Jābūvē attiecības

Ievas Jurjānes un Viestura Kairiša kopdarbs izrādē Smiļģis atnesis abiem Spēlmaņu nakts balvu par «režijas un scenogrāfijas absolūtu saplūsmi», bet intervijā viņi atklāj, ka radošais process ir kā divu taišņu satikšanās mikrosprādzienā

Tiekamies divas reizes — piektdienas vakarā, kad Ievai jāskrien uz koncertu Domā, bet Viesturam uz izrādi Krievu teātrī, tāpēc saruna apraujas pusvārdā, un otrreiz pirmdienas rītā. Visu sarunas laiku Dailes teātrī mūs vēro pie sienas piekārtais Eduarda Smiļģa portrets. Izklausīsies ezoteriski, bet man ir sajūta, ka šos divus viņš paņēmis savā paspārnē. Ka šobrīd šeit ir viņu vieta. 

Un to laikam apliecina arī tikko Spēlmaņu naktī izrādes Smiļģis saņemtā Grand Prix. Ar šo Dailes simtgadei veltīto iestudējumu Viesturs Kairišs pieteica sevi kā teātra radošais direktors, un, līdzīgi daudziem agrākiem darbiem operā un kino, arī grandiozā ideju drāma tapusi kopdarbā ar mākslinieci Ievu Jurjāni.

Kritiķi saka — Dailes teātra seja pēdējos divos gados mainījusies. Cik ļoti?
Viesturs. Mēs aktīvi un prasīgi strādājam, un liekas — ir rezultāts. Teātris ir krietni mainījies, starta pozīcijas mums ir labas, pamatu esam uzbūvējuši. Bet ne sekundi nedrīkstam apmierināties. Jāvirzās tālāk un jāskatās, kā sevi izaicināt. Kovids nepalīdz, bet reizē arī palīdz, jo varējām ilgstoši mēģināt un kārtīgi noslīpēt izrādes. Arī Smiļģi veidojām ilgi, mēģinot tukšā zālē.

Ieva. Lai arī strādājam kopā, sajūtas mums ir dažādas. Viesturs ik dienu strādā šajā milzīgajā organismā, bet es cenšos to nedarīt — lai saglabātu darba vienreizīgumu. Tajā brīdī tas man ir vienīgais, vissvarīgākais. Un Smiļģis bija liels uzdevums — sarežģītos apstākļos, sarežģītā dvēseles stāvoklī nonākt Smiļģa būtībā. Esmu priecīga, ka tas summējies tādā visaptverošā pārdzīvojumā gan teātrim iekšēji, gan skatītājam, gan pietiekami prasīgai kritikai.