Raksta autore Andra Tomase ar savu mīluli. Publicitātes foto
Lai gan liela daļa pašvaldību (Jelgava, Tukums, Bauska u.c.) publiski paziņojušas, ka svētku uguņošana gadu mijā netiks rīkota, aizvien ir pilsētas un novadi, kuri nav gatavi atteikties no šīs tradīcijas. Latvijas Lielo pilsētu asociācija jau iepriekš bija mutiski vienojusies, ka svētku salūtus nerīkos. Valsts svētkos uguņošana šogad bija tikai Ogrē, bet, tuvojoties Vecgada vakaram, arī Ventspils ir paziņojusi, ka salūts būs. Tas nozīmē, ka šajās pilsētās, visticamāk, būs arī pārbiedēti un aizmukuši suņi. Turklāt, ja pašvaldība nerīkos organizētu uguņošanu, tas vēl nenozīmē, ka individuāli svinētāji vai lielākas un mazākas kompānijas neizlems par labu salūtam, lai gan ir skaidrs, ka tas biedē dzīvniekus, piesārņo dabu, turklāt šogad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem Latvijā ir tūkstošiem cilvēku no Ukrainas, kuriem dzimtenē piedzīvotais ir atstājis spēcīgas psiholoģiskas traumas. Ja cilvēki ir spējīgi saprast situāciju, ar dzīvniekiem ir citādāk.
Ļaut suņu saimniekiem doties pastaigās līdz pusnaktij
Liela daļa no uguņošanas faniem diemžēl neaizdomājas, kā šajā laikā jūtas dzīvnieki. Ir daļa suņu, kuri nebaidās no trokšņiem, jūtas droši blakus saviem saimniekiem, tomēr reti varam būt absolūti droši par dzīvnieka reakciju. Vecgada vakarā aicinātu dzīvnieku saimniekus sagatavoties jau laikus, tomēr arī uguņošanas piekritējus aicinu būt saprotošiem – ja reiz esat izlēmuši, ka par katru cenu vēlaties salūtu, vislabāk to darīt tieši pusnaktī, ļaujot suņu saimniekiem izstaigāties ar mīluļiem pirms un pēc tam. Ja daži kaimiņi izvēlas izšaut pāris raķetes ap 19, vēl daži stundu vēlāk u.tml., suņiem un viņu saimniekiem nav pat brīža mierīgai pastaigai.
Dzīvnieka izpratnē salūts ir karš
Suņu saimniekiem tomēr ieteicams doties pastaigās ar mīluļiem ļoti laikus. Tuvojoties pusnaktij, bailīgākos suņus vēlams turēt telpās. Arī tad, ja pagalmam ir žogs, tas vēl nenozīmē, ka dzīvnieks stresā, panikā un bailēs nevarēs pārlēkt žogam. Dzīvnieka izpratnē salūts ir karš. Lielāks suns bailēs var arī izgāzt sētu. Ja suns atrodas telpās, var ieslēgt TV vai radio, tādejādi nomācot salūta troksni. Vislabākais, ja salūta laikā sunim blakus ir drošais saimnieka plecs, tomēr svarīgi šajā laikā iedrošināt suni, runāt ar viņu priecīgā balsī, nevis žēlot un vaimanāt. Ja žēlosiet suni uguņošanas laikā, sunim izstrādāsies pārliecība, ka patiešām notiek kaut kas slikts.
Bailīgākajiem – vetārsta padoms un nomierinoši līdzekļi
Arī tad, ja dzīvnieks atrodas drošā telpā un nav bailīgs, nevajadzētu nest suni pie loga un sākt “rādīt” uguņošanu. Tas, kas šķiet skaists cilvēkiem, ne vienmēr ir skaists un interesants dzīvniekam. Ja dodaties skatīties salūtu laukā, suņus un kaķus vislabāk atstāt mājās. Ļoti bailīgiem dzīvniekiem, kuriem trokšņi rada paniku, iespējams, noderēs arī kāds nomierinošs līdzeklis - saprātīgās devās, nekaitējot dzīvnieka veselībai un tikai pēc konsultācijas ar veterināru. Šajā ziņā mūsu četrkājainie draugi ir līdzīgi mums pašiem – ja jau laikus zinām, ka gaidāms milzīgs stress, arī mēs domājam, kā mazināt trauksmi un paniku.
Pa gabalu saskatāms telefona numurs
Pat, ja esat pārliecināti, ka suns salūta laikā neaizbēgs, nenāks par sliktu, ja būs uzlikta kaklasiksna vai iemaukti košā krāsā ar lieliem cipariem uzrakstītu telefona numuru. Medaljons ar kontaktiem pie siksniņas ir skaisti, tomēr panikā esošs suns ne vienmēr būs gatavs doties rokās svešiniekiem, lai viņi varētu atrast un izlasīt šo telefona numuru. Tāpat – ne katrs cilvēks būs gatavs ķert svešu suni un meklēt šo numuru, īpaši, ja suns ir liels. Vislabāk, ja telefona numurs ir redzams no attāluma – tā būs drošāk gan sunim, gan cilvēkam, kurš vēlēsies palīdzēt. Lai gan suņiem, protams, jābūt ar reģistrētiem čipiem – numurs uz siksniņas par sliktu nenāks. Ja steigā nav labāka risinājuma, derēs parastā ikdienas siksniņa, uz kuras uzlīmēts lielāks leikoplasta gabals.
Gatavojoties “pārdzīvot” salūtu, jādomā vairākos līmeņos – vispirms, kā novērst dzīvnieka aizbēgšanu un kā mazināt viņa bailes un paniku. Tomēr vienlaikus jāpatur prātā, ka var notikt arī sliktākais un dzīvnieks panikā aizbēgs, tāpēc vienmēr jāpadomā arī par to, kā viņu ātrāk atrast.
Autore ir dzīvnieku aizsardzības biedrības Ar sirdi delnā vadītāja
