PVN samazinājums pārtikai – ko iegūst vai zaudē ražotājs, patērētājs un valsts?

Banku analītiķi norāda, ka šogad inflācija Latvijā turpinās kāpt, tās stabilizācija vai samazināšanās gaidāma tikai gada nogalē. Inflācija atstāj aizvien jūtamāku ietekmi uz cenām un patērētāju iespējām iegādāties kāroto. Kā vienu no iespējamiem risinājumiem Zemkopības ministrija minēja priekšlikumu samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) primārajiem pārtikas produktiem. Šāds solis nav viennozīmīgs – tas radītu gan priekšrocības, gan trūkumus, taču, kopumā raugoties, tas nesniegs cerēto rezultātu tādā apjomā, kā to varētu sagaidīt daļa sabiedrības.

Daudz būtiskāks efekts būtu no izmaiņām darbaspēka nodokļos, kas ļautu ražotājiem nepaaugstināt cenas, turklāt arī darba ņēmējiem būtu plašāka rocība un nauda paliktu pašmāju ekonomikā.

PVN samazinājums nenozīmē tāda paša apjoma cenu samazinājumu

Ideja par PVN samazinājumu pārtikai nav jauna. 2018. gadā jau tika realizēts eksperiments ar 5% PVN likmi Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Latvijas Lauksaimniecības universitātes veiktais pētījums apliecināja, ka augļu, ogu un dārzeņu cena samazinājās par 11,7%. Jāpiezīmē, ka ilgtermiņā šis samazinājums pakāpeniski izlīdzinājās. Pašlaik Zemkopības ministrija piedāvā PVN likmes samazināšanu no 21% līdz 5% svaigai gaļai, svaigām zivīm, olām un piena pamatproduktiem. Šajā kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka PVN samazināšana par 16% nenozīmē, ka arī minēto produktu cena samazināsies tieši šādā apjomā.

Brīvā tirgus ekonomikā valsts nevar diktēt ražotājiem vai tirgotājiem, kā rīkoties pēc PVN samazinājuma, tāpēc pastāv risks, ka uz šādu izmaiņu rēķina nopelnīs starpnieki, bet patērētāji nesajutīs reālas izmaiņas savos maciņos.

Daļa uzņēmēju “iznāks no pelēkās zonas”

Iepriekšējais samazinājums augļiem, ogām un dārzeņiem atnesa ēnu ekonomikas apjomu sarukumu nozarē par 20% – augļkopības un dārzeņkopības nozarē pieauga reģistrēto PVN maksātāju skaits, preču un pakalpojumu apgrozījums, produkcijas patēriņš, kā arī vidējais atalgojums. Tā noteikti ir pozitīva tendence, un prognozējams, ka arī šajā gadījumā daļa primāro pārtikas ražotāju būtu gatavi “iznākt no pelēkās zonas”.

Vai šīs izmaiņas sajutīs patērētāji un cik lielā mērā? Raugoties uz ikmēneša tēriņiem kā uz vienotu veselumu, mums jāapzinās, ka lielākas summas pārtikai nereti tērē tieši turīgākie iedzīvotāji, tātad no PVN samazinājuma pārtikai mazturīgākie iedzīvotāji iegūs mazāk. Attiecīgi rodas jautājums, kādas izmaiņas būtu jāveic, lai ieguvēju būtu pēc iespējas vairāk un ieguvums būtu jēgpilnāks?

Ja vēlamies reālas pārmaiņas, ir vērts padomāt par darbaspēka nodokļu samazinājumu – no vienas puses, tas ļaus uzņēmējiem saglabāt noteiktu cenu līmeni vai pat nākt pretī saviem patērētājiem, savukārt, no otras puses, tas sniegs iespēju arī darba ņēmējiem. Mazāks nodokļu slogs nozīmē lielāku atalgojuma daļu viņu kontā, attiecīgi lielākas iespējas veikt tēriņus. Pieņemot, ka daļa darba ņēmēju, kas saņem vidēja līmeņa atalgojumu, lielāko daļu tēriņu veic Latvijā, nevis dārgos Parīzes veikalos, varam secināt, ka nauda paliks pašmāju ekonomikā un rezultātā iegūs arī valsts budžets.

Mērķēts atbalsts tiem, kam to patiešām vajag

Izvērtējot ideju par PVN samazinājums pārtikai, aicinu valdības pārstāvjus atcerēties, ka ekonomikā ir iesaistītas vairākas puses – ražotāji, tirgotāji, patērētāji un, protams, arī valsts budžets. Nav viena risinājuma, kas pilnībā apmierinās visas puses un vienmēr būs tirgotāji, kas mēģinās iedzīvoties, izmantojot situāciju. Taču, meklējot piemērotākos risinājumus esošās inflācijas apstākļos, mums jāmēģina spert soļus, kas sniegtu reālu, mērķētu atbalstu pēc iespējas plašākam lokam, tai skaitā tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

 

Autore ir Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore, Dr.oec.