Necauršaujamās tiesības

Kundze, vai jums ir ierocis? Šis jautājums allaž iztrūcina, lai gan Fīniksā dzirdu to ik pa laikam — nesen no sociālā dienesta apsarga. Arizonā drīkst brīvi nēsāt ieroci publiskās vietās, taču dažādas iestādes nosaka savus ierobežojumus. Piemēram, štata universitātēs ieroči ir aizliegti. Esmu pamanījusi uzrakstus «No ieročiem brīva zona» arī pie skolām.

Tas gan negarantē drošību. Šomēnes Arizonas otrajā lielākajā pilsētā bijušais students universitātē nošāva profesoru. Arestēts skaidroja, ka fakultātē necienīgi pret viņu izturējušies, atskaitot no universitātes. Tēvs teica, ka dēls cieš no autiskā spektra traucējumiem, mēģinājis nogalināt māti un jau trīsreiz nonācis cietumā par dažādiem uzbrukumiem. Vīrieša psihiskie traucējumi nav ārstēti. Viņa mašīnā aresta brīdī atrada divus pielādētus šaujamos, piecus nažus, divas mačetes un munīciju.

Vietējie mediji plaši ziņoja par profesora nošaušanu, jo gadījums ir ārkārtējs Arizonas augstskolām. Taču apšaudes ASV skolās strauji pieaug — pērn 236 gadījumi, šogad sešos mēnešos jau vairāk nekā agrāk visā gadā. Ko darīt? 54% amerikāņu iesaka skolotājus apgādāt ar ieročiem.

Arī manā universitātē aktīvisti grib atcelt ieroču aizliegumu, pamatojot ar pašaizsardzību un konstitucionālajām tiesībām uz ieroča nēsāšanu, ko nupat jūnijā apstiprināja Augstākā tiesa. Nedēļu pēc šī lēmuma, Neatkarības dienā, Ilinoisas štatā šāvējs no veikala jumta atklāja uguni pa svētku parādi, nogalinot septiņus un ievainojot 48 cilvēkus.

Neviens neplāno mirt par konstitucionālajām tiesībām, ejot uz valsts svētkiem… skolu… universitāti. Bet mirst.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Jaunākajā žurnālā