Oleksandra Matvijčuka. Foto — Christian Gustavsson / Right Livelihood
Pērn Nobela Miera prēmiju saņēma cilvēktiesību aizstāvji no trim valstīm - Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas. Viena no prēmijas saņēmējiem ir Ukrainas Pilsonisko brīvību centra vadītāja, 38 gadus vecā Oleksandra Matvijčuka. Ekskluzīvā intervijā žurnālam Ir viņa stāsta, ka pašlaik viņas darbs ir dokumentēt kara noziegumus, ko krievi pastrādājuši pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Kopš kara sākuma Oleksandras Matvijčukas organizācija ir ievākusi liecības par vairāk nekā 31 tūkstoti epizožu.
Ukrainā viņa ir plaši pazīstama kā Euromaidan SOS dibinātāja. Šī iniciatīva aizstāvēja protestētāju tiesības 2013.—2014. gada Maidanā. Viņas organizācija ir izcīnījusi vairāku desmitu karagūstekņu atbrīvošanu no Krievijas gūsta, un viens no slavenākajiem tās panākumiem ir ukraiņu režisora Oļeha Sencova atbrīvošana pēc tam, kad viņš 5 gadus bija pavadījis Krievijas cietumā.
Par pašreizējo pierādījumu vākšanu kara noziegumiem viņa intervijā saka, ka krievi ir instrumentalizējuši ciešanas: "Viņi cenšas salauzt pretošanos un okupēt valsti, izmantojot neaprakstāmas civiliedzīvotāju ciešanas. Viņi ar nolūku dara cilvēkiem pāri, lai viņiem gluži vienkārši nebūtu spēka pretoties."
Matvijčuka uzskata, ka "visas šausmas, ar kurām esam saskārušies karā, kuru Krievija sāka pret Ukrainu, ir sekas acīm redzamajai nesodāmībai, kuru krievi ir baudījuši gadu desmitiem ilgi". Krievijas karavīri to ir darījuši, sākot no Čečenijas kara līdz pat Sīrijai, un nekad par to nav tikuši sodīti. Matvijčuka teic, ka "tas ir novedis pie tā, ka nu viņi ir iedomājušies, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tas ir kļuvis par Krievijas kultūras daļu. Krievijas kultūra ir nevis Čaikovskis vai Puškins, bet gan izvarošana un spīdzināšana".
Pašlaik šajā karā krievi cenšas pārliecināt visu pasauli, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības ir viltus vērtības, tāpēc ka tās nevienu kara laikā neaizsargā un tikai spēkam ir nozīme, saka cilvēktiesību aizstāve. Viņa norāda, ka mums, ne tikai ukraiņiem, bet visai pasaulei, ir kaut kā jāatbild un jāpierāda, ka demokrātija strādā, ka tiesiskums ir svarīga vērtība, savukārt taisnīgums ir iespējams, pat ja tas tiek uz laiku atlikts.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
