalījos Zviedrijas televīzijas raidījumā ar simbolisku nosaukumu Babel jeb Bābele un Malmes publiskajā bibliotēkā tikos ar lielu auditoriju. Šajās sarunās sapratu, ka ne tikai mums ir problēma. Arī zviedri dara visu, lai nosargātu savus cilvēkus, valodu, ģeogrāfiskās robežas. To pašu dara dāņi, kas ir diezgan pamatīgi noslēguši robežas, lai nosargātu savus cilvēkus. To paši dara somi, nemaz nerunājot par norvēģiem.

Tagad, pēc pandēmijas, mēs noteikti necīnīsimies par brīvību daudzgalvainās demonstrācijās, kā to darījām pirmo reizi, jo cilvēki vienkārši neietu. Šoreiz Latvijas likteni var izglābt tikai katra personiskā izšķiršanās. Tikai! Ir pienācis katra iekšējās brīvības un izšķiršanās laiks. Mēs šeit esam tādēļ, lai Latvija, latvieši saglabātos. Saprotiet, citādi tas nav un nebūs iespējams!

Kādreiz prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica: «Katrs viens.» Vai es šeit palikšu vai aizbraukšu? Ko es atradīšu tur, kur aizbraukšu? Bet es nedomāju, ka ģeogrāfiska vai fiziska došanās prom kaut ko atrisina. Palikšana un atgriešanās kaut ko atrisina!

Arī ārzemēs nevienam nav vajadzīgi tikai vienkāršo darbu strādnieki. Katra valsts meklē speciālistus, gatava pieņemt labākos ārstus, skolotājus, kas spēj runāt angļu valodā, māksliniekus, kas spēj tur iefiltrēties, kaut ko iestudēt. Visi grib izlasīt rozīnes no mūsu baltmaizes. Kā tad mēs paliksim, ja mūsu veselības sistēma būs sagrauta, ja nebūs izglītības un valodas? Kas tad paliks?!

Veidenbaums rakstīja: «Mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts.» Lai cilvēki spētu izdzīvot grūtībās, nepieciešams kāds augstāks mērķis. Kāds tas, tavuprāt, ir?
Ir jāatgriežas ticībai savai valstij. Ticībai savai politiskajai sistēmai, demokrātijai. Esot Zviedrijā, dalījāmies arī ar stāstiem par pandēmijas laiku. Mēs kā valsts pandēmiju izdzīvojām totāli nedemokrātiskā veidā, turpretī zviedri — demokrātiskā. Viņi savus pilsoņus neapspieda, ļāva brīvi izvēlēties. Un pilsoņi brīvi izvēlējās vienu vai otru lietu tāpēc, ka savai valstij un politiskajai sistēmai uzticējās. Bet mums tas bija citādi un iedragāja ticību valsts idejai. Protams, to atgūt ir sarežģīti, bet nekas nav neiespējams cilvēka vai valsts dzīvē, ja vien viņš pats to grib un augstāks spēks ir viņam labvēlīgs.

Man ir intuitīva sajūta, kas liek teikt, ka pēc šiem laikiem ir jānāk atdzimšanai. Jo šobrīd esam sasnieguši nulles punktu, kurā vai nu atdzimsti, vai izzūdi. Vēsturiski dažādās krīzēs Latvija ir pacēlusies no zema punkta. Jā, konteksts ir bijis citāds, bet kāpēc lai mēs neizietu cauri arī šādai pieredzei? 

Kā piemēru varu minēt lībiešu kultūras atdzimšanu, kurai sekoju līdzi. Atkal parādās nosaukumi lībiešu valodā, parādās lībiešu karogi! Ja saujiņa cilvēku var atdzīvināt to, kas kādreiz bija piederīgs vienai no Latvijas pamatnācijām, ja no atsevišķu cilvēku kopainas var rasties tāda atdzimšana, tad mūsu vēl ir daudz! Tad nav tik slikti!

Pirms kāda laika sacīji — tavā profesionālajā dzīvē iestājies ražas laiks. Teici: «Pati sev nepārtraukti atgādinu: tikai, Dieva dēļ, neaizej slavas un atzinības pavadā.» Mātes piens ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu romāniem pasaulē. Kā tev gājis ar šo slavas pavadu?
Slavas mirklis, kad paceļ uz rokām un nes, ir patīkams. Bet, kā teica Dzintars Sodums, pamatā ir ikdienas darbs, tie paši burkāni un kartupeļi. Un, kad esi iemācījies to nošķirt, tad esi iemācījies pa īstam dzīvot. Citam tas nāk vieglāk, citam grūtāk, citam ātrāk, citam vēlāk. Bet labi, ka tas vispār pienāk.

Ja man nebūtu bijis nosacītā atzinības virpuļa — tas lielākoties bija saistīts ar Mātes pienu —, tad man nebūtu bāzes, uz kuras tagad dzīvot tālāk. Izrādās, izejot cauri klusēšanas periodam, atzinība, darbošanās atkal ir vajadzīga. 

Piemēram, 19. maijā būs brīnišķīgs pasākums Jaunmoku pilī, kur kopā ar Vestardu Šimku, Kasparu Znotiņu, Māru Zālīti, Ivetas Šimkus režijā un Arņa Šablovska izlolotu, veidojam pasākumu Imantam Ziedonim. Televīzijas raidījums Literatūre uzņēma Dzintara Soduma stāstu, kuru es atkal varēju izstāstīt. 

Vēl man izveidojusies brīnišķīga sadarbība ar Latvijas Radio kori un Sigvardu Kļavu, celsim gaismā Ansi Cīruli (latviešu grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors — red.), mūsu savpato latvieti, sapņotāju un reālistu. Dzintaru koncertzālē joprojām saglabājušās Cīruļa freskas.

Jau pirms tam Sigvards man lūdza uzrakstīt astoņus tekstus par astoņām saules planētām, kuriem mūziku komponēs astoņi latviešu komponisti. Izdomāju pamēģināt vienu no senākajām dzejas formām — akrostihu. Tas ir dzejolis, kura rindu pirmie burti, lasot no augšas uz leju, veido kādu vārdu vai frāzi. Tas nozīmē, ka dzejoļa pirmie burti veidos vārdu Marss, Jupiters vai citas planētas nosaukumu. Šis darbs varētu tapt gatavs uz rudeni.

Šīs lietas dod dzīves enerģiju, lai atkal spētu rakstīt.

Kā juties, kad vairs nespēji rakstīt?
Ja esi pazaudējis dzīvības garšu, pazaudē ari dārgāko, kas tev ir. Un tad, kad pazaudē dārgāko, saproti, ka esi pazaudējis visu.

Interesanti, kā es atgriezos pie rakstīšanas. (Smaida.) Vienmēr esmu gatavojusi labus pamatēdienus, bet nu, sev neraksturīgi, sāku cept kūkas un kēksus, gatavot smalkus saldēdienus. Tā es atgrieztos ierastajā dzīves ritmā. Bet, tiklīdz sāku domāt — jā, tas ir skaisti, tas ir brīnišķīgs darbs, atbrauca mana draudzene Gunilla no Zviedrijas. Par kūkām viņa teica: «Labi, labi… Bet tev jāatsāk rakstīt!» Kā es sāku cept kūkas, tā atsāku rakstīt.

Vai atceries brīdi, kad atsāki?
Protams! No nerakstīšanas miglas mani izcēla zvans no redaktores Daces Sparānes-Freimanes par vienu no sadaļām grāmatā Rakstniecības tehnoloģija. Tā ir laba grāmata, kurā latviešu rakstnieki uzrakstījuši esejas par to, kā viņi raksta. Dace piezvanīja un teica — tu vēl vari ielēkt tramvajā un uzrakstīt savu eseju. Un es vienkārši piecēlos piecos no rīta un trīs stundu laikā uzrakstīju. 

Atceros to fantastisko sajūtu: esmu atpakaļ! Agrs rīts, klusums, suns vēl guļ, logā deg svecīte, un es fiziski jūtu, ka esmu atpakaļ savā valodas upē. Tieši tajā sajūtā sāku rakstīt jauno grāmatu, kuru rakstu joprojām. Nepilna pusgada laikā esmu uzrakstījusi pusi romāna. 

Pastāsti, par ko tas būs!
Tā būs grāmata par cilvēka un pasaulē lielākā dzīvnieka — zilā vaļa — līdzestību. Cilvēks dzīvo krastā, bet zilais valis, liels un labestīgs, arī gudrs, okeānā. Viņš mīl cilvēkus, jo viņš cilvēkus redzējis, kad tie viņu fotografē, un viņam šķiet — cilvēki ir labi. Līdz viņš saskaras ar vājprātīgajām plastmasas kaudzēm, drātīm, kurās iepinas. Un viņš nesaprot, kāpēc cilvēki laužas viņa pasaulē, kāpēc neliek viņam mieru.

Šobrīd man šķiet, ka grāmata būs ar laimīgām beigām, ka Jona izglābs vali un valis izglābs Jonu. Pienācis laiks rakstīt grāmatas ar laimīgām beigām.

Savulaik ieviesi un desmit gadus rūpējies par Dzintara Soduma balvas pasniegšanu. Saprotu, ka nu viss ir mainījies.
Jā, pagājušajā gadā Ikšķili pievienoja Ogres novadam. Bija Dzintara Soduma simtgade un iecere, ka Ikšķilē notiks rakstnieku brīvais mikrofons, ka Soduma balvu no dzirdētajiem tekstiem izvēlēsies klausītāji, būs liela, laba, auglīga kopā sanākšana, Soduma daudzināšana. Tam svītru pārvilka Ogres novada mērs, tagad jau bēdīgi slavenais Egils Helmanis. Mūsu žūrijas — Roalda Dobrovenska, Artura Hansona, Liegas Piešiņas, Gundegas Blumbergas, Ikšķiles kultūras dzīves vadītājas Daces Jansones — desmit gadu darbs vairs nebija vajadzīgs. Par Soduma balvu lēma domnieki un laikam viens piesaistīts literāts. Tika iesniegti pieci darbi.

Dzintara Soduma balva — akmens pamatne ar viņa ex libris, ko veidojusi Pētera Krilova dzīvesbiedre Timiāna Munkēvica — gadu gaitā pasniegta mūsu literatūras zelta provei: Knutam Skujeniekam, Uldim Bērziņam, Silvijai Bricei, Viktoram Freibergam, Arvim Vigulam, Ingai Ābelei, Mārim Bērziņam un citiem. Ikšķilei un Latvijai tie bija literatūras svētki.

Šogad 13. maijā cilvēki, kas bija pie šīs balvas šūpuļa un palīdzēja Sodumam atgriezties Latvijā, rakstnieka 101. dzimšanas dienā satiksies manās mājās Ikšķilē. Pēdējā sagatavotā, bet līdz galam nenoslīpētā Soduma balva tagad stāv istabiņā, kur viņš nodzīvoja sava mūža pēdējos divus gadus.

Tavs slavenākais romāns runā par sievietes būtību un esību. Kādu šobrīd redzi sievietes vietu sabiedrībā? 
Manas paaudzes sievietēm ir sadzimuši mazbērni. Esmu redzējusi, kā brīvi domājošas bohēmistes un beibes, piedzimstot bērnam, pārvēršas par bērna sargātājām. Viņas dod dzīvību un saprot, ka tas ir īstais piepildījums. Šī iekšējā vajadzība pārvērsties ir glābējzvans.

Latvija visu laiku bijusi un joprojām ir spēcīgu sieviešu valsts. Mēs sakām — nezinām, kas notiks prezidenta vēlēšanās. Bet varbūt politiskās partijas savā starpā saķīvēsies, un nāks kompromisa figūra? Neesot ne tuvu politiskajām aizkulisēm, mēs taču varam izspēlēt tādu scenāriju. (Smejas.)

No otras puses — tieši tā notika, kad nāca Vaira Vīķe-Freiberga, zinātniece, ne no Latvijas, adītā jaciņā. Kas viņa tāda?! Un kur viņa aizveda Latviju! Meklējiet sievieti! Varbūt sieviete glābs Latviju.

Esi rakstījusi par to, cik viegli laikmets, vara un citi apstākļi var salauzt sievieti. Tomēr pēdējie notikumi arī parāda, sieviete joprojām netiek pienācīgi aizsargāta. Vai redzi kādu risinājumu līdzīgām situācijām?
Ja kopējā valsts sistēmā cilvēks jūtas vajadzīgs, tad tā jūtas arī sieviete, vai viņa būtu vientuļā māte, radoša sieviete vai strādājoša sieviete. Viņa jūtas nevis kā vezumnieks zirgs, kurai tikai jākrauj uz saviem pleciem — jānes bērni, darbs, dārzs un bieži vien arī vīrietis, bet labi un vajadzīgi.  

Iekšējā sajūta, ka esi stipra, visam tiksi cauri, visu izdarīsi, nav bezgalīga. Neviena sieviete nav no tērauda. Lai cik daudz viņa varētu nest kā politiska līdere, māksliniece vai jebkura cita darba darītāja, spēka var pietrūkt. Ir jāiemācās to dozēt, sevi mīlēt un sev palīdzēt. Un nevis tad, kad ir jau par vēlu. Nevis tad, kad izdegums ir liesmās un nezini, vai augstākie spēki dos iespēju to apdzēst vai ne.

Brīdī, kad jūti, ka visa kā ir par daudz — daudzām Latvijas sievietēm tā ir liela problēma, svarīgi apstāties un pateikt: nē, es tālāk neiešu. Es tagad padomāšu par sevi. Ja es par sevi nepadomāšu, es arī nevienam citam neko nevarēšu dot, jo manis vienkārši nebūs. Salūzīšu, izkusīšu un sabrukšu. Un es zinu, par ko runāju…

Tas ir stāsts arī par vardarbību attiecībās. Tāda reize var pienākt, bet tikai vienu reizi. Ja pienāk otrā reize, tas nozīmē, ka sieviete to ir akceptējusi. Ja pret sievieti ir pacelta roka, viņa pieceļas un aiziet. Ja viņa to akceptē otro reizi, viņa to darīs trešo, ceturto un piekto reizi, līdz attapsies, ka no šī purva ceļa ārā vairs nav.

Pandēmija bija pārbaudījums daudziem pāriem, kas bija pieraduši no rīta iekāpt katrs savā mašīnā un aizbraukt katrs uz savu darbu. Pēkšņi visi bija saspiesti kā siļķes mucā! Saspied dzīvās radības mucā un redzēsi, kas notiek... Gaisa nav, katrs cīnās par savu ieelpu. Taču daudziem vēl pietika spēka palikt apakšā savu muguru, lai kāds var izkāpt no mucas laukā.

Un atkal atgriežamies pie jautājuma — kur dabūt spēku pareizajai izvēlei attiecīgajā brīdī? Lai cik dīvaini tas skanētu, jebkura izvēle, ko cilvēks izdara konkrētā brīdī, ir iespējami labākā, ko viņš tajā brīdī var izdarīt. Lai arī no sabiedrības viedokļa šķistu — ak Dievs, ko viņš ir sastrādājis! —, tikai cilvēks pats zina, kamdēļ to ir darījis. 

Minēji cilvēkus, kuri noliec savu muguru, lai kāds varētu izkāpt no mucas. Kuri to darījuši tavas dzīves grūtākajā brīdī, lai no mucas varētu izkāpt tu? 
Mani tuvinieki — māsas Indras un krustmeitas Noras priekšā es pazemīgi noliecu galvu, draugi un lasītāji. Varu teikt — esmu saskārusies ar neiedomājamu cilvēku sapratni, mīlestību, cilvēku lūgšanām. Vienīgais, ko varu dot pretī, ir tas, ka es turpinu dzīvot, rakstīt, nest Latvijas vārdu pasaulē.

«Dod, dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt…» Bet, ja nonākam situācijā, kurā ir jālūdz — var teikt, ka es pat nenonācu tādā situācijā, jo cilvēki vienkārši atvēra savu sirdi un deva bez prasīšanas —, ar pateicību jāpieņem palīdzība. Gluži tāpat kā es iepriekš biju atvērusi savu sirdi un devusi citiem cilvēkiem, nu deva man. To mīlestības jūru, ko esi centies dot citiem, saņem pretī.

Būtībā pandēmijas un kara dēļ esam izgājuši cauri trešajam pasaules karam. Kāpēc lai iedomātos, ka tas neatstās sekas? Tas ir atstājis sekas, ar kurām mēs cīnāmies. Ir cilvēki, kuri nav izcīnījušies, daudzi ir aizgājuši. Ir skaidri sev jāpasaka, ka tā ir nebijusi pieredze, ar kuru mums ir nācies saskarties. Katrs ar to esam vai neesam tikuši galā. Bet par laimīgajām beigām… tā ir iekšējās izvēles sajūta. Un ticība Tēvam. Vai mēs kā rabarberi, kā puķes izlīdīsim no zemes, izspiedīsim pumpurus un uzziedēsim, vai mums tas neizdosies. Viņi gribēja mūs aprakt, bet nezināja, ka mēs esam sēklas…

Seši Noras Ikstenas iedvesmas avoti

 

Iesēt pļavas puķes, uz kurām vēlāk nāks bites. 

 

 

Ievas Strukas grāmata Par skaisto un aplamo dzīvi. Anšlavs Eglītis. Visi viņas darbi, bet šis jo īpaši, ir ārkārtīgi rūpīgi un silti uzrakstīti. Turklāt par izcilām personībām, bez kurām Latvijas kultūras vēsture nav iedomājama.  

 

 

Izcept skandināvu melleņu kūku, ko var ēst karstu ar saldējumu. Burciņu miltu sakapā ar paciņu sviesta, pieber šķipsniņu sāls. Samīca bumbā un liek ledusskapī. Pēc stundas mīklu izņem no ledusskapja un izlīdzina mīklas formā. Cep cepeškrāsnī 180 grādos aptuveni 20 minūtes. Kad gatava, uzber svaigas ogas pēc izvēles. 

 

 

Paciemoties Vecpiebalgā un saņemt dāvanā Piebalgas jostu. Lūk, tur ir mūsu spēks. 

 

 

Aiziet pie upes vai aizbraukt pie jūras un ieraudzīt tādu ainavu, lai vari izsaukties: «Purvītis!» 

 

 

Ticēt sapnim par to, ka sievietes izglābs pasauli. Kāds vīrietis teica: «Tuvojas matriarhāts, un izdzīvos tie vīrieši, kas ar sievietēm sadraudzēsies.»

 

 

Foto — Reinis Hofmanis

 

CV

Dzimusi 1969. gada 15. oktobrī Rīgā

Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē un angļu valodu un literatūru Kolumbijas Universitātē ASV

Daudzu romānu, stāstu krājumu, biogrāfiju autore

Nozīmīgākie darbi: Dzīves svinēšana, Nenoteiktā bija, Mātes piens, Ūdens mirdzēšana

Visvairāk tulkotā mūsdienu latviešu rakstniece. Darbi tulkoti angļu, vācu, franču, krievu, igauņu, lietuviešu, dāņu, zviedru, gruzīnu, hindu, itāļu valodā

Dzintara Soduma balvas un Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas dibinātāja

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece