Valodas likums jādara stingrāks tagad

Ārēji šķiet sīki, taču no detaļām veidojas tāda valsts valodas politika, kura pēdējos 37 gadus tā arī nav nodrošinājusi, ka latvietis varētu Latvijā visur normāli sazināties latviešu valodā, ka latviešu valodai dota pietiekama loma visās dzīves jomās un ka Latvijas saziņas telpa būtu brīva no šķelšanās tieši valodas nelietošanas dēļ. Lai īsi paskaidrotu sašutumu, jāpaskaidro, cik viegls taču ir šis vidējā līmeņa zemākās pakāpes jeb B1 līmenis. Piemēram, tas B1 ir: «Es varu īsi pamatot un paskaidrot savus uzskatus un nodomus [..] Es protu uzrakstīt vienkāršu, saistītu tekstu par jautājumiem, kas man ir zināmi vai mani interesē.» Vēlos izvirzīt hipotēzi, ka necieņa pret valsts valodu slēpjas attieksmē, ka piecus gadus Latvijā nodzīvojušam, kas grib te palikt, neesot jāspēj pamatot savus uzskatus latviešu valodā! Atļauju te dzīvot pastāvīgi prasīšot kāds, kas nespēj pamatot nodomus tā, lai mēs tos saprastu.

1988. gadā vēl okupācijas varas LPSR Augstākā Padome veidoja LPSR Valodu likumu, kas noteica valsts valodas statusu latviešu valodai vēl okupācijas iekārtā, šo likumu pieņēma 1989. gada 5. maijā. Latvijas Republikas Saeima esošo Valsts valodas likumu pieņēma 1999. gada 9. decembrī. Kopš tā laika likums nav mainīts. Paradoksāli, ka kopš LPSR Valodu likuma līdz Latvijas Republikas likumam pagāja desmit gadi, bet tagad pagājuši vairāk 26 gadi kopš dzīvojam ar sastingušām normām valsts valodas politikas normatīvajā pamatdokumentā. Esmu par to rakstījis jau iepriekš. Taču gadu gadiem Valsts valodas centrs nav izstrādājis zinātniski pamatotu likumprojektu, kā Valsts valodas likumu darīt stingrāku.

Kāpēc likumu pēc sākotnējās pieņemšanas 1999. gadā 8. jūlijā lieki mīkstināja? Taktikas apsvērumi, kuriem mūsdienu politiskajā īstenībā nav nozīmes. Kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma aliansē, tad ārvalstu ieteikumus uztvēra jūtīgi. 1999. gada vasarā Valsts Prezidente saņēma tiešu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas komisāra minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla dokumentu, kurā komisārs sūdzējās par pieņemto likumu. Diemžēl, valsts galva pakļāvās nepamatotajām prasībām, un būtiskākā, mūsu valsts attīstību nelabvēlīgi ietekmējošā, valsts valodas politikas jomā kavējošā kļūda bija Valsts Prezidenta 1999. gada 14. jūlija lēmums atdot otrreizējai caurlūkošanai 8. jūlijā pieņemto Valsts valodas likumu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ atbilstošas lomas došana latviešu valodai nacionālā valstī bija lēna. Taču apstākļi sen ir citi.

Kāpēc parlamenti vēlāk negrozīja Valsts valodas likumu? Pastāvēja politiskas bailes, ka likumprojektu grozot tiktu iesniegti tādi priekšlikumi, kas latviešu valodas lomu vēl vairāk pasliktinātu. Proti, ka prokremliskie spēki iesniegtu priekšlikumus, kurus atbalstītu arī kādi populisti, kreisie vai oportūnisti, kas novestu pie divvalodības vai kā cita slikta gala. Kādus gadus šādā pozā varbūt arī bija patiesības grauds, taču Latvijas parlaments mainījās. Kad 2008. gadā Maskava uzbruka Tbilisi, kad pēc 2012. gada tautas nobalsošanas, kas nedeva iespēju ieviest krievu valodu kā valsts valodu, mainījās valdošais tiesību konsensus, tika pieņemts Satversmes ievads, kas valsts valodas un latviešu lomu konstitucionāli stiprināja. Kad 2014. gada 20. februārī sākās Krievijas-Ukrainas karš, tad risks, ka Saeima varētu Valsts valodas likuma normās pasliktināt valsts valodas situāciju,, kļuva mazāks. Pēc 2022. gada pilna mēroga uzbrukuma Kijivai balsošana pret stingrākām normām Valsts valodas likumā parlamenta vairākumam būtu politiska pašnāvība. 

Kāpēc tad Valsts valodas likumu negroza? Tā ir inerce, tradīcija negrozīt. Valsts valodas politikas cīņas izcīna vispārējās izglītības, augstskolu, patērētāju tiesību, sabiedrisko mediju, imigrācijas un daudzu citu jomu likumos, pat Saeimas kārtības rullī un Ministru kabineta noteikumos, kā arī tiesību normu piemērošanā un interpretācijā. Valodas politiku risina ne tikai Izglītības, kultūras un zinātnes, bet arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, Juridiskā un citas komisijas. Īsti normāli tas nav, ka valsts valodas politika joprojām ir izšķīdušā atbildībā starp izglītības un zinātnes, tieslietu, kultūras un iekšlietu resoriem. Joprojām dzīva ir leģenda, ka “valodas likumu atvērt nedrīkst”, un to arī ekspluatē atsevišķi valsts birokrāti, kas ir par kūtru, lai sagatavotu kompleksus zinātniski pamatotus Valsts valodas likuma grozījumus. 2026. gadā jau ir minētajai leģendai diametrāli pretēji apstākļi, tieši Saeimas vēlēšanu rezultātā varētu palielināties to skaits, kas kaut kādu iemeslu dēļ vēlētos vājināt stingras valodas politikas izpausmes, tāpēc tieši šis brīdis līdz 2026. gada novembrim ir īstais, kad Valsts valodas likumu padarīt konsekventāku un noteiktāku, jo pēc labvēlīgu likuma grozījumu stāšanos spēkā nelabvēlīgus grozījumus 15. Saeimā jau varētu novērst ar tautas nobalsošanas, ko var pieprasīt Saeimas locekļu mazākums, sviras palīdzību.

Vai mums trūkst sociolingvistiskā pamatojuma valsts valodas politikai? Pastāv viedoklis – būsim godīgi, tā ir gaudu runa – ka latviešu valodas saglabāšanos un attīstību šobrīd nekas tieši neapdraud, taču, ja apdraud, tad vispirms būtu nepieciešami “nopietni datos balstīti pētījumi, jo septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”. Sociolingvisti valodas politikas īstenošanu Latvijā ir nomērījuši jau septiņreiz septiņas un deviņreiz deviņas reizes. Mums ir pilnīgi pietiekamas Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta, Latviešu valodas aģentūras un citu institūciju rekomendācijas, pēdējos gados vien ir iznākušas pat ļoti vienkāršā valodā politiķiem saprotamas zinātniskās publikācijas, kas sīki ir izanalizējušas un ieteikušas, kur un kā. Lai arī augstas kvalitātes, tie ir arī iesācējam izteikti viegli lasāmi un katram nacionālā līmeņa politiķim tiem būtu jābūt obligātajai lasāmvielai, teiksim, Druviete, Ina, Baltiņš, Māris. «Ceļavējš cilvēku ciltij: valoda sabiedrībā.», LVA, 2017, Druviete, Ina (red.), autoru kolektīvs. «Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences, prognozes», LU, 2024; Baltiņš, Māris (red.), autoru kolektīvs. «Terminoloģija. Teorija, vēsture, prakse.» LU, 2024 vai Druviete Ina, Baltiņš, Māris (red.), autoru kolektīvs. «Dzirnakmeņu varā: valodas politika izglītības un kultūras jomā 1940–1988», kurš tiks atvērts 2026. gada 14. maijā Latvijas Universitātē. Autorība, protams, neaprobežojas ar zinātniskajiem redaktoriem vien, te savu artavu ir devuši desmiti valodniecības un sociolingvistikas zinātnieki. Ievērojot to, ka daudzi tomēr grāmatas nelasīs, atļaušos piedāvāt savu kopsavilkumu, kādu redzu šogad darāmo.

Mums ir stingri jābalstās Latvijas Republikas Satversmes ievadā, kas min latviešu, nevis tikai Latvijas tautu, kā būtisku konstitucionālu mūsu valsts elementu. Latvijas valsts mērķis ir arī latviešu tautas lingvistisko pamattiesību nodrošināšana uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un vienīgās oficiālās valodas lietošanu; tautas garīgo vērtību, latviešu valodas, kultūras mantojuma un tradīciju saglabāšana un attīstība. Šeit es vēlētos uzsvērt tieši arī vienīgās oficiālās valodas statusu, jo, nerunājot par Krievijas valsts valodu, arī Eiropas Savienības valodas nedrīkst mazināt valsts valodas funkcionālu dzīvotspēju visās terminoloģijas nozarēs un visās sabiedrības dzīves jomās. 

Lai valsts esības mērķi nodrošinātu 2026. gadā, ir jāgroza Valsts valodas likumu, padarot normas daudz stingrākas, īpaši attiecībā uz latviešu kultūrā iekļaujošu, submersīvu valodas publisko vidi un lingvistisko ainavu. Lingvistiskās ainavas izpēte ir  sociolingvistikas, socioloģijas, sociālpsiholoģijas, semiotikas un citu nozaru priekšmets. Blakus subjektīviem faktoriem kā lingvistiskā attieksme, lingvistiskās tradīcijas, lingvistiskā noturība arī lingvistiskajai ainavai ir būtiska loma valodas ilgtspējā. Ainava ir gan vizuāla, gan arī lingvistiskā audio ainava. Plašajā multikulturālajā plašsaziņas klāstā, intensīvas urbanizācijas un valodu dominances apstākļos lingvistiskā ainava ir šobrīd latviešu tautai izšķirošs etnolingvistiskās vitalitātes faktors. Valstij ir jākompensē lielā angļu valodas un citu valodu ekonomiskā vērtība ar institucionālā atbalsta faktoriem, statusa faktoriem, kas ir zināma intervence brīvā valodu tirgū. Ainavā ietilpst jebkura vizuāli vai audiāli uztveramā reprezentācija, šis jēdziens ir pirmoreiz definēts tikai 1997. gadā, tāpēc arī Rietumeiropas valstīs, kas pretojās 1999. gada Valsts valodas likumam, šis koncepts nebija pietiekami izpētīts. Tieši pret pārliecīgo citu valodu klātbūtni ainavā kā etnolingvistisko noturību mazinošu faktoru mums jāpieliek lielākās pūles.

Sociolingvistikas zinātnieki 2026. gada 14. maijā prezentējamā pētījuma priekšvārdā un pirmajā nodaļā (10., 11. lpp.) jau tiešā tekstā norāda uz valodas politikas pašreizējo starpnozaru raksturu un uz draudiem «svarīgi rūpīgi izsvērt politiskos lēmumus, kas skar izglītības politiku, tautsaimniecības attīstību un starpvalstu migrācijas veicināšanu, allaž īpaši izvērtēt to ietekmi uz latviešu valodas un kultūras pozīcijām ilgtermiņā, tās netiešā veidā stiprinot vai vājinot. [..] valodu apdraudētības motīvs pastāv – arī Latvijā. Valodu lietojumu Latvijā joprojām raksturo neatbilstība tradicionālajam majoritātes un minoritātes attiecību modelim [..]», tālāk norādot arī par krievu valodas dominēšanu, kas vēlāk pētījumā pierādīts.

Līdz ar to uzskatu par pamatotu, ka pēc 27 gadiem Valsts valodas likuma pastingrināšana ir neatliekama. 

Lai nerastos iespaids, ka šis likums ir vienīgā panaceja, vēlos tomēr ieskicēt arī citus darāmos darbus valsts valodas politikā. Šī nav programma, bet nestrukturēti priekšlikumi, kas pārstāv tikai manu subjektīvo viedokli pēc iepazīšanās ar pētīto. 

Sabiedrisko mediju darbu jānodrošina tikai valsts valodā, bez izņēmuma. Komercmediju licences virszemes apraidei izsniedzamas tikai valsts valodā. Būtiski jākompensē latviešu valodas lomas mazināšanās akadēmiskajā sfērā, jāpaplašina valsts valodas izmantošanu promocijas procesā un zinātnes universitātēs kopumā. Pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā jāļauj lūgt tikai cilvēkiem, kas jau labi prot latviešu valodu, vismaz vidējā līmeņa pirmajā pakāpē. Ārzemniekam, kas uzturas Latvijā gadu, jāapgūst valsts valoda vismaz pamata līmeņa otrajā pakāpu. Patērētāju tiesībām saņemt pakalpojumus valsts valodā jābūt prioritārai sabiedrības kopējā noturīgumspējā, proti, zināmās, bet ne visās, sfērās, piemēram, pārtikas mazumtirdzniecībā lielveikalos jāliedz apkalpošana svešvalodās. Viena no normu ieviešanas problēmām – valodas politika ilgstoši ir uzskatīta par pieciešamu dekoratīvu piedevu, bet sodošajām institūcijām nav jaudas. Būtiski jāceļ gan Valsts valodas centra, gan Latviešu valodas aģentūras finansējumu. Jākoncentrē valodas aģentūrā vienotu latviešu valodas apguves programmu, tajā skaitā tās tiešsaistes versiju. Valsts tiešajā pārvaldē un universitātēs atsevišķi jāfinansē apguvi pasaules latviešiem (diasporai) un tiem, kas atgriežas. Atsevišķi ir jāfinansē tieši latviešu lingvistiskās ainavas un valodas vides praktiskos pētījumus, tajā skaitā akustiskās vides, mākslas vides, plašsaziņas vides, reklāmas, kā arī latviešu literārās jeb standartvalodas jautājumu akadēmiskos pētījumus un sociolingvistikas zinātni. Saeimas kārtības rullī, Ministru kabineta iekārtas likumā, Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Pašvaldību likumā jāparedz, ka publiskajā telpā ar Latvijas iedzīvotājiem valsts amatpersonas sazinās tikai valsts valodā. Visā Latvijā jāpārskata oficiālos vietvārdus un terminoloģiju, lai pilnīgi visi oficiālie ģeogrāfiskie nosaukumi, paralēlnosaukumi un terminoloģija iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību, atbilst latviešu valodas un Latvijas vēstures tradīcijām, kā arī godina latviešu kultūru un demokrātiju, atstājot pagātnē rusifikāciju un komunistiskā totalitārā režīma valodas sovjetizāciju, kas kaut kur līdzinās Viktora Klemperera 1947. gada “Lingua Tertii Imperii: Notizbuch eines Philologen” spriedumiem par nacionālsociālisma valodu. Jāpārdēvē visus ciemu, skrajciemu un citu apdzīvoto vietu  un vietvārdu nosaukumus, kuri ir krievu valodā tikai latīņu burtiem, kā arī jāpārdēvē Krievijas identitātes hodonīmus un agoronīmus. Protams, ka ir jāturpina darbu pie valsts valodas submersīvo jeb valodas vidē iegremdējošo lomu stiprinošas “vienotas skolas” pieejas, veidojot latviskas izglītības vidi, kas jau ir īpašs jautājums. Taču valodas politikas jomā noslēgumā es vēlētos uzsvērt, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 102. pantā noteiktā kārtībā beidzot ir jāatbrīvo no strādāšanas publiskajā sektorā visus tos izglītības jomas un visus citus tādus strādājošos, kas demonstrē nelojālu attieksmi pret Latvijas Republiku, tās Satversmi un konstitucionālā kodola vērtībā, īpaši valsts valodu.

Šo sarakstu varētu vēl ilgi turpināt, taču galvenā, būtiskā patiesība ir vienkārša. Īsais brīdis stingrākam Valsts valodas likumam ir tieši tagad. 

Autors ir Valodas biedrības valdes loceklis.