Izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas attieksmes krīze

Pieklājība un cieņpilna attieksme ir jebkuru attiecību pamatā. Taču diemžēl realitāte ir tāda, ka arvien vairāk nākas saskarties ar pieklājības trūkumu. Šāda tendence satraucošos apjomos novērojama arī izglītības jomā.

Esam aizmirsuši, kā savstarpēji komunicēt

Pašlaik izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas savstarpējās komunikācijas krīze. Tas, kā mēs cits ar citu un cits par citu runājam, dažbrīd ir absolūti nepieņemami. Turklāt šī ir problēma visiem izglītības jomā iesaistītajiem – gan skolotājiem, gan skolēniem, gan vecākiem. Mēs esam aizmirsuši, kā pieņemami savstarpēji komunicēt.

Lielisks piemērs šim ir diskurss, kas tika īstenots plānotā skolotāju streika kontekstā. Tas, kā cilvēki cits ar citu runāja gan publiskajā vidē, gan sociālajos tīklos. Kā skolotāji izturējās viens pret otru, kā notiekošo komentēja vecāki.

Pašlaik ir iestājusies ne tikai pieklājības, bet arī ētiskā krīze. Mēs zinām, ka par ētiku ir jārunā, bet, šķiet, ka vairs neatceramies – kā. Gan izglītības jomā iesaistītie, gan mēs kā sabiedrība kopumā esam aizmirsuši par elementāriem pieklājības un cieņas jautājumiem. Tas nozīmē, ka, pirms runājam par ētiku, jāatgriežas pie pieklājīgas uzvedības pamatiem.

Cilvēka cieņa izglītības jomā – svarīga problēma

Cilvēki izglītības jomā nejūtas pietiekami cienīti. To var teikt gan par skolotājiem, gan skolēniem. Latvija pēc OECD PISA 2018. gadā veiktā pētījuma ir līderes pozīcijās skolēnu savstarpējās izsmiešanas un vardarbības ziņā. Arī tas liecina par cieņas trūkumu jomā. Saistībā ar cieņas jautājumu diskomfortu izjūt visas iesaistītās puses. Tāpēc par šo tēmu nepieciešams runāt plašāk. Ētikas balss izglītībā ir pavisam apklususi. Ir dzirdama gandrīz tikai sūdzēšanās un agresivitāte, kas ir daudz skaļāka nekā cieņpilna komunikācija. Līdz ar to viens no pašlaik svarīgākajiem jautājumiem ir, kā to risināt?

Sociāla vienošanās starp visiem iesaistītajiem

Pēdējā laikā ļoti plaši runāts par algas palielinājumu skolotājiem. Arī šis jautājums, protams, ir svarīgs, taču, vai tas atrisinās pastāvošo savstarpējās komunikācijas krīzi? Vai izglītības sistēmā iesaistītie jutīsies laimīgi? Nesen kopā ar kolēģi no Neatkarīgās izglītības biedrības, Limbažu ģimnāzijas direktori Guntu Lāci, viesojāmies Latvijas Radio 1 raidījumā Ģimenes studija, kur viņa izteica vērtīgu frāzi: “Palielinājām algu, tagad nepieciešams izstrādāt nosacījumus finansējuma sadalīšanai, un beidzam par to runāt. Sākam runāt par svarīgākiem jautājumiem.” Starp visiem izglītības jomā iesaistītajiem ir nepieciešams izveidot tādu kā sociālu vienošanos par cieņpilnu un pieklājīgu attieksmi. Šajā gadījumā runa nav par ētikas kodeksu, jo tas neko neatrisinās. Ētikas kodekss ir tikai noteikumu kopums, kas neko nemainīs, ja nesekos cilvēku attieksmes un darbības maiņa.

Ētikai ir regulatīvā un vizionārā daļa. Mums, protams, ir nepieciešama vīzija par to, kā gribētu, lai cilvēki izglītības sfērā sazinātos savā starpā, bet, šķiet, jāsāk ar regulatīvo daļu un pašiem pamatiem. Es aicinātu apstāties un pakāpties atpakaļ. Apstāties, atkāpties, paskatīties, kur esam nonākuši, un sākt runāt par cieņas jautājumu. Vērts izcelt arī filozofijas zinātņu doktores Skaidrītes Lasmanes teikto: “Ētika ir intelektuāla.” Tas nozīmē, ka mums nepieciešama izglītība, tālākizglītība par šiem jautājumiem. Izglītības sistēmā iesaistītajiem ir jāturpina mācīties, lai iegūtu nepieciešamās prasmes ētikas, pieklājības un komunikācijas uzlabošanai.

 

Autore ir Latvijas Universitātes profesore un Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle