Kara laika mācība: ienaidnieka meklēšana ir zaudējuma ceļš

Maskavu pēdējo reizi apmeklēju 2014. gada aprīlī kā vieslektore Maskavas Augstākajā ekonomikas skolā. Manas lekcijas sakrita ar Krimas okupācijas laiku. Pilsēta bija pārpludināta ar reklāmas plakātiem, kas slavināja “Krimas atgūšanu”, skanēja bēdīgi slavenie “Krim naš” saukļi. Biedējoša pieredze, kas vedināja uz pārdomām par mūsu – baltiešu – likteni. Bažas pastiprināja tas, cik milzīga bija atšķirība starp mūsu un krievu cilvēku, arī labi izglītotas inteliģences, izpratne par Kremļa impērisko domāšanu. Šodienas notikumi spilgti izgaismo to, pie kā noved nemitīga ienaidnieka meklēšana – šāda pieeja agri vai vēlu ir lemta zaudējumam, taču šajā “agri vai vēlu” ceļā tā nodara pāri gan iedomātajiem naidniekiem, gan sev tuvajiem cilvēkiem. Organizāciju (uzņēmumu, institūciju) darbā ir spēkā analoģiska aksioma.

Maskavas brauciena laikā man bija iespēja ciemoties pie ģimenes draugiem. Mans tētis 70. gadu beigās bija ieguvis doktora grādu mikrobioloģijā, un kopš tā laika Maskavā dzīvoja viņa tuvs draugs, kurš ir starptautiski atzīts profesors mikrobioloģijā. Kā viespētnieks viņš bija strādājis labākajās ASV un Eiropas universitātēs, tātad bija iepazinis ne tikai Rietumu akadēmisko vidi, bet dzīvi kopumā. Šī zinātnieka sieva ir dzimusi Spānijā, bet uzaugusi PSRS, jo pēc tēva nogalināšanas (cīņā pret Franko) viņa kopā ar mammu bija aizbēgusi uz PSRS un apmetusies bēgļu nometnēs Krimā. Vakariņu laikā atklājās – lai arī mani paziņas neatbalsta Putina politiku, viņu uzskati par Krimas okupāciju mani nepatīkami pārsteidza. Krima taču vēsturiski piederot Krievijai, ukraiņi tur gandrīz nedzīvojot, un šo teritoriju kaimiņvalstij kļūdaini esot uzdāvinājis Ņikita Hruščovs. Tas bija bieži dzirdētais Krievijas propagandas TV kanālu stāsts.

Vai kādas zemes okupācija – neatkarīgi no vēsturiskām norisēm – būtu 21. gadsimtā pieņemama rīcība? Centos apelēt pie t.s. mazo nāciju rūgtās pieredzes, kuras bija “izbaudījušas” okupāciju 20. gadsimtā, jo, no imperiālistu viedokļa raugoties, arī mūsu pierobežā varētu sazīmēt lielu krievvalodīgo cilvēku skaitu, kā arī vēsturisku piederību cariskajai Krievijai. Taču nevienam nav šaubu, ka tas nav iemesls, lai kāds kaut vai iedomātos pārskatīt citas valsts teritoriju. Līdzīgi kā tas mēdz būt organizāciju kultūrā, arī šeit bija sajūtams autoritāra vadības modeļa sekas, kas ir tendēts meklēt apdraudējumu, ienaidnieku un leģitimizēt nemitīgu cīņu pašpasludinātā “krusta karā”.

Šīs iezīmes atklājās turpmākajā sarunas gaitā pie maniem paziņām.

Lai gan viņi kopumā neatbalstot Putinu, tomēr savā ziņā Kremļa saimnieks esot pelnījis cieņu, jo Rietumi vienmēr esot pazemojuši Krieviju.

Viņš vienīgais spējis kaut nedaudz pretoties. Pārsteidzoša un biedējoša liecība, kas nenāca no kādas abstraktas, neizglītotas “tautas masas”, bet no cilvēkiem, kuri it kā atradās ar mani vienā vērtību sistēmā, taču tai pat laikā bija savā pārliecībā tik sveši. Ilgi un rūpīgi attīstītais naratīvs par Krieviju kā apbižoto cietēju, bija radījis plaisu, kas vairs neļauj rast kopsaucējus.

Nozīmīga mācība, ko mums parāda 2022. gada karš, ir tas, kā viens kļūdains solis (noklusēta, aizkavēta reakcija, piekāpība) noved pie traģiskām sekām. 2014. gadā, Krimas okupācijas laikā, Rietumu reakcija nebija pārlieku asa (arī manējā), jo baidījās saniknot Maskavu. Tagad, kad esam civiliedzīvotāju iznīcināšanas un slepkavību, pilsētu, slimnīcu, skolu postīšanas un citu zvērību liecinieki Ukrainā, mēs saprotam šīs traģiskās konsekvences. “Aizvainotā”, “pazemotā” Krievija – ar lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu – ir sākusi prātam neaptveramu karagājienu, kas izriet no maldīga, absurda priekšstata par “cieņas atjaunošanu.”

Šis mākslīgi konstruētais aizvainojums – sākot no kapitālistiskās sabiedrības kritikas un beidzot nacionālisma, krievu tautas “izredzētības” kultivēšanu – ir kļuvis par pamatu “Rietumi pret Krieviju” stāstam teju vai ikvienā ikdienas dzīves izpausmē. Šī īpašā mentalitāte ir bijusi nesaprotama Rietumos, tāpēc racionāla Krievijas norišu analīze bieži bijusi kļūdaina.

Iespējams, šis tautā mākslīgi iedēstītais aizvainojums ļaus kādu laiku kompensēt sankciju ekonomisko ietekmi, un šo sankciju ietekmi vēl kādu laiku neredzēsim. Salīdzinot šo situāciju ar norisēm kādā lielā organizācijā, var teikt, ka darbinieku kolektīvs ir tik ilgi noskaņots pret konkurentiem (un arī pret sadarbības partneriem) un barots ar stāstiem par izredzētību, ka tas ir noticējis savai īpašajai lomai, un kādu laiku ir gatavs strādāt par pusvelti. Tomēr šāds stāvoklis nevar ilgt pārāk ilgi, jo katrs no šī iedomātā kolektīva darbiniekiem – redzot, kā dzīvo kaimiņi – sāks domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā.

Šodienas Krievijā ciešanas ir goda lieta, un ciešanas ar tikumīgu mērķi (kā viņi to redz tagad) – pretoties ļaunajiem Rietumiem – ir vēl pievilcīgākas. Taču šis kļūdainais priekšstats, kas daudziem kļuvis par visas dzīves pamatu, rada un radīs neprognozējamas sekas. Rodas apburtais loks: ja jūtaties pazemots, jūs sākat uzvesties kā upuris, un tas noved pie konfliktiem, kas provocē patiesu pazemojumu. Lai no tā atbrīvotos, ir jāuzvar iedomātais “ienaidnieks”, ir jādodas karagājienā. Savā ikdienas darbā, intervējot vadītājus, dažkārt redzu ļoti spējīgus cilvēkus ar nepareizu attieksmi – viņi vienmēr cīnās un meklē ienaidniekus. Un viņi tos veiksmīgi atrod. Pēc tam viņu karjeras izaugsme apstājas, un šie cilvēki ir neapmierināti, nesaprotot – kāpēc tā noticis? Sliktākajā gadījumā viņi pieņem upura mentalitāti un sāk vainot citus – vadību, kas nesaprot un neatzīst viņu talantu, vētraino vidi vai sīvo konkurenci. Tā sākotnēji pieņemtā stratēģija itin visur meklēt ienaidnieku apvēršas zaudējumā.

Lai cik banāli tas skanētu, mana pieredze sadarbībā ar uzņēmumiem un institūcijām liecina, ka tieši attieksme, domāšana (un nevis, piemēram, augstāks IQ vai īpašas prasmes) ir tas, kas dod iespēju attīstīties ilgtermiņā. Tie, kuri netērē laiku, lai vainotu citus, bet meklē problēmu risinājumus un mācās no katra trūkuma, ilgākā laika posmā nokļūst tālāk, sasniedz vairāk.

Vēl viena paralēle, ko var saskatīt Krievijas noziedzīgajā darbībā un organizāciju darbā, ir tas, ka neadekvāta, nepareiza uzvedība ir jāsoda. To nedrīkst ignorēt, lai cik nepatīkami, neērti tas arī būtu. Krimas ignorēšana noveda pie šodienas katastrofas. Ja ASV, ES un NATO nespēs adekvāti rīkoties tagad, tas novedīs pie vēl lielāka genocīda Ukrainā, un, iespējams, arī citviet. Tāpēc sabiedrības viedoklim – spiedienam uz politiķiem – ir milzīga nozīme. Politiķi ir kā organizācijas vadītāji, kuru pirmā, dabiskā reakcija uz krīzēm un nepatikšanām, ir vēlme visu nogludināt. Vēlētāji ir kā darbinieki, kuri zinot par nepatikšanām, prasa risinājumus, nevis atrunas. Šeit milzīga nozīme ir arī privāta rakstura iniciatīvām, piemēram, ziedojumu vākšanas kampaņām, publiskiem protestiem, kā arī biznesa attieksmei. Uzņēmumi, kuri pārtrauc darbību Krievijā pauž attieksmi, tā liekot cilvēkiem Krievijā atkal un atkal nonākt neērtās patiesības priekšā: kaut kas ar mums nav kārtībā! Rietumu uzņēmumiem, kuri vilcinās pamest agresorvalsti, būtu jāizjūt attiecīgas sekas savā mītnes zemē, jo runa tagad nav par ekonomiskām, bet par morāli ētiskām kategorijām un Rietumu vērtību sistēmas pastāvēšanu.

Viena no visbiežāk pieļautajām kļūdām, ko, analizējot savu iepriekšējo pieredzi, min vadītāji, ir novēlota rīcība. Laika vilcināšanās rīkoties un cerība, ka sliktais cilvēks mainīsies uz labo pusi, nekad neizrādās pareiza izvēle. Ja redzat, ka kāds ir jābrīdina vai jāatlaiž no darba, labāk to darīt ātrāk nekā vēlāk. Tieši kā stāstā par Putina kungu – viņš nemainīsies, nemainīsies arī viņa daudzie atbalstītāji, tāpēc vienīgais pareizais ceļš ir panākt viņa “atlaišanu”.

 

Autore ir AMROP konsultante, LU BVEF asociētā profesore