Grāmatas fragmenti
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Neauglīgie kalnu apvidi tradicionāli tika uzskatīti par fiziski nepievilcīgiem. Tos uzlūkoja kā mājvietu necivilizētiem cilvēkiem, tādiem kā Mora Utopijas zapoliešiem — «briesmīgi barbariskiem un nikniem dziļi mežos un augstos kalnos» — vai Elizabetes laika Pembrukšīras mežonīgajiem velsiešiem, par kuriem bija zināms, ka «pārējie tos dēvē par kalnu ļaudīm». Agrīnie jaunā laikmeta ceļotāji kalnu apvidus parasti uzskatīja par drūmiem un bīstamiem. Viljams Kemdens par Radnoru rakstīja, ka tā esot «zināmā mērā derdzīga skatam līkumoto un šķībo sānceļu un klinšaino kalnu dēļ», bet Kreivenu viņš raksturoja kā «viscaur nelīdzenu un raupju, nepatīkamu acij, ar robainiem akmeņiem, pārkarēm un nelīdzeniem ceļiem». Sīlija Fainza neieredzēja Peninus un bija priecīga no kalnu lietus atgriezties saulē un putnu dziesmās. Ezeru apgabalu viņa uzskatīja par «tukšu un klaju», bet tā kalnus — par «ļoti baismiem».