Pirmajā Krievijas masveida iebrukuma dienā Vadimam Pozdņakovam paveicās — viņš bija Ukrainas otrā galā, nevis savā dzimtajā Harkivā, kas atrodas tikai 30 km attālumā no agresorvalsts robežas. Tas paglāba ne tikai no šaušalīgās apšaudes, bet arī no krievu vajāšanas, jo Vadims ir viens no Harkivā pazīstamākajiem bezkompromisa ukraiņu aktīvistiem.
«2022. gada 24. februārī krievu desantnieki sāka parakstīties uz manu Instagram lapu,» atceras 29 gadus vecais vīrietis. «Vienam no viņiem laika līnijā jau bija atzīme, ka viņš atrodas Harkivas apgabalā, un paraksts: «Nākam iekšā.» Acīmredzot viņiem bija saraksti ar proukrainiski noskaņotiem cilvēkiem — uzdevums viņus izsekot un «apstrādāt» pirmos. Viens no karavīriem bija tik «gudrs», ka atklāti iegāja Instagram un «apdedzinājās».»
Tas, ka krievi varētu būt meklējuši šo jauno vīrieti, nav nekāds pārsteigums. Viņš jau daudzus gadus vada kustību Ukrainas dekomunizācija, kuras mērķis ir attīrīt valsti no padomju kultūras mantojuma: pieminekļiem, ielu nosaukumiem, piemiņas plāksnēm. Tieši pēc Vadima iniciatīvas kopš 2014. gada Ukrainas pilsētās un ciematos ir nogāzti tūkstoši komunistisko pieminekļu, un tas īpaši tracina okupantus, kuri sapņo par Padomju Savienības atdzimšanu.
Par to, cik daudz sāpju padomju vara atnesa Ukrainai, Vadims uzzināja pusaudža gados. Līdz 16 gadu vecumam runāja tikai krieviski un par vēsturi neinteresējās — tā bija tipiska situācija Harkivā, kuru vienmēr uzskatīja par prokrieviski noskaņotu pilsētu. Taču viss mainījās, kad Vadims kā Harkivas futbola komandas Metalist līdzjutējs nonāca Ļvivā — puisis bija dusmīgs uz sevi, ka nespēj normāli sazināties arī ukraiņu valodā. Viņš sāka iedziļināties dzimtās pilsētas vēsturē un kultūrā un saprata, ka dzimtās Harkivas ielās tiek slavinātas padomju bendes, kas iznīcināja miljoniem ukraiņu.
«Tas nav normāli, ka Harkivā ir pieminekļi 1932.—1933. gada holodomora organizētājiem. Tā laikā gāja bojā arī vairāk nekā desmit manu radinieku. Vai arī pieminekļi sarkanā terora un tā dēvēto kulaku apkarošanas īstenotājiem. Tā lieciniece bija mana vecmāmiņa,» saka Vadims. «Manas pilsētas ielas bija kā komunistiskais rezervāts, un tas nav normāli — būt neatkarīgai valstij, bet mentāli dzīvot Padomju Savienībā.»
Kad pēc 2014. gadā notikušās Pašcieņas revolūcijas Ukrainā sākās Ļeņina pieminekļu masveida gāšana un Augstākā Rada pieņēma likumus par dekomunizāciju, rīkoties sāka arī Vadims. Kopā ar citiem aktīvistiem izveidoja tīmekļa vietni Dekomunizācija Harkivā — pievienojot interaktīvu karti ar visiem komunistu memoriāliem pilsētā un reģionā. Atsaucoties uz likumdošanu, viņš «terorizēja» vietējās varas iestādes ar prasību demontēt padomju paliekas. Dažviet kāds čīkstēja pretī, citviet skaļi protestēja, taču process sākās. Pamazām Vadima palīdzību sāka lūgt arī aktīvisti no citām pilsētām. Interaktīvā karte kļuva lielāka, un organizācija paplašināja darbību, aptverot visu Ukrainu. Tagad brīvprātīgo komandā darbojas vairāk nekā simt cilvēku.
Par to, cik postoša var būt nostalģija pēc PSRS, Vadims tagad redz savā dzimtajā Harkivā. Nežēlīga apšaude, tūkstošiem bojāgājušo un sakropļoto — tā esot cena par to, ka cilvēki nezina savu patieso vēsturi. Vadimam ir sāpīgi redzēt, kā krievi iznīcina viņa dzimto rajonu Severnaja Saltivka, kurā pirms iebrukuma dzīvoja aptuveni 300 000 cilvēku. «Šrapneļi ir trāpījuši dzīvoklī, kurā es uzaugu. Skolas, kurās mācījos, ir sagrautas. Tika iznīcinātas gan sporta zāles, gan bāri, kurus bieži mēdzu apmeklēt. Tagad visā pilsētā [no kādreizējiem 1,4 miljoniem] varētu būt palicis apmēram pusmiljons iedzīvotāju, bet tā joprojām ir dzīva, par spīti ikdienas apšaudēm.»
Krievijas iebrukums Vadimam un viņa organizācijai deva jaunu elpu. Sākotnēji puisis gribēja iestāties Ukrainas armijā, taču, kad pagājušā gada pavasarī ukraiņi sāka vēl biežāk lūgt viņa palīdzību padomju mantojuma demontāžā, Vadims saprata — paralēli ukraiņu karavīriem viņš attīrīs Ukrainas ielas no cita veida okupantiem: padomju laikus slavinošiem ielu nosaukumiem, pieminekļiem un piemiņas vietām. Janvārī Vadims savu organizāciju pārdēvēja par Ukrainas dekolonizācija un tagad nodarbojas ar visa krieviskā nojaukšanu gan lielās pilsētās, gan mazos ciemos.
«Katra Maskavas iela, Ļermontova iela, Dostojevska iela būtībā ir kā virs mājas izkārts Krievijas karogs. Ja ielu nosaukumi Harkivā, Kijivā un Odesā sakrīt ar tādām pašām piemiņas zīmēm Saratovā, Tambovā un Penzā, tad tā ir viena un tā pati valsts,» uzskata Vadims. Tagad viņam ir svarīgi ne tikai attīrīt Ukrainu no visa krieviskā, bet izcelt ukrainisko — tas beidzot ļaus godināt savus varoņus un vēsturi.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra