Okupācija un kultūra: ko nozīmē dekomunizācija Ukrainā?

Vairāk nekā 70 gadus padomju režīms centās iznīcināt visas Ukrainas vēsturiskās, kultūras, garīgās un lingvistiskās daudzveidības izpausmes. Tas kļuva pilnībā skaidrs pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tagad par to nav vairs nekādu šaubu. Ilgu laiku Ukrainas pilsētu un ciemu ielas bija nodēvētas to cilvēku vārdos, kuriem nebija nekāda sakara ar Ukrainu. Tā bija arī daudzās Eiropas valstīs, kas cieta no komunistiskā režīma: Čehija, Polija, Igaunija, Latvija un Lietuva bija pirmās, kas jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā sāka atbrīvoties no nosaukumiem, kas simbolizēja komunistisko režīmu, Krieviju un tās impēriskos centienus.

Padomju laika piemineklis, kas paredzēts nojaukšanai.

Otrais ielu, laukumu un skvēru pārdēvēšanas un vairāku pieminekļu nojaukšanas vilnis sākās Krievijas agresijas pret Ukrainu laikā. Valstis saprata, ka ir jāaktualizē šis process, un arī Ukraina, lai arī novēloti, tomēr steidzamības kārtā sekoja šim piemēram, ko nosauca par dekomunizāciju.

Tas ir process, kas sākās pēc tam, kad 2015. gadā tika pieņemts likums Par komunistisko un citu totalitāro režīmu pārveidi Ukrainā. Šis likums aizliedz izmantot komunistisko un nacistisko partiju simboliku, kā arī paredz pārdēvēt apdzīvotās vietas, kuru nosaukumi ir saistīti ar komunistisko simboliku. Ļeņina pieminekļi, kā arī citi padomju laika simboli ir demontēti. Dekomunizācijas procesa ietvaros ir pārdēvētas ielas un apdzīvotās vietas, kuru nosaukumi ir saistīti ar komunismu, kā arī skvēri, stadioni, vilcieni, kuģi un parki.

Kamēr lielākajā daļā pilsētu ar ielu pārdēvēšanu nodarbojās vietējās varas iestādes un iedzīvotājiem šī iespēja netika dota, lai izvairītos no provokācijām, Kijiva ļāva iedzīvotājiem izvēlēties pašiem ielu nosaukumus. Pateicoties vietnei Kiev Digital (mobilā lietotne ar pilsētas pakalpojumiem), vienlaicīgi bija iespējams izvēlēties gandrīz 300 jaunu ielu.

“Tiesa, ja balsošanas biļetenā ir tik daudz variantu, tas var radīt problēmas vēlētājiem. Šajā gadījumā, kad balsošanas biļetenā ir 300 ielu, cilvēki var nespēt pienācīgi izvērtēt katru variantu un izdarīt apzinātu izvēli. Lai izvairītos no šādas situācijas, ir svarīgi izstrādāt efektīvākas balsošanas metodes, kas ļautu dalībniekiem pareizi novērtēt katru variantu un izdarīt apzinātu izvēli,” saka Kijivas iedzīvotājs Dmitro Harlamovs, kurš piedalījās šajā balsojumā.

Patlaban Ukrainā ir izveidots to septiņu pilsētu reitings, kurām labi veicies dekomunizācijā. Kopš plaša mēroga kara sākuma 33 pilsētās ir pārdēvēti aptuveni 2200 objekti. Proti, ir mainīti ielu, bulvāru, laukumu, skvēru, rajonu un pat ezeru un kuģu nosaukumi. Zīmīgi, ka Pavlogradas pilsētā bija jāpārdēvē katra piektā iela, tomēr Ukrainas galvaspilsēta reitingā joprojām ir līderis – 288 objekti. Tai seko Vinnica (232), Krivijroga (183), Kamjanska (182), Sumi (179), Kremenčuka (142) un Čerkasi (105).

Būtiski mazāk nosaukumu pārdēvēja Rietumukrainas pilsētās, jo dekomunizācijas un derusifikācijas procesi Rietumukrainā notika jau krietni pirms 2022. gada.

Šo procesu rezultātā liels skaits pilsētu un apdzīvoto vietu ir saņēmušas jaunus nosaukumus, kuriem nav nekādas saistības ar komunistisko pagātni vai krievu valodu. Piemēram, Ļvivā pārdēvētas vairāk nekā 50 vietas, tai skaitā ielas, laukumi un parki, no kuriem daži bija nosaukti komunistu līderu un revolucionāru vārdos. Jaunie nosaukumi tika izvēlēti, pamatojoties uz vēsturiskiem, kultūras un lingvistiskiem apsvērumiem. Līdzīgi procesi notika arī citās Rietumukrainas pilsētās. Mukačevā tika pārdēvētas 79 vietas – ielas, laukumi un skvēri, bet Kolomijā un Ternopiļā – attiecīgi vairāk nekā 20 un 15 vietas. Kopumā dekomunizācijas un derusifikācijas procesi Rietumukrainā turpinājās ilgu laiku, un jaunus nosaukumus ieguva ne tikai lielās pilsētas, bet arī daudzas mazākas apdzīvotās vietas. Šo procesu rezultātā reģiona kartē ir parādījušies jauni nosaukumi, kas labāk atspoguļo šī Ukrainas reģiona vēsturisko un kultūras mantojumu.

“Es ļoti priecājos, ka iela, kurā dzīvoju Ļvivā, pēc dekomunizācijas iegūs visatbilstošāko nosaukumu. Līdz šim dokumentos bija rakstīts – Ļeva Tolstoja iela, bet Ļvivā tai vislabāk piestāv kaut kas savs un tuvs, vai ne? Kāpēc mums vajag kaut ko svešu?! Lūk, piemēram, pilsētas domē apstiprinātais variants – izcilā šī reģiona ukraiņu aktiera un režisora Bohdana Stupkas vārdā nosauktā iela. Vai tā nav laime? Atlikušas tikai 14 ielas, kas jāpārdēvē, un var uzskatīt misiju par izpildītu. Es teiktu, ka tagad, pēc ielas nosaukuma pārdēvēšanas, mana iela ir sākusi izskatīties citādāk, noteikti kļuvusi dzīvīgāka,” saka Ļvivas iedzīvotāja Oļa Voicoviča.

Aplūkojot paveikto darbu statistiku, lielākā daļa ielu Kijivā ir pārdēvētas par godu militārpersonām un glābējiem, kā arī politiskām, sabiedriskām personām un māksliniekiem. Arī Dņipro un Ļvivā ielas visbiežāk tiek pārdēvētas militārpersonu, glābēju un mākslinieku vārdā. Bet Odesā un Harkivā ir tikai daži pārdēvēšanas gadījumi. Harkivā par godu militārpersonām pārdēvētas divas ielas, Odesā – piecas ielas par godu māksliniekiem.

Taču dekomunizācija ir ne tikai ielu pārdēvēšana, kas būtiski mainīja Ukrainu, bet arī pieminekļu un monumentu demontāža, kas tieši saistīti ar krievu un padomju okupāciju. Visvairāk ir cietis dzejnieks Aleksandrs Puškins – demontēti aptuveni 30 rakstnieka pieminekļi. Viņš ir ne tikai krievu literatūras, bet arī visas krievu kultūras simbols. Šie pieminekļi atradās dažādās Ukrainas pilsētās, piemēram, Mukačevā, Ternopiļā, Užgorodā, Konotopā, Čerņihivā, Mikolajivā, Bilazerkvā, Kropivnicā, Zaporižjē, Čerņivcos, Harkivā, Žitomirā, Kremenčukā, Dņipro, Kramatorskā un Kijivā. Turklāt ir demontēti pieminekļi arī citiem krievu rakstniekiem un dzejniekiem, piemēram, Nikolajam Gogolim, Mihailam Lermontovam, Fjodoram Tjutčevam un citiem. Visi šie pieminekļi Ukrainā tika uzstādīti padomju varas laikā, un tie bija saistīti arī ar komunisma ideoloģiju un Krievijas impēriju.

Saskaņā ar kultūras ministra Oleksandra Tkačenko teikto, visvairāk pieminekļu nojaukti 14 apgabalos. Nojaukti arī deviņi pieminekļi rakstniekam Maksimam Gorkijam, tai skaitā Vinnicā un Dņipro. Krita vēl četri pieminekļi – karavadonim Aleksandram Suvorovam, kas atradās Odesā un Izmailē, bet Ternopiļā tika demontēts piemineklis krievu kara pilotiem, Mukačevā, Vinnicā, Rivnē, Borispiļā, Kropivnicā, Užgorodā un Čerņivcu pilsētā – pieminekļi padomju karavīriem.

Odesā kopā ar Suvorova pieminekli tika demontēts arī 2007. gadā uzstādītais piemineklis ķeizarienei Katrīnai II. Harkivā demontēja pieminekli padomju maršalam Georgijam Žukovam. Taču ar to saraksts nebeidzas.

Jau ilgu laiku dekomunizācijas ietvaros publiski tiek apspriesta Mikolas Ščora pieminekļa demontāža Kijivā, tomēr padomju karavadoņa statuja uz zirga, kuras uzstādīšanas iniciatots savulaik bija Staļins, joprojām “grezno” Ukrainas galvaspilsētas centru. Piemineklis boļševiku karavadonim padomju un Ukrainas kara laikā, kura tēlu aktīvi izmantoja padomju propagandisti, atrodas Simona Petļura ielas un Tarasa Ševčenko bulvāra krustojumā. Interesanti, ka pirms Ščora šajā vietā atradās piemineklis Aleksejam Bobrinskim – slavenam mākslas mecenātam, cukura rūpniecības dibinātājam Ukrainā un dzelzceļa būvniekam Kijivā. Viņam bija liela nozīme mūsu valsts attīstībā. Taču 1954. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīts piemineklis Ščoram, kurš, visticamāk, tiks noņemts šogad aprīlī. Paliks tikai zirgs.

 

Autors ir Ukrainas žurnālists

Raksts tapis ar VKKF atbalstu