Simboliskais genocīds: kā Krievija iznīcina Ukrainas kultūru

«Nepazīt vēsturi nozīmē palikt uz visiem laikiem neaizsargātam, bez pieredzes. Par vēstures notikumiem senči maksāja ar dzīvību. Būtu vieglprātīgi nemēģināt gūt mācību par velti» – reiz skolā lasīju šīs Aleksandra Palija gudrās rindas grāmatā Īss Ukrainas vēstures kurss un iegaumēju uz visu mūžu. Droši vien iegaumēju tās labāk nekā pašu vēsturi, bet nekad nebiju iedomājies, ka šīs frāzes man nāksies pielietot dzīvē.

Krievijas karš pret Ukrainu sākās 2014. gadā un ir viens no asiņainākajiem un postošākajiem konfliktiem Eiropā pēdējo desmitgažu laikā. Viena no šā konflikta skumjajām sekām ir Ukrainas kultūras mantojuma iznīcināšana.

Kara laikā Krievijas bruņotie spēki Ukrainā ir pastrādājuši daudzus noziegumus pret šīs valsts kultūras mantojumu. Viņi iznīcina muzejus, bibliotēkas, baznīcas un mošejas, kas ir Ukrainas kultūras un vēstures simboli. Bumbas sprādzienu un apšaudes rezultātā ir iznīcinātas ēkas un vērtīgi vēsturiski artefakti. Tas nodara neatgriezenisku kaitējumu Ukrainas vēsturei un kultūrai. Turklāt Krievijas spēki izmanto savu militāro spēku, lai no okupētajām Ukrainas teritorijām izvestu kultūras vērtības. Viņi nolaupa tādu slavenu mākslinieku kā Aivazovska, Marijas Primačenko un Kuindži gleznas, senus manuskriptus un skitu zeltu. Šī zādzība ne tikai iznīcina Ukrainas kultūras mantojumu, bet arī pārkāpj starptautiskos līgumus par kultūras vērtību aizsardzību.

Kara laikā muzeji un tempļi ir kļuvuši par iznīcināšanas un izlaupīšanas mērķiem vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, karu pavada haoss un likumu pārkāpumi, kas rada labvēlīgu vidi noziedzniekiem un militāristiem, kuri var izmantot situāciju, lai paveiktu dažādus noziegumus, tai skaitā izlaupīt kultūras vērtības un tās iznīcināt. Otrkārt, muzeji un tempļi bieži vien ir kultūras un reliģiskā mantojuma simboli, tāpēc tie ir kļuvuši  īpaši interesanti militāristu politisko vai ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Kultūras objektu izlaupīšanu un iznīcināšanu var izmantot, lai demoralizētu iedzīvotājus un radītu iespaidu, ka šim kultūras un vēstures mantojumam nav vērtības. Treškārt, muzeji un tempļi var tikt izmantoti vērtīgu priekšmetu glabāšanai, tos var pārdot melnajā tirgū un tādējādi iegūt naudu militāro operāciju finansēšanai. Ceturtkārt, muzeji un tempļi var kļūt par nejaušiem militāro operāciju upuriem, kā rezultātā tos un tajos glabātās kolekcijas var iznīcināt.

Statistika par muzeju postījumiem Ukrainā

Gada laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir iznīcināti vairāk nekā 450 kultūras mantojuma pieminekļi. Par to ik nedēļu ziņo Ukrainas Kultūras un informācijas politikas ministrija, kura savu darbu ir koncentrējusi, lai  informētu pasauli par karu Ukrainā, apdraudētā kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī mākslinieku un kultūras darbinieku, kuri turpina darbu kultūras frontē, atbalstam kara laikā. Ar katru dienu saņemam arvien vairāk informācijas par situāciju frontē un līdz ar to arī kultūras jomā.

“Mēs veicam to kultūras pieminekļu uzskaiti, kas kara laikā tika bojāti vai iznīcināti. Šos datus pārbaudām ministrijas tīmekļa vietnē. Pašlaik arī rēķinām, kā varēsim precīzi noteikt, cik lieli zaudējumi ir naudas izteiksmē. Gribu teikt, ka starp iznīcinātajiem kultūras pieminekļiem gandrīz puse ir dažādu konfesiju baznīcas,” stāstīja Ukrainas kultūras un informācijas politikas ministrs Aleksandrs Tkačenko.

Arī UNESCO sniedz savus pārskatus. To sarakstā ir divas Svētā Nikolaja baznīcas Doneckas apgabalā, Trīsvienības baznīca Harkivas apgabalā un baznīca Kijivas apgabalā. Apšaude nodarījusi kaitējumu Harkivas Mākslas muzejam, Koroļenko Valsts zinātniskajai bibliotēkai Harkivā, Harkivas Operas un baleta teātrim, Čerņihivas reģionālajam mākslas muzejam, Mariupoles Novadpētniecības muzejam, filozofa Grigorija Skovorodas memoriālajam namam, Sumu Teoloģiskajam semināram, Svētā Vakarēdiena Lavrai un Voroncova pilij Odesā. Visvairāk cietušas Harkivas un Čerņihivas pilsētas, kā arī Doneckas, Sumu un Kijivas apgabali.

Kijivas reģions

Krievijas karaspēks 26. februārī apšaudīja Ivankovas ciemu Kijivas apgabalā – tika iznīcināts vietējais muzejs, kurā bija izvietoti ukraiņu mākslinieces Marijas Primačenko darbi. Vietējie iedzīvotāji no ugunsgrēka izglāba 12 gleznas, pēc kura par mākslinieci uzzināja visa pasaule – viņas darbi tiek pārdoti izsolēs par simtiem tūkstošu dolāru, daži no tiem ir kļuvuši par cīņas par mieru simbolu.

Marija Primačenko ir 20. gadsimta ukraiņu māksliniece, dzimusi un dzīvojusi Bolotnijas ciemā Kijivas apgabalā, tagad sauktā par Ivankovo. Primačenko gleznoja guašas tehnikā uz papīra, attēlojot Ukrainas lauku dzīvi un tās iemītniekus – dzīvniekus, putnus, kukaiņus, ziedus un augus. Viņas darbi izceļas ar spilgtām krāsām, kompozīcijas vienkāršību un tiešumu, kā arī ar ukraiņu tautas kultūras motīvu oriģinalitāti.

Kara sākumā Kijivas apgabala Ivankovas ciemā tika apšaudīts novadpētniecības muzejs. Tas atradās Ivankovas nomalē netālu no dzīvojamā rajona, parka un upes. Raķešu apšaudē daļa muzeja ēkas tika bojāta, izcēlās ugunsgrēks un uguns izplatījās uz jumtu. Muzeja tuvumā dzīvojošie vietējie iedzīvotāji devās glābt Ukrainas kultūras simbolus. Tā kā nebija muzeja atslēgu, viņiem nācās izlauzt logu restes un izsist stiklu. Viņiem izdevās izglābt 12 Primačenko gleznas, kas bija sapakotas kopā, jo tobrīd nebija izstādītas. Tomēr daudzus mākslas darbus glābt neizdevās, ugunsgrēkā sabruka muzeja griesti.

Pēc tam kad atklātībā nonāca ziņa par Ivankovas muzeja sašaušanu un Primačenko meistardarbu iespējamām zudībām, vēsts izplatījās pasaulē. Aktīvisti sāka publicēt mākslinieces darbus savās mājaslapās kā atbalsta un solidaritātes apliecinājumu. Piemēram, 1982. gadā tapusī glezna Balodis izpleš spārnus un lūdz mieru, lai gan tā neatradās cietušajā muzejā, tika izstādīta ASV Misūri štata Sentluisas ielās. Kalifornijā mākslas grupa Justice Murals uz kādas ēkas sānsienas šo gleznu projicēja kopā ar citiem Primačenko darbiem. Sanfrancisko vairāk nekā simts protestētāju izveidoja septiņus metrus garu gleznas reprodukciju pie pilsētas dzelzceļa stacijas, aicinot izbeigt karu Ukrainā.

Harkivas apgabals

Var uzskatīt, ka ciniski tika iznīcināts arī filozofa Grigorija Skovorodas memoriālais nams, kas tika dibināts 1972. gadā Harkivas apgabala Skovorodņivkas ciematā. Šogad Nacionālais literatūras un memoriālais muzejs gatavojās filozofa 300 gadu jubilejai. Taču krievi par savu kārtējo ienaidnieku izvēlējās ukraiņu filozofu Grigoriju Skovorodu, un 2022. gada 7. maija naktī viņi uz  muzeju izšāva raķeti. Ēka atradās muižnieku Kovaļevsku namā, kas 18. gadsimtā celts kā dārza paviljons. Pirmās divas muzeja zāles bija veltītas Skovorodas biogrāfijai un darbiem, trešā zāle bija veltīta filozofa godināšanai.

“Pats muzejs atrodas lauku vidū. Infrastruktūra ir tāda, ka vajadzēja ļoti gribēt, lai trāpītu šai nelielajai celtnei. Muzejs ir izpostīts,” sacīja kultūras ministrs Tkačenko un piebilda, ka ministrija kopā ar Harkivas apgabala valsts administrāciju ir atvērusi fondu, lai piesaistītu līdzekļus Skovorodas muzeja Skovorodņivkā atjaunošanai.

Hersonas apgabals

Kara pirmās dienas kļuva par astoņus mēnešus ilgās Hersonas okupācijas sākumu – pilsēta konflikta laikā kļuva par liecinieci Krievijas armijas starptautiskajiem tiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem. Pēc pilsētas atbrīvošanas kļuva skaidrs, ka Krievija, aizbildinoties ar evakuāciju, bija no muzejiem nozagusi gandrīz visus Ukrainas artefaktus un vēsturiskās vērtības.

Tā bija lielākā kultūras vērtību zādzība kopš Otrā pasaules kara – tika nozagti vairāk nekā 15 000 mākslas priekšmetu.

Hersonas novadpētniecības muzejs ir vecākais muzejs Ukrainas dienvidos. Tā kolekcija veidojusies kopš XIX gadsimta. Šajās telpās atradās skitu un sengrieķu periodu, kazaku un Krievijas impērijas artefakti. Tagad muzeja zāles ir tukšas. Hersonas reģionālā novadpētniecības muzeja sekretāre Jeļena Jeremenko norāda, ka no visiem krievu nozagtajiem priekšmetiem visvērtīgākie ir senie skitu priekšmeti – arī skitu zelta rotas tika nozagtas.

Jeļena Jeremenko uzskaita, ka okupanti no muzeja paņēmuši visas vērtslietas, tai skaitā zeltu un ikonu kolekciju, kā arī visus ieročus no senajiem laikiem līdz mūsdienām, arī apbalvojumus un medaļas. Viss nozagto priekšmetu saraksts jau ir sastādīts Hersonas novadpētniecības muzejā. Aivazovska, Vrubeļa, Končalovska darbi – no gleznām palikuši tikai nosaukumi uz tukšo rāmju etiķetēm. Muzejā glabājās vērtīgi mākslas darbi, kas tapuši laikā no XVII līdz XX gadsimtam, tai skaitā franču, vācu un itāļu mākslinieku meistardarbi. Aptuveni 80% no vairāk nekā 13 000 darbu tika nozagti. Starp nozagtajiem priekšmetiem bija tādas vērtības kā ikonas un slaveni mākslas darbi, bet muzejā palika tikai mūsdienu vietējo mākslinieku darbi un priekšmeti, kas vienkārši bija pārāk smagi, lai tos aiznestu.

Krievi karo pret mūsu identitāti, kas atspoguļo mūsu kultūras mantojumu. Tas, ka viņi izlaupa muzejus, pilnībā atbilst kara loģikai pret mūsu vērtībām, pret Ukrainas mantojumu. Viņi ne tikai izlaupa, bet arī iznīcina ukraiņu literatūru okupētajās teritorijās.

Kāds ir mērķis? Un kas jāzina?

Grāmatu iznīcināšana noteiktā valodā var būtiski ietekmēt valsts kultūru, jo grāmatas bieži tiek uzskatītas par svarīgu sabiedrības kopējo zināšanu, vērtību un vēstures krātuvi. Iznīcinot grāmatas, jūs varat  izdzēst vai izkropļot svarīgu informāciju, vēsturi un kultūras normas, kas var izraisīt identitātes un kultūras mantojuma zudumu. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka ar grāmatu iznīcināšanu vien nepietiek, lai pilnībā iznīcinātu kultūru. Kultūra ir sarežģīta un dinamiska parādība, kas dziļi iesakņojusies cilvēku uzskatos, praksē un mijiedarbībā. Tomēr grāmatu iznīcināšanai noteikti var būt negatīva ietekme uz kultūru, jo īpaši, ja tā tiek veikta sistemātiski vai visur, vai ja tā tiek apvienota ar citiem kultūras represiju vai vardarbības veidiem.

Pašlaik Ukrainas okupētajās teritorijās okupantus visvairāk interesē grāmatas par Ukrainas Maidana vēsturi, pretterorisma aktivitātēm Donbasā un Ukrainas atbrīvošanas cīņu vēsturi. Pie “ekstrēmistiskās” literatūras pieder skolu mācību grāmatas par Ukrainas vēsturi, zinātniskā un populāri vēsturiskā literatūra. Ir izveidots vesels saraksts ar autoriem un konkrētiem vārdiem, kurus ierosina iznīcināt. Starp tiem ir – Mazepa, Petļura, Bandera, Šukevičs, Čornovila. Savukārt žurnālista Vahtanga Kipiani grāmata Vasiļa Stusa lieta tika konfiscēta Kremennas, Rubižņas (Luhanskas apgabals) un Gorodņas (Čerņigovas apgabals) pilsētās. Atrodod aizliegtu grāmatu, tā tiek iznīcināta uz vietas vai konfiscēta. Par ukraiņu grāmatu konfiskāciju Luhanskas, Doneckas un Hersonas apgabalu pagaidu okupētajās teritorijās ziņoja arī Ukrainas Augstākās Radas (Ukrainas parlamenta) tiesībsargs un cilvēktiesību komisāre Ludmila Deņisova. “Tā sauktā militārā policija no Luhanskas, Doneckas un Hersonas apgabalu bibliotēkām konfiscē ukraiņu daiļliteratūru un vēsturisko literatūru,” sacīja tiesībsardze. Pēc viņas teiktā, kopš kara sākuma krievi ir sabojājuši vai iznīcinājuši gandrīz 60 Ukrainas bibliotēkas. Gandrīz 4000 bibliotēku atrodas uz laiku okupētajā teritorijā un nav zināms, kādā stāvoklī ir 20 bibliotēkas Mariupolē, viņa sacīja.

Vislielākos postījumus Krievijas apšaude radīja Čerņihivas Jauniešu bibliotēkai, Doneckas bērnu bibliotēkai, Makarova publiskajai bibliotēkai un Koroļenko bibliotēkai Harkivā.

Šodien Ukraina faktiski atgriežas pie vēsturiskās pieredzes, jo okupētajās Luhanskas, Doneckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalu teritorijās 2023. gadā strādā Krievijas armijas karavīri, galvenokārt izglītības iestādēs, kur tieši arī tiek uzspiesta krievu valoda. Šādu scenāriju Ukraina jau piedzīvoja pirms astoņiem gadiem Donbasā un Krimā. Šādi ukraiņu valoda tika izstumta un iznīcināta identitāte.

Reaģējot uz Krievijas agresiju, ukraiņi masveidā nolēma atbrīvoties no krievu kultūras ietekmes, kas līdz tam Ukrainas teritorijā bija pieņemama. Piemēram, viena no lielākajām valsts grāmatnīcām Kijivas centrā nolēma rīkot kampaņu un aicināt iedzīvotājus un viesus nodot krievu valodā iespiestos izdevumus makulatūrā, apmaiņā pret to saņemot 10% atlaidi jaunu grāmatu iegādei. “Pusotra mēneša laikā vairāk nekā 1700 iedzīvotāju iesaistījās krievu izdevumu vākšanā, nesot grāmatas, vedot tās koferos, braucot ar automašīnām, kas pilnas grāmatām, sūtot tās ar taksometru vai pa pastu,” stāsta grāmatnīcas darbinieki. Kijivas iedzīvotāji galvaspilsētas pašvaldības grāmatnīcā papīra pārstrādei nodeva 48 tūkstošus krievu grāmatu, tai skaitā daudzus klasiķu darbus, piemēram, Puškina, Dostojevska, Čehova, kā arī mūsdienu autoru darbus. Kopumā pārstrādei tika nodoti 25 tūkstoši tonnu makulatūras. Par iegūtajiem līdzekļiem, kas sasniedza 97,8 tūkstošus Ukrainas grivnu, tika nopirkta automašīna vienam no bataljoniem, kas aizstāv Ukrainu frontes līnijā. Ukraiņi sola turpināt šādas kampaņas visā valstī.

Tomēr Krievija neapstājas, tā turpina postīt ukraiņu literatūru, cerot nodarīt lielu ļaunumu. Taču okupantiem ir viens būtisks mīnuss, proti, šodien dzīvojam 21. gadsimtā, lielākā daļa grāmatu ukraiņu valodā, kas ir iekļautas Krievijas izveidotajos iznīcināmo grāmatu sarakstos, ir tulkotas elektroniskā formātā un pieejamas lasītājiem visās iespējamajās digitālajās platformās. Kā apliecina Ukrainas krīzes mediju centrs, nekādus būtiskus zaudējumus ukraiņu literatūrai Krievijas armijas rīcība nenodarīs, taču to nevar attiecināt uz baznīcām un muzejiem, kurus Kremļa roka jau ir iznīcinājusi.

Glābt Ukrainas muzejus no izlaupīšanas praktiski bija neiespējami, paziņoja Ukrainas Kultūras ministrija. Ukrainā nebija preventīvas evakuācijas mehānisma no potenciāli nedrošiem reģioniem. Un pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma tam nebija laika. Ir tikai sākts aprēķins par karā nodarītajiem zaudējumiem muzeju fondam. Krievijas militārie spēki no visu okupēto pilsētu muzejiem izveda vērtīgas lietas. Kopumā krievu barbari ir izlaupījuši aptuveni 40 Ukrainas muzeju. Eksperti norāda, ka Krievijas izlaupīto Ukraina varēs atgūt restitūcijas procesā. Šo mehānismu izmantoja pēc Otrā pasaules kara, kad Vācija atdeva nacistu nozagtās vērtības to likumīgajiem īpašniekiem. Pēc Ukrainas uzvaras pār Krieviju šī procedūra atkal būs iespējama. Kultūras ministrija jau gatavo nozagto vērtību sarakstus.

 

Autors ir Ukrainas žurnālists

Raksts tapis ar VKKF atbalstu