Autora foto
«Nepazīt vēsturi nozīmē palikt uz visiem laikiem neaizsargātam, bez pieredzes. Par vēstures notikumiem senči maksāja ar dzīvību. Būtu vieglprātīgi nemēģināt gūt mācību par velti» - reiz skolā lasīju šīs Aleksandra Palija gudrās rindas grāmatā Īss Ukrainas vēstures kurss un iegaumēju uz visu mūžu. Droši vien iegaumēju tās labāk nekā pašu vēsturi, bet nekad nebiju iedomājies, ka šīs frāzes man nāksies pielietot dzīvē.
Krievijas karš pret Ukrainu sākās 2014. gadā un ir viens no asiņainākajiem un postošākajiem konfliktiem Eiropā pēdējo desmitgažu laikā. Viena no šā konflikta skumjajām sekām ir Ukrainas kultūras mantojuma iznīcināšana.
Kara laikā Krievijas bruņotie spēki Ukrainā ir pastrādājuši daudzus noziegumus pret šīs valsts kultūras mantojumu. Viņi iznīcina muzejus, bibliotēkas, baznīcas un mošejas, kas ir Ukrainas kultūras un vēstures simboli. Bumbas sprādzienu un apšaudes rezultātā ir iznīcinātas ēkas un vērtīgi vēsturiski artefakti. Tas nodara neatgriezenisku kaitējumu Ukrainas vēsturei un kultūrai. Turklāt Krievijas spēki izmanto savu militāro spēku, lai no okupētajām Ukrainas teritorijām izvestu kultūras vērtības. Viņi nolaupa tādu slavenu mākslinieku kā Aivazovska, Marijas Primačenko un Kuindži gleznas, senus manuskriptus un skitu zeltu. Šī zādzība ne tikai iznīcina Ukrainas kultūras mantojumu, bet arī pārkāpj starptautiskos līgumus par kultūras vērtību aizsardzību.
