Ukraina, 2023. gada marts. Foto - Liene Āķīte, biedrības "Tavi draugi” brīvprātīgā
Apritējis gads kopš dienas, kura ukraiņu dzīves pārvērta ļaunā murgā, no kura viņi nevar pamosties. Domāju, ka ikviens piekritīs, ka pirms gada 24. februārī mēs visi bijām emocionāli paralizēti, jo nespējām noticēt, ka tiešām 21. gadsimtā ir iespējams karš, ka ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām neviens nespēj “aizvērt debesis” un pasargāt bērnus, sievietes, pensionārus – cilvēkus, kuri nelūdza viņus “atbrīvot”, kuri tāpat kā mēs dzīvoja savas vienkāršās dzīves. Neviens nespēja noticēt, ka pat visas pasaules sadošanās rokās nespēj apturēt šo ļaunumu. Mēs visi kā apdulluši apturējām savu dzīvi un mēmi lūkojāmies televizora ekrānos, cenšoties apjaust, ka tas, ko rāda ekrānos, nav kaut kāda science fiction filma par pasaules galu, bet norisinās tikai stundu brauciena attālumā no mums.
Nebūsim liekuļi un nemelosim, ka kaut kādā mērā šis satraukums bija saistīts ar to, ka visi esam uzauguši ar domu – pienāks diena, kad mūsu nejaukais kaimiņš iebruks arī mūsu zemē. Jo Krievija vienmēr ir bijusi kā tas nepatīkamais kaimiņš dzērājs, kurš skaidrā ir daudz maz paciešams, bet, kad iedzer, sola sadot pa muti un parādīt, kur vēži ziemo. Esmu dzimusi brīvā Latvijā, neesmu piedzīvojusi deportāciju un to, kā ir dzīvot Padomju savienībā, bet manā zemapziņā visu mūžu ir bijušas bailes, ka kādā dienā mūsu valstī varētu iebraukt krievu karaspēks un atņemt brīvību. 24. februāris bija apliecinājums, ka visi, kas domāja tāpat kā es, nav neirotiķi, jo šis scenārijs ir diezgan reāls.
Un tieši šī apziņa, ka varam būt nākamie, lika mums līdzpārdzīvot daudz vairāk nekā citām pasaules valstīm, jo apzinājāmies, ka tie varējām būt arī mēs, ka ukraiņu tauta šobrīd izcīna mūsu kauju, un no šī kara iznākuma ir atkarīga arī mūsu drošība un brīvība.
Pēc mēneša sociālajā vidē parādījās ziņas, ka šis karš būs ilgstošs un galvenais ir mums visiem pie tā nepierast. Toreiz domāju – KĀ pie tā var pierast? Bet izrādās, ka var. Jo visi sākām atgriezties savā ikdienā – darbs pats sevi neizdarīs un rēķini paši sevi neapmaksās. Un tad vēl nāca straujā inflācija, komunālie maksājumi kāpa debesīs un liela daļa iedzīvotāju satraucās, kā samaksāt rēķinus. Tādēļ kaimiņu tautas problēmas piemirsās vai kļuva mazāk svarīgas.
Un tajā brīdī sabiedrība mazpamazām sāka šķelties divās daļās – pirmie, kas spītīgi turpināja atgādināt – jā, mēs zinām, ka degvielas cenas ir kosmosā un ar 20 eiro pārtikas veikalā vairs nav ko darīt, bet tomēr neaizmirsīsim, ka vēl aizvien esam drošībā, zinām, ka rīt no rīta pamodīsimies un mums būs jumts virs galvas, mūsu vīri būs mums blakus, zinām, ka mums nebūs jāmūk pagrabos un dienām tur jāsēž tumsā un aukstumā, bet mūsu bērni varēs droši rotaļāties spēļu laukumā, nesatraucoties, ka uz viņu galvas nokritīs raķete.
Un tad ir otrā daļa, kas turpina purpināt jau no kara pirmās dienas – vai tad mums pašiem netrūkst nabadzīgu ģimeņu, vai mums pašiem valstī viss ir kārtībā, vai mūsu slimnīcām nevajag papildus finansējumu, lai mazinātu rindas, vai mūsu armijai nevajag jaunus tankus un dronus, visi tie, kas tagad raud par ukraiņiem un sauc viņus par brāļiem un kaimiņiem, ir liekuļi, jo palīdz viņiem nevis mūsu pašu tautiešiem. Atzīšos, arī esmu domājusi, vai rīkojos pareizi, šobrīd savus brīvos naudas līdzekļus novirzot tikai Ukrainai. Bet tad padomāju – vai es atteiktos palīdzēt savam kaimiņam, ja viņš ir nonācis nelaimē un teiktu – zini, Latvijā ir tik daudz ģimeņu, kuriem pašlaik vajag palīdzību, es būtu liekule palīdzot tev tikai tādēļ, ka tu esi mana kaimiņiene.
Ko es ar šo vēlos pateikt? Noteikti nevēlos kaunināt nevienu, ka viņš ir atgriezies savā ikdienā, jo arī paši ukraiņi cenšas kaut nedaudz, cik vien tas ir iespējams, atgriezties pie režīma, ko var saukt par daudz maz normālu. Mana draudzene, kas ir atgriezusies Ukrainā, atsūtīja bildi – viņa bija pie manikīra un palūdza nokrāsot sev spilgti sarkanus nagus. Pēc tam viņa nedaudz sakautrējās un teica – zinu, ka tas varētu šķist stulbi, bet man tik ļoti gribējās aiziet pie manikīra, lai kaut uz mirkli sajustos normāli.
Un arī no mums ukraiņi pavisam noteikti negaida, lai mēs caurām dienām sēdētu pie TV ekrāniem un raudātu vai pilnīgi visu naudu atdotu viņiem, paši pārtiktu no maizes un ūdens. Tā nav, jo ukraiņi ir lepna tauta, viņi ir pieraduši visu nopelnīt paši, nevis lūgt citiem. Tas ko viņi vēlas ir zināt, ka viņi nav vieni un mēs vēl aizvien stingri stāvam aiz viņu mugurām.
Kā to parādīt? Pavisam vienkārši – atsakieties no kādas liekas kūciņas vai kafijas krūzes mēnesī un ziedojiet 5, 10 vai 20 eiro, cik nu katrs var, jo ikkatrs drons, ģenerators vai automašīna, kas aizripo uz Ukrainu, ir atgādinājums – jūs neesat vieni, mēs esam ar jums. Un negaidiet par to milzu pateicību vai kādu ordeni, dariet to tādēļ, ka esat cilvēki. Dariet to, jo vēlaties, lai jūsu bērni aug brīvā valstī! Dariet to, jo ticat, ka labais var uzvarēt ļauno. Dariet to, jo sens latviešu sakāmvārds vēsta – dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!
Autore ir publiciste un sociālo tīklu satura veidotāja
