Kur liksim sapūsto elektrību?

Vēja parku būvētāju ieceres ir grandiozas — jau pieteikto un nākotnē plānoto vēja enerģijas projektu kopējā jauda vairākkārt pārsniedz Latvijas pašreizējo elektrības patēriņu

Līdz šim vēja enerģijas ražošanā esam bijuši pastarīši, ievērojami atpaliekot pat no tuvākajiem kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas. Taču situācija strauji mainās — jau šobrīd pieteiktās un ieplānotās atkrastes un sauszemes vēja staciju jaudas vairākkārt pārsniedz mūsu pašu patēriņu, turklāt jaunās valdības deklarācijā nosprausts mērķis panākt «būtisku atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu pieaugumu un eksportu».

Ko vēja enerģijas izbūve tik lielā apmērā nozīmē Latvijas patērētājam, kā tas ietekmēs elektroenerģijas cenu, un vai drīzumā elektrību ražos tikai atjaunīgie energoresursi? Ir apskata līdzšinējo progresu, nākotnes plānus un lielākos izaicinājumus vēja enerģijas ražošanā.

Atpaliekam no Baltijas

Tehnoloģiju attīstības un elektroenerģijas cenu kāpuma rezultātā vēja saražotajai elektrībai vairs nav nepieciešamas subsīdijas — tās pašizmaksa, kas ir aptuveni 40 eiro par megavatstundu, beidzot «ierakstās tirgus cenā», saka Vēja enerģijas asociācijas priekšsēdētājs Toms Nāburgs. 

Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm atbalsta vēja enerģijai Latvijā nav bijis. Līdz šim uzstādīti vēja parki ar jaudu 136 MW, kas ir gandrīz piecas reizes mazāk nekā Lietuvā (671 MW) un vismaz divas reizes mazāk nekā Igaunijā (320 MW).  

2021. gadā vējš radīja tikai 2,5% no kopējā Latvijā saražotā elektroenerģijas apjoma.

Lai gan atjaunīgo energoresursu īpatsvara būtiska palielināšana un energodrošība šobrīd ir viena no valsts prioritātēm, juridiskais ietvars un likumdošana par to pagaidām neliecina, uzskata Nāburgs. «Mēs neesam tikuši pāri deklaratīvām frāzēm — valsts galvas ir pateikušas, ka vēja enerģijas apguve ir svarīga, bet tālāka rīcība no atbildīgo ministriju un ierēdniecības puses nav sekojusi.»

Ar atvēzienu

Tomēr interese attīstīt atjaunīgās enerģijas jaudas pēdējā laikā bijusi ārkārtīgi liela — šobrīd pie pārvades operatora Augstsprieguma tīkli (AST) jauniem projektiem ir rezervētas 6287 MW jaudas, kas vismaz piecas reizes pārsniedz Latvijas maksimālo patēriņu ziemā. 21% jeb 1346 MW ir rezervēti tieši vēja enerģijai, pārējā — saules parkiem. 

Vēja parkiem vispirms ir nepieciešams saņemt ietekmes uz vidi novērtējumu, kas prasa laiku, bet saules parkiem šāds novērtējums nav nepieciešams — ar to daļēji var skaidrot lielo saules enerģijas projektu īpatsvaru, saka AST komunikācijas vadītāja Elīna Grīvāne.

Lai gan, visticamāk, tikai daļa no rezervētās jaudas realizēsies, savus projektus pārvades operatoram vēl nav pieteikuši visi iecerētie vēja parki. Līdz šim AST jaudas vēl nav rezervējis pērn jūlijā AS Latvenergo un AS Latvijas valsts meži dibinātais kopuzņēmums SIA Latvijas Vēja parki, kura «uzdevums ir līdz 2030. gadam uzbūvēt vēja parkus ar kopējo jaudu vismaz 800 MW». To nav izdarījis arī Latvijas un Igaunijas atkrastes vēja kopprojekts Elwind, kas plāno izbūvēt turbīnas ar jaudu līdz pat 1000 MW. 

Ambicioza ir arī valsts kapitālsabiedrības Latvenergo stratēģija, kas paredz līdz 2030. gadam attīstīt 2300 MW lielu atjaunīgās enerģijas jaudu. Turklāt uzņēmums pagājušā gada septembrī parakstījis sadarbības memorandu ar Vācijas energouzņēmumu RWE Renewables par atkrastes vēja parku būvniecību Baltijas jūrā. 

Valstij priekšroka

Viena no problēmām, ar ko sastopas attīstītāji, ir pašreizējie ierobežojumi un aizliegumi, kas būtiski sašaurina pieejamās teritorijas vēja parku būvniecībai. Piemēram, Aizsargjoslu likums nosaka, ka vēja elektrostacijas, kuru jauda ir lielāka par 2 MW, nedrīkst izvietot tuvāk par 800 metriem no dzīvojamām un publiskām ēkām. Tas ir saprotams, saka Nāburgs, taču tas nozīmē, ka vēja parkus būvēt var tikai «kaut kur dziļi mežā vai lauka vidū».

Bet iespēja būvēt, piemēram, uz Latvijas valstij piederošo mežu zemes, kas ir puse no Latvijas mežu teritorijas, līdz šim ir bijusi liegta.

Tagad, kad Latvijas valsts meži un Latvenergo ir nodibinājuši kopuzņēmumu Latvijas Vēja parki, šāda iespēja būs. Taču Nāburgs ir bažīgs, ka regulējums, kas vēl top, var noteikt, ka pirmā roka uz zemju izvēli būs tieši valsts kopuzņēmumam — tur, kur nav dabas liegumu, aizsargājamas putnu sugas —, bet pārējie varēs izvēlēties pēc tam. Tādu zonu neesot nemaz daudz, un privātajam kapitālam paliks teritorijas, kuras kopuzņēmums «būs izbrāķējis», saka Nāburgs. Par šādu varbūtību satraukumu pauž arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra, jo tas nav «investīcijas veicinošs faktors».

Tas, vai Latvijas Vēja parkiem būs pirmtiesības uz zemju izvēli, vēl neesot zināms ne klimata un enerģētikas ministram Raimondam Čudaram (Jaunā Vienotība), ne Latvijas vēja parku valdes priekšsēdētājai Ilvijai Boreiko. Pašlaik tiek strādāts pie regulējuma, kas noteiks, kā meža zemes investoriem tiks atvērtas. 

Čudars uzsver, ka «ir svarīgi, lai gan [valsts kopuzņēmumam] Latvijas Vēja parki, gan arī citiem būtu līdzvērtīgas iespējas» šādas zemes iegūt. Mērķis esot relatīvi īsā laikā atjaunīgās enerģijas jaudu palielināt, un valsts kapitālsabiedrību kopprojekts to spēs nodrošināt, bet pašreizējā situācija ar rezervētajām, bet nerealizētajām jaudām saules parkiem rāda, ka atsevišķos gadījumos ar privātajām investīcijām tas var būt «ne tik droši».

Tomēr Nāburgs uzskata, ka izsolē, kurā piedalītos visi, nešķiroti pēc kapitāla piederības, varētu noskaidrot motivētāko pretendentu, kas gatavs maksāt vairāk. 

Čudars apstiprina, ka maksājumam, kas attiecas uz vienu vai otru zemesgabalu, ir jābūt atbilstošam tirgus situācijai, tāpēc arī Latvijas Vēja parkiem būtu jāmaksā tas, «ko ir gatavi maksāt arī [attīstītāji] privātajā sektorā».

Kamēr noteikumi par meža zemes izsoli ir tapšanas procesā, notiek visaptveroša teritoriju izpēte, saka Latvijas Vēja parku valdes priekšsēdētāja Ilvija Boreiko. «Šobrīd veicam gan ornitoloģiskās, gan sikspārņu, gan arī dažādas augu izpētes, kā arī kultūrvēsturisko objektu apzināšanu, lai pēc iespējas atrastu vietas, kur būvēt, nekaitējot bioloģiskajai daudzveidībai.» Mērķis esot vēja parkus būvēt «tālāk projām no cilvēkiem». 

Boreiko atklāj, ka patlaban intensīvi tiek vākta informācija arī par jaunākajām tehnoloģijām. Iespējams, skaita ziņā vēja turbīnu varētu būt pat mazāk, nekā sākotnēji plānots, jo mežā tās esot daudz augstākas un modernākas, turklāt ražotāji jau tagad piedāvā jaudīgākas, līdz pat 7,2 MW turbīnas. 

Iecerētos 800 MW valsts kopuzņēmums Latvijas Vēja parki plāno izbūvēt jau līdz 2028. gadam, bet tas esot «pesimistisks un galējs termiņš», jo pirmās vēja turbīnas cer uzstādīt jau 2026. gadā.

Uz lauka mazāk risku

Vēja enerģijas asociācija jau gadiem lūgusi piekļuvi nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemēm, kas ļautu vēja parkus būvēt, piemēram, Zemgales līdzenumos. «Tie ir desmitiem vai simtiem hektāru klaji lauki, kur melnie stārķi vairs nedzīvo, jo cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir panācis to, ka daba ir aizgājusi no turienes prom,» saka Nāburgs. Zemkopības ministrijas arguments šādam liegumam līdz šim bijis: no aprites tiek izņemtas auglīgas zemes.

Taču Nāburgs iebilst. Viņš skaidro, ka katrai modernai turbīnai nepieciešams apmēram viens hektārs zemes. Pat ja visu maksimāli šobrīd pieejamo 2000 MW pārvades tīkla jaudu izbūvētu ar vēja turbīnām, katru ar 6 MW jaudu, būtu nepieciešams izmantot ap 350 hektāriem zemes. «Atļaušos apgalvot, ka tas nav būtisks apjoms,» viņš saka. 

Arī Vides konsultatīvā padome iesaka vispirms izskatīt iespēju vēja parkus izvietot lauksaimniecības zemēs un uzsver, ka ir jāveic grozījumi normatīvajos aktos, kas veicinātu vēja attīstību arī nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemēs, kur «potenciālā ietekme uz vidi un biodaudzveidību ir būtiski mazāka nekā meža zemēs». 

Ekonomikas ministrijas 2022. gada maijā valdībai iesniegtajā ziņojumā padome pauž, ka turbīnu izbūve atvērtās teritorijās ir tehniski vienkāršāka, lētāka un ātrāka nekā meža zemēs, turklāt tam esot mazāk vides risku: «Vēja elektrostaciju izbūvei nepieciešama pilnīga atmežošana ne tikai masta pamata teritorijai, bet arī iekārtu apkopes un enerģijas pārvades komunikācijām, kas samazina mežu platības, tā palielinot vēja elektrostaciju būvniecības procesā radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas.» 

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietnieks vides aizsardzības jomā Andris Ķēniņš apstiprina, ka «no dabas viedokļa» lauksaimniecības zemes ir «mazāk riskantas attiecībā uz biotopiem un no sugu aizsardzības viedokļa».

Latvijas Vēja parku valdes priekšsēdētāja Ilvija Boreiko argumentē, ka projektam paredzamā atmežošana ir niecīgos apjomos un «parastā mežsaimnieciskā darbībā» realitātē tiek izcirsts daudz lielāks apjoms. Turklāt lauksaimniecības zemēs vēja stacijas būšot daudz tuvāk cilvēkiem, tāpēc būtiskāku ietekmi var atstāt tā dēvētais mirguļošanas jeb rotoru kustību radīto ēnu efekts un troksnis, ko neslāpē koki, saka Boreiko.

Klimata un enerģētikas ministrs Čudars saprot Zemkopības ministrijas vēlmi pasargāt «lauksaimniecības zemju fondu», bet «tādu pašu argumentu varētu izvirzīt arī mežu gadījumā». Pagaidām ministrijas dienaskārtībā gan esot tieši meža zemju atvēršana un ar to saistītie regulējumi, tomēr diskusija par to ir aktualizējusies — Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Putra apstiprina, ka šobrīd tiek apkopots iesaistīto pušu viedoklis un top informatīvais ziņojums valdībai, kas jāiesniedz līdz šā gada maijam. 

Jūrā — tikai Elwind

Atkrastes vēja staciju būvniecība tehniski ir gan sarežģītāka, gan dārgāka — pamati jābūvē ūdenī, tiem jābūt noturīgiem pret vētrām un pret ledu, kabeļu līnijas ir jāvelk krietni tālāk. Līdz ar to investīciju apjoms uz vienu megavatu ir gandrīz divreiz lielāks nekā sauszemē. Attiecīgi arī saražotā elektroenerģija ir dārgāka — orientējoši seši eiro centi par vienu kilovatstundu, salīdzinot ar četriem eiro centiem sauszemē, saka Nāburgs. Starpība ir pietiekami liela, tāpēc lielākā daļa pasaules valstu vispirms koncentrējas uz sauszemes vēja potenciāla apgūšanu un tikai tad, kad tas ir izsmelts, dodas jūrā.

Latvijā iezīmētas piecas atkrastes zonas, kurās teorētiski varētu būvēt vēja parkus. Atļauja pētīt un attīstīt dota tikai vienā —  E4 zonā —, kur vēja parku aptuveni 15—20 km no krasta iepretī Jūrkalnei ieplānojis Latvijas un Igaunijas valsts kopprojekts Elwind. Pērn Dānijas atjaunīgās enerģijas uzņēmums Ørsted un Eesti Energia, kas ārvalstīs darbojas ar zīmolu Enefit, saņēmuši noraidījumu no Latvijas valdības potenciālai atkrastes vēja parka būvniecībai. Čudars to skaidro ar nepieciešamību vispirms sagatavot attiecīgu regulējumu, kas nosaka kārtību, kādā atkrastes teritorijas vēja enerģijas attīstībai varētu izsolīt. Tas, cik drīz šāds regulējums taps, vēl nav zināms, taču arī tas esot ministrijas dienaskārtībā.

Par Elwind projekta ieceri sadarbības memorands starp Igauniju un Latviju tika parakstīts jau 2020. gadā, drīz pēc tam sekojuši priekšizpētes darbi. Šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) ir uzticēts projektu attīstīt, bet jau 2026. gadā plānots izsolīt tiesības uz vēja parka būvniecību un attīstību.

LIAA direktora vietniece investīciju jautājumos Laura Štrovalde stāsta, ka pētījuma dati un ekspertu aprēķini parādīja, ka Latvijas potenciāls «ir ārkārtīgi liels», jo te var iegūt vienu sesto daļu no visas Baltijas jūras reģiona piekrastes vēja enerģijas. Tas ļauj uzstādīt vēja parkus ar kopējo jaudu 15 GW jeb 15 000 MW. Elwind plāno no sev iedalītās E4 zonas izmantot tikai vienu trešdaļu jeb divsimt kvadrātkilometru, uzstādot no 500 līdz pat 1000 megavatiem vēja ražošanas jaudas.

Līdz 2030. gadam, kad vēja parku paredzēts nodot ekspluatācijā, vēl daudz kas jāpaveic. Šobrīd tiek gatavots pieteikums pirmajam uzsaukumam Cross-Border Renewable Energy programmai, lai saņemtu līdzfinansējumu dažādu pētījumu veikšanai, bet jau nākamajā gadā — infrastruktūras atbalstam, kas ir ārkārtīgi apjomīgs projekta pieteikums, saka Štrovalde. Sadarbība ar igauņiem paver iespējas saņemt līdz pat 75% līdzfinansējumu, turklāt «starpsavienojums starp Latvijas un Igaunijas parku virzīs enerģiju abos virzienos» un palīdzēs jaudas līdzsvarot.

Ja atbalsts tiks saņemts, divu gadu laikā būtu jāveic 20 dažādi pētījumi, kas aplūkotu ne tikai vides aspektus, bet arī «noņemtu nezināmības plīvuru» no Baltijas jūras gultnes pie Latvijas krastiem un atvērtu Baltijas jūras potenciālu arī citām atkrastes zonām, saka Štrovalde.

LIAA uz Elwind raugās plašāk nekā tikai iespēju ražot zaļo enerģiju. Baltijas jūra ir viena no visvairāk piesārņotajām pasaulē, un tajā esošo aļģu dēļ 97% jūras ir faktiski mirusī zona. «Ir ļoti daudz piemēru ārvalstīs, kur, veidojot mākslīgos rifus vai mīdiju audzēšanas vietas, šādi vēja parki paaugstina biodaudzveidību.» Un Elwind ir pirmais, kas «izcērt ar mačeti  džungļus» un veido ceļa karti investoriem, skaidro Štrovalde.

Par Latvenergo un Vācijas RWE Renewables atkrastes vēja parka plāniem pagaidām konkrētas norunas neesot ne par jaudām, ne par termiņiem — tas atkarīgs no tā, kad valsts būs gatava veikt atkrastes zonu izsoles, skaidro Boreiko. «Kopīgi ar RWE piedalīsimies izsolēs vai citos procesos, lai kopīgi attīstītu, izbūvētu un darbinātu atkrastes vēja parkus gan Elwind projektā, gan citos projektos Latvijas piekrastē,» papildina Latvenergo komunikācijas direktors Andris Siksnis. Viņš apstiprina, ka paši potenciāli varētu piedalīties izsolē 2026. gadā un pretendēt kļūt par Elwind projekta attīstītāju.

Lai gan Latvenergo stratēģija ir līdz 2030. gadam attīstīt 2300 MW lielu atjaunīgās enerģijas jaudu, tas, kāda daļa no tā būs atvēlēta vējam, uzņēmumā vēl nav nolemts. Situācija esot mainīga, to nosaka arī konkurentu darbība, jaudu pieejamība tīklos un situācija kaimiņvalstīs, kas ietekmē cenu un situāciju Latvijā. 

«Mēs kā uzņēmums ļoti ceram, ka Latvijā spēsim operatīvi arī politiskā līmenī pieņemt lēmumus, lai spētu uzstādīt atjaunīgās jaudas un kļūt par atjaunīgās enerģijas eksportētāju, pretējā gadījumā jaudas uzstādīs Lietuvā un Igaunijā, un mēs būsim spiesti šīs atjaunīgās jaudas pirkt no kaimiņiem,» saka Boreiko.

Atvieglotas procedūras?

Pagājušā gada septembrī Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas nosaka, ka atsevišķu vēja parku būvniecībai ar jaudu virs 50 megavatiem pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma vietā turpmāk var pietikt ar sākotnējā izvērtējuma procesu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietnieks vides aizsardzības jomā Andris Ķēniņš stāsta, ka ministrija esot identificējusi un likumā noteikusi tās teritorijas, kurās atsevišķi vides aspekti nav jāvērtē, jo tur objektīvi «risks ir mazāks vai nav vispār». Uz tā rēķina procedūru var paātrināt tiem vēja parkiem, kas atrodas nosacīti drošajās teritorijās, to skaitā ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, aizsargjoslām un dažādiem mikroliegumiem. 

Laiks, kas nepieciešams, lai iegūtu pilnu ietekmes uz vidi novērtējumu, katram projektam ir individuāls, taču tipiski tie ir 18—24 mēneši, atklāj Ķēniņš. Tas, cik laika varētu ietaupīt, izmantojot likumā noteikto paātrināto procedūru, vēl nav zināms, jo šo ceļu pagaidām neviens no attīstītājiem nav gājis. 

Vēja enerģijas asociācija uzskata, ka šāds regulējums «faktiski neko nepaātrina», jo tam kvalificējas tikai daži ļoti specifiski projekti, kuri ir «nosacīti riska brīvi» un tiek plānoti tālu prom no cilvēkiem un aizsargājamām teritorijām. Ja ir pozitīvs ornitologu un sikspārņu eksperta atzinums, tad teorētiski var trāpīt paātrinātajā atzinumā, saka Nāburgs. Taču praksē drīzāk esot citādi — komersants vēršas pēc sākotnējā novērtējuma, bet kaut kādu iemeslu dēļ izrādās, ka tomēr jāveic pilns ietekmes uz vidi novērtējums, kas rezultātā procesu paildzina.

Ķēniņš apstiprina, ka tā var gadīties — projekta pieteicējs kļūdaini novērtē atbilstību likuma prasībām, bet Valsts vides dienests secina, ka tomēr ir nepieciešama pilna ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Taču tas parasti tiek konstatēts mēneša laikā. 

Valsts vides dienests kopā ar ekspertiem un nozari tuvāko nedēļu laikā finalizēs un publicēs izvērtējuma metodoloģiju, kas nodrošinās, ka projektu attīstītājiem būs skaidras vadlīnijas un prasības, kas jāievēro. Ķēniņš atzīst, ka šobrīd ministrija jūt «spiedienu uz dabas interešu mazināšanu, neievērošanu vai apiešanu», taču ministrijas pienākums ir «to nosargāt».

Pērn veiktie likuma grozījumi arī ļauj izvairīties no pašvaldības iespējām vēja parku būvniecību bloķēt, kā tas bijis līdz šim. Tagad attīstītājam ir iespēja pieteikties uz nacionālo interešu objekta statusu. Ja VARAM, izvērtējot projektu, konstatē, ka attīstītājs ir gatavs īsā periodā šo projektu realizēt un «dot ieguldījumu tautsaimniecībā», tad tam tiek piešķirts nacionālo interešu objekta statuss, skaidro Ķēniņš. «Tas automātiski nozīmē to, ka gala lēmums [par būvniecību] ir jāpieņem nevis pašvaldībai, bet Ministru kabinetam.» 

Latvija — eksportētājvalsts

800 megavatu vēja enerģijas — tāds mērķis bija nosprausts Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā līdz 2030. gadam. Taču tas ir piesardzīgs un novecojis, tāpēc šobrīd top jauns, kas ņem vērā atkrastes vēja potenciālu un aktuālos izaicinājumus, skaidro klimata un enerģētikas ministrs Čudars. Lai gan konkrētas jaudas vēl neesot nospraustas, jo «attīstībai jābūt paralēlai» ar mūsu pārvades sistēmas iespējām, starpsavienojumu izbūvi ar Eiropu un iespējām jaudu akumulēt, mērķis ir pārredzamā periodā kļūt par elektroenerģijas eksportētājvalsti.

Jau patlaban Latvijā uzstādītās jaudas ir pietiekamas, lai spētu pilnībā nodrošināt pašu elektroenerģijas patēriņu, un maksimuma stundās, kad cena ir augstāka, elektroenerģiju arī eksportēt, stāsta AST pārstāve Elīna Grīvāne. Tomēr reizēm kaimiņvalstu piedāvājumi biržā spēj izkonkurēt vietējos ražotājus, jo iepirkt elektroenerģiju iznāk lētāk, nekā to pašiem ražot. 

Pēc Nāburga aplēsēm, līdz 2030. gadam Latvijā «diezgan droši» varētu uzbūvēt vēja parkus ar 2000 MW jaudu. Tas pārvēršas apmēram 6—7 teravatstundās elektroenerģijas gada griezumā, kas orientējoši ir gandrīz tik, cik Latvija patērē kopumā. Protams, vējš nepūš visu laiku, bet brīžos, kad vēja turbīnas strādā, elektrība gan Latvijā, gan visā Baltijā būtu ļoti lēta, saka Nāburgs. Ja ir vējains visās Baltijas valstīs vienlaikus un plašākā reģionā, tad elektrības cenas var būt pat negatīvas. «Kombinācijā ar hidroelektrostacijām tas būtu veselīgs portfelis,» viņš secina. 

Tomēr — pat ja nākotnē tiks īstenoti visi plānotie elektrostaciju projekti, tik un tā būs nepieciešamas stabilas bāzes ražošanas jaudas, kas valsti ar elektroenerģiju nodrošinās aukstās bezvēja ziemas naktīs, saka Grīvāne. «Šobrīd par bāzes jaudām ir relatīva skaidrība, un tas diemžēl nav nekas cits kā fosilā enerģētika un sašķidrinātās gāzes piegādes,» saka Čudars. Lai gan ūdeņraža tehnoloģijas, kas varētu būt potenciāls bāzes jaudas aizstājējs, patiešām strauji attīstās, pagaidām par «efektīvu alternatīvu runāt nevaram».

Vai tīkls var to pavilkt?

Pašreizējā pārvades tīkla infrastruktūra spētu darboties arī tad, ja realizētos visi šobrīd pieteiktie sauszemes vēja parku projekti, apstiprina Grīvāne. Svarīgi, lai patērētā enerģija ir līdzsvarā ar saražoto, respektīvi, jāspēj tīklā nodoto enerģiju vai nu patērēt, vai eksportēt. Turklāt ražotāji — gan termoelektrocentrāles, gan hidroelektrostacijas un it īpaši atjaunīgās elektroenerģijas avoti — nedarbojas nepārtraukti un ar maksimāli iespējamo jaudu. Tie ir atkarīgi no laikapstākļiem un paši izvēlas, kad un kādā apmērā tiem ir visizdevīgāk elektroenerģiju ražot. 

Taču, ja izbūvēsim atkrastes vēja parkus ar jaudu virs 500 MW, būs nepieciešams pastiprināt starpsavienojumus ar Lietuvu, bet, kopējai jūras parku jaudai Latvijā pārsniedzot 1000 MW, būs nepieciešama papildu elektropārvades savienojuma izbūve arī Latvijas—Zviedrijas griezumā. Tie ir dārgi sistēmas attīstības infrastruktūras projekti, tāpēc starpvalstu savienojumu izbūvei jābūt finansiāli pamatotai, uzsver Grīvāne. Kamēr projekti ir tikai «uz papīra», tīkla papildu pastiprinājumi ir pāragri. 

Tieši tāpēc AST atzinīgi vērtē likuma grozījumus, kas no šā gada 1. janvāra paredz attīstītājiem piemērot jaudas rezervēšanas maksu, kas atsijās nopietnus investorus no tiem, kas aizņemtās jaudas realizēt nespēs. Arī Vēja enerģijas asociācija, kas bijusi viena no iniciatīvas virzītājiem un atbalstītājiem, izmaiņas vērtē atzinīgi. «Cita mehānisma, kā disciplinēt šos pieteikumu rakstītājus, nav — brīdī, kad jāuzņemas atbildība un jānodrošina finansiāls segums, jebkura nopietna energokompānija padomās divreiz, vai tai tiešām ir nepieciešams konkrētais pieslēgums,» saka Nāburgs.

Likuma grozījumos iekļautie pārejas noteikumi paredz, ka līdz šim visiem jaudu pieteikušajiem projektiem rezervēšanas maksa būs jāiemaksā trīs mēnešu laikā. Tātad 1. aprīlī būs zināms, cik no tiem jaudu patiešām plāno realizēt.

Tomēr, ja tuvāko gadu laikā jaudas rezervējušie projekti tiks realizēti un iesniegti vēl jauni pieteikumi, pieaug iespējamība, ka tīkla stabilitātes un drošības nolūkos pārvades sistēmas operators elektrostaciju darbību būs spiests ierobežot. Lielā piedāvājuma dēļ elektroenerģijas cena noteiktās dienās vai stundās būs ļoti zema, un ražot elektroenerģiju, kad tās cena ir zem pašizmaksas, nebūs izdevīgi, saka Grīvāne.

Līdzīgs jaunu elektrostaciju bums ir vērojams arī  Lietuvā un Igaunijā, ar kurām Latvijai ir starpsavienojumi, līdz ar to jārēķinās, ka arī tur ir iespējams elektroenerģijas pārpalikums. Eksporta iespējas uz Krieviju netiek pat izskatītas, taču Latvijas kontekstā perspektīva eksportam varētu būt Zviedrijas virziens, kā arī tīkla attīstīšana Baltijas jūrā, kas varētu tikt izmantots ne tikai atkrastes vēja staciju pieslēgšanai, bet arī starpvalstu savienojumu izveidei.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem