Ieva Morica. Foto - Juris Ross
Pēdējie trīs gadi ne vienam vien cilvēkam ir radījuši domu – apturiet šo vilcienu, es gribu izkāpt! Pandēmija, Krievijas karš pret Ukrainu, klimata pārmaiņas un to ietekme uz mūsu dzīvesveidu, tehnoloģiskās izmaiņas un digitalizācija – izaicinājumi kļūst arvien sarežģītāki. Problēmas mainās, tās ir grūti aptvert un nosaukt vārdos, kur nu vēl atrisināt.
Neskaidrību cilvēku prātiem ir ārkārtīgi grūti izturēt. Neziņa un sarežģītība kāpina spriedzi un polarizāciju sabiedrībā. Jo lielāks mulsums un neskaidrība, jo vairāk gribas atrast ātrus un vieglus risinājumus. Vēlme vienkāršot, salikt lietas pa plauktiņiem ir ļoti cilvēcīga un saprotama. Taču jau pagājušajā gadsimtā amerikāņu žurnālists Henrijs Luiss Menkens teica: “Katrai sarežģītai problēmai ir atbilde, kas ir skaidra, vienkārša un nepareiza.”
Lai arī kā to negribētos atzīt, nosacītā stabilitāte, kādā esam dzīvojuši pēdējās desmitgadēs, ir zudusi, un mums jāpieņem, ka atgriešanās iepriekšējā “normalitātē” nebūs iespējama. Tagadnes un nākotnes jautājumi, kas cilvēkiem jārisina, ir lieli, mainīgi, sarežģīti un neparedzami.
Kā Sarunu festivāla LAMPA pārstāve esmu daudz domājusi, kāda nozīme šajā kontekstā ir tam, par ko mēs, festivāla veidotāji, iestājamies – demokrātijas un demokrātiskas sarunu kultūras veicināšanai.
Mums ir jāpieņem, ka dzīvot demokrātijā ir nepārprotami grūti. Informatīvā telpa čum un mudž no daudziem dažādiem pretrunīgiem viedokļiem un idejām, kā rezultātā dienas beigās jūtamies noguruši no šīs viedokļu daudzveidības. Sadzīvot ar viedokļiem un uzskatiem, kas mēdz nepatikt, kaitināt vai pat šķist nepieņemami, vispār liekas “neiespējamā misija”. Taču te nav runa par to, ka demokrātijā viss ir pieļaujams. Naida runa, agresija, aicinājumi uz vardarbību nav viedoklis, bet gan sodāma rīcība.
Taču demokrātija nav iespējama bez sarunām, diskusijām un šīs viedokļu daudzveidības. Alternatīva dzīvei demokrātijā vienmēr būs dzīve tirānijā, pie kā mēs diez vai vēlamies atgriezties. Mums visiem ir jāapzinās, ka, lai cik demokrātija būtu sarežģīta un reizēm nogurdinoša, tā tomēr ir labākā apdrošināšana pret tirāniju.
Šajā kontekstā sarunām ir ārkārtīgi svarīga loma. Atklāta saruna un brīva domu apmaiņa ir iespējama tikai demokrātiskā sabiedrībā. Savukārt saruna ir labākais ceļš uz pasaules izzināšanu, plašāku izpratni un dažādu interešu salāgošanu. Informācija, ko gūstam sarunājoties, var nostiprināt pārliecību par savu viedokli vai, tieši pretēji, – mainīt mūsu sākotnējos priekšstatus.
Reizēm saruna aizved strupceļā, izvēršas ne tā, kā cerēts. Taču saruna nav cīņa, kurā uzvarētājs pārliecina zaudētāju. Īstā uzvara ir saruna, kas vairo sarunbiedru zināšanas, paplašina redzesloku un liek aizdomāties par iepriekš nezināmiem aspektiem. Sarunas iedvesmo, dziedē un galu galā veido demokrātisku valsti.
Demokrātijas kultūras pamatā ir demokrātiska sarunu kultūra – prasmju kopums, kas mums kā sabiedrībai ir jākopj. Ja demokrātijas pretstats ir diktatūra, tad sarunām tā ir vardarbība – emocionāla, psiholoģiska vai pat fiziska. Sarunas turpināšana pat šķietami sarežģītos apstākļos ļauj mums saglabāt cilvēciskumu savā starpā un novērst iespējamu eskalāciju. Pat ja nepiekrītam sarunu biedra teiktajam, varam censties sarunāties cieņpilni, apzinoties, ka viedokļi mēdz būt dažādi. Klausīšanās un iedziļināšanās sarunu biedra teiktajā ir tikpat būtiska kā runāšana. Dūru vai varas pozīcijas valodas vietā centīsimies izmantot pārdomātus argumentus, un, ja kritizējam, tad ierosinām savus priekšlikumus. Argumentu cīņas vietā varam censties būt atvērti sarunai, jaunām idejām un iespējām.
Attīstot savas sarunāšanās prasmes ikdienā, mēs vienlaikus balsojam par dzīvi demokrātijā.
Autore ir sarunu festivāla LAMPA direktore
