Tas (jaunais mācību gads) tuvojas

Gladiolas. Foto - Ieva Leiniša, LETA
Agnese Strazda

Tas tuvojas. Par to liecina datums un arī Rimi un Maxima reklāmas televīzijā. Jaunais mācību gads ir pavisam tuvu. Izziņotas vecāku sapulces, vecākos atgriežas apziņa, ka pavisam drīz jāieslēdz superspēju paātrinājums, jo paralēli visiem pienākumiem atgriežas bērnu vešana uz un no visa veida skolām, ikdienas skološanas procesu nodrošināšana.

Nav šaubu, ka jaunais mācību gads būs trauksmains un aizraujošs vienlaicīgi, bet ir vairāki aspekti, kas šajā brīdī šķiet būtiski, lai tos izceltu un par tiem mēs neaizmirstu arī tad, kad mācību gads būs pilnās burās un atkal nebūs laika un resursu ieilgušos izaicinājumus risināt.

Kas motivēs skolotājus?

Grāmatā Izglītība kā provokācija tās autors Konrāds Pauls Līsmans vienā no sadaļām izaicina esošo status quo un piedāvā eksperimentu: baņķieriem pedagogu algas un pedagogiem baņķieru algas. Darīt to ar mērķi – pārliecināties, ka atalgojums ietekmē motivāciju izglītības jomā darboties ilgtermiņā, aktīvi iesaistīties pārmaiņu virzīšanā un uzņemties arī atbildību par rezultātu. Es neloloju ilūzijas, ka valsts šobrīd var atļauties finansēt pedagogu atalgojumu finanšu sektoram līdzvērtīga atalgojuma līmenī. Bet tomēr. Abstrahējoties no grāmatas autora pārdomām, es kā mamma, pamata izglītības iestādes padomes pārstāve joprojām nespēju noraudzīties uz to netaisnību atalgojuma un motivācijas jautājumā.

Kā raksta Līsmans, “no skolas tiek sagaidīts pilnīgi viss. Vienādas iespējas visiem un elites izveide, atbalsts apdāvinātajiem un neapdāvināto integrācija, sociālā solidaritāte un konkurences priekšrocības visiem, kreativitātes atraisīšana un domāšanas normēšana, kritiskas domāšanas apguve un māka pieņemt, lasīšanas, rakstīšanas un citu kultūrtehniku iemantošana”, bet pēc 20 gadu korporatīvās pieredzes izdzīvošanas jo īpaši izgaismojas tas, ka tu nevari no cilvēka prasīt vairāk, augstāk, tālāk ilgtermiņā, ja nemāki viņu šādam izrāvienam motivēt.

Cik jocīgā situācijā esam – miljoniem biznesa grāmatu pasaulē par snieguma vadību, komandu vadīšanu un dažādiem motivēšanas formātiem, bet pedagogi ir tie, kas no tā visa saņem ieguldījumu labi ja ābola sēkliņas lielumā.

Biznesam ir iespējas motivāciju finansēt, valsts kritiskajās funkcijās strādājošajiem šādas priekšrocības visbiežāk ir ierobežotā apjomā. Pēdējo gadu laikā vairāk kā jebkad bijusi iespēja runāt ar pedagogiem. Viņi ir spēcīgi, apņēmīgi, bet kādā brīdī nepieciešams ne tikai ņemt, bet arī dot. Un šajā gadījumā tā nav tikai Izglītības un zinātnes ministrija, kurai par to jāuzņemas atbildība. Tā esam visa sabiedrība, visa ekonomika, kurai caur nodokļiem un ētisku pilsoniskās lomas pildīšanu ir liela teikšana par jomām, kuras mūsu ilgtermiņa labbūtībai tik būtiska. Es aicinu nezaudēt modrību šajā jautājumā, jo skolotājs ir tas, kurš ikdienā (kopā ar vecākiem) palīdz radīt spēcīgāko nākotnes spēku un resursu – cilvēku.

Prasīt sniegumu, bet atļauties vaļu

Otra pēdējā laika pārsteigumu grāmata – Nelietderīgā lietderīgums – vērš uzmanību uz kādu skološanās aspektu. Mūsdienās bieži vien mēs kā vecāki pavadām savus bērnus uz skolu ar sasnieguma gūšanas novēlējumiem, labām sekmēm, izvairīšanos no bezdarbības. Iesaku to izlasīt – savai un savu bērnu labbūtībai. Tomēr atgriežoties pie grāmatas Izglītība kā provokācija ir lielisks atgādinājums: “Sengrieķu valodā “vaļa” ir schole; no šī vārda cēlies mums zināmais vārds “skola”. Sākotnēji tas apzīmēja vietu, kurā cilvēki uzturējās, kad nevajadzēja strādāt. Turpretī darbs bija tas, no kā īstenībā būtu jāizvairās. Darbs tika definēts kā vaļas noliegums.” Grāmatas autors raksturo, ka “vaļa ir brīvais laiks, ko varēja veltīt visam, kas bija vērtīgs pats par sevi, nevis kalpoja kādam mērķim: skaistumam, izziņai, draudzībai, erotikai. Tikai modernais laikmets darbu padarīja par tikumu, bet vaļu – par visu grēku sākumu. Agrāk vaļoties nozīmēja iedziļināties kādā lietā, nodarboties ar kādu jautājumu, tēmu, problēmu, priekšmetu, mākslas darbu, nejautājot, kādu labumu tas viss dos.”

Pēc šīm atziņām vēl jo vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka jārod iespēja bērniem šo vaļu radīt un veidot tai nepieciešamos priekšnoteikumus. Vaļa nav bezdarbība, vaļa ir darbs ar kāda jautājuma pētīšanu. Projekti ar izpētes elementiem, diskusijas un prezentācijas par atklāto un secinājumi. Es aicinu gan mūs, vecākus, gan izglītības sistēmā strādājošos par šo vaļas aspektu neaizmirst, ņemot vērā, ka aizvien vairāk izdzīvojam nepieciešamību pēc labbūtības mūsu ikdienā. Skaidrs, ka vēlamies savas dzīves izdzīvot koši un ar sasniegumiem, bet svarīgi, lai sasniegumu laikmets neiztukšo mūs pirms laika. Un vēl, kāda kauslīga grāmatu lasītāja un trīs bērnu mamma man atgādināja, ka “zinātkārei vajag laiku. Laiku, lai izpētītu. Ir grūti noteikt termiņus bērnu zinātkārei. Tam ir būtiska sasaiste ar vaļu. Atļaut sev izpētīt savā ritmā un laikā jeb dot vaļu savai zinātkārei”.

Kad mīlas trijstūris ir tieši tas, kas nepieciešams

Kad dzirdu no savas pašvaldības, ka “jūsu skolas vecāki ir traki, pārspīlēti nosaka toni skolā”, mēdz iesāpēties sirds, bet to kompensē kāds ļoti cienījams izglītības vizionārs tepat Latvijā un izglītības attīstības praktizētājs, kādas skolas direktors, kurš mūsu tikšanās reizē man nesen teica: “Es būtu laimīgs, ja man kā skolas direktoram būtu šādi vecāki skolas padomē.” Izglītības process, ja vien no skolas negaidām tikai pieskatīšanas funkciju, prasa ciešu sadarbību starp skolotājiem, bērniem un vecākiem.

Man ir diametrāli pretējas pieredzes. Sava dēla skolā es nezinu, kā izskatās klases audzinātāja (nelepojos ar to) un vecāku čatā, ja tāds eksistē, pēc pirmā gada vēl līdz šim brīdim neesmu pievienota. Un ir sajūta, ka mehānisms funkcionē arī bez manis. Bet tad ir citāda pieredze. Pašvaldības lēmums apvienot salīdzinoši pretēji funkcionējošas skolas, kur jāpaiet laikam, lai izcilais nostiprinātos. Šajā procesā vecāki pauž gatavību palīdzēt, līdzdarboties, meklēt, veidot, slīpēt, līdzfinansēt, lai kopīgi veidotu harmonisku, bērnu attīstībai īpašu vidi, kur “no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām”. Pašvaldība tajā saskata riskus, jo spēcīga vecāku komanda skolas attīstībā vienmēr ir kā dzīvā uguns, kas neapstāsies pie pirmajiem sasniegumiem. Vecāki palīdz arī iezīmēt savu bērnu stiprās un attīstāmās puses, kas ir būtiskas skolotāja ikdienas darbā. Vecāki kā komanda palīdz radīt ģimenisku vidi, palīdzot bērniem savā starpā draudzēties, tīkloties arī ārpus skolas. Vecāki ir atbalsts arī skolotājam, veidojot pozitīvu mikroklimatu klases, jo bērnu ir daudz, attiecības kā zirnekļa tīkls savijies. Man patīk vecāku kopības sajūta un draudzība, tas palīdz visiem kopā pozitīvi izdzīvot bērnu skološanās procesu. Es aicinu pašvaldībām būt atvērtākām šīm trejsavienībām, direktoriem mazāk aizdomīgiem, vecākiem atvērtākiem.

Lai 1.septembris un viss jaunais mācību gads visiem radošs, jaunu zināšanu pilns. Kā teica kāds izglītības vizionārs Gerds Leonhards – stiprinām bērnos saprašanu, radīšanu un lietu kopsakarību saskatīšanu. Tas ir mūsdienu izglītības uzdevums, bet tai uzdevums būtu sasniegts, manis minētie trīs priekšnosacījumi ir kritiski. Tiem neizpildoties, riskējam mērķi nesasniegt. Kas ir mērķis? Dzīvespriecīga, zinātkāra sabiedrība.

 

Autore ir mamma diviem skolas vecuma jauniešiem, Riga Business School komunikācijas un mārketinga direktore, www.startupart.lv idejas autore

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu