Kabula nav Rīga

  • Gunārs Nāgels, laikraksta "Latvietis" palīgredaktors
  • 25.08.2021.
Talibu kaujinieki patrulē Kabulas ielās 23.augustā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Talibu kaujinieki patrulē Kabulas ielās 23.augustā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Vai Amerika ir pametusi savu sabiedroto, Afganistānu, ļauniem iebrucējiem? Skatoties ziņu raidījumus no Kabulas, varētu tā likties. Dažs labs pat ir prātojis, ko tas varētu nozīmēt NATO nākotnei. Vai varētu pienākt diena, kad Amerika arī pamet Latviju?

Skati no Kabulas lidostas ir patiešām baisi. Afgāņi spiežas virsū lidmašīnām. Vairāki paspējuši pieķerties lidmašīnai, un var redzēt, kā tie viens pēc otra krīt lejā drošā nāvē no dažu simt metru augstuma pēc tam, kad lidmašīna pacēlusies.

Bet Kabula nav Rīga. Jāatceras, kāpēc Afganistānā atradās NATO spēki. Tos neaicināja draudzīga valdība, lai aizstāvētu pret ārējiem draudiem.

Pirms 20 gadiem, 2001. gada 9. septembrī, Amerikā notika Al-Qaida teroristu uzbrukums, kura rezultātā dzīvību zaudēja ap 3000 cilvēku. Al-Qaida tajā laikā bija bāzēta Afganistānā, un turienes kustības Taliban valdība atteicās izpildīt ASV prezidenta Džordža Buša prasību izdot tiesāšanai Al-Qaida vadību un visus teroristus izraidīt no valsts.

Sekoja ASV un sabiedroto iebrukums Afganistānā, kura rezultātā talibi un Al-Qaida tika lielā mēra izdzīti, un Kabulā izveidota jauna valdība. Turpmākajos 20 gados, pat ar spēcīgu ārzemju atbalstu, afgāņi nespēja izveidot stabilu demokrātisku valsti. Protams, talibi saņem atbalstu no ārzemēm, bet tas ir niecīgs, salīdzinājumā ar ASV uzdāvināto kara tehniku, ieročiem un operatīvo atbalstu. Arī tad, kad ņem vērā Amerikas starplaikā zudušo interesi par Afganistānu, jo 2003. gadā tā veltīja visas pūles iebrukumam Irākā.

Var saprast ASV prezidenta Džo Baidena un pirms viņa prezidenta Donalda Trampa vēlmi neizliet vairāk savu karavīru asinis svešajā pilsoņu karā. Afgāņiem, it sevišķi sievietēm, ir pamatotas bažas par savām tagad pazaudētajām cilvēktiesībām. Zinot, cik necilvēciski izturas pie varas tikušie talibi, jāprasa, kur pazuda Afganistānas armija?

Kabulas lidostā vien ir tūkstošiem prombraukt gribētāju, pārsvarā vīrieši. Jāprasa atkal – vai patiešām nebija nekādas vēlmes tautai pretoties? Interesanta statistika – amerikāņi devuši Afganistānai pāri par 600 000 kājnieku ieroču, ieskaitot triecienšautenes. Tas sanāk aptuveni šautene uz katriem 17 vīriešiem vecumā starp 15 un 64 gadiem.

Kabula nav Rīga, bet tomēr ir viena līdzība. 2012. gadā talibi izdeva fatvu pret poliomielīta vakcīnu, izsludinot to par indi, un sāka kampaņu, nogalinot pašus vakcinētājus – ārstus, medicīnas māsas, feldšerus. Līdz ar to tikai Afganistānā un Pakistānā poliomielīts ir vēl endēmisks.

Vai talibi mainījušies uz labo pusi? Drīz redzēsim.

Līdzīgi raksti

Viedoklis Dagnis Isaks

Izglītības sistēmas neizmantotais potenciāls – skolotāju palīgi jeb auklītes

Lai mazinātu pirmsskolu pedagogu trūkumu un sagatavotu profesionālus, mūsdienu prasībām atbilstošus skolotājus, svarīgi dot iespēju tiem, kuri jau pazīst nozari un ir motivēti mācīties – auklītēm jeb skolotāju palīgiem, piedāvājot arī budžeta vietas arī nepilna laika studijās.

Viedoklis Inese Andersone

Lieku bērnu nav

Pēdējo gadu statistika rāda satraucošu tendenci – bērnu skaits, kas nonāk ārpusģimenes aprūpē, pieaug. 2023. gadā šādu bērnu bija 289, bet 2024. gadā jau 330, no kuriem ievērojams īpatsvars ir pusaudži vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrībā pieaug situāciju skaits, kad ģimenes nespēj nodrošināt drošu un atbalstošu vidi saviem bērniem.

Viedoklis Gunārs Kosojs

Materiālu izvēle pagaidu infrastruktūrā: kad īstermiņa risinājums kļūst par ilgtermiņa izaicinājumu

TV3 ziņās nesen izcelts piemērs – Rīgas Centrālajā stacijā izbūvētas pagaidu platformas no koka. Tas uzskatāmi atgādina, ka arī “pagaidu” infrastruktūra ir nozīmīga investīcija, kas bieži vien kļūst par daļu no cilvēku ikdienas vairāku gadu garumā. Tādēļ ir būtiski, lai tās uzturēšanas izmaksas būtu zemas un kalpošanas laiks atbilstu plānotajam.

Viedoklis Elīna Celmiņa

Kāpēc ikvienam no mums ir svarīgi iekāpt otra kurpēs, lai spertu īstu soli uz priekšu?

Gadu gaitā dažādas sociālas kampaņas un iesaistošas aktivitātes ir palīdzējušas uzlabot sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar funkcionāliem – redzes, dzirdes, kustību, garīga rakstura – traucējumiem, tomēr viņiem joprojām nav viegli justies pilnvērtīgi sabiedrībā.

Jaunākajā žurnālā