Lai gan karš ir smagi iedragājis Ukrainas ekonomiku, šīs valsts uzņēmumi pamazām atveseļojas. Eiropas Biznesa asociācijas jaunākā aptauja liecina, ka 47% uzņēmumu ir pilnībā darbspējīgi, salīdzinot ar tikai 28% pērn aprīlī. Vēl 50% uzņēmumu strādā daļēji.
Par to, ka kara pirmā gada beigās rādītāji būs tik labi, pagājušā gada pavasarī Oleksandrs Sudarkins pat nesapņoja. Viņš ir biznesa vadības maģistra (MBA) programmu direktors Starptautiskajā vadības institūtā Odesā.
Pagājušā gada 24. februārī, kad sākās Krievijas iebrukums, viņš bija Tadžikistānā. Jau gadu iepriekš kopā ar partneriem sāka īstenot lielu izglītības projektu — veidot jaunu eksporta skolu Tadžikistānas valdības Eksporta aģentūras paspārnē. Vispirms pusgadu pētīja vietējo tirgu un uzņēmējdarbības vidi.
Kad februāra sākumā Oleksandrs devās kārtējā komandējumā, viņš nepievērsa lielu uzmanību sievas vārdiem, kura uz atvadām teica: «Saša, kas notiks, ja sāksies karš?» Divas nedēļas vēlāk, kad uz Kijivu sāka lidot pirmās raķetes, Oleksandrs steigšus samainīja lidmašīnas biļeti un bija gatavs maksāt trīsreiz vairāk, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās.
Dzimtenē viņam radās sajūta, ka lielākā daļa ukraiņu uzņēmumu ir pārvērtušies par brīvprātīgo centriem. «Uzņēmēji neskaitīja naudu — ne savu privāto, ne firmas. Viņi centās palīdzēt valstij, lai tā spētu noturēt savu aizsardzību.»
Viņš pats pievienojās brīvprātīgo fonda Come Back Alive komandai — tā ļoti veiksmīgi organizēja ziedojumu vākšanu, lai par iegūto naudu pirktu monitorus, dronus un munīciju, kas palīdz uzlabot kauju precizitāti un samazina Ukrainas puses zaudējumus. Sākotnēji darba bijis tik daudz, ka fondā rosījies gandrīz cauru diennakti.
Bet aprīlī, kad tika atsists sākotnējais uzbrukums Kijivai, Starptautiskais vadības institūts sāka atjaunot mācības. Šis institūts ir pirmā Ukrainas biznesa skola, darbu tā sāka jau 1989. gadā. Dibināta pēc ukraiņu diasporas lūguma laikā, kad Ukrainas ekonomika piedzīvoja lielas pārmaiņas. Kopš tā brīža skolu absolvējuši 7000 cilvēku — gan mazu uzņēmumu īpašnieki, gan tādi, kurus tagad iekļauj žurnāla Forbes veiksmīgāko biznesmeņu sarakstos.
«Pagājušājā vasarā mums bija problēmas ar benzīnu, rudenī — ar elektrību, tad sākās infrastruktūras objektu apšaude. Bet paralēli tam visam bija jāatrod veids, kā turpināt pelnīt,» skaidro Oleksandrs. Taču joprojām daudzi uzņēmēji turpina apvienoties, lai palīdzētu apgādāt ar pārtiku veselas pilsētas un evakuētu iedzīvotājus. Piemēram, viņa institūta izveidotā uzņēmēju kopiena jau deviņus mēnešus organizē dzeramā ūdens piegādi dienvidu pilsētai Mikolajivai, kurai okupanti aizgrieza ūdensvadu no Dņepras upes.
«Agrāk valdīja uzskats, ka Ukrainas uzņēmumi dara visu iespējamo, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Taču 2022. gadā ukraiņu uzņēmumi nodokļos samaksāja gandrīz divreiz vairāk nekā 2021. gadā! Kā to izskaidrot? Tāpēc, ka ukraiņi tagad stāv plecu pie pleca ar savu valdību. Un viņi zina, ka lielākā daļa valsts izdevumu tiek novirzīti armijai, tāpēc mēs paši maksājam par savu drošību,» saka Oleksandrs.
Tie uzņēmumi, kas līdz šim orientējās tikai uz vietējo tirgu, kopš kara sākuma aktīvi cenšas ar savām precēm un pakalpojumiem ieiet starptautiskajā apritē. Un to dara ne tikai lielie spēlētāji, bet arī nelielas deju skolas, apģērbu šuvēji un tehnoloģiju ražotāji.
«Darbu atsāks arvien vairāk Ukrainas uzņēmumu,» pārliecināts ir Oleksandrs. «Un, jo lielāks skaits spēs pārdzīvot pašreizējo vētru, jo ātrāk valsts atgūsies pēc kara. Tikai tagad ir svarīgi saprātīgi sadalīt spēkus, jo nav izslēgts, ka šis «lietus» būs ilgi.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra