Ilustrācija — Mārtiņš Dziļums
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Katrs stāsts sākas ar to, ka viņš iet, viņš skatās, viņa pamostas, kāds atver durvis, līst lietus, kādam iezvanās telefons, viņa atceras, snieg un aizbrauc autobuss. Nosēžas lidmašīna. Tagad arī viņš atceras, uzvelk mēteli, sākas izrāde, pa ielu skrien avīžzēns, kāds saka, ka viņš neatceroties, kad tieši tas noticis. Viņš aizpīpē. Pacelta klausule, nokritis lietussargs, vēstule. Jā, kāds saka, es nudien nevaru atcerēties, kad tieši tas notika, bet.
Šajā stāstā viņš sākumā ilgi guļ, veroties griestos. Tie ir augstu virs viņa, daudz augstāk nekā bērnības mājās, bet tādiem pašiem smalku plaisu tīkliem klāti. Viņš miedz acis, cenšoties ieraudzīt šajā laika zīmējumā paslēpto dārgumu kartes vai smieklīgus viepļus, pūķus no pasakām un virves dejotājus.
