Visātrākā vista bez galvas

Tie, kuri retāk ieskatās pasaules vadošajos ekonomikas izdevumos vai analītiķu rakstos un ir aizņemti ar Covid-19 tēmu, varbūt nebūs pamanījuši pasaules biznesa vides straujo attieksmes maiņu pret klimata pārmaiņām un ilgtspējas jautājumiem pēdējo pāris gadu laikā. Tā ir patiesi iespaidīga fokusa maiņa, kuru izraisīja pandēmijas laikā pieredzētais – masīvs trieciens tautsaimniecībai, pirmā krīze jaunāko laiku vēsturē, kuras pamatā nav kāds ekonomiskās nelīdzsvarotības burbulis vai politikas kļūda, bet ar ekonomikas sakārtošanai ierastiem līdzekļiem nelabojams medicīnisks iemesls.

Kā norāda analītiķi un paši uzņēmēji, notikumi ap Covid-19 spilgti nodemonstrēja arī zinātnieku tik bieži piesaukto ekoloģisko katastrofu ekonomiski nekontrolējamo norisi. Neviens nevēlas nonākt situācijā, kad nevaldāma zaudējumu lavīna aizslauka pēdējo gadsimtu gaitā uzkrāto bagātību un sagrauj ekonomikas pamatus.

Ir daudz piemēru, kas apliecina pasaules uzņēmēju strauji pieaugušo interesi. Kā spilgtāko minēšu vien iniciatīvu Climate Action 100+, kas vērsta uz kopīgu rīcību, lai “paātrinātu klimatneitralitātes sasniegšanu līdz 2050. gadam vai ātrāk”. Iniciatīvai pievienojušies 617 globālie investori, kuri kontrolē vairāk nekā pusi pasaules aktīvu, proti, 55 triljonus ASV dolāru 33 pasaules valstīs. Šie globālie milži tieši ietekmē pasaules ekonomikas asinsriti – uzņēmumu vērtspapīru tirgu, kas, savukārt, nosaka gan uzņēmumu vērtību, gan ietekmē lēmumu pieņemšanu akcionāru sapulcēs.

Ja ieskatās Eiropas Centrālās bankas vai citu finanšu institūciju dokumentos, klimata pārmaiņas, piesārņojums vai dabas daudzveidības samazināšanās tiek raksturoti ar jēdzienu “risks” – tātad drauds ekonomikas attīstībai, uzņēmumu pelnītspējai. Nevis altruistiska vēlme būvēt labāku pasauli, bet skaudra apziņa, ka esošais ekonomikas modelis nevarēs bezgalīgi turpināties. Varbūt sakritība, taču arī daudzu pārnacionālo institūciju vadībā ir nonākuši aktīvi ilgtspējas virziena aizstāvji. Vēl viens nozīmīgs mozaīkas elements ir Ķīnas visnotaļ aktīvā nostāja šajos jautājumos.

Var uzdot jautājumu – kamdēļ tik tālu vajadzēja nonākt, vai cīņu ar šo izaicinājumu nevarēja sākt ātrāk? Vai maz bija brīdinājumi no zinātniekiem un nevaldības organizāciju puses? Iespējams, bet, kā minēju, Covid-19 atnesa skaudru “atklāsmi”, turklāt sakritis tā, ka arī daļa ekonomikas transformācijai nepieciešamo produktu un tehnoloģiju ir nobrieduši un brīvi pieejami tirgū. Nevar noliegt arī arvien biežāko lokālo klimata katastrofu atmodinošo efektu.

Lai nu kā būtu bijis, šoreiz tas patiesi ir nopietni.

Mēs stāvam visas ekonomikas strukturālu pārmaiņu priekšā, kas nozīmīgi ietekmēs patēriņa paradumus. Tas skars ikvienu un ilgs desmitgades, bet sākuma uzrāviens laikam būs vissāpīgākais, vismaz psiholoģiski.

Ja kāds vēl šaubās par pārmaiņu globālo raksturu, var pagaidīt dažus mēnešus līdz novembra sākumā plānotā Glāzgovas ANO klimata samita iznākumam.

Pasaules zaļākās valsts mīta ēnā

Daži vārdi par vārdiem – nezinātājs var apjukt lietoto jēdzienu un terminu gūzmā. Ilgtspējīgas attīstības idejas pamatā ir vienkārša, bet savā harmonijā aizraujoša ideja, par līdzsvaru starp cilvēka, vides un ekonomikas vajadzībām.

Lai arī no pirmā acu uzmetiena loģiska un pievilcīga, tā diemžēl neraksturo pašreizējo lietu kārtību mūsu valstī. Latvijas Bankas sākotnējā analīze liecina, ka neatkarības 30 gados mums nav izdevies to panākt, gluži pretēji – dzīves kvalitāte daudzos parametros nav pieņemamā līmenī, īpaši jāuzsver sociālā nevienlīdzība, kas sakņojas iespēju nevienlīdzībā un liedz daļai sabiedrības baudīt attīstības augļus un ierobežo mūsu tālākas attīstības iespējas. Dabas resursus bieži vērtējam vien kā izejvielas, pasaules otras zaļākās valsts statuss ir vien rūpīgi uzturēts mīts (šobrīd pasaules valstu “zaļuma” reitingos atrodamies ap 35. vietu). Mēs varam lepoties ar varenu ekonomikas izaugsmi pēdējās desmitgadēs, tomēr arvien aktuālāks kļūst jautājums par blaknēm un ilgnoturību.

Nedaudz filozofiskāk paskatoties, ir saskatāmi divi principi, kas cementē ilgtspējīgu pieeju, proti, savstarpēja cieņa un noturīgs līdzsvars. Sabiedrības vajadzības veidojas no visu tās locekļu individuālām vajadzībām, un to līdzsvarota apmierināšana ir svarīgāks un sarežģītāks uzdevums nekā ekonomikas attīstība. Cilvēka izjūtas ir tikpat svarīgas kā matemātiski aprēķināmi lielumi.

Mērķi un datumi

Mediju bieži pieminētais Eiropas Zaļais kurss ir tā pati ilgtspējīgas attīstības politika, vien citiem vārdiem nosaukta un papildināta ar Eiropas Komisijai piekritīgiem uzsvariem. Iniciatīvas saturā varam atrast gan klimata un dabas daudzveidības, gan sociālos jautājumus.

Kā vieglāk mērāma un ar dažādām pasaules kultūrām vienkāršāk saskaņojama ir klimata pārmaiņu novēršanas politika. Tās pamatā ir zinātniska atziņa, ka pēdējo desmitgažu klimata pārmaiņu galvenais cēlonis ir cilvēka darbība un vispirms siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG: CO2, metāns, slāpekļa oksīdi un vēl vairākas gāzes) emisijas. Es ļoti ceru, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) nesen publicētais ziņojums, kas balstās uz aptuveni 7000 pētījumu, būs pārliecinošs informācijas avots arī šaubīgajiem.

Klimatneitralitātes mērķis ir daudz vienkāršāk saprotams kā līdzšinējie “ierobežot klimata pārmaiņas līdz x grādiem”. Tas nozīmē, ka līdz 2050. gadam cilvēka ekonomiskajai darbībai jāsasniedz līmenis, kad tā norit bez negatīvas ietekmes uz klimatu, t.i., SEG emisijas var būt vien gadījumos, ja spējam analoģisku daudzumu saistīt caur zemes izmantošanu – lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Vairs nav iemesla pārmest politiķiem, ka ir uzņemtas “neadekvāti augstas saistības mūsu zaļajai un nabadzīgajai” tautai. Tie ir vienoti spēles noteikumi, bet katrai valstij ir iespējas sakārtot savu ekonomiku piemērotākā veidā. Vien jāatceras, ka klimatneitralitāte nav vienīgais mērķis un mēģinājumi to panākt nedrīkst negatīvi ietekmēt arī citus ilgtspējīgas attīstības aspektus. Ticamākās klimatneitralitātes konflikta zonas – dzīves kvalitāte, nevienlīdzība, dabas daudzveidība un vides tīrība.

Mēs neesam klimatu ietekmējošo valstu augšgalā, bet kā pasaules līmenī pietiekami turīgas valsts pilsoņiem mūsu individuālais patēriņš ievērojami pārsniedz pasaules resursu “kvotu”. Mums ir ekonomiski izdevīgi solidāri ar citām – klimata pārmaiņu vairāk skartām Eiropas valstīm, piemēram, Vāciju, Itāliju, Spāniju – apturēt negatīvo notikumu vilni, jo šīs valstis ir mums nozīmīgi ekonomiskie partneri, mūsu labklājības pamats. Klimata pārmaiņu smagāk skartais kontinents, Āfrika, ar prognozēto iedzīvotāju skaitu ap 2.5 miljardiem ir draudīgs klimata migrantu avots.

Klimatneitralitātes sasniegšanai mūsu tautsaimniecībā lielākās pārmaiņas sagaidāmas enerģētikas, transporta un lauksaimniecības nozarēs, un pārmaiņas skars ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Bagātākajai iedzīvotāju daļai nebūs sarežģīti uzbūvēt pasīvo māju, nopirkt elektroauto vai maksāt trīskāršu elektrības rēķinu, tomēr Latvijas Banka aicina nopietni pievērsties arī sagaidāmo pārmaiņu sociālajām sekām.

Pārdomāta lēmumu secība, pārmaiņu izmantošana turības vairošanai un mērķēta palīdzība trūcīgākajiem var nodrošināt ne vien formāli zaļu, bet patiesi ilgtspējīgu valsts attīstību, izšķirt mūsu valsts vietu citu valstu saimē.

Izvēļu plašums un pārmaiņu dziļums bez pārspīlējuma ir salīdzināms ar tirgus ekonomikas ieviešanu deviņdesmito gadu sākumā, lielākā atšķirība ir iespēja paveikt visu savlaicīgi un pakāpeniski, izvairoties no “šoka terapijām”.

Praktiskie piemēri

Daži piemēri – saules un vēja elektroenerģijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES), lai gan tehnoloģijas ļauj bez subsīdijām konkurētspējīgi ražot elektrību. Vienlaikus tās pašas vēja stacijas vēl projektu stadijā ir izraisījušas milzu jezgu uzņēmēju, dabas aizstāvju, vietējo iedzīvotāju un pašvaldību starpā. Lai atrisinātu situāciju, būtu jāsāk ar mērķa uzstādījumu vēlamajai vēja staciju kopējai jaudai, kas savietojama ar energoapgādes sistēmas līdzsvarošanas spējām (vēja enerģija ir nepastāvīga), un jāpiemeklē ģeogrāfiski piemērotākās zonas, proti, izvērtējot gan ekonomiskos aspektus (pieslēgumu sadales tīkliem, izmaksas uz sauszemes vai jūrā), gan ietekmi uz ainavu un reģionālo attīstību, pašvaldību interesēm. Vienīgi valsts institūcijas var šo mezglu atšķetināt, bet pagaidām neviena ministrija nesaredz savu lomu šādas kompleksas pieejas īstenošanā, kamēr pašvaldības mulst interešu grupu krustugunīs. Tikmēr investori, nespējot realizēt savus plānus Kurzemē, jau runā par vēja staciju izvietošanu Gaiziņa apkārtnē, kas, manuprāt, būtu nevajadzīgs zaudējums Vidzemes augstienes augstvērtīgajai ainavai. Iespējams, ar ES fondu atbalstu mēs varam visu nepieciešamo vēja jaudu iegūt jūrā, netraumējot ierasto Latvijas ainavu, bet tā ir tikai hipotēze ar atsauci uz stratēģiju Latvija 2030. Pasaules centrālo banku “finanšu sistēmu zaļināšanas tīkla” scenāriji 2050. gadā prognozē oglekļa cenas 650-700 USD/t līmenī. Neliels cenu lēciens ES no 25-50 EUR/t šoruden izraisīja elektrības cenu kāpumu Latvijā. Mūsu patēriņā “zaļā” elektroenerģija ir vien nedaudz vairāk par pusi, un, ja nespēsim uzlabot šo bilanci, cenas turpinās kāpt.

Interesants lēmums valdībā tika pieņemts jūnijā – izveidota starpministriju darba grupa klimata politikas koordinācijai. Mērķis ir “nodrošināt vienotu nozaru ministriju stratēģisko redzējumu un prioritātes attiecībā uz 2030. gada nacionālo siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas mērķu paaugstināšanu”. Ko darīsim ar gadījumiem, kad klimata politika konfliktē ar citiem ilgtspējas elementiem? Vai darba grupas mērķi ir arī novērtēt sociālos efektus un pielāgot savus priekšlikumus, vai darba grupā ir, piemēram, Labklājības ministrijas pārstāvji? Diemžēl nē, darba grupas uzdevumos to neredz. Tātad risināsim problēmas pēc kārtas, staigājot pa apli? Acīmredzot – mums ir daudz brīvu resursu un neierobežots laiks.

Ēku siltināšanas jomā Ekonomikas ministrija ir aprēķinājusi nepieciešamību pēc kopējā ieguldījuma 19 miljardu eiro apmērā līdz 2050. gadam. Ir virkne atbalsta instrumentu, bet lielākā daļa tiek īstenoti kā dāvinājums jeb grants ēku īpašniekiem, kas jāpapildina ar saviem līdzekļiem, sašaurinot potenciālo interesentu loku. Palīdzība pieejama vienādi gan tiem, kas spētu patstāvīgi atjaunot savu īpašumu, gan tiem, kam rocība un ierobežotais granta apjoms neļauj izmanto šo iespēju. Rezultātā pēdējo 11 gadu laikā ar ES atbalstu renovēti vien 2,3% daudzdzīvokļu namu no valdības uzstādītā mērķa 2050. gadam. Praksē diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad granti nekvalificētu pasūtītāju rokās beidzas ar vēju noplēstām fasādēm un sen nozudušiem būvdarbu izpildītājiem. ESKO (energoservisa) uzņēmumi ir gatavi ieguldīt savus līdzekļus privātmāju siltināšanā, neliekot īpašniekiem uzņemties papildu hipotekārās saistības, bet joprojām valsts nav radījusi pienācīgu ekosistēmu šo uzņēmumu plašai attīstībai. Ir viegli parādīt progresu ar pirmajiem desmitiem miljonu, atklāts paliek jautājums par ticamu procesa noslēgumu.

Līdzīga situācija ir ar zaļās mobilitātes atbalstu – dāsni atvēlētie pirmie 10 miljoni eiro auto pircēju atbalstam pret potenciāli desmitiem miljardu kopējiem ieguldījumiem, ja mēs ticam, ka visi ikdienā brauks ar privātiem elektroauto, kas ir, iespējams, apšaubāmi no finansiālā, pilsētplānošanas un tehnoloģiskā viedokļa.

Īso distanču politika

Formāli mums netrūkst plānu un stratēģiju visiem dzīves gadījumiem, valsts pārvalde ir sasniegusi pilnību šajā rakstu darbu žanrā. Tomēr saturiski tie nereti ir apcerējumi par lineāru notikumu gaitu no šodienas realitātes uz gaišo nākotni. Finanšu aprēķinu pamatā ir tik ierastais “naudu vajadzēs, šobrīd nav, bet kaut kad noteikti būs”. Lieli cipari rada nopietnas pieejas iespaidu, bet nepamet sajūta, ka autori ignorē realitāti. Mums ir konkrēts galamērķis gan laikā, gan saturiski, vēlams tomēr ticami un sabiedrībai saprotamā veidā piedāvāt risinājumus, neaizmirstot ieklausīties arī nevaldības partneru viedoklī.

Nesen dzirdēju kāda politiķa komentāru, ka arī citas valstis vēl nezina, ko darīt. Tiesa, bet mēs esam viena no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm un mūsu spējas pēdējā brīdī investēt resursus, strauji sapirkt tehnoloģijas ir noteikti vājākas. Tas liek gatavoties rūpīgāk un ļoti gudri plānot ilgtermiņā, jo galamērķis visām ES valstīm ir vienots. Ja, tehnoloģijām attīstoties, rodas jaunas iespējas – plānus mainām, bet negaidām nezināmo ar baltu lapu. Analizējot datus, var droši secināt, ka Latvijas salīdzinoši “zaļā” vieta starp citām ES valstīm ir vairāk par spīti, nevis pateicoties pēdējās desmitgadēs realizētām nozaru politikām. Šāda nemērķtiecīga, īso distanču pasākumiem bagāta politika no malas diemžēl atgādina vistas ar nocirstu galvu bezmērķīgu skrējienu. Pat ja spējam salīdzināt veikumu ar līdzīgu pieeju realizējošām valstīm, “visātrākā vista bez galvas” nav tituls, kuru ieguvējs spētu izbaudīt.

Atļaušos izteikt hipotēzi, ka viens no iemesliem kūtrajai plānošanai ir bailes izklāstīt paredzamo pārmaiņu mērogu un sagaidāmo ietekmi uz vēlētāju ikdienu. Tad varbūt laiks ir mosties arī pilsoniskajai sabiedrībai, definējot pozitīvo pieprasījumu pēc līdzsvarotas un ticamas politikas?

Nav šaubu, ka tāda mēroga saimniekošanas pārkārtošana ir gan dārga, gan laikietilpīga, tomēr mūsu rokās ir izvēlēties starp diviem praksē ne reizi vien jau izmēģinātiem modeļiem – a) savlaicīga, labi pārdomāta transformācija = izdevumi+iespējas; b) novēlota, haotiska un nelīdzsvarota politika = izdevumi+zaudējumi. Skan banāli, ja neņem vērā procesa mērogu. Novēlotas rīcības risks –konkurētspējas zaudēšana un nabadzība. Atļaušos minējumu, ka vēlākā procesa posmā sekmīgi transformējušās lielvalstis sāks ierobežot ilgtspējas principiem neatbilstoši ražotu produktu pieejamību savā tirgū. Līdzīgas idejas tiek testētas jau šobrīd, ES līmenī tāds ir CO2 robežšķērsošanas nodokļa projekts.

Ņemot vērā koalīcijas partiju ierasto sadarbības kultūru Latvijā, ir maz ticams, ka bez centralizētas pieejas un spēcīga, profesionāla ekspertu kodola Ministru prezidenta paspārnē spēsim savlaicīgi un kvalitatīvi ne vien izpildīt minimālo zaļās transformācijas standartu, bet arī sekmīgi izmantot jaunās iespējas un sociāli taisnīgi izlīdzsvarot slogu starp iedzīvotāju grupām. Analizējot ilgtspējas problēmas dažādās nozarēs, ļoti skaidri iezīmējas nepieciešamība sinhronizēt dažādu ministriju pieejas, jo tradicionālas ministriju atbildību jomas ir viennozīmīgi šaurākas par vēlamo risinājumu mērogiem. Vai starpresoru barjeras varēs pārvarēt bez Ministru prezidenta iesaistes?

Es apzināti neuzsvēru individuālo izvēļu, mūsu personīgo paradumu maiņas neapšaubāmi lielo nozīmi, jo pilnvērtīgai un ietiekami plašai paradumu maiņai nepieciešama atbalstoša vide, tajā skaitā valsts politika.

Jau šobrīd klimata politika ir kļuvusi par kārtējo sazvērestības teoriju piekritēju uzbrukumu objektu. Aicinu medijus un politiķus vairāk pievērsties skaidrojošam darbam, lai mēs izvairītos no vēl vienas sabiedrības šķelšanās. Manuprāt, ilgtspējīgas attīstības ideja ir lielisks instruments, lai veidotu kopīgu nākotnes redzējumu.

P.S. Šis raksts nav kritika vienai konkrētai valdībai, bet vismaz 20 gadu laikā krātajam politiskajam mantojumam.

Ilgtspējīgas ekonomikas jautājumi būs arī Latvijas Bankas ikgadējās konferences krustugunīs. Tā notiks 20. septembrī 13.30, un ikviens interesents to varēs vērot tiešraidē, bet vienā no paneļdiskusijām – Ilgtspēja – ceļā uz līdzsvarotu attīstību – tiks diskutēts par šādiem jautājumiem:

• Ilgtspējas tematika centrālās bankas darbā: kāda ir saikne ar centrālās bankas funkcijām?
• Eiropas Komisijas Zaļais kurss, tā prioritātes līmenis, kopējais mērķis, instrumenti.
• Cik tālu esam no ilgtspējas mērķiem, vai skaidri apzināmies esošo situāciju? Kādas ir neizmantotās iespējas, resursi?
• Kāda ir finanšu sektora loma zaļas transformācijas procesā?